“Es nezinu, kā ar mākslu izmainīt pasauli, bet šāds uzdevums tai katrā ziņā ir jāuzstāda”
13/03/2014
“Latvijai karš beidzās vakar,” ziemas spelgonī, Jēkaba laukumā pie Arsenāla ieejas atklājot izstādi “1914” teica Gints Grūbe, kā atskaites punktu minot 1991. gadu, kad Latvija atguva savu valstisko neatkarību. Teiktais nupat šķiet kā lāča raustīšana aiz ūsām, jo vēl ziemā nelikās reāli, ka pēc pāris mēnešiem attālajā kaimiņzemē Ukrainā attīstīsies notikumi, kas novedīs līdz savdabīgam 16. marta referendumam Krimā par pievienošanos Krievijas teritorijai, un pa ielām brauks tanki. Kamēr mēs pavisam drīz lodāsim pa “Stūra mājas” koridoriem, saucot to par Latvijas Okupācijas muzeja sarīkotu ekskursiju vēsturē, tikmēr tepat notiekošā tagadne apžilbina ar 21. gadsimtā it kā tik neiespējamā lēnu īstenošanos.
“Nelolosim ilūzijas” un “nebūsim naivi” ir divas frāzes, kas caururbj prātu, morāli tuvojoties šābrīža notikumu epicentram. Bet, jo tālāk no mutuļojošās lavas atrodamies, jo vairāk šīs kristālskaidrās frāzes apaug ar cēlo ideālu pūciņu, tostarp runām par kultūras spēku visa notiekošā kontekstā. Tomēr vai mākslai un māksliniekiem ir jauda kaut ko ietekmēt šajā politiskajā šahā, kur vienlīdz pieļaujama ir arī šaha galdiņa apgāšana, nevis vienkārši mats? Vai ir? Šķiet, precīzākā atbilde ir citēta virsrakstā. To man atrakstīja viena ukraiņu māksliniece, atbildot uz Arterritory.com jautājumu par mākslas spēku Ukrainas notikumos, kuru izsūtījām vairākiem turienes kultūras cilvēkiem. Kamēr siltā istabā ar pavasari aiz loga liekas pašsaprotams Mākslas pārlaiciskais spēks, ir drūmi saņemt ukraiņu epastus, starp kuru rindiņām varu iztēloties skumji smaidošas acis un dzirdēt atkal šo “nebūsim naivi”. Jā, mākslai piemīt spēks, bet kā veselīgam dzīvesveidam ilgtermiņā, nevis plāksterim uz pēkšņi sulojošas brūces.
Taču saasinātās situācijās vai ar demokrātiju apdalītās valstīs tieši kultūra tiek smacēta pirmā, tās brīvdomīgā balss tiek uztverta ne vien nopietni, bet pat kā drauds. Un kad samilzt politiskas problēmas, tieši kultūras cilvēki (visbiežāk kaimiņvalstu) ir vieni no pirmajiem, kas uzskata par svarīgu pārstāvēt un skaļi paust veselā saprāta balsi. Tomēr arī ne bez savstarpējām domstarpībām.
