RAKSTI  
Vlads Jakovļevs. 1970–2013

Maskavas muļķu izpriecas 1

Vlads Jakovļevs
12/10/2013 

“Savāda man tā dzīve – kopā ar Šveices baņķieri remontēju tahtu PSRS Tautas skatuves mākslinieces, Ļeņina ordeņa kavalieres mazmeitai. Visādi citādi – parasts maija vakars…” šopavasar feisbukā rakstīja maskavietis Vlads Jakovļevs, vēl nesenā pagātnē rīdzinieks. Te 90. gadu sākumā un vidū viņš bija aktīvs “tusētājs”, viens no muzikālā projekta Yaputhma Sound System un tā kosmiskās mitoloģijas iedvesmotājiem. Viņu varēja bieži sastapt reivos un izstāžu atklāšanās. Kāds viņu uzskatīja par frīku, kāds – par īstenu “jaunās, alternatīvās kultūras” guru un ekspertu. Daudziem 90. gadi un šī gadsimta sākums saistās ar stāstiem un piedzīvojumiem kopā ar Vladu. Viņš diezgan bieži iekļuva neparastās situācijās un pieņēma nestandarta lēmumus. Bet kopš aizvakardienas viņa vairs nav. Pieminot šo aktīvo tālaika Rīgas “kultūras tusiņa” dalībnieku gribam pārpublicēt viņa 1998. gada rakstu par māksliniekiem akcionistiem (tajā skaitā – pirms pāris dienām Rīgā bijušo un bagātīgi ar šejienes publiku savos piedzīvojumos un sarkanos tomātos padalījušos Oļegu Kuļiku). Vladam Jakovļevam vienmēr bija savs viedoklis. Pēdējā laikā viņš, teiksim tā, ar aizdomām skatījās uz Pussy Riot aktīvistu darbībām un savu paziņu apziņas politizāciju. Viņam bija raksturīga zināma izrādīšanās un spēja nostāties “pret straumi” pat “kultūras mazākumā”. Pēdējoreiz mēs redzējām viņu bārā Maskavas biennāles atklāšanā septembrī. Viņš mums pamāja no pūļa.


Vlads Jakovļevs (pa labi) kopā ar Alekseju Hvostenko, krievu underground leģendu. 1995

Pilsētas plānprātiņš – sena, sarežģīta un ļoti interesanta profesija. Turklāt ļoti sena – tik sena, ka kļuvusi par varenu un autoritatīvu kultūras tradīciju. Pedantiskajā un nopietnajā Vācijā “ielu muļķis” ir oficiāls amats. Plānprātiņi saņem algu, viņiem ir arodbiedrības, atvaļinājums, medicīniskā apdrošināšana un specapģērbs. 

Piemēram, Ķelnē strādā desmit ielas klaunu. Viņu sejas visiem ir pazīstamas – pateicoties atklātnītēm un mazām lellēm, kas tiek pārdotas ielu veikaliņos. Var redzēt klaunus ēdam picu un pļāpājam ar tūristiem. Ieviests oficiāls tālruņa numurs, pa kuru var paziņot, ka jūs klaunu X esat saticis vietā Y. Ja dienā esat saticis vismaz desmit ākstu, jums pienākas balva. Ķelne ir liela pilsēta, un tas praktiski nav iespējams, un tomēr – balva ir.

Daudz interesantāki ir psihi–entuziasti, citā vārdā – nenormālie. Viņi dzīvo no Dieva žēlastības, bieži cieš, taču iespaids no viņu trikiem un gājieniem būs lielāks salīdzinājumā ar blēņdariem, kuri reizi mēnesī parakstās grāmatvedības dokumentos , – tieši tāpat kā bērna smaids atšķiras no politiķa smaida.

Bieži vien šādi trakie pārstāv reliģiozitātes radikālo tipu, un, kaut arī viņu uzvedība ir pretrunā ar baznīcas noteikumiem, gandrīz vienmēr viņi kļūst par svētajiem. Īpaši daudz šāda veida personu parādās vēstures pārejas posmos, krīzes gados.

MUĻĶI VĒSTURĒ

16. gs. vidū Maskavas “duraks” Vasīlijs ņēma milzīgu akmeni un svieda ar to dievnama ikonai pašā pilsētas centrā. Pūlis par šāda svētuma apgānīšanu novaidējās. Taču tūlīt noskaidrojās, ka aiz ikonas elles aģenti bija uzzīmējuši nelabo ar ragiem. Tagad Pokrovas katedrāle (uz kuras fona tik ļoti tīk pozēs ārzemniekiem) Sarkanajā laukumā pazīstama kā Vasilija Svētlaimīgā katedrāle.

