Foto

Tēma: Melnā kvadrāta spīlēs

Tabita Sīmane
14/02/2014

Krievu avangarda supremātisma pamatlicēja Kazimira Maļeviča aptuveni 500 darbi patlaban ceļo no Amsterdamas Stedelijk muzeja uz Bonnas Bundeskunsthalle. 25 gadu laikā Maļeviča apjomīgākā retrospekcija tiks izrādīta trīs Eiropas muzejos. Februāra sākumā pametusi Amsterdamu, no 11. marta līdz 22. jūnijam tā būs apskatāma Bonnā, bet no 17. jūlija līdz 26. oktobrim savu ceļojumu izstāde noslēgs Londonas Tate Modern. Darbi savākti no visu trīs muzeju, kā arī privātajām kolekcijām. Viens no ikoniskākajiem Maļeviča darbiem nenoliedzami ir “Melnais kvadrāts”, kam ir gan priekšvēsture, gan nemitīga atdzimšana citu mākslinieku darbos līdz pat mūsdienām, tostarp Latvijā.

“Viss, ko jelkāds var pateikt par “Melno kvadrātu”, ir patiesība. Tas ir sākums un gals, māksla un ne-māksla, tas ir perspektīvas trūkums, svars un bezsvars, neaptverams dziļums visu krāsu apvienojumā un reizē bezkrāsa. Glezna paceļas no vispasaulīgākā līdz visdievišķākajam, tas ir kosmisks bezdibenis un civilizācijas ideālā zīme.” Diez vai Kazimirs Maļevičs (1879–1935), 1915. gada decembrī Petrogradā izstādot savus 39 darbus, tostarp arī “Melno kvadrātu”, “Pēdējā futūristiskajā gleznu izstādē 0,10”, varēja nojaust, kādas kaislības šis darbs izsauks un kādu ietekmi atstās turpmākā gadsimta laikā. Joprojām ir daudzi, kas uzskata to visu par lielu krāpšanu. Līdzīgi kā 20. gadsimta sākuma mākslinieks un mākslas kritiķis Aleksandrs Benuā, kurš Maļeviča gleznā redzēja “baisas iznīcības principu... visa mīlētā un lolotā apgānīšanu, plātīšanos ar vēlmi visu novest pie pilnīgas sagrāves”. Daudzi citi, tostarp arī augstāk citētā krievu mākslas zinātniece Aleksandra Šackika, Maļeviča darbu uzskata par pilnīgi jaunas mākslas un jauna pasaules redzējuma stūrakmeni un bezgalīgi ietilpīgu metaforu.


Pols Bilo. Melnādaino cilvēku cīņa naktī pagrabā (Combat de nègres dans une cave, pendant la nuit). 1882

Ja skatāmies pavisam objektīvi, Maļevičs nebūt nav pirmais, kas “prezentēja” regulāras formas melni monohromu gleznu. Gandrīz 300 gadus pirms viņa angļu fiziķis, matemātiķis, astrologs un kabalists Roberts Flads (1574–1637) radīja pirmo pilnībā melno gleznu uz audekla. To sauca “Lielā tumsa” (The Great Darkness, 1617), un tai bija kvadrāta forma. Flada melnais kvadrāts bija sava veida ilustrācija viņa radītajai, smalkajai kosmogonijai, kas balstījās trīs Paracelza alķīmijas principos: gaisma, tumsa, ūdens, no kuriem tumsa bija prima materia jeb pirmviela. Vēlāk šāda veida darbi parādījās kā dekadentiski joki – “Skats uz Lahūgu nakts aizsegā” (Vue de La Houge (effet de nuit), par M. Jean-Lois Petit, 1843) ir pilnīgi melna bilde, kuras autors ir karikatūrists Šarls Albērs d’Arnū (1820–1882), pazīstams kā Bertals. Arī citi 19. gadsimta franču mākslinieki sekoja viņa pēdās, slavenais grafiķis Gistavs Dorē (1832–1883) 1854. gadā izdeva karikatūru albumu “Svētās Krievijas dramatiskā un smieklīgā vēsture bildēs, atsaucoties uz hronistiem un vēsturniekiem Nestoru, Nikanu, Silvestru, Karamzinu u. c.”, kurā atkārtojas melni kvadrāti grafiskā formā. Savukārt 1882. gadā kustības Les Arts Incohérents (“Neskaidrā māksla”) izstādē Parīzē vislielāko sensāciju izpelnījās kāda pilnīgi melna, taisnstūrveida glezna. Tās autors bija Pols Bilo, bet nosaukums – “Melnādaino cilvēku cīņa naktī pagrabā” (Combat de nègres dans une cave, pendant la nuit).