Starp tiem, kuri ir vienisprātis, ka kultūra ir ierocis, atšķiras viedokļi, kādā virzienā ar to šaut? Latvijā domino efekts nostājas ieņemšanā visplašāk atbalsojās teātra vidē. Sākot ar Alvi Hermani, kas atcēla visas šīgada Jaunā Rīgas teātra viesizrādes Krievijā, tādējādi paužot savu attieksmi pret Krievijas politiku. Tas ir virziens, kādā izšāva Hermanis. Bet varbūt lode trāpīs, nevis atsaucot dalību, bet tematiski nomainot Maskavā notiekošas viesizrādes nobeigumu? Kā to izdarīja Dirty Deal Teatro, ar 5. marta izrādi “Nacionālās attīstības plāns” atklājot festivāla “Zelta maska” sadaļu “Jaunā luga”. Arī Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis atteicās uzgriezt muguru un vēlējās atbalstīt Maskavā esošo Gogoļa centru, jo tā direktors Kirils Serebreņņikovs atrodoties opozīcijā valsts politikai, līdz ar ko atbalsts ar viesizrādēm, Rubeņaprāt, ir tieši nepieciešams. Bet viedokļi var atšķirties arī viena teātra ietvaros, un ko darīt, ja Gogoļa centrā plānotās izrādes “Mēdeja” galvenā aktrise Guna Zariņa uz Krieviju braukt tomēr nevēlas? Galu galā komponists Raimonds Pauls uzskata, ka “Jaunais vilnis” (tas nav teātris, bet kaut gan…) nav jāatceļ, jo kultūru nevajagot jaukt ar politiku. Kā tad īsti ir? Vai politisko notikumu priekšā mākslai piemīt spēks kaut ko ietekmēt? Un ja jā, tad kādā veidā? Ar pasākumu atcelšanu, neatcelšanu vai satura maiņu?
VIEDOKĻI NO KRIEVIJAS
Ja runājam par kultūras sapīšanu ar atbalsta izrādīšanu vai tieši otrādi – demonstratīvu nosodījumu noteiktai politikai, tad pamanāmākā platforma, uz kuras Krievijā tas tiek darīts, ir jūnijā Sanktpēterburgas Ermitāžā gaidāmā Eiropas laikmetīgās māksla biennāle Manifesta 10. Jau iepriekš izskanēja diskusijas, kā iespējams rīkot pilnvērtīgu laikmetīgās mākslas pasākumu valstī, kurā ir acīmredzamas problēmas ar cenzūru (Pussy Riot u.c.), bet Krievijas un Ukrainas konflikts iepūta oglēs jaunu liesmu, un atkal tika vākti paraksti, lai Manifesta 10 boikotētu. Argumenta premisas ir skaidras – biennāles rīkošana ir atbalsts Krievijas valsts politikai. Bet vai ir tik vienkārši? Kamols jau neripo taisni no viena istabas kakta uz otru. Tas ir pinums, kurā jāiedziļinās, uzdodot jautājumu – kāds tad ir mākslas spēks?
Vēl pirms 11. martā Manifesta 10 birojs izsūtīja oficiālo paziņojumu ar virsrakstu “Manifesta 10 paliks Sanktpēterburgā”, Arterritory.com sazinājās ar Dmitriju Ozerkovu, Ermitāžas projekta “20/21” kuratoru, kurš 7. marta vakarā mums atrakstīja savu nostāju jautājumā par Manifesta 10 rīkošanu vai atcelšanu: “Saskaņā ar Manifesta biennāles dibinātāja Hedwig Fijen ideju, Manifesta ir starptautisks mākslas notikums, kura uzmanības centrā ir inovatīva kuratora darba metodoloģija un eksperimentāla mākslinieciskā prakse. 20 gadu vēsture ir padarījusi Manifestu tik svarīgu, tieši pateicoties radītajai jauna veida māksliniecisko ideju satiksmei. Manifesta ir ceļš, nevis platforma un drīzāk instruments, nevis tikai apgalvojumu kolekcija. Tā nav ne komiteja, ne valdība, bet tā ir tās kuratori un mākslinieki, kuri ikreiz izlemj, ar kādām idejām un problēmām Manifesta nodarbosies un par kādiem apgalvojumiem tā runās. Ja šoferis pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, ceļu policija pārkāpēju soda, nevis pārtrauc visu satiksmes plūsmu un bloķē ceļu. Uzskatu, ka atcelt Manifestu 10 būtu ļoti neproduktīvi.”