1920. gadā Maskavā ieradās Pinkains cilvēks, kurš uz muguras nesa iespaidīgu konstrukciju, kas formas ziņā attāli atgādināja durvis. Cilvēks savu nastu salīdzināja ar Mozus akmens plāksnēm. Uz tām bija nesaprotamas zīmes, vārdi un cipari. Tas viss, pēc šā dīvainā kunga vārdiem, bija par godu Ļeņina mūžīgajai varenībai. Šis gadījums aprakstīts psihiatrijas mācību grāmatās, tomēr mūžīgā Ļeņina varenības zīmes, formas ziņā arī visdīvainākās, drīz pēc šā atgadījuma dāsni sāka pārklāt Krievijas zemes.

1995. gadā Jehovskas katedrālē – visas Krievijas patriarha rezidencē – kāds Dieva kalps Aleksandrs rituāla laikā aizskrēja pie altāra un mežonīgā balsī sāka kliegt: “Čečenija! Čeče-nijaa!”, un kliedza tā tikmēr, kamēr viņu neizveda no tempļa. Varbūt pēc 200–300 gadiem šī katedrāle iegūs Aleksandra Patiesību Nesošā vārdu…

MASKAVAS MODERNĀ MĀKSLA

1996. gada agrā un saltā pavasara dienā Dieva kalps Oļegs (Kuļiks) pie veikala “Zivis” (netālu no stacijas Sokol) nolika lielu akvāriju ar dzīvām karpām un ledu, pats ielīda akvārijā un tāpat kā Asīzes Francisks, kurš sludināja putniem, sāka karpām lasīt kaut ko no Bībeles, ik pa brīdim uznirdams, lai iekamptu gaisu. Diez vai šajā vietā Maskavā jelkad noticis kas interesantāks. Iespējams, drīzumā tur var parādīties jauna katedrāle vai vismaz piemineklis cilvēkam, kurš sludināja zivīm.

Citu zivi – konservētu līdaku, kas nopirkta tuvējā veikalā, – svinīgi apbedīja Aleksandrijas dārza grotā – blakus nezināmā kareivja kapam un Kremļa sienai. To paveica Absolūtās mīlas sektas biedri.

Viņi – Absolūtās mīlas sekta, konkrēti: Oļegs Mavromati un kāds Imperators Vava – Krievijas Šaha federācijas ēkas pagalmā ar degošām rokām spēlēja degošu šahu, skaļi kliegdami, jo roku degšana nerada īpaši patīkamas sajūtas. Spožāk nekā pārējās figūras dega balto karalis – tā galva nogāzās un noripoja pie skatītāju kājām.

Pēdējos piecos gados maskaviešiem bijusi laime vērot virkni notikumu, kuru iemeslus nevar tā vienkārši un loģiski izskaidrot. Tomēr šie notikumi ievērojami sapurinājuši un darījuši krāsaināku pilsētas ikdienu, ar šoka metodi atsvaidzinājuši iedzīvotāju fantāziju un iegājuši vēsturē.

Antons Ļitvins Jakimankas ielas pagalmā ierakās zemē līdz kaklam. Garāmgājēji ilgi klupa pār vientuļo galvu, līdz miliči varoni izraka un sarīkoja pratināšanu: kas un kādos apstākļos tevi ieracis?

Tajā pašā pagalmā, tikai citā laikā Pāvels Brežņevs skraidīja sarkanās zeķēs ar ugunsdzēšamo aparātu, visu apkārt apliedams ar putām un dažādās toņkārtās izkliegdams: “Holesterīns!”

Tajā pašā pagalmā un tajā pašā laikā, taču pilnīgi neatkarīgi divi jauni cilvēki dedzināja svecītes uz tukša zārka. Zārks aizdegās, un Brežņevs ar ugunsdzēšamo aparātu izrādījās īstajā vietā un īstajā laikā.

Izraēlas pilsonis Aleksandrs Breners izskrēja Sarkanajā laukumā sporta biksēs un boksa cimdos, ieņēma cīņas pozu un sāka apbērt Kremli ar nosacītiem sitieniem, naidīgi kliegdams (tā, ka pat otrā Maskavas upes pusē bija dzirdams): “Jeļcin, nāc laukā! Jeļcin! Nāc laukā!!” Jeļcins acīmredzot izbijās un izsūtīja divus specdienesta darbiniekus.

