RAKSTI  

Ermitāža un laikmetīgā māksla. Jubilejas piezīmes 3

Gļebs Jeršovs Sanktpēterburgā
20/03/2014 

Redakcijas piebilde: Raksts tapis februāra sākumā, vēl pirms situācijas saasināšanās Ukrainā. Arterrioty.com krievu valodas versijā tas publicēts 14. februārī. Kamēr Gļeba Jeršova materiāls tika pārtulkots latviski, notikumi Ukrainā un tiem sekojošā citvalstu attieksme pret Krievijas politiku ir vēlušies kā draudīga sniega bumba. Atkārtoti izskanēja aicinājums boikotēt Sanktpēterburgas Ermitāžā šovasar plānoto Eiropas laikmetīgās mākslas biennāli Manifesta 10, tādējādi demonstrējot, ka Krievijas valsts politika ir nepieņemama. Tomēr 11. martā tika izsūtīts oficiāls Manifesta biroja paziņojums, ka biennāle Sanktpēterburgā notiks. (Viedokļus, vai Manifesta būtu vai nebūtu jāatceļ un kādi ir argumenti, varējāt lasīt Arterritory.com.) Tomēr, ņemot vērā Sanktpēterburgas Ermitāžas cienījamo 250 gadu jubileju, kas stipri pārsniedz mūslaiku vēsturi, nolēmām rakstu publicēt.

Ermitāžu neviens neizvēlas. Tās 250 gadus ilgā klātbūtne pilsētā un pasaulē ir dotums, ar kuru vienkārši jārēķinās. Ermitāža ir vientuļnieka mājoklis. “Par to visu priecājas tikai peles un es,” 1778. gadā Katrīna II rakstīja Grimam. Vientulība Ermitāžā – tā ir lielākā vērtība muzejā, kas padomju laikos miljoniem ļaužu kalpoja par kultūras šķīstītavu. Lielākajai daļai tas asociējas tikai ar Ziemas pili, kas kļuvusi par ideālu pils priekšstata iemiesojumu, gluži kā Maskavā Kremlis ir mitoloģizēts cietokšņa, nocietinātas pilsētas tēls. Šī noslēgtības, nošķirtības un glābjošās izredzētības mitoloģija ir daļa no Ermitāžas vēstures. Tieši to Aleksandrs Sokurovs centās apspēlēt filmā “Krievu šķirsts”, kur Ermitāža kļuvusi par mitoloģisku Noasa šķirstu, kas peld pa bangainu jūru, kas sastāv no ļaužu ciešanām un vēstures.


Aleksandra Sokurova filmas “Krievu šķirsts” plakāts

Sanktpētergurgas trīssimtgades svinībās man nācās uz personīgās ādas izbaudīt, kad pūlis, kas drūzmējās krastmalā, solītā lāzeršova pievilināts, pārvērtās gandrīz nekontrolējamā drūzmā, tā ka nebija iespējams pakustēties, un mani burtiski aiznesa līdz dienesta ieejai, kur mani paglāba muzeja līdzstrādnieki. Naksnīgā Ermitāža, kas bija atvērta apmeklētājiem, neko īpaši neuzrunāja un drīzāk izsauca traģikomiskas sajūtas, tomēr arī zināmu pateicību – no “Pāva” pulksteņa, ko bija ielencis žāvu pārņemts pūlis, varēja aizbēgt, piemēram, pie Karela Apela uz izstādi “Kobras,” nokļūstot aci pret aci ar mākslu.

Ermitāža ir reāls politisks spēks, sava veida krievu Vatikāns, valsts valstī. Varbūt tas ir pārspīlējums, turklāt ar savu tiesu humora, taču tā nekādā gadījumā nav tukša metafora. Tai piemīt nacionālās dārgumu glabātuves statuss valstī, kuras tiekšanos pēc varenības un varas jābalsta ne tik daudz ar materiālo bagātību izrādīšanu, bet gan ar simboliskām vērtībām, kuras iespējams paust citiem paņēmieniem. “Krievu carpilī ir kāda zāle: ne jau ar zeltu vai samtu tā dāsna” – tās ir Puškina rindas par 1812. gada galeriju, par vēsturisko atmiņu un nacionālo lepnumu.

