RAKSTI  
Indulis Zariņš personālizstādes atklāšanā Valsts Mākslas muzejā. 1979. gads

Indulis Zariņš – bijušo studentu un laikabiedru stāstos 2

Inga Bunkše
23/01/2014 

Induļa Zariņa 85 gadu jubilejas personālizstāde “Karnevāls” Mūkusalas Mākslas salonā apskatāma līdz 1. martam

Cik Induļa Zariņa (1929–1997) oriģinālu jums ir nācies redzēt pēdējā gada laikā? Un pēdējo desmit gadu laikā? Baidos, ka nevienu. Ja nu vienīgi piederat tiem laimīgajiem, kuriem Zariņa darbi ir mājās. Tālab noteikti jāizmanto iespēja tos šobrīd skatīt Mūkusalas Mākslas salonā. Nez vai, lūkojoties padomju laika reprodukcijās, varēs diskutēt par sabalansēto kolorītu, krāsu attiecībām, par telpu un dziļumu gleznā; problēmām, kas nodarbināja gleznotāju. Jo par mākslinieku var spriest tikai pēc viņa darbiem. Indulis Zariņš bija “zelta meklētājs”, reiz teica Kurts Fridrihsons, “un es toreiz viņam piegādāju zelta raktuvju adreses. Pēc tam viņš pats to visu pārbaudīja un pats raka.” No zelta glabātuvēm Zariņš atlasīja to, kas viņam bija tuvāks: Rietumeiropas vecmeistarus Rafaēlu, Velaskesu, Ticiānu, van Delftu, franču un beļģu modernistus Sezanu, Matisu, Ensoru. Arī pirmskara latviešu mākslinieku gleznas, par kurām laikā, kad Indulis Zariņš mācījās, skaļi runāt nedrīkstēja. “Ar lielu prieku visiem, kurus es pazīstu, kaut ko atņemu, piesavinos no viņiem, pat neapzinoties to,” par savu daiļrades metodi reiz stāstīja mākslinieks.


Pašportrets. 1976. Audekls, eļļa. 80 x 70. Reprodukcija no žurnāla Māksla. 1980. Nr. 3

Meistaru glezniecības pamatu izzināšana dziļāk ļāva izprast savu glezniecību, atraisītāk paust patiesi vērtīgo, kas izteica mākslinieka būtību. Aplūkojot Induļa Zariņa gleznas klātienē, var mēģināt ieraudzīt tos trīs glezniecības pamatprincipus, kurus mākslinieks atklājis un noformulējis un mākslas albuma “Indulis Zariņš” (1986) priekšvārdā pierakstījusi mākslas zinātniece Ingrīda Burāne: “Pirmkārt, ja gleznā ir tonālās attiecības, tad skatītāja redze piešķir gleznojumam formu, to formu, kas ietver sevī apjomu un krāsu. Otrkārt, ja pareizi ir uzgleznota forma, tad redze atklāj krāsu un tonalitāti. Treškārt, ja pareizi uztverta krāsa, tad redzes īpatnības nosaka apjomus un tonalitāti. Tās ir savstarpēji saistītas parādības, un lieli savā mākslā ir tie meistari, kuri prot un var tās apvienot.” 


Indulis Zariņš ar meistardarbnīcas studentiem Līgu Purmali un Miervaldi Poli. Centrā Līgas Purmales glezna “Pašportrets”. 1975. gads

