RAKSTI  
Ilustrācija: Rūta Daubure

Aptauja: Kādas pārmaiņas mākslas un kultūras ainā ir akūti nepieciešamas? 0

Arterritory.com
09/01/2014 

Tradicionāli gadumijai esam sagatavojuši visaptverošu aptauju, vairākiem Baltijas, Skandināvijas un Krievijas mākslas un kultūras darboņiem uzdodot sešus jautājumus. Par aizvadītā gada kultūras aktualitātēm, izcilākajām grāmatām, kinofilmām, pārsteigumiem un ieteikumiem 2014. gadam.

Arhīvā lasi:
Aptauja: 2013. gada svarīgākie kultūras notikumi Skandināvijā, Baltijā un Krievijā
Aptauja: 2013. gada labākās grāmatas un kinofilmas 
Aptauja: 2013. gada labākās izstādes
Aptauja: 2013. gada pārsteigumi un lielākās vilšanās 

Helvijs Savickis, papīra arhitektūra

Lielāks uzsvars būtu jāliek uz mākslas un kultūras eksporta veicināšanu.

Kristaps Ģelzis, mākslinieks

Izstāžu un muzeju telpas nekomerciālai radošai darbībai!

Dāvis Kaņepe, režisors 

Piesaistīt kultūras nozarei skolotus finansistus un advokātus, jo ar radošumu un idejām viss ir kārtībā, bet ir novērojama pilnīgi stulba tendence, kad visi mākslinieki, kinošņiki un mūziķi izšķiež pusi sava laika, lai paši sevi promotētu un pārdotu, lai gan ar to vajadzētu nodarboties tiem, kurus tas interesē.

Roms Zabarausks, lietuviešu kinorežisors

Mākslai vajadzētu tiekties sasniegt daudzveidīgu auditoriju.

Maija Kurševa, māksliniece

Akūta nepieciešamība ir Laikmetīgās mākslas muzejs un laba mākslas studentu galerija, kur beidzot satiktos jaunie talanti un “nopietnās” mākslas dzīves organizatori.

Ieva Zībārte, žurnāla “Modernists” redaktore

Gribētos redzēt dinamiku visos līmeņos – muzeju un citu kultūras iestāžu vadības rotācija šo to atsvaidzinātu, nemaz nerunājot par pārmaiņām mākslas, dizaina un arhitektūras izglītībā.

Kaspars Zariņš, gleznotājs

Domāju, tāpat kā politikā un citās dzīves sfērās, arī kultūras nozarē mums trūkst jaunu, gudru, atbildīgu, erudītu cilvēku ar plaši atvērtu skatu starptautiskā un arī nacionālā izpratnē par kultūras un mākslas notikumiem.

Ansis Egle, komunikācijas profesionālis

Šeit varētu būt dažādi ieteikumi, bet viens – no kā katrs var pamācīties – ievadiet Google meklētājā vārdu kombināciju Latvian culture. Un salīdzināšanai blakus logā – kaut vai Estonian culture. Lai vai cik tas būtu banāli un bezgaumīgi – salīdziniet šos rezultātus, un būs jāsecina, ka esam stipri tālu no vēlamā. Ne tikai internetā, bet galvenokārt – domāšanā. Tas mani pārsteidz. Šie vairāk nekā 20 gadi – vai tiešām neviens neko nav iemācījies, sapratis, licis lietā un audzis? Nupat jaunākā aktivitāte sociālajos tīklos – ar mērķi parādīt, ka mākslai vajag telpu. Jā – vajag. Tad, lūdzu, vienojaties un deleģējat spējīgākos vadītājus šo jautājumu kārtot. Uzticieties. Riskējiet. Kļūdieties. Uzsitiet punus. Tikai izslēdziet Cibiņa kompleksu no rīku klāsta. Un dodiet laiku un iespēju, un nepārtrauciet cilvēkus pusceļā. Spēja vienoties, spēja izvirzīt mērķi un spēja ilgtermiņā šo stratēģiju realizēt. Jebkurā no kultūras jomām. Tas, ja raugās kopumā.

