Kirils Kobrins: Citi ļaudis, viņu dzīve un nāve Britu muzejā
Kirils Kobrins
03/10/2013
Iedomājieties: jūs mierīgi dzīvojat, ēdat, dzerat, izkārnāties, nodarbojaties ar seksu, savām lietām, gūstat baudu no tēlotājmākslas, nodibināt stipru ģimeni, vairojaties, nodarbojaties ar politiku, satiekaties ar draugiem, slimojat un mirstat savā vai, konkrētajā situācijā, ne īsti savā nāvē. Un pēkšņi pār to vietu, kurā dzīvojat, sabrūk debesis. Viss, beigas – turklāt mokošas, bet ātras.
Momentāna migla, un punkts. Līdzgaitnieki, kas jūsu traģēdijā noskatās no malas (kā gan var palīdzēt tiem, kam uzkritušas debesis), izdzēš jūsu mītnes vietu no savas atmiņas. Pilnībā aizmirst pat tās vārdu, līdz apmēram pēc pusotra tūkstoša gadu kāds, rakādamies sabrukušo debesu atlūzās, atrod jūsu mitekļa fragmentu. Pats nezinādams, no kā izbijies, viņš uzmanīgi atliek vietā to, ko izvilcis dienasgaismā; paiet vēl simt piecdesmit gadu, un atkārtojas tas pats stāsts. Kāds rokas sastingušajās bijušajās debesīs, vispragmatiskāko mērķu vadīts (ir jāierīko ūdensvads vai jāuzceļ bastions), un atkal uzduras jūsu miteklim. Bet tikpat labi arī jūsu līķim. Un jūsu tuvinieku un attālu paziņu, un vispār jums svešu cilvēku līķiem (lai arī pilsēta, kurā dzīvojāt, bija neliela, tomēr visus pazīt nevar). Un suņu un ēzeļu līķiem. Un uz jūsu personiskajām mantām, jūsu ēdienu, jūsu labierīcībām un – nez kāpēc pēctečus īpaši interesējošajiem – jūsu bordeļiem. Pēcteči sāk to visu uzmanīgi rakt laukā, paldies dievam, pienākuši laiki, kad ziņkāre par pagājību pārspēj slinkumu, tehnisku iemaņu neesamību un, galvenais, izpratnes trūkumu, ko ar izrakto darīt, kā to iekļaut savos priekšstatos par vēsturi. Bet cilvēka ziņkāre ir neizmērojama, tās ceļā labāk nestāties, un, lūk, jau divsimt piecdesmit gadu pēc kārtas jūsu dzīves un nāves vietā notiek izrakumi, atrastais tiek saglabāts, par jums personiski – visneievērojamāko valsts radību – izvirza hipotēzes, jūsu atliekas apskata garlaikoti apmeklētāji, jūsu žogu uzrakstus lasa speciālisti, jums apkārtesošās nepiedienīgās bildītes un skulptūras (kuras jūsu dzīves laikā par tādām neviens, protams, neuzskatīja) piesaista un atbaida apmeklētāju pūļus, šos artefaktus (diezin vai jūs par tādiem tos uzskatījāt) brīžam slēpj speciālos kabinetos, brīžam – gluži otrādi – izliek masu apskatei un izglītošanai. Sak, arī Senajā Romā bija sekss, un kāds vēl! Nu, un, protams, par jums sacer grāmatas, uzņem filmas un dzied dziesmas. Par Pompejiem uzrakstīta vesela bibliotēka, pārstāstīt to būtu bezjēdzīgi. Šī pilsēta (un vēl divas – Herkulāna un Stabija – plus zināms daudzums tuvumā esošu villu) tika iznīcināta Vezuva izvirduma laikā mūsu ēras 79. gadā. Kopā ar pilsētu gāja bojā daļa iedzīvotāju. Katastrofas vieta tika pamesta, 