Visefektīgākā tuvošanās Ermitāžai ir caur Ģenerālštāba arkām uz pils laukumu, kur telpa paveras iepretim baltajām kolonnām un Aleksandra stabam – krievu triumfa un slavas piemineklim. Ermitāžu no visām pusēm ieskauj plaši laukumi Ņevas akvatorijs ir pirmā un visgrandiozākā no Pētera paradīzēm ar triumfālu kuģu defilē, kas veido neaptveramu riņķveida panorāmu Zubova gravīrā; Pils laukums, kas kļuva par grandiozu imperiālu laukumu Nikolaja I laikā – atliek tikai iedomāties “viendabīgo skaistumu”, kāds piemīt gvardes kolonnām, pulku kvadrātiem, kas aizsoļo esplanādes bezgalībā, kas stiepjas uz Jaunās Holandes pusi.

Ermitāžai šai telpā ir galvenās darbojošās personas loma; lai atceramies Jurija Aņņenkova revolūcijas mistēriju, ko viņš izspēlēja pēc 1917. gada oktobra “motīviem” – varbūt tas ir pirmais masu hepenings valsts mērogā: matrožu, kareivju un darbaļaužu pūļi metas šturmēt pili – Krievijas patvaldības simbolu un pēdējo balstu.

Ermitāžai pārņemot Ģenerālštāba ēkas, Pils laukums nokļuva it kā muzeju ielenkumā – atlika vienīgi dot tam jaunu piepildījumu: tā, piemēram, dot publiskās mākslas un performances māksliniekiem iespēju izvest mākslu telpā zem klajas debess, kura pēdējos divdesmit gadus bijusi vieta, kur notiek popzvaigžņu koncerti, trokšņaini pilsētas šovi un sabiedriski pasākumi, no kuriem lielāko daļu agrāk būtu varēts rīkot jebkur citur, tikai ne te.

Ermitāža nenovēršami virzās uz lielāku atvērtību, cenšoties atteikties no sava vecā parauga konservatīvā muzeja tēla. Šim nolūkam tika izveidota programma “Ermitāža 20/21”, uz kuras bāzes tapa nodaļa, kas nodarbojas ar laikmetīgo mākslu. Par galveno vietu aktuālās mākslas eksponēšanai kļuva Ģenerālštāba rekonstruētā ēka, kur pēc Pēterburgas arhitekta Ņikitas Javeina projekta iekšpagalmi tika pārveidoti, kļūstot par daļu no plašas ekspozīciju telpas. Tā Kvarengi Ermitāžas teātrim pievienojās vēl viena skatuve jaunām izrādēm, piemēram, komponista Vladimira Raņņeva “Diviem cēlieniem”. Tās pirmizrādes laikā tika efektīgi iesaistīta mājas siena, kas tagad jau kļuvusi par stacionāru skatuves fonu.

Ermitāžas laikmetīgās mākslas nodaļas problēma kopumā ir eksponātu trūkums. Jā, Mihails Piotrovskis var turpināt apgalvot, ka muzejam pieder daži no vissvarīgākajiem 20. gadsimta mākslas darbiem: Anrī Matisa “Deja”, Vasilija Kandinska “Kompozīcija Nr. 6” un Kazimira Maļeviča “Melnais kvadrāts”, taču patiesībā jāatzīst, ka visumā tie izpaliek. Ščukina un Morozova nacionalizētās kolekcijas, kas sadalītas starp Ermitāžu un Puškina Aizrobežu mākslas muzeju Maskavā, tikai ilustrē neaizpildāmo pārrāvumu septiņdesmit gadu garumā – kaut arī Ziemas pils trešais stāvs, kur logi iziet uz laukumu, kļuvis par logu uz pasauli un īstu skolu veselām Pēterburgas mākslinieku paaudzēm, kuras no pasaules mākslas nošķīra dzelzs priekškars. Var sacīt, ka no turienes – no Ermitāžas Van Goga un Gogēna, Matisa un Pikaso radusies Ļeņingradas neoficiālā māksla – no arefjeviešiem līdz “mitjkiem” un “jaunajiem māksliniekiem”.