Izsekojot “melnā kvadrāta” vēsturei jau post-maļeviča periodā, protams, ir ļoti grūti noteikt, cik lielā mērā šie darbi ir oriģinālā melnā kvadrāta ietekmēti un cik – vienkārši demonstrē interesi par elementārām ģeometriskām formām un monohromu krāsu, kas neprasa milzu intelektu vai prasmes. Taču jāsaprot, ka jebkurā gadījumā tieši pēc Maļeviča “melnais kvadrāts” ir kļuvis par mākslas fenomenu, par jēdzienu, kura lietojums vien jau paredz zināmu zemtekstu un kultūrvēsturisku bāzi. Turpmāk apskatītie piemēri ļaus nedaudz ieskatīties “melnā kvadrāta” dažādajās interpretācijās vizuālajā mākslā (un ne tikai) no 20. gadsimta vidus līdz 21. gadsimta otrajai desmitgadei.

Lai gan mākslinieka Hansa Rihtera (1888–1976) lente “Ritms 21” (Rhythmus 21, 1921) kino vēsturē iegājusi kā pirmā abstraktā filma, mūsdienās tā noteikti kvalificētos arī kā vizuālās mākslas darbs – video instalācija vai kā tamlīdzīgi. Rihteru aizrāva jaunā medija iespējas uz radikālu abstrakciju, kā arī tā potenciāls skatītājā raisīt intelektuālu mobilitāti un iesaistītību. Šajās nedaudz vairāk nekā trīs filmas minūtēs viņš pilnībā apgāž visu, ko kino kā jauns medijs bija sasniedzis iepriekšējā desmitgadē – šeit nav aktieru, sižeta, žanra utt., ir tikai kustīgas spēles ar papīra taisnstūriem, kvadrātiem, apļiem un dažāda lieluma un nokrāsu līnijām, ko kino kamera pārvērš optiskos efektos. Šis darbs paplašināja agrīnā kino robežas un parādīja, kā vizuālais fenomens krustojas ar konceptiem, kas tradicionāli tiek attiecināti uz mūziku, – ritmu, taktsmēru, intervālu un intonāciju. Kā vēlāk skaidroja pats Rihters: “Formas, kas te parādās, nav ne skaistuma analoģijas, ne simboli, ne līdzekļi. Šajā notikumu sekvencē filma ļoti autentiski nodod sprieguma un kontrasta attiecības gaismā. Šīs attiecības veido gaisma un tumsa, lielais un mazais, ātrais un lēnais, horizontālais un vertikālais utt.”

Vēl viens margināls piemērs, šoreiz jau gan glezniecībā, ir Sidnijs Nolans (1917–1992), viens no pazīstamākajiem 20. gadsimta Austrālijas māksliniekiem, un viņa darbu slavenākais tēls Neds Kellijs – 19. gadsimta otrās puses austrāliešu bandīts-varonis. Kellijam mākslinieks pievērsies vairākās gleznu sērijās no 40. gadu vidus līdz pat 80. gadiem, taču pirmā sērija tapusi 1946–47. Tiek uzskatīts, ka Kellijā Nolans redzēja pats sevi – arī viņš nepakļāvās likumiem un 1944. gadā, saprotot, ka tiks nosūtīts uz fronti Papua Jaungvinejā, dezertēja no armijas. Līdz ar to Kellija tēlā viņš varēja iemiesot šo “nesaprastā varoņa-mākslinieka un reizē upura tēlu”. Mūsdienās jau grūti nošķirt īsto Kelliju no Nolana gleznu varoņa – viņi jau ir saplūduši vienībā, kas pašiem austrāliešiem nozīmē viņu zemes vēstures, identitātes un rakstura simbolu. Britu mākslas kritiķis Roberts Melvils atzinis, ka Nolana Neds Kellijs pieder “tai 20. gadsimta mākslas personāžu kompānijai, kurā ir Pikaso mīnotaurs, Kiriko manekeni, Ernsta putnuvīri, Bēkona pāvesti un Džkometi staigājošie cilvēki”.