1599. gadā celtniecības laikā netīšām atklāta, pēc tam atkal aizmirsta, līdz 18. gadsimta vidū sākās pamatīgi izrakumi protozinātnes un zinātnes vārdā. No zemes izcēla daudz, pārējo cenšas iekonservēt, lai pelnu apraktais nesabojātos, saskaroties ar mūsdienu svaigo gaisu. Tūrisms šajās kolektīvās nāves vietās zeļ un plaukst. Dažādas izstādes un pastāvīgās ekspozīcijas notiek ar nemainīgiem panākumiem. Arheologi un vēsturnieki ir sajūsmā – vulkāniskie pelni, kas apraka Pompejus un Herkulānu, ir saglabājuši ļoti daudz ko, gandrīz visu vislabākajā stāvoklī, nevieni parastie izrakumi nevarētu sniegt tādu rezultātu. Un patiesi: mūsu priekšā ir apstādināts kadrs: tik tikko vēl ļaudis dzīvoja parastu dzīvi, bet pēc pāris mirkļiem viņi jau ir līķi, un viss palicis savās vietās. Ideāla Senās Romas dienviditāļu ikdienas prezentācija; ātra nāve – labākais konservants. Visbeidzot – par beletristiku, mūzikas opusiem un mākslas objektiem, kas veltīti Pompejiem, nav vērts pat sākt runāt. To ir daudz. Piemēram, šāds savāds priekšnesums:
Nu, un, protams, gandrīz visiem padomju ļaudīm kopš bērnības pazīstamā maigo kailo ķermeņu ņirbēšana:
Tas viss interesē divu kategoriju cilvēkus (neskaitot grupas Pink Floyd un mākslinieka Brilova cienītājus): antīko laiku pētniekus un jaunā laika kultūras vēsturniekus. Ar pirmajiem viss skaidrs – mūsu priekšā ir patiešām bagātīgs materiāls, kas turklāt ir nozīmīgs imperatora Tita valdīšanas laika provinces ikdienas dzīves izpētei. Otrajiem ir interesanti, ko domāja visi tie ļaudis, kuri veica izrakumus Pompejos un Herkulānā, ļaudis, kuri lika to darīt, un ļaudis, kas vadīja izrakumus, ļaudis, kuru rīcībā nonāca izraktais, un visbeidzot ļaudis, kas šos atradumus aplūkoja. Plus tie, kas pēc izraktā materiāla izdarīja kaut kādus – gan ētiskas, gan estētiskas (sk. iepriekš), gan zinātniskas (antīko laiku pētnieki) dabas – secinājumus. Pirmo vārdā lai runā tika speciālisti, bet no otro skatuleņķa tā vai citādi var palūkoties ikkatrs no mums. Ar ko es arī nodarbošos, jo septembra vidū man izdevās apmeklēt grandiozo izstādi Britu muzejā – Life and death in Pompeii and Herculaneum. Izstāde ar vērienu tika atklāta 28. martā un ilga līdz 29. septembrim – tieši pusgadu.
Līdztekus atklāšanai bija plašas recenzijas, tematisku mobilu pielikumu izlaidumi, televīzijas un radiopārraides. Nokļūt uz izstādi bija ļoti grūti, no sākuma pat neiespējami. Londona vispār ir pilsēta, kur gandrīz uz jebkuru izstādi publika iet daudz un ar interesi; īpaši uz tādiem grandioziem konceptuāliem pasākumiem kā pavisam nesen noslēgušās Deivida Bovija 65 gadu jubilejas svinības Viktorijas un Alberta muzejā vai lieli projekti par antīko un viduslaiku kristiešu relikviju vēsturi, Irānas vēsturi tajā pašā Britu muzejā utt.