Dažs, protams, teiks, ka tās ir senas gudrības, kas šodien nav aktuālas. Ne velti visos laikos atradās kāds, kas pārmeta Indulim Zariņam konservatīvismu. Tam pretī gleznotājs lika profesionalitāti, kas ļauj atraisīties mākslinieka spējām, un to mācīja saviem studentiem. Jo viņam svarīga bija saiknes stiprināšana starp paaudzēm, zināšanu mantojuma tālāknodošana. Lai kāda arī būtu darba tēma, tā jāatklāj profesionāliem izteiksmes līdzekļiem veidotā formā. Vieni studenti savu izteiksmes veidu meklēja, studējot profesora darbus, citi pētīja pasaules strāvojumus. “Akadēmijas gados izgāju cauri visdažādākiem virzieniem – cauri impresionismam, abstrakcionismam, ekspresionismam, sirreālismam,” atceras Induļa Zariņa Monumentālās glezniecības meistardarbnīcas audzēknis Miervaldis Polis. Indulis Zariņš atbalstīja jauno mākslinieku meklējumus, bet tiem bija jāatbilst profesionālajiem kritērijiem. Viņam bija milzīga ietekme uz jauno paaudzi. Reizēm viņš bija kritisks, bet tie, kas to saprata, augstu novērtēja “grūdienus”. Jo viss notika glezniecības vārdā. Indulis Zariņš izveidoja savu skolu, liekot pamatus un ļaujot atraisīties katra personības unikalitātei. Viņš uzskatīja, ka “glezniecība ir pārliecība, kurā izpaužas pasaules uzskats, talants, darba spējas, laikmeta un telpas izpratne.”

Lūdzām gleznotāja un profesora Induļa Zariņa bijušos studentus un laikabiedrus dalīties atmiņās.

Gleznotāja Ieva Iltnere

Tagad, kad es pati esmu pasniedzēja Mākslas akadēmijā, saprotu, cik tas ir sarežģīti – būt skolotājam. Gan skolotājs, gan skolnieks var būt talantīgi cilvēki, bet kontakts abu starpā var neizveidoties. Atceroties akadēmiju, kā visnozīmīgākais pasniedzējs nāk prātā Indulis Zariņš – spēcīga, harizmātiska personība. Atmiņā nav kāds konkrēts padoms par kompozīciju vai krāsām, bet tas, ko viņš deva, ir domāšana. Viņš mācīja ar savu piemēru, stalto stāju, ar to, kā viņš strādāja, gleznoja, uzvedās. Viņš studentus sapurināja, it kā atmodināja un darīja to ļoti aktīvi, skaļā balsī, ar jokiem, reizēm pat apzināti aizkarošiem, uzbrūkošiem izteicieniem. Viņš bija nekaunīgs, no studentu viedokļa varēja būt arī nežēlīgs, pārspīlēja daudzas lietas, es pat kādu asariņu nobirdināju, bet tagad saprotu, ka tas bija tādēļ, lai izrautu studentus no kaut kāda iekšēja un ārēja pelēcīguma, iemācītu domāt pašiem.


Indulis Zariņš savā darbnīcā Smilšu ielā kopā ar jaunajiem māksliniekiem Ivaru Heinrihsonu, Ojāru Feldbergu, Jāni Anmani. Ap 1977. gadu

Kādam varbūt šķita, ka Indulis Zariņš ir pārāk ekstravagants, trauksmains, bet viņš neko nepārspīlēja, viņš vienkārši tāds bija. Un no studentiem spēja panākt rezultātu. To var izdarīt tikai par sevi ļoti pārliecināts cilvēks. Otra lieta, kas nāk prātā, ir milzīgie grāmatu kalni, kurus viņš mums nesa rādīt, stāstīja par glezniecību pasaulē, mācīja skatīties un ieraudzīt. Milzīgs notikums studiju laikā bija ciemošanās Induļa Zariņa darbnīcā Smilšu ielā. Tur varēja sajust meistara auru – viņa darbos, otās, senlaicīgajās lietās, ko viņš izmantoja gleznošanai.