Anrī Matiss. Ģimenes portrets. 1911. No Krievijas Valsts Ermitāžas krājumiem

Ermitāža vienmēr bijusi un ir izcils pagātnes mantojuma, klasiskās mākslas muzejs. Taču modernizācijas mēģinājums visnotaļ pelnījis cieņu. Muzeja mērķtiecīgā politika ir skaidri uzskatāma. Protams, var mēģināt vismaz kaut cik aizpildīt tukšumu – praktiski pilnīgu 1920. –1990. gadu mākslas darbu trūkumu kolekcijā, taču ir nepārprotami, ka nepieciešams koncentrēties uz laikmetīgo mākslu, rosinot dzīvos klasiķus uz aktīvu sadarbību. To arī Ermitāža cenšas visai sekmīgi darīt. “Dmitrija Aleksandroviča Prigova istaba”, piemēram, radusies, pateicoties muzeja sadarbībai ar viņa ģimeni. Tā, varētu sacīt, par savējiem kļuvuši Iļja un Emīlija Kabakovi, kuri muzejā īstenojuši ne vienu vien projektu, katrreiz speciāli pielāgojot to Ermitāžas specifikai. Ir skaidri redzams, ka, dodot māksliniekiem iespēju īstenot savus personīgos projektus un izstādes, Ermitāža var rēķināties ar dāvinājumiem un pat tos pieprasīt, kas varētu kļūt par būtisku ieguldījumu topošajā kolekcijā.

Saskaņā ar ekspozīcijas politiku iesaistītas tiek visas muzeja teritorijas, ne tikai jaunās. Tas ir virziens, ko varētu dēvēt par “laikmetīgo mākslu tradicionālajā muzejā” (pēc Sanktpēterburgas fonda Pro Arte tradicionālā festivāla). Viens no radikālākajiem piemēriem bija britu tēlnieka Entonija Gormlija izstāde, kas iekļauta antīkās mākslas nodaļas zāļu renovētajā ekspozīcijā. Laikmetīgās mākslas intervence klasikas teritorijā ir neizbēgama, jo galu galā tāda ir prakse daudzos ievērojamos pasaules muzejos, kas veido kopīgus projektus ar dzīvajiem klasiķiem: Džefs Kūnss Versaļā, Jans Fabrs Luvrā, Jeļena Jelagina un Igors Makarevičs Vīnē, Mākslas vēstures muzejā u.c.


No ekspozīcijas “Džeiks un Dinoss Čepmeni. Prieki galā”

Gormlija bezkaunīgais eksperiments, noņemot antīkās skulptūras no pjedestāliem un izvietojot tās tieši blakus savējām, kļuvis par zīmīgu notikumu ne tikai Ermitāžai, bet arī pilsētai, kur joprojām nesatricināmas ir 19. gadsimta akadēmiskās skulptūras pozīcijas. Šajā ziņā Ermitāža uzstājas kā kultūras provokators labā nozīmē, ar savu autoritāti izgaismojot to, kas amatpersonu un pilsētas mietpilsoņu pelēcības, aprobežotības un truluma dēļ tiek uztverts vai nu kā pārpratums, svētuma apgānīšana, zaimošana un tamlīdzīgi  – to, kas tā kaitina visu nokrāsu tumsoņas. Tā gandrīz sākās skandāls sakarā ar izstādi “Džeiks un Dinoss Čepmeni. Prieki galā”. Muzeju un māksliniekus, kuru darbos bija redzami svastika un krusts, apvainoja ekstrēmismā un kristīgo vērtību zaimošanā. Laimīgā kārtā viss beidzās labi, muzejs pārcieta triecienu, skaidri un gaiši iezīmējot savas prioritātes un tiesības veidot savu izstāžu politiku, uzstājoties kā pilnvarotam un autoritatīvam ekspertam mākslas teritorijā.   