Jāteic, tieši ne maza mēroga intereses apmierināšanai arī šādas izstādes tiek rīkotas; savdabīgi, ka interese/pieprasījums neeksistē, līdz nerodas piedāvājums – šeit nenotiek vis pēc Marksa shēmas “pieprasījums diktē piedāvājumu”, bet gan “piedāvājums diktē pieprasījumu, kas jau diktē piedāvājuma vērienīgumu”. Tāda, lūk, kultūrekonomika sanāk, kas būtībā darbojas arī parastajā ekonomikā: līdz neparādījās, piemēram, kokakola vai aipads, pieprasījuma pēc šīm precēm nebija. Patiesībā “kultūru” un “vēsturi” (šobrīd runa ir tikai par šādām izstādēm, ne mākslas ekspozīcijām) vajadzētu rūpīgi izkonceptualizēt, pārvērst publikai patīkamā un saistošā produktā un vēlāk tai piedāvāt. Un pēc tam regulēt šīs ieceres vērienu atkarībā no uzplaiksnījušās intereses. Protams, konceptualizācija ir koncentrēts caitgaists (Zeitgeist) jeb laika gars. Šodienas laika gars diktē kādu tikai mūsu laikam raksturīgu tēmu – par “parasto dzīvi“ un “parasto cilvēku“; noteikti apvienojumā ar iespēju salīdzināt sevi un savu rutīnu ar to – vēsturisko. Ir jāatklājas iespējami daudziem saskares punktiem, tomēr saglabājot robežas, nesalīpot, lai publika, mazliet pajutusi līdzi pagātnes ļaudīm, paliktu pati, paliktu apmierināta ar sevi savā pašreizējā stāvoklī. Patiesībā to laiku cilvēki ir tādi paši kā mēs, tikai mēs esam par kripatiņu labāki, maigāki, izglītotāki, progresīvāki. Laika gars diktē arī divu galveno it kā mūžīgo tēmu – mīlestības (tās vispragmatiskākajā variācijā – seksā) un nāves – aranžējumu. Izkārtojas vārdu rinda: “dzīve”, “sekss”, “nāve”; un divi no šiem vārdiem ir Britu muzeja izstādes nosaukumā. Attiecībā uz “seksu” – tā klātesamība jaušama (un kā vēl!) saturā, tomēr afišā tas parādīsies Britu muzeja projektā Shunga: sex and pleasure in Japanese art, kas atvērts no 3. oktobra.
Gandrīz pusgadu es bez rezultātiem centos (jāteic gan, diezgan kusli) nokļūt uz Pompeju izrādi, līdz pirms desmit dienām, nejauši nokļuvis Britu muzejā, nekaunīgi piegāju pie kasiera un paudu vēstījumu par kultūras apskatnieku (kas ir patiesība) no ārzemēm, kurš ļoti grib uzrakstīt par izstādi (kas arī ir patiesība) kādam ārzemju izdevumam (un arī te es nemeloju). Nopētījis mani ar nogurušu skatienu, kasieris lika ierasties nākamajā dienā deviņos trīsdesmit no rīta. Tik agri es vēl muzejā nebiju bijis. Pienākuma apziņa un profesionāla bijuša praktizējoša vēsturnieka jūtelība mani pamodināja vēl mazā tumsiņā, un es cauri visai pilsētai traucos uz Britu muzeju, lai tiktos ar pompejiešiem un herkulāniešiem. Un nenožēloju. Izstāde patiešām ļoti labi organizēta – protams, pašreizējā laika gara (sk. iepriekš) rāmjos. Viss par parasto ļaužu dzīvi: par maizniekiem, tirgotājiem, tavernu saimniekiem, brīvlaistajiem un vergiem. Atsevišķi par nāvi, atsevišķi par dzīvi; attiecībā uz seksu – no tā pa druskai ir it visur. Par dzīvi tiek stāstīts mierīgi, par nāvi – dramatiski. Izstādē ir restaurēts tipisks – kā mēs šodien teiktu – “vidusšķiras“ pārstāvja miteklis. Turklāt rekonstrukcija paveikta ļoti rūpīgi un smalki, izmantojot materiālus no divām pilsētām – Pompejiem un Herkulānas. Un no tiesas – tas ir līdzīgi kā pie mums, īpaši sadzīves priekšmeti un freskas; un tikai pēc tam saproti, ka šo stilu (ja to tā var nosaukt) pēc pirmā izrakumu viļņa Pompejos sāka pastiprināti kopēt Eiropā (šķiet, par pionieriem šajā jomā kļuva skotu brāļi Džons un Roberts Adami):
