RAKSTI  

Kristīnas Rubīnes vēstule: Renesanses un kontrastu pilsēta Florence 0

Kristīna Rubīne, latviešu māksliniece, kas jau vairāk nekā 10 gadus dzīvo un strādā Itālijā
14/12/2013 

Kā gan lai apraksta šo brīnišķīgo pilsētu, kas ir mazāka par Rīgu? Kad ir slikts garastāvoklis, aizbrauciet uz Florenci kaut uz trim dienām. Pat ja aumaļām līs vai būs sniegs un vējš, vai 40 grādu karstums ar smacējoša tūristu pūļa elpu pakausī – Florence tik un tā būs “vienīgā” ar savu fascinējošo renesanses klātbūtni. Sajūta, kāda man bija, Florenci iepazīstot pirmo reizi, nav mainījusies. Amore vero non passa mai – īsta mīlestība nekad nepāriet.

Vēsturiski tā bijusi pilsēta–ideja un pilsēta–revolūcija, kas noārdīja, nojauca tradicionālo viduslaiku hierarhiju, atmetot klišejas un stereotipus. Florence dzima viduslaiku tumsā, Granducato di Toscana sirdī un uzplauka kā krāšņa, reibinoša lillija ielejā pie Arno upes, zilo dūmakaino pakalnu ielokā. Mediči un Lorena ģimeņu paspārnē tā tika rūpīgi kopta. Par mūsdienu analogu varētu uzskatīt Dubaju – efekta un ātruma ziņā, tādējādi kļūstot par mākslas, arhitektūras, jaunās ekonomikas un finanšu centru. Florence kļuva par renesanses šūpuli, kuram nav līdzīga; par simbolu, no kura vienmēr varēs pasmelties harmonijas, humānisma un izcilības elpu. 

Florence glabā sevī ģēniju atklājumus, sasniegumus un mākslas darbus, kas cauri laikiem saviļņojuši sirdis – Leonardo da Vinči, Džioto, Mikelandželo, Rafaello, Donatello, Dante, Makjavelli. Florence izstaro unikālu atmosfēru. Tā ir brīnišķīga ar savu smalko, maigo – zeltaini silto gaismu, bēšīgajiem pasteļtoņiem. Tik niansēta, viegla un harmoniska jebkurā gadalaikā. To devē par citta a misura d’uomo jeb “pilsētu cilvēka mērogā”, un glabā sevī spēcīgu informāciju par cilvēka būtnes spēju, garu un dziņu atdzimt no jauna.

Tālab Florence ir tik iedvesmojoša, personiska, filozofiska – tā iemieso augstāko ideju, kādu vispār var piedāvāt kāda pilsēta vai urbānais centrs. Tomēr ne jau tūkstošgadīgās akmeņu plātnes, sienas un mūri ar virtuozajiem dekorējumiem un latīņu uzrakstiem kaut ko cilvēkā mainīs, bet gan personiskā un kolektīvā renesanse jeb spēja iedziļināties sevī, meklēt un konfrontēt visu, ko dzīve piedāvā. Nevis kopējot vai aizlienējot, tādējādi sekojot montāžas ķēdei, bet radot ko pilnīgi jaunu – izgudrojot! Kā to māca Florences mantojums. 