Ermitāžas jubilejas gadā ir plānota plaša programma. Papildus citiem pasākumiem muzejs Galvenajā štābā rīkos izstādi “Salvadors Dali un Ampurdanas mākslinieki. Sirreālisms Katalonijā” (no 22. marta līdz 6. jūnijam), bet uz gada beigām gatavo plašu britu ekspresionista Frānsisa Bekona izstādi (no 7. decembra līdz 2015. gada 8. martam). No maija līdz oktobrim Ziemas pilī būs aplūkojamas trīs Monē gleznas no Beilera fonda.

Visbeidzot muzejs kļūs par 1996. gadā iedibinātās un dažādās Eiropas pilsētās rīkotās laikmetīgās mākslas biennāles Manifesta centru. Uzņemot Manifesta, Ermitāža kļūs par lielāko muzeju, kur tā noturēta. Ermitāžas smagnējums un konservatīvisms, salīdzinot ar Manifestu, kas radīta tieši visradikālākajai un dzīvīgākajai jebkuru institūciju kritikai, veido nepārprotamu pretrunu. Tiesa, Krievijai, kur valsts paternālistiskā loma tradicionāli bijusi spēcīga, līdzīga himēra var tikai nākt par labu. Manifesta norisināsies zem valsts muzeja spārna, bet Ermitāža varēs ielauzties jaunākās mākslas sfērā, nokļūstot mediju uzmanības centrā. Īpašu atbrīvotību, drosmi un radikālismu no šī pasākuma tomēr grūti sagaidīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka Manifesta kurators Kaspars Kēnigs (bijušais Ķelnes muzeja direktors) nav no revolucionāriem – gluži pretēji, viņš ir drīzāk iepriekšparedzami piesardzīgs un pagaidām nemēģina atklāti sadarboties ar vietējām mākslinieciskajām aprindām. Zīmīgi, ka no krievu mūsdienu māksliniekiem viņš izraudzījies Timuru Novikovu, Vladu Mamiševu-Monro un Pāvelu Peperšteinu, ignorējot visus pārējos.  

Šāda stratēģija, kā uzskata Viktors Miziano, viens no Manifesta tēviem dibinātājiem, pieder pie lietas, jo šāda veida starptautiskos forumos nepieciešams vispirmām kārtām domāt par globālo, nevis vietējo kontekstu – tas ir notikums, kura sūtība ir dot grūdienu tās vietas mākslai, kur tas sarīkots. Tas ļoti saderas ar Ermitāžas garu – tikai ļoti īpašos gadījumos tā pilnvērtīgi sadarbojas ar laikmetīgajiem māksliniekiem no Krievijas. Skaidri redzams, ka apliecinot savu flagmaņa lomu pilsētā un Krievijas laikmetīgās mākslas arēnā, Ermitāža būs spiesta īstenot enerģisku, atklātu politiku, nebaidoties ierosināt un īstenot iniciatīvas un izraisīt notikumus, kas varētu noteikt mākslas dzīves virzienu un līmeni, drosmīgi iesaistīt savās telpās jaunos māksliniekus, kuratorus, kritiķus. Tikai tā iespējams iekarot savu skatītāju, kurš raugās nākotnē.   

Kreses Oktobrēns - 01.04.2014 09:44
A mums Rīgā nevajag Manifestu kaut kādu tur, mēs atteicāmies jo mums ir pulciņš, mēs kopā braukājam un mums pietiek nauda tam , un tā ir mūsu identitāte - provinciālas ambīcijas, esmu lepns oktobrens
Pauls B. - 21.03.2014 09:01
Mjā, no vienas puses pat ar lielu interesi manifestu gaidu
Karlis Zeltins - 20.03.2014 19:28
Čepmenu “Prieki galā” šobrīd kā kulaks uz acs...