RAKSTI  
Otrā no kreisās: Iveta Vaivode

Ivetas Vaivodes vēstule no Helsinkiem 3

Iveta Vaivode
04/03/2014

Latviešu fotogrāfe Iveta Vaivode 2013. gadā ar sēriju “Klēpis” uzvarēja C/O Berlin rīkotā talantu konkursā. Šī pati sērija patlaban ir izvirzīta divu foto balvu finālam: Sony World Photography Awards 2014, kur laureāts tiks paziņots 30. aprīlī Londonā, un Leica Oskar Barnack Award 2014, uz kuru no Latvijas pretendē arī Alnis Stakle; laureāts, kas saņems ne vien Leica fotokameru 10 tūkstošu eiro vērtībā, bet arīdzan tāda paša apjoma naudas prēmiju, tik nosaukts 27. maijā.

Iveta!

Šeit nepārdot pastkartes, tāpēc Ziemassvētku atklātnītes vietā sūtu Tev savu skūpstu.

Tā iesākās manas somu kursabiedrenes rakstītā kartiņa no Tanzānijas, kuru saņēmu precīzi pirms divām dienām. Nekādu zebru vai nīlzirgu fotogrāfiju, tik vien kā balts kartons ar sarkanas lūpukrāsas nospiedumiem uz tā. Lakoniski, tīri... kā tāds klasisks skandināvu dizains, bet vienlaikus pārdomāti un dziļi. Bez liekiem izskaistinājumiem vai teikumiem. Un, protams, melanholiski. Tieši tā es izjūtu Somiju.

Nu jau vairāk nekā pusgadu mana dzīve noris starp divām pilsētām – Rīgu un Helsinkiem. Vienā es turpinu būt mamma savam 4 gadus vecajam dēlam, pildīt apzinīga fotogrāfa darbu un pasniegt, otrā – pati iejusties studentes lomā, aizmirstot teju visu iepriekš zināmo un mācoties saskatīt dzīvi sev apkārt no jauna.

Bet kā tad es sāku mācīties Ālto universitātes (Aalto Univeristy) Fotogrāfijas Maģistra studiju programmā Somijā?

Man ļoti patīk sniegs, īpaši bildēs, kad debesis kļūst par tumšāko attēlā redzamo plakni. Tomēr no visiem gadalaikam vismazāk man patīk ziema ar visu tās skarbumu un neizturami garo laika tecējumu. Ziema padara cilvēkus lēnus un melanholiskus. Ziemā cilvēki grib ierausties savās daudzdzīvokļu alās un vienkārši kaut kā pārciest aukstumu. Es arī tā daru, un lielākā daļa somu tā dara. Tāpēc visas ziemeļu tautu mentalitātes man ir saprotamas. Visas tās monohronās krāsas fotogrāfijās, romantizētās ainavas ar vientuļiem maziem cilvēciņiem attēla centrā vai vienkārši atsvešinātiem skatieniem nekurienē.


Helsinku apkaime. Foto: Serkan Taycan

“Ko jūs vēlētos šeit iemācīties?” Man jautāja profesors Jyrki Parantainen skolas iestājpārbaudījumu intervijā. Godīgi paraudzījusies viņā es atbildēju: “Neko, bet skola man dotu laiku un telpu domāt. Un vēl, manuprāt, es vienkārši šeit iederos.”

Atmetot ņaudēšanu par neiespējamību studēt fotogrāfiju akadēmiski Latvijā, Helsinku tuvumu Rīgai vai apstākli, ka mācības Somijā ir valsts finansētas, galvenais iemesls manai izvēlei studēt Ālto universitātē bija tas, ko fotogrāfijā sauc par Helsinku skolu jeb TAIK. Vēl mācoties Anglijā, reizēm ielūkojosTAIK mājas lapā un ar apbrīnu raudzījos krāšņajos darbos, kas tobrīd atbilda manai izpratnei par konceptuālo fotogrāfiju. Lai arī darbi atšķīrās viens no otra saturiski, tiem visiem bija kāda kopīga iezīme. Perfekti noformēti, vizuāli baudāmi, varētu pat teikt, skaisti attēli ar vairāk vai mazāk poētisku darba aprakstu. Šādas fotogrāfijas izskatās laikmetīgi (ar šo vārdu apzīmējot jēdzienu – aktuāli) un lieliski iederas gaumīgos publisku vai privātu ēku interjeros. Helsinku skolas fotogrāfija nenoliedzami ir pārdodama, un šis apstāklis, domāju, ir sekmējis vispārēju fotogrāfijas popularitāti somu sabiedrībā (patlaban Somijā var studēt fotogrāfiju vismaz trīs pilsētās, katru gadu tiek izdotas vairākas valsts finansētas fotogrāmatas, nerunājot nemaz par stipendijām, neskaitāmajām galerijām, kas strādā ekskluzīvi ar fotogrāfiju un balvām).


