RAKSTI  
No Moderna Museet preses materiāliem. Foto: Åsa Lundén

Muzejpedagoģiskais process kā mākslas darbs 0

Marta Pallo
17/10/2013

“Organizācija var izdzīvot tikai tad, kad tā spēj attīstīties un izmainīties ātrāk nekā vide ap to,” šādu izdzīvošanas aksiomu piedāvā profesors, Starptautiskās Korporatīvās vadības un attīstības konsultants Bobs Garrats (Bob Garratt, Lielbritānija). Savukārt mākslas un sociālo zinātņu profesors Džordžs E. Heins (Georg E. Hein, ASV) ir rakstījis, ka, tiklīdz muzejs tiek atvērts skatītājam, tas automātiski kļūst par izglītojošu institūciju. Viņš uzsver, ka tas gan morālā, sociālā un politiskā mērā ir būtiski pašai sabiedrībai.

Starp šiem diviem pērļu spožajiem apgalvojumiem ir jāizver cauri domu pavediens, kas saturētu kopā vienā krellē pasaules praksē neviennozīmīgo tēmu – muzejpedagoģija. Neviennozīmīga tā ir tāpēc, ka attīstības mērogi šodienas muzejos izglītojošajam darbam ir tik dažādi, ka spēj mūs aizvest ceļojumā laikā, liekot atgriezties vairākus gadu desmitus senā pagātnē, vai gluži otrādi – cenšoties aizsteigties priekšā mūsdienu kultūras tendencēm, tādējādi audzinot nākotnes sabiedrību. Virtuālās ēras un informācijas biežņas laikmetā vismaz reizi četros gados atkal no jauna mācīšanās metodes un skolotāja loma tiek pārmīcīta kā plastilīna masa, meklējot ideālāko izglītojošā darba formu, kurā bērns, kas dzīvi uztver šodienas ritmam atbilstošā ātrumā, izziņas procesā jūtas kā zivs ūdenī.

Nu jau pasaulē vairs nerunā par muzeja pieejamību, bet gan par iekļaujošu muzeju, kam ir atvēlēta ne tikai izglītojošā, bet arī audzinošā loma kopējās kultūrainas kopšanā, veicot sociāli atbildīgu un sabiedrībā noderīgu darbu. No kolekcijām tiek veidotas ekspozīcijas, kuras noformējot apmeklētājam saprotamā valodā, apaudzējot ar pasākumiem un programmām, muzejs var kļūt par satikšanās un diskusiju vietu ikvienam (!).

HANDS ON! PLEASE TOUCH!

Lietojot jēdzienu “ikviens indivīds”, mēs parasti domājam par sev līdzīgiem, tas ir, pieaugušām personām, taču apzīmējums attiecas arī uz mazuļiem un bērniem, kuriem vēsturiski ekspozīcijas vienmēr ir bijušas visnepieejamākās – priekšmeti neaizskarami, nelietojami un eksponēti augstu virs redzesloka vai “iemūrēti” stikla vitrīnās.


Nodarbība “Stunda muzejā” LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā

Šogad tiek atzīmēti desmit gadi, kopš The Royal Academy of Art (Karaliskās mākslas akadēmija, Londona) apmeklētāja Dea Birketa (Dea Birkett) kopā ar savu divgadīgo dēlu tika izraidīta no muzeja par pārāk skaļu uzvešanos. Precīzāk atstāstot, viņiem nācās pamest acteku kultūrai veltīto ekspozīcijas zāli par to, ka puika, norādot uz vienu no dievu figūrām, kas atveidota kā cilvēks ar ērgļa galvu, iekliedzās – monstrs! – visai precīzi apzīmējot redzēto. Dea Birketa, aprakstot savu negatīvo pieredzi laikrakstā The Guardian, kur tolaik strādāja, izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, un šim nepatīkamajam notikumam bija sniega bumbas efekts. Rezultātā tas mainīja muzejpedagoģijas vēsturi sākumā vietējā mērogā, bet nu jau Lielbritānijas muzejpedagoģiskās tendences ir kļuvušas par labiem prakses piemēriem arī citur pasaulē.