Arhīvā lasi arī pirmo Kristīnas Rubīnes vēstuli no Florences

Vēsturiskais ir sajaucies ar mūsdienu Florenci – visiem tās pozitīvajiem un  negatīvajiem aspektiem un kontrastiem. Ar modes zīmoliem kā Gucci, Ferragamo, Cavalli, Pepe, ar vēsturiskajām boteghe gan centrā, gan Oltrearno rajonā, kur atradīsiet un mondo piccolo antico jeb “mazo antīko pasauli”: grāmatnīcas, bibliotēkas, papīra veikalus, galdniecības darbnīcas, ādas izstrādājumu darbnīcas, veikaliņus, bārus, saldējuma un saldumu pārdotavas – kurās saglabājies tālaika interjers, antīki darbarīki un atmosfēra, un kuras ir pārdzīvojušas 1966. gada novembra postošos plūdus. Tam visam pa vidu sāk parādīties nesakarīgas emigrantu mini-bodītes ar pieciem cepumiem, aizdomīgām limonādēm un nenosakāmas izcelsmes vīnu. Florence ar burvīgiem nefunkcionējošiem vēsturiskiem teātriem un ar centra kino teātriem, kurus ver ciet. Ar CCC Strozzina, Brancolinigrimaldi Arte Contemporanea, galerijām Bagnai, Poggiale & Forconi, Tornabuoni Arte. Florence ir arī viena no piesārņotākajām itāļu lielpilsētām ar smogu un obligātajām “zaļajām” svētdienām. Te ir Galleria degli Uffizi, kas ir viena no pirmajām muzeju kolekcijām pasaulē, bet atrodas avārijas stāvoklī jau kopš 2009. gada – ar nepiemērotiem apstākļiem mākslas darbu uzglabāšanai; koridorī virsū gāžas griestu gabali. Florence, kas iepīta vispārējā pagrimumā, kāds raksturo pēdējo gadu Itāliju: politiskais teātris un tā skandāli, Neapoles atkritumu izgāztuves, Pompejas, kas brūk kopā. Totāls resursu trūkums kultūras atbalstam, atjaunošanai, kā arī alternatīvo enerģiju izmantošanā (kam ģeogrāfiski teritoriālais status un klimats būtu īpaši pateicīgs), izglītības un sanitārā sistēmas attīstībai. Maz izplatīts ir privātā mecenātisma modelis, kas tik ļoti populārs ASV un Lielbritānijā. Florencē vienīgais izņēmums ir Friends of Florence – ārzemju investoru jeb fanu grupa, kas tik ļoti efektīgi darbojas un sniedz ievērojamu atbalstu kultūras mantojumu saglabāšanā. 

Tam visam klāt Viskonti un Dzefirelli elegantie aristokrātu izsmalcinātie interjeri un ainava, Pazolīni ģenialitāte un Fellīni epifāniski absurdie varoņi no tautas un ielām...  N. Moretti vai S. Castellitto personāži no mūsdienu problemātiski jūtīgās un modernās ikdienas. Mūsdienu komiķi kā Roberto Benīni, un pārlasiet arī  R . Saviano dokumentālo skarbo publicistiku par “melno ekonomiju”, lai nepazustu visā šai “putukrējumā” – vaniļas, perfektas kafijas, picas, tabakas un zelta smaržā un runu plūdos. 

Mākslas centri, muzeji un kolekcijas 

Rudens un ziemas mija ir laiks, kad Florencē aumaļām līst lietus un dienas pārvēršas par ūdens simfonijām. Debesis nemitīgi mainās no grigio perla uz antracite, asfalto – nenodzēšot krāsas dabā, kas uzrunā ar savu dāsnumu – mūžīgi zaļie augi, koki, zāle, kas nekad nekļūst par kūlu. Visi šie smalkie, saskaņotie toņi ieņem vietu itāļu 18. gadsimta nogales glezniecības paletē – Macchiaioli, Scoula Livornese, Scoula Napoletana. Turklāt šī krāsu izjūta pavada arī izsmalcinātos mūsdienu žurnālus un ģērbšanās stilu – tieši krāsu izvēlē rudens/ziemas sezonā. 

Šis ir arī piemērots laiks, lai koncentrētos jauniem, radošiem projektiem. Radīt – kad dabas krāšņums un sulīgums ir pieplacis, saules spozme un mokošais karstums ir prom uz pusgadu. 

Šajā laikā tuvojas to mākslinieku prezentācijas, kurus kuratori ieteikuši Museo di Pecci Arte Contemporanea projektam Artisti a km 0 – katram dalībniekam dota viena stunda laika, lai nodemonstrētu savu projektu. Muzejs nodrošina tehnisko ekipējumu, bet autoriem jāprot iekļauties laikā. Obligāts noteikums ir vismaz 20 minūšu video/audio vai dokumentāla īsfilma. Bieži tiek ielūgti pat dziedātāji vai dejotāji, piekopti visi iespējamie šova varianti, lai plkst. 21.00 darbadienas vakarā divreiz mēnesī uzrunātu un izklaidētu pagurušo publiku un noturētu tās uzmanību. Der jelkādi līdzekļi!


No Artisti a km 0 prezentācijām

Gluži kā nesenais vienmēr provocējošā Maurīcija Katelāna izlēciens, kad uz prestižas kuratoru žūrijas balvas Alinovi – Daolio saņemšanu Boloņas Mākslas Akadēmijas aulā viņš neieradās, bet savā vietā nosūtija duetu, pēdējo trīs gadu uz modes viļņa, topa komiķus I soliti idioti (“Kārtējie idioti”), kas apspēlē mūsdienu sadzīves ainiņas ar absolūti absurdu un tiešām pilnīgi idiotisku pikantumu... Vienkārši stratēģisks ieteikums – varbūt jo pārspīlētāk, jo labāk. 