Kellijs (Kelly). 1954

Protams, rodas jautājums, kāds šādai figurālajai glezniecībai sakars ar melno kvadrātu? Tikai tāds, ka savā ierastajā Neda Kellija attēlojumā Nolans viņa galvas vietā arvien iegleznoja melnu kvadrātu – tādu kā nosacītu bruņucepuri ar taisnstūrveida atveri acu vietā. 

Hronoloģiski tālāk seko “Melnās gleznas” – 20. gadsimta 40.–60. gadu fenomens, kam gan, iespējams, ļoti maz sakara ar Maļeviča “Melno kvadrātu”, daudz vairāk ar eksperimentiem un meklējumiem monohromas krāsas ekspresijas un simbolikas laukā.

20. gadsimta 40. gadu beigās vairāki Ņujorkas skolas mākslinieki, tostarp Roberts Raušenbergs, Eds Reinhards, Marks Rotko un Frenks Stella, neatkarīgi viens no otra intensīvi pievērsās melnās krāsas studēšanai. Rezultātā tapa pārsteidzoši daudz gandrīz monohromu melnu gleznu, lai arī katram bija savs atšķirīgais piegājiens. Stellam un Raušenbergam melnais bija veids, kā rast ceļu uz jaunu mākslas valodu; Rotko melnais nozīmēja tukšumu un neesamību, bet Reinhardam – noliegumu un neredzamību. “Melnās gleznas” vienlaikus iezīmēja sava veida sākumu un reizē beigas – beigas glezniecībai kā ilūzijai, kā logam uz pasauli, un sākumu glezniecībai kā pašpietiekamu uztveres objektu radīšanas paņēmienam.


Roberts Raušenbergs.  Bez nosaukuma (Untitled). 1951

Roberts Raušenbergs (1925–2008) melnajai glezniecībai pievērsās 1951. gadā, studējot Blekmauntinas koledžā Dienvidkarolīnā, un attīstīja šo virzienu turpmāko divu gadu laikā. Viņa melnās gleznas sastāv no bieziem avīžpapīra un melnās krāsas slāņiem un savā ziņā reprezentē mākslinieka meklējumus laukā, kur glezniecība robežojas ar kolāžu. Viena no spožākajām Raušenberga melnajām gleznām ir agrīnais darbs “Bez nosaukuma” (Untitled, 1951). Ļoti svarīgs aspekts šeit ir apgaismojums, jo tikai, gaismai atspīdot no virsmas, atklājas gleznas kompleksā struktūra un tekstūra.


Eds Reinhards savā darbnīcā

Eds Reinhards (1913–1967) jau pašā karjeras sākumā mākslā stabili devās abstrakcijas virzienā. Ja 40. gados viņš gleznoja ģeometriskas formas, tad jau 50. gados pārgāja uz monohromiem darbiem, kur izmantoja vienas krāsas dažādas tonalitātes – sarkano, zilo, melno, balto. Vislabāk Reinhards zināms ar savām melnajām gleznām jeb “galīgajām, pēdējām” gleznām, kā viņš pats tās sauca. Pirmajā acu uzmetienā tās šķiet vienkārši viengabalaini melni audekli, taču patiesībā te izmantotas dažādas melnā un gandrīz melnā nokrāsas, kas atklājas, tikai rūpīgi ieskatoties.