Bet ja par detaļām, tad mani joprojām pārsteidz, ka mums nav Mūsdienu mākslas muzeja – tāda, kas pulcē sabiedrību, kas ir populārs un pieejams, ir aizraujošs un izglītojošs visiem sabiedrības slāņiem. Kā piemērs var tikt ņemts jebkurš laikmetīgās mākslas muzejs – sākot ar MoMA Ņujorkā un beidzot ar KUMU tepat kaimiņos (noslēdzot apļa kompozīciju). 

Tātad mums ir nepieciešamas sekojošas kvalitātes: spēja domāt un realizēt ilgtermiņa stratēģijas, spēja vienoties un spēja izrauties no Sūnu ciema miega.

Es alkstu revolūciju kultūras jomā, jo ir skaidri jūtams, ka situācija ir nobriedusi. Tas, vai mēs esam letarģiskā miegā – noskaidrosies jau tuvākajā laikā.

Nīkolass Johanness Lekerkerks (Lekkerkerk), Tallinas Fotomēneša kurators

Doktoranti, kas strādā kā neatalgoti interni.

Mārtiņš Mielavs, kluba “Piens” vadītājs

Ainu veido cilvēki un viņu darbi. Individuāla izaugsme, manuprāt, ir dzīva cilvēka pamatnepieciešamība.

Kristīne Kursiša, māksliniece

Neviens cits mūsu vietā to nedarīs.

Jānis Mitrēvics, Dd studio radošais direktors

Vienota nacionālā kultūrpolitika, balstīta uz nācijas politiku kopējā Eiropas mājā; es domāju nopietni.

Ieva Epnere, māksliniece

Latvijas mākslas ainā man personīgi pietrūkst vieglums un atbrīvotība, kā arī kritiskāka pieeja Latvijas mākslas dzīvē notiekošajam. Tāpat man šķiet, ka Rīgā akūti trūkst project space vietas, kur sevi varētu pieteikt pavisam jauni mākslinieki, vieta, kur viņi varētu brīvi “iztrakoties” gan individuālās izstādēs, gan arī kopizstādēs; nebūtu slikti, ja jaunie mākslas zinātnieki sadarbotos ar studentiem.

Noteikti vajadzētu biežāk aicināt uz Rīgu citu valstu kuratorus, kā arī māksliniekus rīkot prezentācijas; arī tepat kaimiņos Igaunijā un Lietuvā ir daudz spēcīgu personību. Tāpat man nešķiet, ka uz Rīgu būtu jāved dārgas “norietējušu” zvaigžņu izstādes, bet labāk būtu aicināt jaunus māksliniekus; pozitīvs piemērs ir Ingas Šteimanes veidotā izstāde Ingredients, kā arī vairākas kim? organizētās grupu izstādes.

Pirkko Siitari, Somijas laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma direktore

Mākslas pasaulei vajadzētu vairāk darboties kā kopienai, kopīgi izmantojot pozitīvu enerģiju, lai sasniegtu vienotus mērķus.

Milena Hēgsberga (Hoegsberg), Henie Onstad Kunstsenter (HøvikoddenNorvēģija) galvenā kuratore

Struktūras, kas balsta pastāvīgi zemu atalgojumu kultūras jomā.

Kati Kivinena, Somijas laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma kuratore

Bezjēdzīgas steigas pielūgsme mākslas pasaulē – un vispār pasaulē! Mums vajag vairāk laika, lai domātu, diskutētu, rakstītu un apcerētu, un nejustu nepieciešamību steigties. 

Suvi Saloniemi, Helsinku Dizaina muzeja kuratore

Uz gadu nojaukt robežas starp disciplīnām.

Sune Nordgrens, zviedru kurators

Māksliniekus vajadzētu atalgot tādā pašā līmenī kā futbolistus.