Tas pats Breners pēc Krievijas un Baltkrievijas apvienošanās līguma parakstīšanas pieteica baltkrieviem karu, apmētādams viņu vēstniecību Maskavā ar amerikāņu ketčupu. Mieru aizstāvēt metās miliči, kas agresoru sagrieza ragā.

Šie nav vienīgie Brenera “varoņdarbi”. Kopā ar diviem biedriem viņš uzrāpās tramplīnlēkšanas tornī pie jau bankrotējušā baseina “Maskava”, kur tagad stāv pompozā Kristus Glābēja katedrāle, un sāka nodarboties ar masturbāciju. Dieva izvēlētā tautas dēla sperma planēja uz miliču galvām. Viņi apņēmīgi rāpās augšā ar domu aizvākt huligānu. Skatītāji bija sajūsmā.

Tas pats Breners ieradās vietā, kur bija novākts piemineklis Dzelzs Feliksam (Dzeržinskim), ieņēma attiecīgu pozu un vērsās pie garāmgājējiem: “Sveicināti, es esmu jūsu jaunais komercdirektors.”

Par pēdējo Brenera “varoņdarbu” kļuva zīmēšana Amsterdamā. Tur viņš muzejā uz Maļeviča gleznas uzdabūja virsū dolāra simbolu, par ko devās atpūsties uz Holandes cietumu. Pirms šā incidenta viņš izklaidējās Ļubļanā: saaicināja publiku pie operteātra, izdauzīja stiklu, kas ticis izgatavots pēc īpaša pasūtījuma par 10 000 dolāru, ielīda iekšā un – kā jau operā – sāka dziedāt.

Skandālistu Breneru, kurš visdažādākajās zemeslodes vietās salauzis un sabojājis milzumu vērtīgu lietu, gandrīz vai izsludināja par starptautisku teroristu – tātad panākumi ir acīmredzami. Kaujas slava palīdzēja viņam pārdot savas parastās gleznas un skulptūras (Breners ir mākslinieks), kā arī saņemt grantus un ielūgumus uz prestižiem festivāliem. Tāpat kā viņa draugs un kolēģis Oļegs Kuļiks Breners savu teritoriju mākslas vēsturē ar stabiņiem jau iežogojis.

 Cilvēka izskatu zaudējušais cilvēks-dzīvnieks Kuļiks reiz pārbiedēja visus garāmgājējus, kails izdrāzdamies Maskavas centrā uz četrām kājām, kožot cilvēkiem un pa ceļam pamanoties palēkāt pa garāmbraucošajām automašīnām.

Cits viņa priekšnesums notika Maskavas zoodārzā. Trīs zinātnieki zoologi paņēma savus papīrus, kalkulatorus un ieslēdzās būrī, izkārdami paziņojumu “Cilvēki – ārpusē, zvēri – iekšpusē”, ar to protestēdami pret zvēru zinātnes slikto finansējumu. Pašā protesta kulminācijas brīdī parādījās kails Kuļiks ar banānu zobos. Viņš pabrēca, pakakāja uz režģa un aizskrēja kaut kur rozā flamingu mājas virzienā.

 Vecmāmiņa, kura zoodārzā bija ieradusies kopā ar mazdēliņu, pārkrustīja vispirms zinātniekus būrī, pēc tam – projām lienošo Kuļiku. (Bet viņš taču bija vienkāršs Ukrainas provinces mākslinieks, kurš uz Maskavu atbrauca pēc slavas! Kas gan varēja iedomāties, cik tālu var nonākt, ņemoties ar personiskajām ambīcijām?)

Anatolijs Osmolovskis, kurš, starp citu, savus darbus izstādījis arī “Slepenajā eksperimentā”, reiz organizēja jaunu cilvēku grupas pārlīšanu pāri ļoti dzīvai Maskavas ielai, pats tajā laikā uzlīda uz pleca Majakovska piemineklim un aizsmēķēja resnu cigāru.

Daži jauni ļaudis morgā iegādājās cilvēku skalpus un tos piedauzīja pie bruģa tajā pašā Majakovska laukumā.

30 cilvēku nostājās rindā pie amerikāņu vēstniecības un klusēdami rādīja uz to ar pirkstiem. Ļoti efektīgi. “Lūk, kas izraisīja Līča karu.”