Frenks Stella. Saprāta un netīrības laulība II (The Marriage of Reason and Squalor II). 1959

Frenks Stella (1936) nopietni pievērsās mākslai tikai pēc jurisprudences studiju absolvēšanas Prinstonas Universitātē. Viņa pirmā darbu sērija “Melnās gleznas” (Black Paintings, 1959–60) tika radīta 16 mēnešu periodā un pirmoreiz tika eksponēta izstādē “16 amerikāņi” Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Šie darbi radīti, izmantojot neparastu tehniku, – sākumā uz rupja audekla ar zīmuli tika vilktas līnijas, bet pēc tam tukšās vietas starp tām ar krāsotāja otu aizpildītas ar melnu emaljas krāsu, tādējādi radot savdabīgu iluzora telpiskuma efektu. Šīs sērijas pazīstamākā glezna ir “Saprāta un netīrības laulība II” (The Marriage of Reason and Squalor II, 1959), kuras dīvaino nosaukumu mākslinieks atteicās skaidrot, sakot, ka “tas, ko jūs redzat, ir tas, ko jūs redzat”.


Rotko kapela

Marks Rotko (1903–1970) melnajai glezniecībai pievērsās pašās dzīves beigās – 60. gadu otrajā pusē. Vislabāko priekšstatu par šo viņa mākslas lappusi var gūt Rotko kapelā Hjūstonā Teksasas štatā, kur eksponēti 14 šādi lielformāta melni audekli, gleznoti laikā no 1964. līdz 1967. gadam. Savos melnajos darbos Rotko izmantoja dažādu nokrāsu melno un tumši brūno, kā arī tekstūras efektus, kombinēja sev raksturīgās taisnstūra un kvadrāta formas, kopumā gan radot diezgan drūmu iespaidu. Līdzīgi kā citām melnajām gleznām, arī Rotko darbiem ļoti būtisks ir apgaismojums – atšķirīgā gaismā gleznas “atveras un kļūst ieraugāmas” pavisam savādāk.


Elsvorts Kellijs. Melnais kvadrāts ar zilo (Black Square with Blue). 1970

20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma versijās par “melno kvadrātu” dominē ļoti konkrēta, lai arī atšķirīgi interpretēta, atsauce uz Maļeviča oriģinālu.

Pazīstamais amerikāņu gleznotājs, tēlnieks un grafiķis Elsvorts Kellijs (1923), kura glezniecību raksturo plaši krāsu laukumi, formu vienkāršība un neparasti laukumu savienojumi, radīja darbu “Melnais kvadrāts ar zilo” (Black Square with Blue, 1970), kurā melnajam kvadrātam kompozicionāli pretnostatīts zils taisnstūris – tie abi nav uzgleznoti uz viena audekla, bet ir divi atsevišķi audekli, kas savienoti kopā.


TOTART instalācija “Melnais kvadrāts”, kas tika izpildīta 1981. gada 2. jūnijā Pogorelovas ciemā Krievijā

Krievu mākslinieki Natālija Abalakova (1941) un Anatolijs Žigalovs (1941), kopā pazīstami kā TOTART grupa, mākslā darbojas kopš 20. gadsimta 60. gadiem. Viens no viņu slavenākajiem darbiem ir 70. gadu beigās uzsāktais projekts “Pētījumi mākslas būtībā, kas pielāgojami dzīvei un mākslai” (Исследование Существа Исскуства применительно к Жизни и Исскуству, 1978–79), kā ietvaros viņi radījuši dažādas performances, akcijas, instalācijas, gleznas, grafikas, objektus un tekstus. Vēlāk darbojušies arī kino un video. Viens no viņu “Melnās sērijas” (Черная серия, 1979–81) darbiem ir “dzīvā” instalācija “Melnais kvadrāts” (Черный квадрат), kas tika izpildīta 1981. gada 2. jūnijā Pogorelovas ciemā Krievijā.


Ričards Planks. Melnā kvadrāta sadalīšana I un II (Black Square Division I & II). 1983


Britu mākslinieks un mūziķis Ričards Planks (1951) 80. gadu sākumā radīja divas grafiku sērijas par melnā kvadrāta tēmu, kas saucās “Melnā kvadrāta sadalīšana I un II” (Black Square Division I & II, 1983). Katras sērijas piecos darbos mākslinieks “dala” melno kvadrātu sekcijās, veidojot vai nu jaunas ģeometriskas formas vai nosacītus dekoratīvus “režģus”, kas mūsdienās vairāk asociējas ar datora radītu “mākslu”.

