JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI 1 2 preload 3 preload 4 preload 5 preload 6 preload 7 preload 8 preload 9 preload
No sērijas "Bērnība ir kā pielādēts stroķis". Foto: Ilze Vanaga

Es sarunāju tikšanās, parādīju, ko esmu darījusi, stāstīju, ko vēlos. Kādu vakaru, kas kļuva par pagrieziena punktu, man bija tikšanās ar kādu no fotogrāfiem. Mēs iedzērām pāris dzērienus, aizgājām paklausīties mūziku, man kāds kaut ko iebēra dzērienā, visu nakti es pavadīju tualetē, līdz mani no turienes izmeta policija. Iznākot ārā, sapratu, ka man nav ne somas, ne portfolio, ne virsdrēbes – viss, kas man bija, bija kredītkarte, ar kuru varēju samaksāt par taksometru uz mājām, un satiktā fotogrāfa vizītkarte. Dažas nedēļas vēlāk es jau strādāju par asistenti vienā no labākajām modes fotogrāfijas studijām pasaulē – Spring Studios. Viņš man iedeva pareizo virzienu un es biju "iekšā" – asistēju.

Piepeši es piedalījos fotografēšanas sesijās tādiem žurnāliem kā ELLE, VOGUE, NUMÉRO, POP, LOVE, W, INTERVIEW, MARIE CLAIRE, NYLON, WONDERLAND u.t.t. Tāpat arī  NIKE, LOUIS VUITON, ARMANI un GUCCI kampaņās, kur Naomi Kempbela un Keita Mosa kailas vāļājās uz smalkām mašīnām. Es palīdzēju lieliskiem un ārkārtīgi profesionāliem fotogrāfiem kā Deivids Simss, Mert & Marcus, Nadavs Kanders, Annija Leibovica, Migels, Rankin, Mailss Oldridžs, Kreigs Makdīns, Bridžita Lakoma un daudzi citi. Un šķita, ka labāk jau vairs nevar būt. Virspusē viss ir ļoti spožs, darbs ir ļoti grūts un maksa iesācējiem šajā nozarē ir ļoti maza. Tomēr tas milzums, ko tu iemācies un redzi, kontakti, ko nodibini, kādu laiku palīdz tev tikt cauri 16-24 stundu dienai pat ar sajūsmu. Taisnīgi. Taču likums numur 2 ir atcerēties, ka ir jāatpūšas.

Tas ir diezgan grūti, zinot, ka katru dienu kaut kur notiek kaut kas brīnumains un tu gribētu piedalīties, jo tu mācies...

Tehniskā un profesionālā ziņā būtu grūti vēl ko vēlēties. Vienīgais, kas man sāka pietrūkt, bija laiks, lai nodotos maniem personīgajiem projektiem un laiks, lai izvēdinātu galvu no dienišķās modes pārslodzes. Te nu atkal ir: cilvēks nekad nav mierā ar to, kas viņam ir. Un pienāca brīdis pēc pusotra gada, ko pavadīju, asistējot modes fotogrāfiem, apgūstot viņu knifus un vērojot, kā notiek augsti profesionāla producēšana, es nolēmu atgriezties pie sava patiesā "es". Man vairs negribējās būt modes pasaulē. Viss, ko vēlējos, bija fotografēt, fotografēt, fotografēt.

2009. gada vasarā es paņēmu divu mēnešu atvaļinājumu un atbraucu uz Latviju, lai turpinātu savu personīgo projektu, kas saistīts ar manu brāļa meitu Katrīnu. Ieguldītais laiks un pūles atmaksājās ar uzviju: grupu izstādes Londonā, Ņujorkā, Losandželosā un Latvijā un diezgan daudz starptautisku publikāciju. Starptautiska publicitāte ir tas, par ko tu sapņo kā jauns mākslinieks. Tas bija vēl viens pagrieziena punkts, kas mainīja manu nākotni: es nolēmu, ka nav jēgas būt Londonā, ja visi stāsti, ko gribu fotografēt, dzīvo Latvijā. Es devos atpakaļ uz Londonu, lai gada laikā nokārtotu formalitātes, un 2010. gada jūnijā atgriezos Latvijā.