RAKSTI  
Ott Metusala and Erki Närep. Take It From Here

Tallinas galerija “Konstanet” – starp digitālo un materiālo 0

Keiu Krikmann Tallinā
04/12/2013  

Mākslai internetā klājas labi – aizvien biežāk pie publikas tā nokļūst ar ekrāna starpniecību. Līdz ar to māksla zināmā mērā kļuvusi plakana; ekrāni ir to aizsūtījuši trimdā uz plakni. Es tomēr to nesaku digitālā duālista skumjajā tonī; tieši pretēji, es visnotaļ piekrītu idejai, ka online un offline nav nošķirtas pasaules un ka notikumus abās nevajadzētu vērtēt atšķirīgi vai novietot hierarhijā, raugoties pēc tā, ko kāds uzskata par “reālāku”.   

Lai nu kā, vai runa ir par muzeju apskati, izmantojot Google Cultural Institute, vai par “(post)interneta mākslu”, ekrāns liedz mākslas objektam materialitāti. Tas kļūst par attēlu, un robeža starp objektu un tā dokumentāciju kļūst izplūdusi. Šo procesu pavada jauni mākslas izstādīšanas veidi. Viens no nesenākajiem piemēriem ir The Wrong – New Digital Art Biennale (“Nepareizais – jaunās digitālās mākslas biennāle”). Kaut gan The Wrong ir pārņēmis biennāles visai tradicionālo formātu, papildus kūrētām tiešsaistes izstādēm tur iekļautas arī dažādas aplikācijas, mākslas blogi un virtuālās galerijas. The Wrong ietver arī nevirtuālus pasākumus un rezidences. Kaut gan lielāko daļu laika pavadām, skatot digitālus attēlus, materialitāte nav pilnībā pazudusi no mūsdienu “interneta mākslas”.

Oktobrī Rhizome sarīkoja paneļdiskusiju ar nosaukumu Post-Net Aesthetics Londonas ICA. Tā bija trešā sērijā, kas sākotnēji tika nodēvēta par Net Aesthetics 2.0; iepriekšējie paneļi notika 2006. un 2008. gadā. Viens no apspriestajiem tematiem bija pārbīde uz materiālo (post)tīkla mākslu ap 2009. gadu. Tiešsaistes māksla nereti hibridizējusies ar materiālo praksi un ieguvusi taustāmu aspektu. Līdz ar to balansēšana starp digitālo un materiālo notiek divos virzienos: mākslinieki, kuru praktiskā darbība ir cieši saistīta ar internetu, rada priekšmetiskus darbus, kamēr māksliniekiem, kas nav noteikti saistīti ar terminu “postinterneta” un kam ir uz materiālo balstīta prakse, joprojām jādomā par to, kā viņu darbi dzīvo tiešsaistē un ko tas viņiem nozīmē.

Taču šiem jautājumiem jāpievēršas ne tikai mākslai, jo arī telpām, kas izstāda mākslu, ir jārēķinās ar jauniem izaicinājumiem. Un tieši tur atrodas Konstanet – telpā starp digitālo un materiālo. Galeriju Konstanet šogad nodibināja Tallinas grafiskā dizainere Epa Elekersa (Epp Õlekõrs). Veidota pēc Nīderlandes izstāžu telpas Probe parauga, Konstanet savā ziņā eksistē divās dažādās pasaulēs. Kaut gan tā funkcionē kā tīmekļa galerija, tomēr telpa, kurā mākslinieki izvieto savas instalācijas, ir īsta. Tās izmēri ir  2,5 x 3 x 1 metrs un atrodas Elekersa studijā Tallinā, taču pārsvarā publikai ir slēgta. Kolīdz mākslinieki beiguši dokumentēt savu instalāciju, kuras rezultāti tiek augšupielādēti www.konstanet.com, ekspozīcija ir jāizjauc.


Liis Kaljo & Anneli Veispak. The Perception of Veracity 

Nav pārsteigums, ka no četriem projektiem, kuri Konstanet līdz šim izrādīti, trīs ļoti nozīmīgā veidā apspēlēja pašu galeriju. Darbā The Perception of Veracity (“Patiesīguma uztvere”) Līsa Kaljo un Anneli Veispaka pēta, kā mūsu maņas tiek galā ar apjukumu, saskaroties ar šāda veida telpu. Ota Metusala un Erki Nerepa (Närep) darbā Take It From Here (“Turpini no šejienes”) apcer izstāžu telpu mainīgo dabu un to, kā mākslas izstādīšana internetā ietekmē tās eksponēšanu vispār. Ar savu Anthology of Spaces (“Telpu antoloģiju”) Mirjams Reili un Teresa Rudolfa turpina pētīt izstāžu telpas, sniedzot instrukcijas nākamo sešu Konstnet paredzēto izstāžu apskatei. Kaut arī Renē Mēes (Mäe) un Normana Orro Xenotica bija vienīgā instalācija, kas konkrēti nepievērsās izstāžu telpas īpatnībām, tā tomēr netieši skāra jautājumu par strādāšanu starp digitālo un materiālo; izmantojot postinterneta darbības paņēmienu, saturs uz īsu mirkli materializējās, bet tad tika atkal atgriezts plaknē. 