Pavisam citādāku pieeju demonstrē kāda cita krievu mākslas grupa – “Zilie deguni”, kuras redzamākie pārstāvji ir Sibīrijas mākslinieki Vjačeslavs Mizins un Aleksandrs Šaburovs. “Zilie deguni” pazīstami ar saviem satīriskajiem un provokatīvajiem video darbiem, fotogrāfijām un performancēm, kas parodē un kariķē Krievijas pagātnes un tagadnes reālijas. Slavenajā 30 fotogrāfiju sērijā “Virtuves supremātisms” (Кухонный супрематизм, 2006) “Zilie deguni” slavenās krievu supremātisma kompozīcijas, tostarp arī “Melno kvadrātu”, noreducēja līdz visikdienišķāko pārtikas produktu kārtojumiem, izmantojot desas, siera un “ķieģelīša” rupjmaizes šķēles. Jāatzīmē, ka Maļeviča “Melnais kvadrāts” ir ļoti iemīļots “Zilo degunu” motīvs un parādās dažādās versijās arī citos viņu darbos, piemēram, fotogrāfiju sērijā “Proletariāta konceptuālisms” (Пролетарский концептуализм, 2009) redzam to zem apaļīgas kailas kundzītes, kurai galvā kokošņiks, bet kājās Adidas krosenes. “Zilie deguni” pret šo krievu mākslas ikonu uzstājas ar nekaunīgu un kariķējošu satīru, taču nevēršas tik daudz pret pašu mākslas darbu, kā pret, par ko to pasludinājuši dažādi teorētiķi un kritiķi. “Krievu mākslas establišments ir noteicis konkrētu fetišu, modīgo stilu un autoru “sarakstu”. Izejot no tā, attiecīgi visiem ir jāmīl 20. gadsimta sākuma krievu mākslas avangards. Šeit nu “Zilie deguni” uzstājas kā fetišisti, kas Maļeviču mīl ne mazāk kā seksu”, par savu darbu saka mākslinieki.


Džiliana Kārnegija. Melnais kvadrāts. 2008

Britu māksliniece, 2005. gada Tērnera balvas kandidāte Džiliana Kārnegija (1971) savu “Melno kvadrātu” (Black Square) radīja 2008. gadā, par iedvesmu izmantojot pašas uzņemtas fotogrāfijas Londonas Hempstedhītā. Kārnegijas “Melnais kvadrāts” ir viens no mākslinieces 2000. gadā aizsāktās monohromo melno gleznu sērijas darbiem. Būtībā šī sērija ir ainavas naktī. Kārnegijas monohromās gleznas aizved skatītāju līdz redzamā robežai, taču, atšķirībā no Maļeviča, viņas sākotnējais impulss bija “izaicinājums attēlot nakts ainavu, nevis apzināti atsaukties uz monohromo tradīciju glezniecībā”. Šajā sērijā Kārnegija uzsver gleznas fizikālās kvalitātes, taču viņa to nedara caur ģeometriskām formām, bet materialitāti izmantoto, lai aprakstītu tēlu. Šādā ziņā Kārnegijas monohromā sērija ir tuvāka Ņujorkas skolas melnās glezniecības tradīcijai.


Le Tua Tjena. Melnais kvadrāts. 2011

“Melnais kvadrāts” ir ļoti pastozs eļļas darbs, kurā apvienota matēta un spīdīga krāsa; tas ir pilnībā melns, taču nojaušama ainava ar koku stumbriem un zariem, kas atklājas tikai pareizā apgaismojuma un skatītāja novietojuma leņķī. Stilistiski līdzīgs Kārnegijas darbam ir arī vjetnamiešu mākslinieka Le Tua Tjena (1964) gleznotais “Melnais kvadrāts” (2011) – tikpat spēcīga pastozitāte, lai arī šajā gadījumā izmantots akrils. Vienīgā atšķirība, ka vjetnamiešu mākslinieks izmantojis pilnībā abstraktu kompozīciju.


