JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI 1 2 preload 3 preload 4 preload 5 preload 6 preload 7 preload 8 preload 9 preload
No sērijas "Bērnība ir kā pielādēts stroķis". Foto: Ilze Vanaga

Viņš mani pieņēma darbā par producenta asistenti. Todien es dziedāju kā putniņš – biju tiiiiik laimīga. Taču birojā es izrādījos tik nederīga, ka pie pirmās izdevības (2 nedēļas vēlāk) Dans ar platu smaidu sejā mani iepazīstināja ar pasākumu dizaineri Džo un piesaistīja mani vairāk radošiem un praktiskiem darbiem. Un tad sākās mana brīvmākslinieces dzīve.

Bez tā es biju pieteikusies uz ārštata fotogrāfa vietu QVC iepirkšanās kanālā, kaut gan nemaz to neatcerējos. Kad tikos ar viņiem, man šķita, ka tādu darbu es varu izdarīt aizvērtām acīm, taču pirmajā apmācību reizē gandrīz dabūju sirdstrieku. Bija “jāfotogrāfē” ar TV kameru, kas bija savienota ar galeriju, kur sēdēja režisori, asistenti, producenti un video un skaņas tehniķi. Studijā bija deviņi monitori, kuros katrā rādīja kaut ko citu – tiešraidē. Desmit cilvēki runā caur rāciju, pieci studijā un tad vēl vesela rinda, kas staigā iekšā ārā un katram ir dažādi lūgumi. Un tev viņi visi jāuzklausa gadījumam, ja ir kādas pēdējā brīža izmaiņas (kas notika visai regulāri) un tev tās dažās sekundēs jāīsteno. Jutos kā staigājoša satelītgalviņa, kas izplatījumā uztver signālus. Pilnīgi jauna TV tehniskā valoda ar savu žargonu un miljoniem citu lietu, kas kopumā man šķita kā raķešu zinātne. 

Fotogrāfa studija bija sadalīta divās daļās. Viena puse bija tradicionālā – ar “normālām” fotokamerām tika uzņemti attēli internetam un katalogiem, otrā notika tieši tas pats, bet ar televīzijas kameru “fotogrāfēti” kadri raidīšanai tiešajā ēterā. Tā kā tiešā ētera puse bija daudz sarežģītāka un tur bija iesaistīti daudz vairāk cilvēku ar ļoti saspringtu laika iedalījumu, man bija jāsāk tieši tur…

Pēc pusgada es varēju strādāt aizvērtām acīm. Kad dzīvē gadās nepieredzēti sarežģītas situācijas un šķiet, ka es kaut ko nevaru izdarīt, es atceros PIRMO dienu televīzijas studijā un tagad zinu, ka varu izdarīt visu. Pie tam es tur iemācījos burtiski darīt desmit lietas vienlaikus, jo situāciju izšķir sekundes, kad ir runa par dzīvo ēteru.

TV man maksāja labu naudu un es biju brīva izvēlēties, kad strādāt, taču pēc kāda laika man sāka likties, ka tas ir pasaulē garlaicīgākais darbs. Es gribēju uz pilnu slodzi nodarboties ar modes fotogrāfiju. Taču jāuzmanās no tā, ko cilvēks vēlas!!!!!

2007. gada vasarā es nolēmu salikt kopā savu portfolio – kurš tajā brīdī nebija īpaši iespaidīgs, un diezgan lielā haosā – un doties pie fotogrāfiem, lai pieteiktos par asistenti un varētu mācīties no labākajiem meistariem. Dabūt asistenta vietu pie izcila fotogrāfa ir tikpat grūti kā tikt pie pasūtījuma uz savu roku. Izgāju cauri AOP (Fotogrāfu asociācija) biedru sarakstam un zvanīju visiem tiem, kuru darbi man patika. Man par lielu brīnumu, viņi visi bija ļoti pretimnākoši.