RAKSTI  
Apmaksāta divu mēnešu rezidence Belmērā Amsterdamā

Bez “rozā brillēm”. Kā dabūt darbnīcu Amsterdamā? Raksta Evita Vasiļjeva 3

Evita Vasiļjeva Amsterdamā
25/02/2014  

Beidzot ir iemesls izkustēties no savas alas, lai redzētu pārējās. Ir pagājis neilgs laiks kopš Gerita Rītvelda akadēmijas absolvēšanas Amsterdamā. Diploms kabatā, un krāšņā nākotne pārvērtusies par depresīvo ikdienu. Absolvēšanas eiforija beidzās apmēram viena mēneša laikā, kad pārāk neveiksmīgi tika meklēta studija. Apzvanīti ir visi, varianti pierakstīti. Daudz iespēju, kā meklēt studiju, nav – caur paziņām, caur antiskvotu organizācijām, sludinājumiem, pašvaldību organizācijām, var sākt skvotot, strādāt savā guļamistabā vai arī braukt prom.

Arhīvā lasi Evitas Vasiļjevas vēstuli no Amsterdamas, kad vēl studēja akadēmijā

Frederika studiju atrada pirmā. Caur paziņām. Telpa neliela, kādi 20 kvadrātmetri, patālu no Amsterdamas centra, kā arī – tā jādala ar studijas īpašnieces mantām, kas novietotas milzu plauktos pie griestiem un aizņem pusi telpas. Īpašniece tikmēr pati regulāri piedalās izstādēs Šveicē. Darījums ir tāds, ka dienās, kad īpašniece ir atpakaļ, Frederikai nevajadzētu studijā rādīties. Un cena nemaz nav no mazajām. Lēti Amsterdamā ir līdz 100 eiro mēnesī. Kam tādam ir vajadzīga vairāk nekā veiksme. Vidēji ir no 100–150 eiro, bet dārgi – 150–250 eiro. Par augstākām cenām svaigi absolventi nemaz nerunā. Frederikas gadījumā cena ir nedaudz virs lētās. Sūdzēties nevar. Labāk zīle rokā. Taču arī ar prieku nevarētu dalīties. Šāda studiju situācija Amsterdamā sāk šķist par diezgan normālu parādību, ja vien neatrod kādu alternatīvu.


Caur pašvaldību iegūta studija/dzīvoklis (veiksmīgais variants) 

Savus meklējumus es sāku caur oficiālo pusi – pašvaldības organizācijām, kas izīrē studijām paredzētās telpas. Vairāki draugi ieteica mēģināt. Leģendas klīst, ka varot dabūt kaut ko foršu, ja vien ir pietiekami ilgi nostāvēts rindā, vai nu baigi paveicas. Arī mājaslapa atstāja daudzsološu iespaidu. Tajā norādīta Amsterdamas karte pilna ēkām, kurās iespējams dabūt darbnīcu. Iemaksāju 30 eiro dalības maksu. Tagad jāgaida. Reizi mēnesī vai pat reizi divos šīs organizācijas interneta vietnē tiek publicēti jauni piedāvājumi. Berzēju rokas un gaidīju 1. augustu, kad ielogojos viņu mājas lapā un sāku domāt, ka varbūt esmu noklikšķinājusi kaut ko ne to. Parādījās tikai kādi 3–4 darbnīcu sludinājumi, no kuriem visos ir piedāvāts kopīgs galds telpā ar vēl četriem cilvēkiem. Jocīgi, es nodomāju. Ziņkāres dzīta, lai saprastu, vai visu esmu sapratusi pareizi, uz vienu sludinājumā norādīto darbnīcu tomēr aizgāju. Pirmais iespaids diezgan depresīvs. Piedāvātā studija atradās ēkā, kas vizuāli būtu pielīdzināma Preses namam, krustotam ar Okupācijas muzeju Maskačkas rajonā. Iepazīstoties ar organizācijas darbiniekiem, viņi īsi un konkrēti jautāja par manas darbības veidu un kādiem nolūkiem darbnīca būs nepieciešama. Pēc tam lepni izrādīja garu koridoru ar durvju rindu abās tā pusēs. “Šeit mums ir fotogrāfs, šeit akvareļu gleznotāja, šeit ģitāru taisītājs, šeit modes māksliniece, šeit skaņu inženieris, šeit tualete ar sarakstu, kad un kam tā jātīra, un šeit koptelpa, kurā regulāri rīkojam pasākumus, lai saliedētu kolektīvu.” Vienā no sānu durvīm tika piedāvāta ap 20 kvadrātmetriem liela studija par 300 eiro mēnesī, jāiemaksā 3 mēnešu depozīts, un vēl jāiztur konkurss, lai vispār tiktu tur iekšā. Studijas kondīcija bija burtiski sūdīga, logi ieplīsuši, uz ziemu var ar skoču aizlīmēt, un telpas lielāko daļu aizņēma līķu sekcijām paredzēts betona galds. Protams, pirms manis meitenei ar mirdzošām acīm un nolakotiem nagiem depozīts jau somiņā, un viņa gatava ņemt darbnīcu tūlīt pat, daudz nekavējoties. Dažus mēnešus pēc tam vēl aiz ziņkāres pasekoju piedāvājumiem, bet nekas nemainījās. Tā arī nesapratu, kā tie daži cilvēki ir caur pašvaldības tikuši pie skaistajām studijām. Meklējot ar sludinājumu palīdzību, situācija ir līdzīga. Oficiālais ceļš jāaizmirst.