Olivjē Mosē. Bez nosaukuma (melnais kvadrāts). 2008

Šveicē dzimušais amerikāņu mākslinieks Olivjē Mosē (1944) 70. gados aktīvi pievērsās monohromajai glezniecībai, kā arī nodibināja “Ņujorkas radikālās glezniecības” grupu, ar “radikālo” šajā gadījumā apzīmējot gan radikālu sociālu nostāju, gan radikālu atgriešanos pie glezniecības “saknēm”. Līdz ar to viņa abstraktajai un monohromajai glezniecībai savā ziņā tiek piešķirta sociāla vēstījuma loma, kas, kā tiek uzskatīts, tik augstā līmenī izpaužas pirmoreiz pēc Maļeviča un Rodčenko. Viens no Mosē monohromi ģeometriskās glezniecības piemēriem ir darbs “Bez nosaukuma (melnais kvadrāts)” (Untitled (black square), 2008).


No Hiroši Okuharas filmas “Melnais kvadrāts” (Kuroi shikaku). 2012

Pirms pievērsties visjaunākajām “melnā kvadrāta” interpretācijām, gribētos iestarpināt vēl divus savdabīgus piemērus “no ārpuses”, kas raksturo melnā kvadrāta kā ikoniskas zīmes atpazīstamību. Pirmais no tiem  ir somu arhitekta un arhitektūras teorētiķa Marko Kasagrandes atjautīgais objekts “Sarkanais kvadrāts un melnais kvadrāts” (Red Square and Black Square, 2005) – iebraucamie vārti pie kādas privātmājas Taipejas piejūras piepilsētā Danšui Taivānā. Bet otrs – japāņu režisora Hiroši Okuharas filma “Melnais kvadrāts” (Kuroi shikaku, 2012), kurā liels, melns, pavisam reāls kvadrāts parādās kā robežšķirtne starp realitāti un ilūziju.


Tarina Saimona. “Melnais kvadrāts XVI” – atteikuma vēstule no Knopf Publishing Company izdevniecības, kurā tā atsakās publicēt Džordža Orvela “Dzīvnieku fermu”; recenzents darbu raksturo kā “muļķīgu un bezjēdzīgu fabulu, kurā dzīvnieki pārņem un vada fermu”

Atgriežoties pie vizuālās mākslas, vispirms jāmin britu mākslinieces Tarinas Saimonas (1975) projekts “Melnais kvadrāts” (Black Square, 2006–2012). Tā ir 16 fotogrāfiju sērija, kurā uz melna kvadrātveida fona redzami dažādi laikmetu un sabiedrību raksturojoši objekti, kurus pavada paskaidrojošs teksts. “Melnajā kvadrātā XII” redzami trīs “Cionas gudro protokolu” izdevumi: krievu Протоколы сионских мудрецов (1918); vācu Die Geheimnisse der Weisen von Zion (1935); angļu Protocols of the Learned Elders of Zion (1937).


Tarina Saimona. “Melnais kvadrāts VI” – zils plastmasas spainis kā satīriska atsauce uz bākugunīm, ko, imitējot ārkārtas transportu, Maskavā uzstādījuši krievu biznesmeņi, slavenības un ierēdņi

“Melnajā kvadrātā XV” redzamas cigarešu paciņas: 2012. gada 1. decembrī Austrālijā stājās spēkā Tabakas vienkrāsainā iepakojuma likums – pirmais federālais likums pasaulē, kas noteica estētiskus vienkrāsas ierobežojumus komerciāliem tabakas produktiem; tika noteikts, kas visām tabakas primārā un sekundārā iepakojuma virsmām jābūt Pantone 448C tonī, ka visiem uzrakstiem ar zīmola, kompānijas un markas nosaukumu jābūt regulārā burtveidolā Lucida Sans un Pantone Cool Gray 2C tonī. Citos Saimonas kvadrātos redzama mākslīgā sirds, Bils Geitss, izprintēts 3D ierocis, Henrijs Kisindžers, ģenētiski modificēti Aedes aegypti sugas vīriešu dzimuma moskīti, makao papagailis, kas cieš no spalvu izkrišanas, Eteles un Džuliusa Rozenbergu pēdējā vēstule bērniem trīs dienas pirms nāvessoda izpildes u. c. Interesanti, ka XIV melnais kvadrāts ir pilnīgi balts un saucas vienkārši “Visuma vidējā krāsa”.