Gleznotāja Džemma Skulme

Induļa Zariņa paaudze dzīvē un mākslā ienāca ar milzīgu atjaunotājspēku. Viņiem bija pilnīgi cita pasaules uztvere un uzvedība. Poza pret visu un reizē brīvība. Viņiem bija sajūta, ka nepieciešama atļaušanās, lai nomainītu veco, un reizē iekšēja paļaušanās uz savu varēšanu. Tā bija pilnīgi jauna pašapziņa. Apvienojoties ar personīgajām īpašībām, tas pārvērtās varenā spēkā. Citi varbūt to sauktu par karjerismu, bet viņi bija vilcējspēks. Reizē ar Induli Zariņu mākslā ienāca Edgars Iltners, Vilis Ozols, Rita Valnere, Boriss Bērziņš. Precīzi to raksturoja Henrijs Klēbahs: “Vienam ienākt sabiedrībā ir grūti, vairākiem kopā vieglāk.” Viņi bija atšķirīgas personības, dažādi ideoloģiski domājoši, pretrunīgi, bet spēja būt kopā, aizstāvēt viens otru. Tas bija kustības spēks. Viņi to juta, prata pārvaldīt, ar to darboties, un tas pārliecināja. Kustības pamatā bija laba skola, profesionalitāte un talants. Tas ir viņu spēks.

Mēs ar Ojāru [Ābolu] ienācām mākslā tajā pat laikā, bet jutāmies kā iepriekšēja paaudze, lai gan bijām tikai 4–5 gadus vecāki. Mēs ienācām individuāli, bet mums bija cita pieredze, bijām iesākuši ar zināmiem kompromisiem.

Induli Zariņu jaunībā spēcīgi spēja iespaidot Kurts Fridrihsons. Viņš neko neuztiepa, bet no viņa mācījās kā no personības. Fridrihsona modernais, izkoptais gars ir tas, ko pārņēma Indulis, un tas neapzināti turpinās viņa dēlos. Fridrihsons to kombinēja ar vārda kultūru, dzeju, kas kļuva tuva arī Zariņam.

Otra ietekmes līnija ir no Leo Svempa. Zariņš ir kā viņa glezniecības turpinātājs. Pārņēmis tīri gleznieciskas kvalitātes, sapratis glezniecības, krāsas garšīgumu. Mēs toreiz teicām – zaftīgumu, smeķīgumu, mans tēvs teica – emaljīgumu, kad krāsa ar krāsu saplūst, pārlejas. Svempa  mākslas gars un tēls skaistā veidā pārmantojās, un Indulis tālāk arī saviem studentiem neslēpa viņa mākslas atklāsmes.

Kā viņa skolotājs noteikti jāpiemin Edurds Kalniņš. Indulis prata atlasīt vērtīgo, paņemt un pārveidot, no labas glezniecības gūt impulsu, kas momentā tika pārradīts savā interpretācijā, rodoties jaunai vērtībai.

Mēs daudz strīdējāmies, īpaši sākumā. Nemitīgajās vārdu pārmaiņās devām grūdienus viens otram, gan aizvainodami, gan pārsteigdami. Toreiz valdīja tāds sacensību gars, katrā izstādē gaidījām pārsteigumu, kas otram deva impulsu meklēt kaut ko jaunu, doties uz priekšu. Reiz, 60. gadu beigās vai 70. gadu sākumā, mums bija strīdiņš par to, ka, ja savu varēšanu rāda tikai tematiskajos darbos, bet neglezno mazākus, personīgākus, tad beigās būsi zaudētājs. Indulis sāka gleznot nelielus, intīmus darbus. Tā mūsu strīdos un sacensībā piedzima īsti patiesa glezniecība, kurā augstākajā mērā atklājās viņa spējas.

Indulis bija komplicēta personība, varēja būt arī nepatīkams, bet viņa glezniecība un personīgā vitalitāte visu izpērk. Atšķirībā no iepriekšējās paaudzes, viņš jau bija norūdījies, viltīgāks. Viņš saprata visu, kas notiek. Nekad neizrunājās, atbildi prata paslēpt anekdotē, kurai nav politiska piegarša. Tā bija izgrozīšanās prasme. Var jau to nosaukt arī par negatīvu īpašību, bet atšķirība ir mērķī. Viss notika tikai glezniecības vārdā. Ne jau kāda vara viņam spēja diktēt, kas jādara. Glezniecība bija viņa augstākā vara.