Pāris mēnešus pēc notikuma The Royal Academy of Art tika uzsākta kampaņa Kids in museums (“Bērni muzejos”) un publicēts pirmais manifests, kas veltīts bērniem un ģimenēm draudzīgu muzeju veidošanai, lai tas, ko muzeji teorētiski izvirza par saviem mērķiem darbam ar apmeklētāju, tiktu īstenots arī praksē. Ik gadu, vadoties pēc auditorijas atsauksmēm, tiek uzrakstīts jauns Kids in museums manifests, kā arī apbalvots bērniem un ģimenēm gada visdraudzīgākais Lielbritānijas muzejs. Šogad balvu dalīja London’s Horniman Museum un Brixham Heritage Museum. Tie ir divi dažādu nozaru muzeji, kurus vieno kopēja ekspozīciju politika un muzejpedagoģijas filozofija. Tās mērķis ir iesaistīt bērnus un ģimenes aizraujošā izzināšanas procesā, piedāvājot hands on un touch on (pieskarties drīkst!) priekšmetus un arī “instruktora” palīdzību, kas telpās dežūrē zāļu uzraugu vietā.

Iedot tēmas saturu kā kapsulu, kuru norijot iegūsim dzīvei nepieciešamo zināšanu komplektu, mūsdienās nav iespējams, tāpēc Rietumos jau vairākus gadu desmitus ir dzīva pedagoģiskā doma par to, ka izziņas procesu vada pats bērns un pieaugušā klātbūtnei ir drīzāk pasīvā forma. “Instruktors” ir uzlabots gida vai izglītības darbinieka profils atbilstoši mūsdienu mācīšanās jēdzienam, lai domāšanas un darbošanās laikā sniegtu atbildes uz jautājumiem, vai iedotu nepieciešamos līdzekļus spēļu un uzdevumu izpildei. Anglijas mākslas padomes (Arts Council England) izdevumā Future of museum learning for children and young people enquiry. Thinkpiece (2013) autore Sema Kernsa (Sam Cairns) atzīst, ka ir pārsteigta par to, cik organiski Amerikas un Kanādas muzeju apmeklētāji ļaujas dažādu ekspozīcijas priekšmetu un materiālu interpretācijai, ievedot izziņas procesu sev vēlamajā gultnē, nevis kā atgriezenisko saiti sniedzot to, ko izglītības darbinieks cer sagaidīt.

Ne velti kā pozitīvais piemērs še minēta Amerika. Tai ir senas tradīcijas mākslas un muzeju pedagoģiskās domas veidošanā un pietiekami ilga pieredze, lai izpulētu pēc iespējas labākās metodes darbam ar konkrēto auditoriju. Pirmais bērniem veidotais muzejs ASV tika dibināts Bruklinā (Brooklyn Children’s Museum, 1899). Par muzeju pionieri dēvētā Bruklinas Bērnu muzeja dibinātāja un kuratore Anna Billinga Gallupa (Anna Billings Gallup, 1871–1956), uzzinot, ka viena trešdaļa no pilsētas bērniem neapmeklē skolu, muzeja vidi izveidoja saistošu mērķauditorijai, tādējādi sniedzot bērniem nepieciešamo izglītību. Šobrīd pasaulē ir aptuveni 300 šādas specifikas muzeji, bet Bruklinas piemērs ir tikai viens no dažiem valstī, kuru ir akreditējusi Amerikas muzeju asociācija (American Association of Museums).

VAI GADĪJUMS SPĒS MAINĪT VĒSTURI?

Mazai atkāpei padalīšos savā personīgajā muzejpedagoga pieredzē, kas palīdzētu šajā pasaules kartē iezīmēt Latvijas vietu. 2008. gadā pieredzes apmaiņas ietvaros paviesojos Moderna Museet (Stokholmas Modernās mākslas muzejā), kur notika līdzīgas aktivitātes bērniem, kādas es tobrīd vadīju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Proti, nodarbībās kopā ar mazuļiem es vispirms apskatīju mākslas darbus, kopīgi izrunāju tur redzēto, aktualizējot vienu tēmu vai problemātiku, un nodarbības beigās bērni veidoja savu radošo darbu, tādējādi reflektējot par redzēto praktiskas darbošanās ceļā.