7. martā Arterritory.com komentāru sniedza arī Krievijas muzeja Laikmetīgās mākslas nodaļas kuratore Oļesja Turkina, kura dzīvo Sanktpēterburgā: “Mana nostāja ir tāda, ka Manifesta 10 ir ārkārtīgi nozīmīgs notikums. Ne tikai laikmetīgajai mākslai, bet arī mūsu sabiedrības demokratizācijai. Atcelt biennāles rīkošanu Krievijā nozīmētu atcelt demokratizācijas procesu, kurš mūsu valstī sākās pirms 25 gadiem līdz ar perestroiku. Es pilnībā pievienojos uzskatam, ka Putins izvērš negodīgu politiku. Bet kā mākslas kritiķe un kuratore esmu pārliecināta, ka Manifesta 10 rīkotāji pie biennāles strādājuši ar vislabākajiem nodomiem. No vienas puses es spēju saprast to mākslas sabiedrības daļu, kas iestājās par biennāles boikotu, jo atcelt tik vērienīgu notikumu būt pamanāms ierocis, kā iebilst politiskajiem lēmumiem. Bet no otras puses es laikmetīgo mākslu redzu kā brīvas iztēles pasauli, kurai beidzot ir iespēja nonākt uzmanības centrā. Atceļot biennāli, šī brīvības teritorija tiktu atkal marginalizēta. Cilvēki Krievijā tiktu atstāti bez laikmetīgās mākslas. Pat Aukstā kara laikā, 1958. gadā, Maskavā tika sarīkota padomju un amerikāņu mākslinieku kopizstāde, kas vietējiem deva unikālo iespēju savām acīm skatīt Džeksona Polloka gleznas. Tas notika Aukstā kara laikā! Kā jau teicu, es pilnīgi saprotu protestētāju apsvērumus, bet vienlaikus – kultūrai beidzot būtu iespēja uzmirdzēt valstī, kur tā netiek pietiekami novērtēta un atbalstīta, pietrūkst grantu, pietrūkst subsīdiju un pienācīgas uzmanības. Būtu briesmīgi žēl, ja kas tāds tiktu atcelts. Tas nenozīmē, ka es atbalstu valsts oficiālo politiku. Pilnīgi noteikti nē. Tas nozīmē, kas es loloju cerības, ka kultūra spēj palīdzēt cilvēkiem atrast pašiem savu nostāju visu notikumu virpulī. Kultūra var atturēt cilvēkus nākotnē pieņemt tik dīvainus lēmumus. Laikmetīgā māksla palīdz katram sevi atrast, nevis būt vien lielas masas sastāvdaļai. Tikai kultūra mūs spēj paglābt. Un mākslai nav iespējams aizbāzt muti.”
Arī biennāles Manifesta prezidents Viktors Miziano Krievijas televīzijas ДОЖДЬ 6. marta raidījumā, viesojoties studijā, pauž savu nostāju, atgādinot, ka starptautiskā biennāle nepārstāv valsti, bet gan sabiedrību, un ka izskanēt demokrātiskām idejām laikmetīgās mākslas darbos ir šobrīd vairāk nekā būtiski.
Ja pieņem, ka starptautiskās laikmetīgās mākslas klātbūtne Sanktpēterburgā tikai veicinātu sabiedrības uzskatu elastību, tad atliek cerēt, ka savu ieceri nemainīs arī Parīzes ievērojamā foto mākslas mese FIAC, kas februāra nogalē paziņoja par plāniem Sanktpēterburgā atvērt meses filiāli.
VIEDOKĻI NO UKRAINAS
Kā jau sākumā minēju, viena lieta ir stāvēt krātera malā, otra – kulties pa lavu. Jautājot viedokli par mākslas spēku ukraiņu māksliniekiem, jebkurš cēls sauklis sabirst pret zemi, jo šobrīd izklausās mazliet naivs. Varbūt tieši tālab nevienā no Arterritory.com apsekoto Ukrainas kultūras iestāžu mājaslapām neplīvo divkrāsu karodziņi un revolucionāri paziņojumi, ar kādiem pārpludināts feisbuks, un nav strauji mainīta pasākumu programma. Piemēram, Pinčuka laikmetīgās mākslas centrā joprojām turpinās Jana Fabra izstāde – veltījums Hieronīmam Bosam. Kaut fasāde var būt maldinoša, un fakts, ka kultūras dzīve it kā rit savu gaitu, drīzāk apliecina to, ka tā vienkārši ir iesaldēta.