Kādu nedēļu pirms liktenīgās saslimšanas, viņš veda mani mājās. Toreiz runājām, ka aizvien mazāk paliek to, ar kuriem var parunāties, kuri zina lietas būtību. Viņš teica: “Tu mani saproti, tu atceries, zini to laiku.” Mēs bijām laikabiedri, ar visu kopīgi piedzīvoto. Tajā gadā bija gripa, kas pārgāja plaušu karsonī, smagās komplikācijās. Mēs abi vienā laikā saslimām un abi nonācām Linezerā. Viņš nomira. Radoši Indulis bija spēku plaukumā, varēja strādāt un radīt lieliskus darbus.


Mākslinieka studijās. 1979. Kartons, eļļa. 84 x 68

Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne

Mākslinieks Indulis Zariņš par savu dzīvi un darbu mākslā ir atstājis ļoti daudz liecību. Katrā ziņā krietni vairāk nekā viens otrs viņa laikabiedrs. Un tomēr – šobrīd grūti runāt par viņa patiešām nozīmīgo vietu un lomu 20. gadsimta otrās puses Latvijas kultūras kopainā. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka daudz šajās liecībās nesakārtota, aizšifrēta, pārprasta, neatbilstoši mākslinieka iekšējam satvaram un domāšanas vērienam – nepareizi tulkota. Pat tik atvērta un gudra personība kā režisore Māra Ķimele Ievas Zoles grāmatā “Sarunas ar Māru Ķimeli”, neatbilstoši situācijai un bez zināšanām, izpratnes par patiesajiem apstākļiem, komentē, vērtē Induļa Zariņa rīcību gleznotāja Jāņa Pauļuka bēru dienā. Kur nu vēl citi gadījumi, kad īsteni skauģi, nelabvēļi, pavirši garāmgājēji vieglu roku pasvieduši kādas nievas, apzinātus nepatiesību zvirgzdus un citas nejaucības.

Manuprāt, daudz nepateikta un neatklāta saistās ar Induli Zariņu kā pedagogu, kuram ir sava skola un audzēkņu pulks, kas krāšņojis un krāšņo latviešu glezniecību visā tās daudzveidībā. Un ne tikai tiešajā amata apguvē, bet varbūt vēl vairāk tajā redzamajā un neredzamajā darbā, kuru Indulis Zariņš veica kā akadēmijas prorektors, rektors. Ilgus gadus viņš tālredzīgi un nesavtīgi iedzīvināja mācību darbā un ikdienas norisēs tos principus, kurus bija apguvis no sava skolotāja Eduarda Kalniņa kā Vilhelma Purvīša darba turpinātāja, bet pilnīgi atšķirīgā un nelabvēlīgā vēsturiskā situācijā. Šīs un citas norises būtu jāpēta, jādokumentē, jāatklāj, kamēr Induļa Zariņa audzēkņi ir mūsu vidū un savā veidā turpina pārmantoto. Tik pat daudz neskaidrību un aplamību lielā mērā saistītas arī ar Induļa Zariņa paša glezniecību. Viņš vienmēr ieskatīja, ka mākslinieka pienākumus ir atsegt laikmetu un tā norises atbilstoši pasūtītājam, tāpat kā Velaskess savā laikā gleznoja inkvizīcijas īstenotājus pāvestus vai baroka meistari atklāja karaļu pārmērības. Tā radies daudz uzslāņojumu saistībā ar viņa mākslas darbiem, kas neatbilst ieceres atklāsmei vai rada pārpratumus saistībā ar gleznu sižetisko pieteikumu.