Helsinku apkaime. Foto: Serkan Taycan

Mani patiesi interesēja, kādā veidā tik neliela valsts padsmit gadu laikā padarījusi Somijas fotogrāfiju par zīmolu, kuru nu jau zina visa pasaule. Nozīmīga loma šajā veiksmes stāstā, protams, ir TAIK galerijas dibinātājam un kuratoram Timotijam Pērsonam (Timothy Persons), kurš astoņdesmitajos ieradās Helsinkos un beidzot iemācīja no gandrīz tikko kā no meža iznākušajiem, nerunīgajiem somiem – kā pareizi pasniegt savu mākslu. Būdams lielisks vārda lietpratējs un mākslas tirgus pārzinātājs, Pērsons iepakoja Somu fotogrāfiju spīdīgā diasek iesaiņojumā un padarīja to iekārojamu lielāko mākslas tirgu (Paris PhotoArt Basel u.c.) apmeklētājiem. Pērsons joprojām ir profesors Ālto universitātē un paralēli pasniegšanai cītīgi vēro katru studentu, lai, iespējams, kādu dienu kā krustmāte feja viņu uzrunātu un padarītu slavenu. Tiesa, šāda fotogrāfijas komercializācija nu jau ieguvusi nedaudz divdomīgu attieksmi kā pašu studentu, tā sabiedrības acīs, un, lai arī TAIK galerija joprojām pieder Ālto universitātei, tajā reprezentētie autori nebūt neatspoguļo fotogrāfijas departamentā studējošo darbu daudzveidību un plašo interešu loku. Iespējams, jūs neredzēsiet izteiktu fotoreportāžu vai komercfotogrāfiju, taču visu, sākot ar dokumentāliem stāstiem, video, pašpublicētām grāmatām un beidzot ar instalācijām gan. Svarīga ir pati ideja, bet medijs vai tehniskā interpretācija pielāgota koncepcijai.

Pašas studijas Ālto fotogrāfijas departamentā tiek pakārtotas tā saucamajam studiju plānam, ko katrs students sastāda sev individuāli kopā ar profesoru. Manuprāt, tas ir veiksmīgs studiju modelis, jo kalpo studējošā interesēm un laikam. Atzīšos, šis ir arī iemesls, kāpēc varu pusi no laika dzīvot Rīgā, bet otru Helsinkos. Protams, ir obligātie kursi, taču tādu nav daudz, un, ja arī uz kādu lekciju netieku, tad varu to “atstrādāt”, izlasot papildus literatūru vai uzrakstot atbilstošai tēmai veltītu eseju. Lielākoties mācības tiek realizētas ar tematisku meistarklašu palīdzību. Meistarklases ilgst no vienas līdz trim nedēļām, un to laikā ir jārealizē praktisks darbs. Pastāstīšu par divām, kas, manuprāt, vislabāk raksturo kā skolas mācību procesu, tā arī pašus somus.


No meistarklases Into the Deep Forest. Foto: Terēza Trautmannova

Jau pats meistarklases nosaukums Into the Deep Forest lika noprast, ka lekcijas šoreiz notiks nepieradinātā vidē. Meistarklases ietvaros 12 cilvēku grupā devāmies uz vienu no skaistākajiem Somijas nacionālajiem parkiem, lai, bruņojušies ar gumijas zābakiem un ūdens izturīgiem vamžiem, zem kāda koka beidzot atrastu savu saikni ar dabu. Pēc bezgalīgi garajiem pārgājieniem mežā, kas reizēm turpinājās arī naktīs, vakaros mēs sildījāmies pirtī. Vispirms mietenes un tad puiši. Kad pirts bija jāsagatavo (jāsaskalda malka, jāiekurina un jāsanes ūdens) uz šiem, manuprāt, diezgan vīrišķīgajiem darbiem, sākotnēji pieteicās tikai pāris meitenes. Tad nu es ar patiesi lielu apbrīnu vēroju kā mana draudzene (tā pati, kura sūtīja man skūpstu no Tanzānijas) ar vieglu rokas kustību skaldīja malku. Turklāt viņa saskaldīja ne tikai tam vakaram nepieciešamo daudzumu, bet arī nākamajam (lai puišiem nav pārlieku jānogurst, kad būs viņu kārta). Savukārt puiši ar nepiespiestu vieglumu, paralēli strinkšķinot līdzpaņemto ģitāru, mums gatavoja veģetārās vakariņas. Protams, šai Ziemeļvalstīm raksturīgajai dzimumu vienlīdzībai reizēm ir arī blaknes, ko sapratu nedaudz vēlāk, kad mans brazīliešu paziņa dalījās pārdzīvojumos, ka somu meitenes ir pārlieku neatkarīgas un fizisku tuvību nebūt neuzskata par priekšnoteikumu attiecībām jeb “kaut kam nopietnākam”. Tomēr attiecību tēma, jo īpaši attiecības ar svešiniekiem var tikt izmantotas kā iedvesmojošs avots mākslas darbam.