Bet vai vietējām mākslas institūcijām vispār būtu jāreaģē uz situāciju Ukrainā? Vai tām piemīt spēks kaut ko ietekmēt un mainīt? Arterritory.com jautāja vairākiem mākslas centriem un fondiem, bet atbildi saņēma tikai no viena – no EIDOS laikmetīgās mākslas attīstības fonda. Tā prezidente Ludmila Bereznitskija 11. martā man raksta: “Ukrainas mākslas sabiedrība ir kļuvusi par nozīmīgu daļu ideoloģiskās pretošanās kustībai pret režīmu, līdz ar ko var skaidri apgalvot, ka mākslas institūcijas jau spēlē nozīmīgu lomu, lai Ukrainā attīstītu jauno demokrātiju. Bagātinot nacionālās kultūras platformu, atbalstot vārda brīvību un māksliniecisko izteiksmi, uzturot starptautiskus sakarus un uzlabojot priekšstatu par laikmetīgo mākslu gan Ukrainā, gan ārpus tās, institūcijas savā paspārnē būtībā pārņem valsts kultūrpolitiku. Protams, ir ierasts mākslu nenovērtēt kā izteiktu spēku, kas spētu kaut ko mainīt politikas vai ekonomikas attīstībā, bet tas tā ir tikai tālab, ka mākslai piemīt netieša ietekme. Māksla pilnīgi noteikti sabiedrībā injicē jaunas vīzijas un jaunus attieksmes veidus, tādējādi dodot tai grūdienu no jauna apsvērt citas iespējas. Pārskatot pēdējos rūgtos notikumus Ukrainā, ir iespējams skaidri identificēt, ka vesela jauno mākslinieku paaudze nospēlēja ļoti svarīgu lomu protestu ideoloģijas konsolidācijā.”
Sazinājāmies arī ar vairākiem urkaiņu māksliniekiem, tostarp Jevgēniju Petrovu, kurš šopiektdien Rīgas Mākslas telpas INTRO zālē atklās personālizstādi “Petrova suņi”. Māksliniekiem jautājām to pašu, ko mākslas institūcijām, bet attiecinot to uz mākslinieku, nevis institūciju ietekmi Ukrainas notikumos. “Kopumā man ir pozitīva attieksme pret Ukrainas protestiem,” 10. martā man raksta ukraiņu māksliniece Žanna Kadirova (Жанна Кадырова). “Aktīvi piedalījos, kad protesti dzima, bet patlaban jau divus mēnešus atrodos rezidencē Brazīlijā un diemžēl nevaru objektīvi novērtēt šābrīža situāciju, ņemot vērā, ka pamatinformāciju par Ukrainu saņemu no medijiem. Un šī mēneša laikā ir notikušas lielas pārmaiņas. Lai saprastu situāciju, vislabāk ir atrasties Ukrainā uz vietas, vietējo cilvēku tuvumā. Bet katrā ziņā es uzskatu, ka mākslai ir jāreaģē uz situāciju. Mani uzrunā māksla, kas vērš skatītāju uzmanību pie dzīves realitātes un tās problēmām. Es nezinu, kā ar mākslu izmainīt pasauli, bet šāds uzdevums tai katrā ziņā ir jāuzstāda.”