Jāpiemin L. Pecci muzejs, par kura izveidi ir gādājis mecenāts E. Pecci – kā ziedojumu Prato pilsētai un sava dēla piemiņai. Kopš 1988. gada Pecci muzejs ir viens no četriem ietekmīgākiem itāļu mūsdienu mākslas skatuvē – pārējie trīs ir Maxxi a Roma, GAM a Torino, Madre a Napoli.

Lielākie kolekcionāri un mecenāti nāk no Itālijas piepilsētām jeb industriālajām provincēm, kuru sirds jeb centrs ir Florence, jo tieši tās veicinājušas ekonomisko uzplaukumu – lielos līdzekļus un bagāto cilvēku slāni, kuri investē kultūras projektos, kā arī banku īpatsvaru, kurām pieder slavenas kolekcijas, sākot no antīkiem autoriem līdz mūsdienu mākslai. Šādām kolekcijām atvērto durvju dienas ir tikai vienu vai divas reizes gadā. Pieminama arī prestižā izsole Farsettiarte ar māsas filiālēm Milānā un Kortīnā. 

Noteikti jāpiemin Fattoria di Celle – aktīva no 1982. gada un atrodas starp Prato un Pistoia, arī to izveidojis kolekcionārs – G. Gori. Fattoria di Celle glabā vienu no nozīmīgākajām vides mākslas kolekcijām pasaulē. Tie ir mākslas darbi, kas radīti uz vietas un konkrētajai video. Daba, parks, lauki, olīvu birzis, gaisma, debesis, gaiss kalpo ne tikai par mākslas darba fonu, bet sastāvdaļu.


No Fattoria di Celle vides mākslas kolekcijas

Tiem, kas vēlas izbaudīt Florenci, atliek novēlēt veiksmi! Vai, kā Itālijā pieņemt teikt – “In bocca al lupo!” (“Vilkam zobos!”), uz ko jāatbild – “Crepi!” (“Lai atstiepjās!”)

Arhīvā lasi arī citas vēstules:
11/12/2013 - Emmi Valves vēstule/komikss no Rīgas
20/11/2013 - Helvija Savicka vēstule no Vīnes
20/09/2013 - Kristīnas Rubīnes vēstule no Florences
22/08/2013 - Sintijas Šmites vēstule no Grācas
12/04/2013 - Evitas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
05/04/2013 - Krišjāņa Rijnieka vēstule no Helsinkiem
22/03/2013 - Ilzes Orinskas vēstule no Berlīnes
01/03/2013 - Oļas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
01/08/2012 - Annas Salmanes vēstule no Londonas
28/05/2012 - Flēras Bīrmanes vēstule no Nepālas

21/05/2012 - Kristīnes Alksnes vēstule no Berlīnes

01/05/2012 - Zanes Mellupes vēstule no Šanhajas
26/04/2012 - Mārtiņa Eņģeļa vēstule no Liepājas
13/03/2012 - Matīsa Groskaufmaņa vēstule no Maskavas
25/01/2012 - Andas Kursišas vēstule no Kremsas
13/01/2012 - Andas Bolužas vēstule no Londonas
29/12/2011 - Artas Tabakas vēstule no Tokijas

06/12/2011 - Baibas Teteres vēstule no Londonas
23/11/2011 - Maijas Miķelsones vēstule no Parīzes
27/10/2011 - Anetes Meleces vēstule no Lucernas

07/10/2011 - Alises Tīfentāles vēstule no Ņujorkas
02/10/2011 - Evitas Gozes vēstule no Braitonas
27/09/2011 - Baibas Ladigas vēstule no Šanhajas
08/06/2011 - Ilzes Strazdiņas vēstule no Londonas
31/05/2011 - Lindas Ruciņas vēstule no Ņujorkas
13/05/2011 - Jāņa Nottes vēstule no Melburnas

13/05/2011 - Ilzes Vanagas vēstule no Londonas
13/05/2011 - Margaritas Ziedas vēstule no Berlīnes
13/05/2011 - Zanes Čulkstēnas vēstule no Ņujorkas
11/05/2011 - Mārtiņa Vanaga vēstule no Čikāgas

10/05/2011 - Mika Mitrēvica vēstule no Gentes