Tieši šeit arī galvā ienāk vienkāršā doma par tā saukto līdzību starp “mums” un “viņiem”. Patiesībā tas nav nekas cits kā aizgūtā un izmantotā atzīšana, precīzāk paša fakta – par aizgūšanu un izmantošanu – slēptā atzīšana. Pagātnē mēs pieņemam un atzīstam tikai to, ko atzīstam apriori, pirms esam saskārušies ar konkrētu vēstures fenomenu; “apriori” loma šeit ir sarežģītajam savējā un svešā atšķiršanas procesam, kuru no paaudzes paaudzē īstenojuši cilvēki, kas uzbūvējuši pasauli, kurā dzīvojam. Šī procesa rezultāts ir mūsu domāšana. Visbiežāk mums nav nekādas izvēles: “mums līdzīgie” jau eksistē un pieprasa tikai automātisku, nerefleksīvu atzīšanu. Tomēr ir vērts reflektēt mūsu pozīciju attiecībā uz pagātni, ieraudzīt sevi (savu redzējuma un domāšanas veidu) kā miljoniem cilvēku noteiktas darbības rezultātu un izprast mūsu priekšstata nosacītību par pagātnes cilvēku “līdzību” mums.
Viss, ko saku, attiecas, protams, uz to kultūras tipu, ko var nosaukt par eiropeisku vai pat (ļoti aptuveni) rietumniecisku ar tās antropocentrismu un fokusu uz indivīdu. Dzīvojot šādas kultūras rāmjos, mēs nevilšus pieņemam par savējo jebkuru šādas pašas pieejas izpausmi – pat ja esam saskārušies ar pavisam citas kultūras, vēstures vai cita satura fenomenu. Pompeju izstādē šādā izpratnē nebija nekā uzskatāmāka par tā saukto Senās Romas erotiku un pornogrāfiju.
Gūzma sadzīves priekšmetu milzīgu fallu vai ar tādu apveltītu satīru formā (visaizkustinošākie ir eļļas gaismeklīši, kur liesmiņa deg pašā satīra metamā saplacinātajā galā). Plus freskas ar diezgan maigām seksa ainām; interesanti, ka daudzi no šiem priekšmetiem rotāja nevis lupanāriju vai kaut ko tamlīdzīgu, bet parastas dzīvojamās telpas, istabas, pa kurām skraidīja arī bērni (ar bērniem vispār ir īpašs stāsts – viņiem nebija nekādas speciālās savas vietas mājā, tie vienkārši maisījās pieaugušajiem pa kājām). Un visbeidzot apbrīnojama skulptūra: dievs Pāns ar liegu sejas izteiksmi drāž kazu. Maigi pieturēdams to aiz bārdas. Lai mīlestība un saticība! Šīm visām minētajām lietām ir sava vēsture, kā tās tika uztvertas pasaulē, kura tās atrakusi. Par šiem priekšmetiem ķiķināja, sašuta svētās dusmās, tos slēpa (kā Neopoles karalis 19. gadsimtā) īpašā kabinetā, lai netraucēti varētu baudīt seno mākslinieku atveidoto miesas savijumu smalkumus. Tagad tie ir drosmīgi izstādīti vispārējai apskatei (izstādē, gluži kā Senajā Romā, zālēs, nāvīgas garlaicības mākti, pieaugušajiem pa kājām maisās bērni), sak, paskatieties – šie ļaudis bija tādi paši kā mēs: nodarbojās ar seksu; un pat ar dzīvniekiem. Pēdējais, protams, gan nav labi, bet, pavej, kāds mīlīgs sižets ar kaziņu, kāds reālisms, cik mākslinieciski augstvērtīgs darbs un – visbeidzot – cik patiesi maigas jūtas drāzējam ir pret drāžamo! Un patiesi pie Pāna un kazas uzturējās visvairāk ļaužu (šķiet, tikai vēl vienā telpā skatītāju bija tikpat daudz – bet par to vēlāk) – pētīja no visām pusēm, kāda jaunkundze pat kaut ko rakstīja bloknotā (pievērsiet uzmanību – uz papīra un ar roku, kas jau ir pavisam stilīgi un smalki).