Viens no pašvaldības organizētiem studiju kompleksiem

Nolēmām apvienoties lielākā grupā un ar mākleru palīdzību meklēt tukšas noliktavas ārpus Amsterdamas. Atradām 120 kvadrātmetru plašas telpas “pie šosejas Berģos”, kas paredzētas pārbūvei. Arī te prieki bija īsi. Tumšzilos uzvalkos un rozā blūzēs džeki ar želeju matos vien pasmīnēja, un ātri lika saprast, ka arī šīs telpas paredzētas piekaramo griestu ielikšanai, galdu ievietošanai un darbam ar laptopu. Jūs meklējat studiju? Izrādās tā tagad sauc tīras telpas darbam, kur jāsēž pie galda un jāprogrammē aplikācijas. Viņiem nebija ienācis prātā, ka studijā var nodarboties, piemēram, ar tēlniecību vai glezniecību.

Alternatīvās metodes ir laimes un netvorka spēle. Vienā brīdī atskārt, ka latviešu kūtrums jāmet pie malas, jāuzliek labākais smaids, šarma šalle un jānopulē pāris jociņi. Turpmāk visās izstāžu atklāšanās ar visiem draudzīgi jārunā, jāapjautājas par mammu, tēti un bērniem, un beigās, kad pietiekami iedzerts, jāpajautā vai nevarētu piereģistrēt un ieteikt kādā antiskvotu organizācijā.  Šīs organizācijas pārsvarā ir ļoti noslēgtas, un tajās var iestāties tikai ar biedru uzaicinājumu. Viņu rīcībā ir neskaitāmi daudz pamestu ēku, kuras paredzētas rekonstrukcijai, pārdošanai, vai kādu citu iemeslu dēļ stāv tukšas. Šajās ēkās viņi iemitina “telpu sargus”, lai bomži vai narkomāni tās neizdemolētu. Te var gadīties, ka tiec pie luksus platībām pašā Amsterdamas centrā, bet var arī gadīties, ka pie neapkurināta biroja ar sēnītēm uz sienām. Izvēlēties nevar. Tev iedod, tev atņem, tev iedod, vai arī neko citu vietā vairs nepiešķir. Kārtības noteikumi arī ir diezgan dzelžaini: nedrīkst palikt pa nakti, nedrīkst būt nekārtība, nedrīkst nosmērēt grīdu (kaut arī citos gadījumos māju taisās pat nojaukt), ciemos nedrīkst nākt vairāk par sešiem cilvēkiem, bet, kad paziņo, ka jāizvācas, liekus jautājumus neuzklausa. Tā, piemēram, Karla antiskvotu studija mani ļoti pārsteidza ar tās mantu neesamību, kaut arī telpā strādā vairāki cilvēki. Darbnīca atstāj iespaidu, ka visi kaut tūlīt pat gatavi sapakoties un izbraukt tajā pašā vakarā. Lūdzu, jums plašas telpas jau trīs gadus, sēdi, strādā un uzvedies godīgi. Sūdzēties nevar. Taču, pat ja piereģistrējies kādā no šīm organizācijām, garantijas nav nekādas, gaidīšanas rindas ir garas, un atliek cerēt uz labvēlīgu horoskopu.


Antiskvotu studija (veiksmīgais variants)

Var arī iet tādu kā sociālo ceļu, nodibināt apvienību, kas nes kādu konkrētu labumu sabiedrībai. Mēs pat bijām gatavi samesties bariņā, nodibināt SIA, “uzcept” biznesa plānu, izveidot sociālo centru, un šo ideju pārdot kādai pašvaldībai, kurai vajadzētu uzlabot tēlu. Tā šur tur Amsterdamā esot studiju ēkas, kas vienlaicīgi darbojas kā kultūras nami (līdz ar ko sarunas par studijām ir kā baumas, jo neviens neko konkrētu nevar pateikt – kas, kur, kad un kādā veidā). Pašvaldība iedod māju, bet tev pretī pāris reizes nedēļā jāmāca bērniem un sabiedrības atstumtajiem zīmēt, kā arī regulāri jārīko kāds kultūras pasākums, kas uzlabotu rajona tēlu. Pāris draugi tā arī mēģināja kaut ko uzsākt, taču bez SIA un ar apvienības nosaukumu “Kultūras nams Bejonsē”. Reizi nedēļā viņi rīkoja izstādes, iznēsāja flaijerus, aicināja kaimiņus nākt ciemos. Kaimiņiem nepatika. Tantes, vedot bērnus uz skolu, nāca sūdzēties, ka šis iestādījums izskatoties “lēts”, ka viņiem vajadzētu izdekorēt logus, un vispār māksliniekiem vide ap sevi ir jāveido smuka. Kaimiņi jutās līdzatbildīgi par šī iestādījuma mistiskajām norisēm (laikmetīgo mākslu), it kā viņiem būtu simtprocentīgi skaidrs, kādai ir jābūt mākslai, un viņi būtu tie, kas maksātu par telpu īri. Neskatoties uz kultūras nama cēlajiem nolūkiem, īre par tekošajām trubām pagrabā bija 150eiro “no galviņas”, un jāņem vērā, ka pēc astoņiem vakarā nevarēja urbt, jo otrajā stāvā dzīvo ģimene ar bērniem. 