“Lai situāciju izmainītu, vajag apvienot Ukrainas tautu. Diez vai mākslinieki spēj patraucēt tiem, kas sadala valsti, bet jāmēģina ir,” 10. martā raksta ukraiņu mākslinieks Rustams Mirzojevs (Рустам Мирзоев). “Nevar cilvēkus mirklī apveltīt ar labu gaumi un tālredzību, izvairīšanos kavēties pagātnē, kuru vairs neatgriezt. Tas notiek vien pakāpeniski – ar ļoti maziem solīšiem pretim uzvarai.”
“Manuprāt, māksliniekam karā pirmāmkārtām ir jākļūst par patriotu,” 9. martā e-pastā raksta Jevgēnijs Petrovs, kurš patlaban jau atrodas Rīgā. “Kaut māksla kā vairogs nevar karu apturēt ātri. Māksla var likt cilvēkiem sev uzdot jautājumus par humānismu un palīdzēt rast atbildes. Bet šobrīd man nav receptes, kā pārtraukt šo briesmīgo brīdi.”
“NEBŪSIM NAIVI”
Viena lieta ir manevrēšana ar viesizrāžu programmu vai kultūras (ja “Jauno vilni” var tā saukt) abstrahēšanu no politikas. Pavisam kas cits ir oficiāla vēstule, kurā melns uz balta Krievijas kultūras darbinieki pauž atbalstu savas valsts politikai. 12. martā medijos, atsaucoties uz Kultūras Krievijas Federācijas ministriju, tika publicēta ziņa, ka kopumā 85 plaši pazīstami Krievijas kultūras darbinieki un mākslinieki parakstījušies zem publiskās vēstules, kurā pauž atbalstu Putina politikai Krimā un Ukrainā.
“Dienās, kad izšķiras mūsu tautiešu liktenis Krimā, Krievijas kultūras darbinieki nevar palikt vienaldzīgi un aukstasinīgi novērotāji. Mūsu kopīgā vēsture un saknes, mūsu kultūra un tās garīgā izcelsme, mūsu pamatvērtības un valoda mūs vienos mūžīgi. Mēs gribam, lai mūsu tauta un kultūra pieredz spēcīgu kopīgu nākotni. Tieši tāpēc mēs stingri paužam atbalstu Krievijas Federācijas prezidenta pozīciju attiecībā uz Ukrainu un Krimu,” teikts paziņojumā.
Starp parakstītājiem ir bijusī Puškina muzeja prezidente Irina Antonova, aktieri Aleksejs Batalovs, Sergejs Bezrukovs, Mihails Bojarskis, Vasīlijs Lanovojs, dziedātājs Oļegs Gazmanovs, pianists Deniss Matsujevs, diriģenti Jurijs Bašmets un Vladimirs Spivakovs, režisori Fjodors Bondarčuks un Pāvels Lungins, aktieris un režisors Staņislavs Govoruhins, Estrādes teātra vadītājs Genādijs Hazanovs, Maskavas Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Tabakovs, Maskavas Valsts lielā cirka direktors Edgars Zapašnijs, Krievijas Mākslas akadēmijas prezidents Zurabs Cereteli, Vaganova vārdā nosauktās Krievijas Baleta akadēmijas rektora vietas izpildītājs Nikolajs Ciskaridze.
Tādos brīžos top skaidrs, ka nav tāda “labā kultūra” un “sliktā politika”. Tas nav melnbalts šahs, bet gan dzīvi cilvēki, kuri kaut kur mīt, no kaut kā iespaidojas, ar kaut ko nodarbojas, kaut kam tic un no kaut kā baidās, un pieņem kaut kādus lēmumus, pieļauj kļūdas, un tam visam ir sekas. Neaizmirsīsim, ka ikviens cilvēks ir noteiktas kultūras produkts. Un katrā laikā un vietā kultūra atspoguļo to, kam mēs ticam. Kultūra nebūt nav atrauta no mūsu ikdienas, tā nav vecs muzejs, kuru apmeklēt svētdienās, bet gan šūpulis vienam no diviem variantiem – mēs varam kļūt gudrāki vai mēs varam kļūt stulbāki.