Viens no raksturīgākajiem piemēriem šajā ziņā ir daudz reproducētais darbs, kura centrā, divu ielu sazarojumā, uz nama fona stāv strēlnieks. Pats autors darbam savulaik nosaukumā deva poētisko strēlnieku dziesmas ievadrindu – “Divdūjiņas gaisā skrēja...”, tādējādi atklājot to dramatismu, kas šķīra latviešu strēlniekus vēsturiskajā gaitā un kas tik būtiski ietekmēja vēlākajos gados un pat šodien Latvijas likteņus. Taču kādas muzeja darbinieces, krievu valodā nevarēdamas vai negribēdamas pārtulkot autora doto nosaukumu, to vienkāršoja – “Es karā aiziedams...”, vēl citas darbu eksponētājas (vairs īsti neatceros še vai jau Maskavā ) jaunajam nosaukumam iekavās pievienoja “Par padomju varu!”, tādējādi pilnīgi iznīcinot darba jēgu. Šādu kuriozu nav mazums Induļa Zariņa mākslā un arī dzīvē, ļaujot bieži vien radīt pilnīgi greizu lasījumu viņa centieniem. Tos nu varbūt mākslas vēsturei vajadzētu labot, lai gan tie maz skādē viņa piesātinātajai un virtuozajai glezniecībai. Un, gadiem ejot, kad sadzīviskajām regālijām būs aizvien mazāka nozīme, skādēs aizvien mazāk. Paliks tikai patiešām spožās mākslas liecības.

Māksliniece Dagmāra Villeruša un grafiķis Valdis Villerušs

Mūs saistīja ilgstošas, draudzīgas attiecības. Īsi raksturojot, teiktu, ka viņš bija romantiķis improvizators. Gan dzīvē, gan glezniecībā. Indulis mīlēja dzeju, literatūru, skaisto. Bieži no galvas skaitīja garus pantus, piemēram, Omaru Haijamu, Jāni Ādamsonu, renesanses laika franču dzeju. Viņš arī pats dzejoja un lasīja mums priekšā.

Tomēr līdzās romantiskajam raksturam varēja būt diezgan sarkastisks. Par sevi viņš bieži teica: “Es esmu ģēnijs.” Un tad piebilda: “Baklāns ir gandrīz ģēnijs.” Kāds varbūt apvainojās, tomēr tas bija domāts draudzīgi, bez naida, viņš uzsvēra, ka negrib darīt ļaunu.

Kad 60. gados Zariņš sāka strādāt Mākslas akadēmijā, notika paaudžu maiņa. Jaunie pasniedzēji – Imants Vecozols, Edgars Iltners un Boriss Bērziņš ienesa pavisam citu gaisotni – koleģiālu, demokrātisku. Zariņš rūpējās par saviem audzēkņiem, meitenes viņu mīlēja, viņš prata būt galants, interesants sarunu biedrs. Viņu aizrāva sarunas par literatūru, pats viņš lasīja ļoti daudz, arī krievu valodā Inostrannaja ļiteratura izdevumus un tad par tiem aizrautīgi stāstīja studentiem. Mums bija goda lieta šīs grāmatas atrast un arī izlasīt. Bet viņš varēja būt arī diezgan ass: “Jaunā dāma, Jūs nemākat uzvesties.”

Sabiedrībā Indulis bija radošs, brīvs un tāpat arī gleznoja – ekspromti, viegli, ātri. Viņš teica, ka patīkami ir gleznot uz balta audekla, bet rosinošāk, ja tas ir apkrāsots. Kopā ar studentiem strādājot pie sienas gleznojuma Audriņu vidusskolas muzejā, Zariņš Aivaram Īzakam licis dažādām krāsām apšķaidīt visu sienu. Īzaks noģērbies pliks un ņēmies labu laiku, līdz dabūjis piesātinātu pamatu.

Indulis atstāja rotaļīgu iespaidu, viņš nekad nerunāja par grūtībām vai saviem panākumiem. Tāpēc daudziem šķita, ka viss viņam nāk viegli.

Grafiķis Gunārs Krollis

Induli Zariņu ievēroju jau mācoties akadēmija, viņš bija pāris kursus augstāk. Mēs ar kursabiedriem ar cieņu vērojām, cik viņš perfekti pārvaldīja kompozīciju, zīmējumu, interesanti būvēja lielās kompozīcijas. Indulis Zariņš un Boriss Bērziņš mums bija autoritātes vecāko studentu vidū.