Manas viesošanās laikā Moderna Museet bija eksponēta diezgan provokatīva izstāde Eclipse - Art in a Dark Age (31. maijs – 24. augusts, 2008). Elpu aizturējusi gaidīju, kā uz redzēto reaģēs bērni, vai precīzāk viņu vecāki, bet rūpīgi izpētot, pasmejoties un parunājot pat par Nathalie Djurberg darbu Noshörningen och valen (2008), neviens neizteica pretenzijas. Vecāku un bērnu reakcija nodarbības laikā man bija lielāks kultūršoks nekā pati māksla vai tās mācīšanas metodika. Latvijā biju pieredzējusi, ka mammas smīkņā pie Jāņa Tīdemaņa gleznas “Šķirtās sievas” (1934), bet kādu no Georga Vilhelma Timma šķīvju metiem aizliedza rādīt bērniem, jo tur attēlota: “…baudkāra, puskaila sieviete”. No tā necenšos izdarīt aplamus secinājumus par vietējo sabiedrību, bet uzsveru vien to, cik senas ir muzeja un mākslas pedagoģijas tradīcijas Stokholmā un citur pasaulē – salīdzinot ar Latviju.


“Mobilā darbnīca” LNMM izstāžu zālē Arsenāls

Izglītības procesi pašmāju muzejos savā attīstībā ir neviendabīgi un izpausmēs spazmatiski kā nemitīga cīņa ar dažāda veida barjerām. Pamatā programmas un nodarbības tiek veidotas, balstoties uz pieejamajiem resursiem un cenšoties tās adaptēt telpās, kas apmeklētājiem nav viegli pieejamas un ērti lietojamas. Te ir runa par liftiem, uzbraucamajiem celiņiem, bērnu pārtinamajiem galdiņiem, darbnīcu telpām, kuras būtu aprīkotas ar ērtu ūdens padevi un pielāgotas dažādu materiālu ekspresijām ārpus galda virsmas noliktajiem rāmjiem.

Ir arī cita veida robežas, kas būs jāpārvar brīdī, kad daudzi nacionālās nozīmes muzeji, kas šobrīd apmeklētājiem tiek slēgti uz ēku renovēšanas laiku, atvērs savas jaunās ekspozīcijas telpas, kuras solās būt pietiekami labiekārtotas. Lai cik didaktiski sausa pirmajā brīdī nešķistu pedagoģija, tā paver aizraujošas iespējas ne tikai apmeklētājiem, bet arī izglītības darbiniekiem un programmu veidotājiem, kam ir jābūt pietiekami radošiem un reizē jūtīgiem attiecībā pret savu auditoriju. Kā āderu meklētājiem, kas ar sesto maņu cenšas uztaustīt zemes pulsu.

Pēdējā laikā visskaļāk izskanējušais vietējās raudzes muzejpedagoģijas piemērs ir atrodams izstāžu zālē “Rīgas Mākslas Telpa”, kur no 20. septembra līdz 27. oktobrim (2013) apskatāmā ar ABLV Bank atbalstu tapusī izstāde “…lai gadījums kļūtu par notikumu…”, kas atklāj topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas daļu. Tas ir labs piemērs centieniem sekot līdzi aktuālajām muzejpedagoģijas tendencēm citur pasaulē, kur izglītojošās aktivitātes tiek integrētas ekspozīcijā ar digitālo ierīču palīdzību, bet uzdevumi veidoti starpdisciplināri, lai laikmetīgo mākslu tulkotu caur cita mācību priekšmeta uzdevumiem. Programma ir labi pārdomāta, organizēta un lieliski izpildīta, taču, par laimi, atstāj daudz vietas, kur augt un radošā ziņā sacensties citiem mākslas pedagoģijas darbiniekiem.

Kamēr Lielbritānijā veiksmīgākās muzeju pedagoģiskās aktivitātes un apmeklētāju apkalpošanas stratēģijas sāk savas institūcijas pārvērst par sanošiem bišu stropiem līdzīgiem sociāliem jauniešu un bērnu centriem, apdalot klusumu mīlošos eksponātu pētniekus, Latvijas muzejiem būtu jāuzdod jautājums – vai topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas atrādīšanas gadījums kļūs par būtisku pagrieziena punktu vietējās muzejpedagoģijas vēsturē?