Dmitrijs Bulatovs, Maskavas Valsts laikmetīgās mākslas centra (Baltijas filiāles) kurators

Manā skatījumā Krievijas laikmetīgās mākslas situācija pilnībā atbilst sabiedrībā pastāvošās problemātikas līmenim, līdz ar to ļoti precīzi atspoguļo valsts stāvokli uz šo brīdi. Mūsu valsts atrodas pārejas laika situācijā, un šo pāreju pavada 1990. gados iedibināto liberālo pamatu sagrāve un būtiska cilvēka politisko tiesību un brīvību ierobežošana. Parasti šādos apstākļos par pamanāmāko mākslas ainas daļu kļūst mākslas aktīvisms un politiskā māksla, kam mākslinieciskās darbības saturs un jēga reducējas uz sociāli kritisku izteikumu realizēšanu. Šāda māksla man nav tuva, taču atsevišķos gadījumos es saskatu to analītisko darbu, kas stāv aiz šāda veida prakses. Un šāds darbs pelna lielu cieņu. Tomēr man tāda krievu sociālpolitisko reāliju arhaiskuma pierādījumu trūkst – man gribētos no laikmetīgās mākslas vairāk gūt jaunus un ne tik acīmredzamus vēstījumus. Kas attiecas un patiešām pamanāmām izmaiņām šajā laukā, tad, lai tās notiktu, jāpievēršas sistēmu veidojošajiem faktoriem, kas šobrīd nosaka krievu laikmetīgās mākslas attīstību, – centralizācija, birokratizācija, korupcija, tehnoloģiju un izglītības sistēmas atpalicība. Cik ātri šāda pārbīde notiks īstenībā, rādīs laiks. 

Pāvels Gerasimenko, mākslas zinātnieks, Sanktpēterburgas mūsdienu mākslas portāla art1.ru apskatnieks

Manā skatījumā šobrīd svarīgi, lai mākslā kārtējo reizi notiktu robežu novilkšana, nodalīšanās. Skaidrs, ka tas nenotiks ātri, jo tas atkarīgs no sociālpolitiskajiem apstākļiem, taču nepieciešama skaidrāka stratifikācija. Tieši ar detalizāciju atklājas un rodas jaunas nišas, un līdz ar to palielinās telpa manevriem. Gribētos, lai mākslā atgriežas un atkal kļūst nozīmīgas “smalkās lietas” un gradācijas.

Milena Orlova, laikraksta un portāla The Art Newspaper Russia galvenā redaktore

Uz šo jautājumu man nav atbildes.

Valentīns Djakonovs, mākslas kritiķis, pastāvīgais laikraksta Komersant autors, Pjotra Končalovska prēmijas laureāts nominācijā “Mākslas komentārs”

Es izdarīšu visu, kas no manis ir atkarīgs, lai izmainītu to, kam jāmainās. Sīkāk par to – 2014. gadā. 

Dmitrijs Hankins, Maskavas galerijas Triumph vadītājs

Ir jāmainās publikas attieksmei pret laikmetīgo mākslu.

Anna Matvejeva, mākslas kritiķe, portāla Art-hronika apskatniece

Krievijā šis nav mākslinieku un revolucionāru laiks – šis ir arhivāru, tulkotāju, historiogrāfu, kabineta zinātnieku laiks. Ne manifestu, bet analītisku diskusiju laiks. Man liekas, ka mūs gaida diskusiju kultūras pacēlums, jau tagad visos līmeņos, sākot ar strīdiem Facebook un beidzot ar milzu debatēm pilsētas laukumos, redzams, ka, pirmkārt, no mākslas refleksijas lauka pilnībā atdalījusies galeriju darbība (tagad tā viennozīmīgi ir atdalīta pasaule, un galeristu un dīleru darbs, lai arī vajadzīgs, mākslai kā domāšanas laukam nu ir pilnīgi neinteresants); otrkārt, ka mākslas refleksijas laukā asi un sāpīgi ienākušas ētikas tēmas. Tiesa gan pagaidām visas šīs diskusijas, neatkarīgi no norises vietas, diemžēl nomāc ar savu drausmīgi zemo intelektuālo līmeni.

Rīt, 10. janvārī, gadumijas aptauju noslēgsim ar ieteikumiem 2014. gadam!