Strādāšana šāda veida telpā prasa vairāk gan no publikas, gan māksliniekiem. Liekas, ka cilvēki pieraduši redzēt “plakanu” mākslu, ka daudzi skatītāji tā arī nav sapratuši, ka instalācijas patiesībā nav pilnībā divdimensionālas, bet vismaz kādu brīdi aizņēmušas fizisku telpu. Māksliniekiem nepieciešams arī pielāgoties, un vēl jo vairāk, strādājot attālināti – piemēram, ar Skype starpniecību – jo ne vienmēr viņiem iespējams būt fiziski klāt galerijā, lai uzstādītu instalāciju.  


Rene Mäe & Norman Orro. Xenotica

“Es teiktu, ka Konstanet telpa rosina mākslinieku un arī manu skulpturāli telpisko iztēli varbūt pat vairāk nekā “parastās” izstāžu telpas. Strādāt ar neparastu maketam līdzīgu vidi ir aizraujoši, un rodas jautājumu gūzma, uz kuriem ne vienmēr viegli rast atbildi,” saka Epa Elekersa. “Konstanet zāle ir krietni mazāka nekā var spriest pēc fotogrāfijām, un līdz ar to tas, ko publika redz, precīzi neatbilst īstenībai. Tas savukārt raisa jautājumus par tajā izvietoto objektu mērogiem. Kā izstādē var parādīties kas patiess, ja skatītāja uztveres apmānīšana jau ierakstīta pašā telpas matērijā?  Un ir vēl kāds aspekts: mākslinieki var nolemt, kā publikai jāskata izstāde un kurām detaļām pievēršama lielāka uzmanība,” viņa piebilst. Lai līdzsvarotu netipisko mērogu, galerijai tika izraudzīts tradicionālais “baltais kubs”. Kā izsakās pati Epa Elekersa, tā ir pazīstama vide, cilvēki to atpazīst kā mākslas telpu un gluži bez piepūles “iekāpj” attēlā, kas redzams uz ekrāna.

Instalāciju pārejošā fiziskā eksistence nepārprotami vedina uz jautājumu par attiecībām starp mākslu un tās dokumentāciju. Internetam kļūstot aizvien populārākam kā mākslas izstādīšanas medijam, robeža starp reālo darbu un tā dokumentēšanu vairs nav sevišķi skaidra – JPEG kļūst par galējo produktu, kā atzīmējusi Lounija Eibramsa (Loney Abrams). Tas, ko reiz pagātnē varēja uzskatīt par izstādes “pēcdzīvi”, tās dokumentēšanu, tagad kļuvis par pašu izstādi; vēl jo vairāk, tāds ir jau sākotnējais mērķis. Pat tad, kad Konstanet izstāde ir “beigusies”, proti, kad tā pārvietota no “aktualitātēm” uz “arhīvu”, veids, kā publika ar to mijiedarbojas, īpaši nemainās; atšķirības ir marginālas. Taču izliekot veiksmīgu izstādi tiešsaistē, galerijai jāturas līdzi “pārējam internetam”. Satura novitāti nevajadzētu novērtēt par zemu, līdz ar to būtiski svarīgas ir arī sociālās tīklošanas saites un tūlītējā reakcija. Tiešsaistes reakcija rodas visai strauji, tāpēc Konstanet savai vietnei pievienojuši arī čatošanas iespēju.


Mirjam Reili & Teresa Rudolf. Anthology of Spaces

Konstanet pieeja izstāžu praksei paver iespēju izpētīt, kā sajaukusies mākslas izvietošana online un offline. Digitālais un materiālais nepastāv atsevišķi, starp tiem pastāv nemitīga lēkāšana šurpu un turpu, kas aizvien biežāk atspoguļojas arī mākslas praksē. Kaut gan droši vien taisnība, ka nākotnē kuratori nereti vāks kodus, nevis objektus, maz ticams, ka materiālais zaudēs savu pievilcību. Un, kā redzams Konstanet gadījumā, balansēšana starp abām sfērām var radīt iespēju gan pārdomāt mainīgo praksi, gan izdibināt digitālā un materiālā sajaukuma iespējas.

www.konstanet.com