POZITĪVA PRAKSE, ŠPIKERI UN IEDVESMA

Rūpējoties par ikviena (!) apmeklētāja labsajūtu, aizvien vairāk muzeji pārņem Annas Billingas Gallupas vairāk nekā gadsimtu atpakaļ ieviesto praksi, veidot atsevišķas ekspozīcijas bērniem. Izcils piemērs patlaban atrodams Kopenhāgenā, kur šogad tiek atzīmēta dāņu filozofa Sērena Kirkegora* 200. dzimšanas diena. Starp autoram veltītiem semināriem, priekšlasījumiem, izstādēm un pasākumiem mazajiem apmeklētājiem Statens Museum for Kunst (Nacionālajā mākslas galerijā) tiek piedāvāta izstāde Freedom! (“Brīvība!”). Tajā netiek apskatīta Kirkegora biogrāfija vai daiļrade, bet gan paņemta un izvilkta filozofisko pārdomu esence. Šīs jēgpilnās tēmas atspoguļošanai mākslas darbi izmantoti kā pirmās ierosmes nesēji turpmākajām sarunām un diskusijām.

Tā kā brīvība bieži vien pieaugušajiem ir grūti nodefinējama dzīves laikā uzkrāto robežu dēļ, tad izstādes veidotāji, domājot par vecāku labsajūtu izstādes apmeklējuma laikā, ir izveidojuši brošūras ar informāciju, padomiem un uzvedinošiem jautājumiem. Mākslas vēsturniece Baiba Grīnberga savā personīgajā blogā pēc izstādes apmeklējuma raksta: “Izstādi ievada mākslinieka Nam Džun Paika (Nam Jun Paik) robots, salikts no midžinošiem televizoriem. Pajautā bērnam, kā robots atšķiras no cilvēka? Vai tas spēj domāt, vai raudāt, vai var uzņemties atbildību par savu rīcību? Un kā ar mums pašiem, vai vienmēr patstāvīgi pieņemam lēmumus, vai darbojamies automātiski līdzi citiem kā roboti? (Citēts no brošūriņas.) Vai atceraties no bērnības grāmatiņu par Palli, kurš gribēja dzīvot viens pats pasaulē? Lai varētu darīt visu, ko vien vēlas, lai nebūtu neviens, kas viņu ierobežo, lai būtu brīvs? Bet kāda ir maksa par šādu brīvību? Par vārda brīvību – vai vienmēr esam brīvi teikt visu? Līdz beidzot Marko Evaristi (Marco Evaristti) darbs “Helēna” – zelta zivtiņa blenderī – uzdod jautājumus par izvēli un sekām. No sāna redzams, ka blenderis ir iesprausts kontaktā... (Bet vecāku ceļvedī ir paskaidrots, ka elektrība nav pievadīta un ka zivtiņa katru dienu pēc muzeja darba laika beigām tiek ielaista lielākā akvārijā un pabarota.)”


Lisa JeanninRolf Schuurmans. Insiktstornet. 2012. No Moderna Museet izstādes The Kidz Best Biennial publicitātes materiāliem

Par ekspozīcijas veiksmi uzskatu ne tikai trāpīgi atlasītos mākslas piemērus, bet arī tēmu, kas ir pietiekami vispārīga, lai to fleksibli varētu ielocīt ikviena vecumposma prātā un īstajos brīžos, uzdodot īstos jautājumus. Atceroties iepriekš aprakstīto savā praksē gūto pieredzi darbā ar mazuļiem, man vairāk interesē jautājums par to, cik brīvi jūtas paši vecāki, runājot ar saviem bērniem par tik diskutablām tēmām.

Arī Zviedrijas un Somijas mākslas muzeju praksēs tieši šobrīd ir vērojami līdzīgi izglītojošā darba piemēri. Modernās mākslas muzejā (Moderna Museet, Malme) no 26. oktobra līdz nākamā gada 12. janvārim apskatāma The Kidz Best Biennial, kuras centrālā tēma ir stāsts. Darbu atlase un ekspozīcijas veids liecina par rūpīgu auditorijas izpēti. Vissenākais darbs ir Alberta Dīrera grafika “Melanholija”, kurā simbolu valoda ir uzvedinoša, vērīgiem skatītājiem viegli nolasāma, un pateicoties vizuālajiem kodiem, saturs ietilpīgāks par vidusmēra pasaku. Savukārt visjaunākais eksponāts ir Lisa Jeannin un Rolf Schuurmans radītais četrus metrus augstais darbs Insiktstornet (“Torņa iekšpusē”, 2012), kas ļauj apmeklētājiem, kāpelējot pa torņa iekšpusi, piedzīvot trīsdimensionālu ceļojumu, kura laikā šķetināt personīgās domas pavedienu par visuma tēmu. Bērnu emocionālajai pasaulei nav nekā labāka par fiziski gūtu piedzīvojumu.