Lieta tāda, ka Pompejos un Herkulānā tas viss nozīmēja pavisam ko citu. Satīrs ar milzīgu fallu (vai vienkārši falls) bija auglības un labklājības simbols, ņemot vērā arī to, kuru dievu satīri parasti pavadīja. Sekss – tas ir vienkārši baudas gūšanas veids, ne vairāk; Vezuva izvirduma laikā pēc Kristus nāves bija pagājuši tikai 46 gadi un jaunā reliģijas mācība, kas saistīja miesas priekus ar cilvēcei fatālo grēkā krišanu, vēl nevaldīja pār Pompeju un Herkulānas tautas masām.
Mūsdienās, reliģiozi indiferentajā laikmetā, šķiet, tikai savāda fantomā ažitācija par kopošanās tēmu atgādina par to, ka mūsu pasaule balstās uz reliģiju, kura (jāteic, ne tikai šī reliģija) nez kāpēc saskatījusi grēku pašā idejā nošķirt zināmas fiziskas darbības no tām parasti sekojošas dzimtas turpināšanas. Pārnācis mājās, pārlasīju slaveno Hodaseviča eseju “Pompeju šausmas”. Apbrīnojami, līdz kādam patosam nonāk šis skeptiķis un mizantrops, paskatījies uz to, kā dzīvojuši (un nodarbojušies ar seksu) citi cilvēki: “Melns, mazliet taukains aplikums klāj it visu: platās akmens ložas, kas katra aizņem pusi pustumšā kambara; smalkos aizslietņus, stenderes virs durvju ailām, virs kurām pazuduši aizkari (nu jau gana, varbūt tādu tur nekad nav bijis?); plaisas aplupušajās bildītēs, kas atklāj to un tā, ka nelabi metas un sāk trūkt elpas (..).” Nekas tik ļoti neuzsver mūsu pasaules pilnīgo atšķirību no pompejiešu pasaules kā tā siltā vienaldzība, ko romieši izjuta pret priekšmetu, kas tik ļoti nodarbina mūsu prātus līdz pat šim laikam.
Un nāve, protams. Zināms, ka ugunīgie Vezuva pelni, nogalinājuši dzīvo radību, izveidoja ap to savdabīgu sarkofāgu, kurā saglabājās... nē, pat ne ķermenis – tas sadalījās, izšķīda pīšļos, sadega, beigu beigās –, bet ķermeņa forma, tukšums ķermeņa formā. 19. gadsimtā Džuzepe Fiorelli iedomājās aizpildīt šos tukšumus ar ģipsi, pēc tam uzmanīgi noņemt sarkofāgu, un rezultātā mēs ieguvām atveidus no desmitiem cilvēku, ko nāve pārsteigusi visdažādākajās pozās (ne tikai cilvēkus, starp citu, viena no slavenākajām figūrām ir agonējošs suns). Tagad ģipša vietā lej koka sveķus, bet būtību tas nemaina.