“Kultūras nama Bejonsē” apakšstāvs

Pēc besīga un izmisīga gada, kura laikā visdrīzāk ar studijas meklējumiem nav gājis labi, kontrastam gribas kādu nelielu mierinājumu un komfortu. To var sagādāt divi varianti: studijas maģistros vai kāda no Amsterdamas lielajām rezidencēm. Problēma tiek atlikta uz diviem brīnišķīgiem gadiem. Kādas telpas, kādas metāla un koka apstrādes darbnīcas! Neviens nečakarē smadzenes par netīrību, un tiek dota pilnīgi brīva vaļa – darīt, ko gribi, pat pīpēt vai palikt pa nakti! Gandrīz kā katra studenta sapnī, kad tas stājas mākslas akadēmijā ar pārliecību, ka skaistā mākslinieka nākotne nu garantēta. Tas tā, salīdzinājumam. Šie burvīgie varianti tiek tikai ducim cilvēku smaga konkursa rezultātā. Ir nopelnīts un apskaust nedrīkst.


Studija De Atelier rezidencē 

No drūmākajiem ex-kursabiedriem atbildes aplūkot viņu studijas es nesaņēmu, kaut arī ļoti cerēju redzēt viņu neveiksmīgos apstākļus. Veca draudzība un kopā pārdzīvotie studiju gadi nekalpo par atlaidi pie viņu sarūgtinātajām sirdīm. Tas ir arī saprotami. Amsterdamā ir diezgan grūti atrast kaut cik sakarīgus studijas apstākļus – pilsētas pārblīvētības un vēsturiskuma dēļ, un bez labas darbnīcas iespēja par drīzāku depresiju stipri pieaug. Tālab nolēmu viņiem likt svētu mieru. Tā vietā aizgāju apciemot savu veco pasniedzēju. Taču viņa studijas dabūšana ir cits stāsts. Agrāk zāle bija zaļāka.


Pasniedzēja studija

Mana depresija neturpinājās ilgi, pateicoties manai attapīgajai holandiešu draudzenei Rozai. Kamēr biju Rīgā, viņa ieskvotoja klasi tukšā pamatskolā, kas pieder antiskvotu organizācijai. Kad Roza oficiāli īrēja vienu telpu šajā skolā par ļoti labu cenu, viņa novēroja, ka ēkā stāv vēl viena neizmantota telpa. Viņa piezvanīja organizācijai un viltīgi apjautājās, vai viņiem nebūtu vēl kāda telpa, ko varētu izīrēt. Šie atbildēja, ka nē (vai nu viņi negribēja papildus cilvēkus, vai arī paši nemaz par šo telpu neko nezina). Nākamajā dienā Roza uzlika slēdzeni un piedāvāja telpu dalīt ar mani. Tā nu mēs tur strādājam aiz aizrautiem aizkariem un klusiņām bez mūzikas, lai lieki nepievērstu sev uzmanību. Kaut arī Roza saka, lai es atslābstu, jo viņa nekad nav redzējusi nevienu nākam un pārbaudām, kas notiek ēkā, es tomēr raustos, ka kādu dienu mūs pieķers, un tad būs sūdi.

Citreiz nevar saprast, vai viss šis čakars Amsterdamā ir tā vērts. Mākslas tirgus ir mazs, diža iemesla uzturēties pilsētā nav. Varētu jau it kā pārvākties kaut kur citur, kur lētāk, kur vienkāršāk. Taču pavadītie gadi pilsētā, kontakti, prasmes izkruķīties Amsterdamas situācijās un sociālās garantijas kaut kā noenkuro. Amsterdama sniedz iespēju piehaltūrēt, samaksāt rēķinus un pārējo laiku veltīt mākslai. Taciņa jau nedaudz iestaigāta. Citur tas pats būtu jāsāk no sākuma.

Sarmīte 66 - 26.02.2014 11:44
Evitai jāraksta vēl!
Marija Sarža - 26.02.2014 09:16
jā, lielisks reality check. un cik labs kontrasts starp vēstuli ("Stresot īsti nav par ko"), kas rakstīta vēl studiju laikā, un šo tekstu.
Rūta R - 25.02.2014 21:01
Lieliski, skarbi reālistiski un pamācoši. Nekas jau cits neatliek kā "kruķīties":) un tāpēc forši, ka vēl kāds tajā dalās bez rozā brillēm…:))