Flečers Bentons. No sērijas “Tērauda gleznas. Melnie kvadrāti” (Steel Paintings. Black Squares). 2010

Atšķirībā no Saimonas sociāli aktīvajiem mākslas darbiem amerikāņu abstraktā ekspresionisma pārstāvis Flečers Bentons (1931), kurš visvairāk pazīstams ar savām kinētiskajām jeb kustīgajām skulptūrām, piedāvā krasi atšķirīgu skatījumu. Karjeru Benotns sācis kā gleznotājs 50. gados, taču drīz vien pievērsies kinētiskajai tēlniecībai. Viņa agrīnie objekti raksturīgi ar to, ka ir vairāk trīsdimensiju gleznas, nevis īstas skulptūras. 70. gados viņš pameta kinētisko mākslu un pievērsās tradicionālākai tēlniecībai bronzā un tēraudā. Ģeometriskās formas viņam vienmēr bijušas svarīgas, tāpat arī burti un cipari. Darbi par melnā kvadrāta tēmu ir vieni no visjaunākajiem mākslinieka radošajā biogrāfijā, un tos arī savā ziņā var uzskatīt par trīsdimensiju gleznām. Bentons radījis divas “gleznu” sērijas: “Tērauda gleznas. Melnie kvadrāti” (Steel Paintings. Black Squares, 2010) un “Alfabēts un krītoši kvadrāti” (Alphabet and Falling Squares, 2012). Abas sērijas vieno pamatne – melns, kvadrāta formas audekls – un tērauda objektu kompozīcijas uz tā. Pirmajā gadījumā tās ir vairāk abstraktas kompozīcijas, kur dažkārt izmantota arī akrila krāsa, bet otrajā – dažādi alfabēta burti un pār tiem krītošas plānas metāla kvadrātveida lapiņas.


Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns. Pēdējais romantiķis. 2009

Tepat Latvijā var pieminēt Andra Brežes 1997. gada “Melno kvadrātu” – telpisku objektu, kura izgatavošanā tika izmantotas akmeņogles, kas sabērtas gigantiska izmēra režģotā būrī. Darbs bija apskatāms Arsenāla izstādē “H. Vorkals, A. Breže, O. Pētersons, J. Putrāms”. 2012. gada personālizstādē “Miera dzīve” galerijā “Alma” Breže savu sarunu ar Maļeviču turpināja, no 160 dienasgaismas spuldzēm uzbūvējot objektu “Baltais kvadrāts”, kas skatītāja acīs “iededzināja” pretmetu – melno kvadrātu. Bet 2009. gadā turpat galerijā “Alma” sarīkotajā grupas izstādē “Mūsu laiku ikonas” Sarmīte Māliņa un Kristps Kalns eksponēja “Pēdējo romantiķi”, kas ir kvadrāts, salikts no kaviāra.

Kazimirs Maļevičs ir teicis, ka, kamēr viņš noklāja audeklu ar melno krāsu, “kvēlojošas zibens šautras” pārskrēja viņa acu skatam. Interesanti, ka šī ikoniskā darba rentgens atklāj, ka tas gleznots ļoti steidzīgi virs kādas citas daudzkrāsainu ģeometrisku formu kompozīcijas, kura ar laiku sākusi parādīties caur virsmas plaisām. Iespējams, mēs nekad neuzzināsim “Melnā kvadrāta” lielo noslēpumu, taču, šķiet, arvien būs kāds, kas centīsies minēt, meklēt atbildes, interpretēt un nebaidīsies doties melnā kvadrāta dziļumā, pat ja tā ir tikai metafora katra paša personiskajam dziļumam.