Sastapšanās vaigā ar mokošā (vismaz ceru, ka ātrā) nāvē mirstošu dzīvo radību Britu muzejā vedina uz visdažādākajām domām. Pirmām kārtām jāteic, ka izstādes rīkotāji cerēto ir sasnieguši – tā patiešām atstāj spilgtu iespaidu; publika upuru ciešanas attiecina uz sevi, tāpēc šī “līdzība ar mums” pastiprinās. Īpaši svarīgi, ka tas notiek nevis “kultūras kopības”, bet drīzāk “cilvēciskās solidaritātes”, pat “dzīvo radību solidaritātes” līmenī (ja ņem vērā suni, lai gan pēdējais diez vai ir iespējams, jo neviens, izņemot cilvēkus, nekādu solidaritāti izjust nespēj). Viņi un mēs – visi esam cilvēki; viņi gāja bojā, un mums viņu ir žēl, jo iesim bojā (nomirsim, dažkārt – lielās mokās) arī mēs. Spēcīgs arguments, ko nevar noliegt. Bet jau nākamajos pārdomu līmeņos rodas šaubas. Piemēram: vai mēs gribētu, lai mūsu mocības tiktu šādi izliktas vispārējai apskatei? Vai tāda izdabāšana cilvēka ziņkārībai (bet tai taču ir dubultdibens – “paldies dievam, esmu sveiks un vesels, tāpēc varu no droša attāluma vērot sen mirušu cilvēku ciešanas”) nav neētiska?
Cik lielai attālinātībai jābūt no konkrētā cilvēka, lai varētu blenzt uz viņa sāpēs saspringto ķermeni vai vienkārši uz viņa balzamēto līķi (kā ēģiptiešu mūmiju gadījumā), vai nocirsto un izkaltēto galvu (kā dažos etnogrāfijas muzejos)? Ar ko varam atļauties sev šādus gājienus un ar ko ne? Vai, piemēram, mēs izstādītu savu vecmāmiņu par prieku pūlim? Un vecvecmāmiņu? Vai laikabiedru, kurš mīt kaut kur Ķīnā (bet izliek publiskai apskatei taču: kāds vācietis braukā pa pasauli ar skaisti preparētu līķu kolekciju)? Kur ir tā robeža, aiz kuras Rietumu cilvēkam beidzas personīgais un sākas it kā “vispārcilvēcīgais“?
Nu, un, protams, šeit ir tīri filozofiska (pa daļai teoloģiska) un estētiska problēma. No vienas puses – tukšās formas, kurās ieliets ģipsis, ir līķi, tikai sastāvoši no cita materiāla. Bet vai mirušā ķermenis pārstāj būt par tādu, ja nesastāv no mirušas miesas? Kas tas ir: tīra forma vai netīrs (sadalīšanās stadijā esošs) saturs? Visbeidzot, ja mūsu priekšā nav vis cilvēku ķermeņi, bet gan kaut kas cits, – kas tas ir? Vai tā nav galējā robeža tā sauktajai “reālistiskajai mākslai”, kura aicināta “atdarināt Dabu”, – jo šajā gadījumā atdarināšana ir simtprocentīga, atveidojamais objekts un pats atveidojums pilnībā sakrīt?
Apstaigājis izstādi, devos paklīst pa pašu muzeju, kuru es karsti mīlu un par kuru sajūsminos Žila Verna dedzībā. Palūkojos uz indiešu, tibetiešu, taizemiešu un ķīniešu budām otrajā stāvā. Pastaigāju gar indiāņu spalvu rakstiem un kanoe. Ieskatījos “Apgaismības zālē”, šajā ģeniālajā instalācijā pēc Fuko “Vārdu un lietu” motīviem. Beigās iegriezos savā iecienītajā galerijā, kas atrodas uz sāniem no senēģiptiešu nodaļas, – pie asīriešiem. Tur es kārtējo reizi ieraudzīju pasauli, kurā nekā no šī visa nebija un nevarēja būt – ne antropocentrisma, ne individuālistiskās reliģijas, ne līdzcietības, ne cilvēka, nekā. Tikai lielvalsts ražošanas, rituālās lauvu un cilvēku iznīcināšanas konveijers tikai vienas vienīgas lietas – varas – radīšanai. Lai gan es zinu šīs akmens plāksnes no galvas, nenoturējos un uztaisīju pusduci ne īpaši labu bilžu. Lai vienmēr būtu telefonā kā atgādinājums par burvīgo pasaules trauslumu un – atvainojos par liriku – brīnumu, ka mūsu pasaule vispār eksistē. Pasaule, kura ir gatava atrakt, vākt, pētīt un sev par mācību izstādīt pavisam citu pasauļu atliekas.