Bijām tikai kolēģi, kad sāku strādāt akadēmijā, tikāmies katru dienu – nereti akadēmijas gaitenī vai pedagogu istabā. Indulim Zariņam patika uz lietām paskatīties ar humoru, pat sarkasmu. Mēs par visu smējāmies, pēkšņi uzšvirkstēja kāda tēma, ikdienišķa vai profesionāla, un attīstījās asprātīgu teicienu un jocīgu gadījumu stāstos. Mūsu savstarpējās sarunas var salīdzināt ar krama dzirksteli, kas pārvēršas liesmiņā. Tā mēs viens otru uzlādējām. Kad pedagogu istabā parādījās Romis Bēms, tad abi dzirksteļoja par māksliniekiem, seniem meistariem un pat kolēģiem, bira profesionālie joki. Man liekas, ka abi slepus gatavojās, meklēja dažādus stāstus, lai pārsteigtu viens otru.

Man viņa glezniecībā tuvākas ir klusās dabas interjerā vai ainavā. Šajos darbos viņš atraisījās kā gleznotājs, kolorists, tās ir kā emocionāls vulkāna izvirdums. Lielās kompozīcijas Zariņš būvēja klasiski, pēc noteikumiem, arī krāsas tur saskaņoja pēc skaidri zināmiem nosacījumiem, bet mazajos darbos parādās viņa iekšējā bagātība, tur ir noskaņas, dziļi personiski, intīmi pārdzīvojumi.


Dzeltenās tulpes. 1980. Kartons, eļļa. 93 x 60

Vēl kāda atmiņa, kas parāda Induļa Zariņa cilvēcisko pusi. Reiz viņš mani uzaicināja uz darbnīcu, parādīja darbus, pie kuriem strādāja, parunājāmies, laiks gāja. Pēkšņi attopos, ka sāk jau krēslot, saku Indulim Zariņam, ka nu gan man jāskrien, jo sievai šodien vārda diena. Labi, viņš atbild, tad braucam, un paņem vienu kluso dabu. Un nosmej, ka bez puķēm jau nevaram braukt, bet, kur dzīvās tik vēlu dabūsim, būs jāiztiek ar mākslīgajām. Tā viņš uzdāvināja Izabellai savu gleznu, bet ar vienu noteikumu. Glezna nebija parakstīta, un Zariņš teica: “Kad Bella uztaisīs porcelāna rāmi, tad atbraukšu un parakstīšu.” Tā nu sanāca, ka rāmis tik ātri netapa, un Zariņš devās gleznot uz citām vietām. Tāds viņš man palicis atmiņā – humorpilns, emocionāls, atvērts, dāsns. Liels mākslinieks, liela personība.

Gleznotājs Osvalds Zvejsalnieks

Induli Zariņu atceros ar lielu sirsnību un pateicību, uzskatu viņu par savu skolotāju – gan kā gleznotājs, gan cilvēks. Īpašas attiecības ar profesoru man veidojās jau studiju gados. Viņam literatūra bija tuva, es arī biju daudz lasījis, tāpēc mums bija, ko pārrunāt; atceros viņu kā zobgalīgu, asprātīgu sarunu biedru. Viņš palīdzēja daudziem manas paaudzes gleznotājiem, arī es to izjutu. Būdams prorektors, viņš man, toreizējam studentam, piedāvāja strādāt par gleznošanas un zīmēšanas skolotāju Rēzeknes Mākslas vidusskolā. Vēlāk ar viņa aktīvu atbalstu tika atvērta LMA Latgales filiāle. Viņš uzskatīja, ka jāveicina mākslinieku sagatavošana uz vietas, Latgalē, un toreiz pārliecināja visus skeptiķus.


Indulis Zariņš ap 1980. gadu. Foto: Gunārs Janaitis

Rakstā zmantoti LMA Informācijas centra materiāli un attēli  

Maija Ārgale - 23.01.2014 19:00
Jautājums autorei - kāpēc tas ir tā, ka I.Z. darbus nekur īsti nav bijusi iespēja skatīt? Kur tie glabājas? Ja neskaita daļu, kas atrodas MMS kolekcijā.
students . - 23.01.2014 16:52
no sirds zheel, ka nepazinu