Aleksejs Zubaržuks un Aleksandrs Sendijs Revizorovs nostājās uz šosejas baltās līnijas – galvā viņiem bija polietilēna maisiņi – un ļoti aktīvi žņaudza viens otru.


Vlads Jakovļevs (centrā) kopā ar dažiem no Yaputhma Sound System dalibniekiem

AKCIJA KĀ MĀKSLAS FORMA

Akcija kā mākslas forma pastāv jau dažus gadu desmitus. Mākslinieki sev taisa plastiskās operācijas, čurā muzejos vai arī metas laukā pa logu, savas iekšas izgāzdami uz jau iepriekš uz asfalta izklāta audekla, kā to izdarīja nopietns japānis. Viņus sauca par “māksliniekiem, radītājiem”, viņu fotogrāfijas redzamas uz dārgu žurnālu vākiem. Tomēr neformālu ākstu darbs ir ļoti smags – viņi par to samaksā ar savu naudu, veselību, ar dzīvību un karjeru.

Mākslinieki, kuru perestroikas sākumā kaili paskraidīja pa Arbatu, veiksmīgi nokļuva aiz restēm. Kad jautruļu pulciņš 1991. gadā Sarkanajā laukumā ar saviem augiem izveidoja vīriešu visapslēptākās ķermeņa daļas nosaukumu, pret viņiem ierosināja krimināllietu. Puiši nogūlās tieši iepretim mauzolejam, un, ja uz viņiem paskatījās no noteikta redzesleņķa, iznāca, ka ar izlikto vārdu viņi apsaukā Ļeņinu. Kā brīvās mākslas advokāts uzstājās slavenais dzejnieks Andrejs Vozņesenskis, kurš varasiestādēm skaidroja: ja tiktu domāts “Ļeņins – …”, tad pirms otrā vārda būtu jābūt domuzīmei, bet tās tomēr nebija.

ĻOTI AUGSTA LĪMEŅA AKCIJA

Daudz pievilcīgākas ir situācijas, kas būtībā ir simtprocentīgas akcijas, taču dalībnieki par to pat nenojauš, domādami, ka veic sarežģītu procesu. Piemēram, Rostoproviča koncerts Kristus Glābēja katedrālē tās celšanas laikā ar tur uzaicinātajiem varas un politikas dūžiem, turklāt ar visu televīzijas translāciju. Cik lieliski Jeļcins būvē izskatījās ar svecīti rokā! Tikpat – Rostoprovičs ar dramatisku sejas izteiksmi spēlē vijoli celtnē bez jumta un ar neiedomājamu akustiku! Mērs Lužkovs ar ziediem uz betona sienas fona, no kuras lien laukā armatūra! Radikālās kultūras ideju triumfa brīdis!

 Lužkovs un Jeļcins – slaveni akcionisti, viņu spontānais sniegums ir spožs un atmiņā ilgi paliekošs. Centrālās Krievijas pilsētu kongresa laikā Lužkovs jāj uz zirga ar asgalainu senkrievu ķiveri galvā, garu senatnīgu “plaščšleifi” mugurā, izgludinātām biksēm kājās, turklāt tas viss sakombinēts ar pelēku oficiālo kreklu un kaklasaiti. Vai arī Jeļcins, kurš diriģē orķestri svinīgajā krievu karaspēka izvešanas ceremonijā no Vācijas, – neaizmirstami vēstures brīži! Visu bērnu draugs Žirinovskis savu karjeru būvējis ar vienām vienīgām mākslinieciskajām akcijām.


Vlads Jakovļevs nesen Maskavā

Ieva Kulakova - 14.10.2013 09:56
Zivju kristīšana, protams, ir Kuļika nevis Mavromati performance kā pēc teksta varētu saprast. Anatolija Osmolovska izstāde Rīgā tika izziņota, tomēr tā nekad nenotika. Utt. Lai šo tekstu uztvertu kā piemiņu tā autoram, tekstam pietrūkst faktoloģiski precizējumi un redaktora komentāri! Piemēram, nav skaidrs, kāpēc autoram ir iebildumi pret Kuļika ierašanos Maskavā no Kijevas, bet nav tādu pret no Almati iebraukušo Breneru vai Volgogradas – Mavromati. Un nostāšanās pret Pussy Riot viņu nostāda establishmenta ne alternatīvas gaismā! Tas, protams, nav ne labi, ne slikti – vienkārši fakta konstatācija, bet būtu interesanti saprast, kāpēc tāds pagrieziens, ja pagrieziens vispār ir bijis!