Tieši tikpat mērķtiecīgi domājot par savu nākotnes auditoriju, ir veidota Helsinku laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma 13. kolekcijas izstāde Kiasma Hits, kura apmeklētājiem atvērta no 27. septembra līdz pat nākamā gada 7. septembrim un kurā paredzēta atsevišķa loma arī jaunākajiem apmeklētājiem. Pārskatot laikmetīgās mākslas kolekcijas 15 gadu vēsturi šķērsgriezumā, kā “žūrija” tiek pieaicināti bērni, dodot savu vērtējumu un izvēloties, ko gribētu redzēt ekspozīcijā, tādējādi no piedzīvojumu kāriem apmeklētājiem kļūstot par līdzvērtīgiem atbildības nesējiem. Bērnu izvēlētie, košie darbi Kiasma muzejā būs apskatāmi no 2014. gada februāra.


Jakob Dahlgren. The Wonderful World of Abstraction. 2009. Foto: FNG/CAA, Pirje Mykkänen. No Kiasma Hits publicitātes materiāliem

Pārfrāzējot raksta sākumā minēto Boba Garrata aksiomu, proti, ka “organizācija var izdzīvot tikai tad, kad tā spēj attīstīties un izmainīties ātrāk nekā vide ap to,” es drīzāk teiktu, ka laimīgs ir tas muzejs, kurš spēj izmainīt kultūrvidi tā, lai lielākā sabiedrības daļa nebūtu vienaldzīga pret procesiem, kas skar nozares attīstību, un kultūras patērētāji nebūtu tikai saujiņa ļaužu no daudzslāņainās iedzīvotāju kopsummas. Jautājums vairs nav par to, vai mūsdienīgā muzejā tiek praktizēts izglītojošs darbs, bet gan – kā tas sasniedz un ietekmē auditoriju.

Par nākotnes muzejiem kļūs tie, kuros izglītojošais darbs ir pulsa, bet ziņkārīgie apmeklētāji – asinsrites vietā. Savukārt, kā to atklāj jau iepriekš minētie piemēri, muzejpedagoģiskais process par mākslas darbu rodas brīdī, kad visi apstākļi ir radīti tam, lai jautājumus uzdod bērni, nevis skolotājs, kad ikvienā ekspozīcijā tiek atrasta tēma, kas kļūst par zelta āderi tālākajām diskusijām un notikumiem, kad muzeja apmeklējums kļūst par piedzīvojumu un notikumu, pagrieziena punktu, kas, uzšķiļot spilgtu pieredzes un pārdomu dzirksti, kļūst par dzīves mainītāju un ikdienas kvalitātes uzlabotāju ikvienam.

Visvaldzinošāk tas ir tad, kad “brīnums” notiek ar maksimāli vienkāršiem, bet precīzi trāpīgiem līdzekļiem, vienalga, vai tas ir uzrakstīts jautājums uz trepju margas ceļā uz ekspozīcijas apskati, vai precīzi izvēlēts mākslas darbs, kurā ļauts ieiet un piedzīvot kaut ko jaunu. Mākslas vēsturniece Baiba Grīnberga savu bloga ierakstu noslēdzot, rakstīja: “...es ļoti labi zinu, kurš darbs manai meitai [2 gadu vecai – M. P.] varētu patikt vislabāk – Nikolaja Rekes (Nikolaj Reke) uz grīdas projicētais zaļo āboliņlapu lauks. Mēs atsauksimies ierosinājumam justies brīvi un trīslapīšu jūrā kāri meklēsim paslēpušās laimīgās četrlapītes.”


No Dānijas Nacionālās mākslas galerijas izstādes Freedom! pubicitātes materiāliem

* I prefer to speak to children, for at least one dares to hope that they may become creatures of Reason (...) 
- Søren Kierkegaard