Savas meistarklases pirmajā nodarbībā somu māksliniece Hannele Rantala, pat nepaguvusi izteikt pāris vārdus, sāka raudāt. Tikai nepadomājiet, ka tās bija vilšanās vai kādu personisku pārdzīvojumu rezultātā radušās asaras. Gluži otrādi. Tās bija saviļņojuma un prieka pilnas asaras par gaidāmajām divām nedēļām, ko pavadīsim kopā. Ņemot vērā, ka meistarklases nosaukums Stranger in Paradise atspoguļoja pašas mākslinieces personīgo pieeju mākslā, arī mēs iegrimām dziļas pašrefleksijas un iekšējo pārdzīvojumu analīzē. Šo divu nedēļu laikā mēs labprātīgi dalījāmies savos noslēpumos un sāpēs, zīmējām savas dzīves hronoloģisko tabulu, bet mūsu individuālās sarunas ar mākslinieci pārvērtās par attīrīšanās un atklāsmju seansiem.

Jāatzīst, ka Rantalas meistarklase bija ceturtā pēc kārtas, kurā tiku pakļauta dažnedažādiem pašanalīzes veidiem un jutos nogurusi un izsmelta. Tomēr brīdī, kad šķita, ka vēl dziļāk urķēties savas mākslas motīvos nespēju, bet manu kursabiedru dzīves ir pielīdzināmas Larija Klarka (Larry Clark) agrīnajai daiļradei, man pēkšņi kļuva ļoti viegli. Un šis vieglums realizējās trīs minūšu garā video darbā, kur centos atspoguļot divu nedēļu laikā redzēto. Tagad, domājot par skolā izietajiem kursiem, nav grūti saprast, kāpēc Helsinku skolai jeb TAIK ir tik maz sociāli aktuālu darbu. Iespējams, manas skolas pofesori aktīvi aizstāv Teofīla Gotjē (Teophile Gautier) romantiskās idejas – “mākslu mākslas dēļ”. Vai varbūt iemesls ir meklējams pašu somu pretrunīgajā spējā būt gan sociāli noslēgtiem, gan gataviem publiski uzšķērst savas dzīves intīmākās nianses.


Slavenais Kaurismeki bārs Helsinkos, kur vēlos vakaros ar kursabiedriem nereti nonākam

Brīžiem es apbrīnoju šo nebaidīšanos būt godīgiem un īstiem, un, ja arī es Somijā nekļūšu par labāku fotogrāfi, tad noteikti iemācīšos nekaunējoties savākt kāda cita izmestu krēslu uz ielas vai vienkārši atzīt faktu, ka es nebūt neesmu perfekta, ar ļoti daudzām lietām es netieku galā, bet tomēr cenšos.

www.ivetavaivode.com
arts.aalto.fi

Arhīvā lasi arī citas vēstules:
29/01/2014 - Martas Mannebach vēstule no Sanfrancisko
11/12/2013 - Emmi Valves vēstule/komikss no Rīgas
20/11/2013 - Helvija Savicka vēstule no Vīnes
20/09/2013 - Kristīnas Rubīnes vēstule no Florences
22/08/2013 - Sintijas Šmites vēstule no Grācas
12/04/2013 - Evitas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
05/04/2013 - Krišjāņa Rijnieka vēstule no Helsinkiem
22/03/2013 - Ilzes Orinskas vēstule no Berlīnes
01/03/2013 - Oļas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
01/08/2012 - Annas Salmanes vēstule no Londonas
28/05/2012 - Flēras Bīrmanes vēstule no Nepālas

21/05/2012 - Kristīnes Alksnes vēstule no Berlīnes

01/05/2012 - Zanes Mellupes vēstule no Šanhajas
26/04/2012 - Mārtiņa Eņģeļa vēstule no Liepājas
13/03/2012 - Matīsa Groskaufmaņa vēstule no Maskavas
25/01/2012 - Andas Kursišas vēstule no Kremsas
13/01/2012 - Andas Bolužas vēstule no Londonas
29/12/2011 - Artas Tabakas vēstule no Tokijas

06/12/2011 - Baibas Teteres vēstule no Londonas
23/11/2011 - Maijas Miķelsones vēstule no Parīzes
27/10/2011 - Anetes Meleces vēstule no Lucernas

07/10/2011 - Alises Tīfentāles vēstule no Ņujorkas
02/10/2011 - Evitas Gozes vēstule no Braitonas
27/09/2011 - Baibas Ladigas vēstule no Šanhajas
08/06/2011 - Ilzes Strazdiņas vēstule no Londonas
31/05/2011 - Lindas Ruciņas vēstule no Ņujorkas
13/05/2011 - Jāņa Nottes vēstule no Melburnas

13/05/2011 - Ilzes Vanagas vēstule no Londonas
13/05/2011 - Margaritas Ziedas vēstule no Berlīnes
13/05/2011 - Zanes Čulkstēnas vēstule no Ņujorkas
11/05/2011 - Mārtiņa Vanaga vēstule no Čikāgas

10/05/2011 - Mika Mitrēvica vēstule no Gentes

5, 4, 1 3, 1, 2 - 06.03.2014 01:27
ņau ņau
Smillas Jaunkundze - 04.03.2014 23:49
Spēcīga sieviete un talantīga māksliniece. Apbrīnoju apņēmību ar tik mazu bērnu apvienot studijas citā zemē. Varonīgi!
Pauls B. - 04.03.2014 13:25
Forši! Prieks par IV