RAKSTI  

Elvīras Bukovskas vēstule no Berlīnes 0

Elvīra Bukovska, foto un videomāksliniece, parfimēre (Igaunija)
22/11/2013 

Foto: Elvīra Bukovska

«Neslēpiet morfiju. Slēpiet labāk cukuru, – es teicu un, pametis viņu [svešinieku uz ielas stūra] neizpratnē stāvam, devos tālāk. Man garām gāja un gāja gaļas mašīnas. Katra nesa sava personiskā stāsta spietu. Tas zumēja un mudžēja. Es virzījos starp šīm vērpešu zonām. Tie bija enerģētiskie caurumi. To enerģētika bija naidīgi noskaņota pret Gaismas enerģiju manā sirdī. Es jutu, ka katra ielaušanās kāda cita dzīvē paņem sirds enerģiju. Un es ātri nogurstu.»

«Bro ceļš». Vladimirs Sorokins

Mani šurp atveda vēlme vēlēties. Šai pilsētai piemīt neparastas spējas burtiski vienā mirklī materializēt vēlmes, un tas, neapšaubāmi, īpaši pievelk radošus ļaudis. Vairākums no viņiem migrē uz Berlīni vieglas peļņas tīkojumos. Iebraukušo mākslinieku klusās medības ir mainījušas pilsētas omu no panciskās noskaņas uz nebeidzamu modes demonstrēšanu. Un tikai paši gaišākie prāti klusējot atzīst šo patiesību.

Mana melnā kafija uzlasa lietus lāses. Berlīne, izrādās, ir viena liela lidosta, tranzīta punkts, kur nekas nav mūžīgs. Iepazīstoties un sākot ko jaunu, iekšēji ir jābūt gatavam atvadīties no tā. Ir jāiemācās nekam nepieķerties un ne pie kā nepierast. Īstermiņa šeit ir ne tikai māksla, bet arī draudzība un mīlestība. Rodas iespaids, ka nekam, kas dienasgaismu ieraudzījis «lielajā B», nav ne mazāko izredžu turpināt savu eksistenci ārpus tās.

Pilsēta nestāv uz vietas. Savu trešo vietu (vai tā būtu galerija, iecienītā koncertzāle vai mākslinieku brālība) iemainu pret nākamo – bankrota, problemātisku kaimiņu vai pat ugunsgrēka dēļ. Visur skan šī bojāejas un zudības mūzika – jūtīgākajiem māksliniekiem pa reizei izraisot pat garīgas kaites. Un arī es Berlīnē sāku drupt. Pilsētā vienīgā konstrukcija, kas man rada iekšējā miera un mūžības izjūtu, ir Volksbühne ēka – milzīgs, viengabalains, auksts pelēka akmens gabals, kuram pieskaroties man kļūst labi.

Berlīnē ir ļoti viegli iekrist enerģētiskajā caurumā. Meistari, kam izdodas izvairīties no tā, precīzi zina savu māksliniecisko pozīciju un prot izvēlēties un izmantot šīs mutuļojošās pilsētas iespējas. Man pagāja divi gadi, līdz atradu savu „tējas krūzīti” un iemācījos pateikt „nē” tām potenciālām iespējām, kas man tika piedēvētas, bet patiesībā nederēja. Tā es beigu beigās sāku nodarboties ar parfimēriju un strādāt ar koku, kas patiešām kļuva par izrāvienu manā daiļradē. Nedrīkst neņemt vērā faktu, ka sāku daudz augstāk vērtēt izbraucienus pie dabas krūts. Tiklīdz nokļūstu ārpus Berlīnes robežām, dzīve iegūt pavisam citu ritējumu. Es dodu priekšroku vairākumu savu foto un filmēšanas sesiju rīkot ārpus pilsētas.


Foto no izstādes POP UP ART GALLERY (Berlīne). Katrs flakons satur autores radītas un konkrētai fotogrāfijai atbilstošas smaržas. 2013

Berlīne aizrauj ar to, ka māksla šeit vēl aizvien ir materiāla, nevis virtuāla. Tā apbur ar savu klātbūtni visnegaidītākajās vietās. Tas man neļauj palikt uz vietas, pretējā gadījumā bezdarbība «lielajā B» rada pamatīgu vainas izjūtu. 

chelovekvsobake.tumblr.com