RAKSTI  
Lynette Yiadom-Boakye

Le roi est mort, vive le roi!* Glezniecības kardiogramma 0

Anna Iltnere
01/10/2013

Ja vēlaties, lai par jums pasmaida, tad kādā saviesīgā pasākumā mākslai piederīgo ielokā uzsāciet sarunu par glezniecības nāvi. Vai tieši otrādi – par tās dzīvotspēju. Piegājiens sarunai man nupat vēl šķita tikpat vakarējs (vai pat garlaicīgs) kā sūkstīties, ka kinofilmas iznīcina grāmatu lasīšanu vai tamlīdzīgi. Taču, papētot izstādes un izdevumus pēdējos desmit gados – jo īpaši intensīvi pēdējos gados, tostarp šoruden – izrādās pretēji… Tēma ir aktuāla! Kādā recenzijā lasīju, ka labākā pretinde jebkuriem mēģinājumiem pasludināt glezniecības krīzi ir kuratora sarīkota izstāde, kas apliecinātu pretējo. Un šādas izstādes patlaban aug kā sēnes pēc lietus. Jaunākā no tām ir 18. septembrī atklātā un līdz 10. novembrim apskatāmā izstāžu grupa/akcija Painting Forever! četrās Berlīnes mākslas institūcijās vienlaikus – Berlinische Galerie, Landesmuseum für Moderne Kunst; Deutsche Bank KunstHalle, KW Institute for Contemporary Art un Nationalgalerie – Staatliche Museen zu Berlin. Bet jau pavisam drīz – 12. novembrī Londonas Tate Britain atklās skati Painting Now: Five Contemporary Artists. Iespējams, tādu spožu glezniecības meistaru kā Zigmāra Polkes (1941–2010), Saja Tvomblija (1928–2011) un Lisjēna Freida (1922–2011) aiziešana aizsaulē nebūt nenozīmē, ka turpat devusies arī glezniecība.

Glezniecība šodien vairs nav tikai četrstūrains audekls, kas uzvilkts uz ķīļrāmja. Patiesībā sen jau nav. Amerikāņu abstraktais ekspresionists Džeksons Poloks, kura radošais plaukums bija 50. gadu Ņujorkā, savulaik teica: “Jauna vajadzība prasa jaunu tehniku. Modernie mākslinieki ir atraduši jaunus ceļus un jaunus paņēmienus, lai sevi izpaustu. Modernais gleznotājs nespēj izteikt šo laiku – lidmašīnu, atombumbu, radio, – izmantojot renesanses vai cita pagājuša laika formas.” 

Poloka teiktajam var piekrist, protams, tikai daļēji. Taču laikmeta un glezniecības saikni lieliski varēja aplūkot izstādē, kas šogad notika Čikāgas Laikmetīgās mākslas muzejā no februāra līdz jūnijam. Izstādē Destroy the Picture: Painting the Void, 1949–1962 tika aptverts konkrēts abstraktās glezniecības posms, kurā mākslinieki pavisam tiešā veidā uzbruka gleznas plaknei. Tādējādi reaģējot uz fizisko un garīgo destrukciju, kas nupat bija piedzīvota Otrā pasaules kara laikā. Īpašu eksistenciālu krīzi viesa atombumba. Mākslinieki grieza, plēsa, dedzināja un ar krāsu ķēpām pie audekla lipināja priekšmetus. Mākslinieciski sakāpināta jutība pret vispārējo pasaules atmosfēru bija vērojama globālā mērogā. Čikāgas izstādes mākslinieku vidū bija  Lučio Fontana (Lucio Fontana) no Itālijas, Īvs Kleins (Yves Klein) un Nikija de Sanfala (Niki de Saint Phalle) no Francijas, Roberts Raušenbergs (Robert Rauschenberg) no ASV – viņi visi nāca no zemēm, kas bija piedzīvojušas kara šausmas vai arī piedalījušās karadarbībā. Vairāki no dalībniekiem pēcāk piedzīvoja pasaules karjeru, bet tieši pēckara laiks bija periods, kad viņi sāka strādāt. 2012. gada vasarā līdzīgas ievirzes izstāde, bet apliecinot ne tik daudz agresīvo, cik ekspresīvi rotaļīgo mākslas kvalitāti pēckara periodā, sarīkoja Moderna Museet Stokholmā. Izstādē Explosion! Painting as Action piedalījās 45 mākslinieki, viņu vidū Joko Ono, japāņu Gutai Group, Īvs Kleins u.c., kā arī Džeksons Poloks kā starta punkts. 


Viena no izstādes Painter Painter dalībniecēm Sarah Crownel piedalās ar grāmatu kā kolāžu


Pieņemot, ka māksla, tostarp glezniecība, demonstrē sava laika nervu – ne tikai tematikas, bet arī formāta izvēlē – zīmīga šķiet ekspozīcija Painter Painter, kas vēl līdz 27. oktobrim apskatāma The Walker Art Center. Zīmīga tālab, ka liek aizdomāties, kāds tad ir mūsdienu laikmets, jo glezniecībai šodien ir prātam neaptverami daudz izpausmju, turklāt māksliniekiem bieži vien svarīgs ir tieši darba process, ne tik daudz rezultāts. The Walker Art Center ir laikmetīgās mākslas centrs Mineapolisā, un tiek ierindots ASV modernās mākslas muzeju lielajā pieciniekā – līdzās MoMA muzejam Ņujorkā, Sanfrancisko modernās mākslas muzejam, Gugenheima muzejam un Hishhorn muzejam. Jāatzīmē, ka veselus 12 gadus šajā centrā nebija sarīkota grupas izstāde, kas būtu veltīta tikai glezniecībai vien. Izstādes Painter Painter kuratori Eric Crosby & Bartholomew Ryan uzdod trāpīgus jautājumus: kāpēc šodien, kad mākslinieki var strādāt pilnīgi jebkādā medijā, izvēlēties glezniecību? Ko šodien māksliniekam nozīmē gleznotāja loma? Ko jaunās paaudzes māksliniekiem nozīmē nodoties tikai glezniecībai? Izstādē iekļauti 15 jaunākās paaudzes abstraktie gleznotāji no ASV un Eiropas. Kuratora koncepcija iezīmē tendenci, kur abstraktā glezniecība nav mērķis, bet gan ceļš. Šiem māksliniekiem glezniecība ir radošs process, kas pamatā notiek darbnīcā, bet nebūt nav izolēts no ārpasaules. Pieejas ir ekscentriskas un visdažādākās. Glezniecība krustojas ar tēlniecību, dzeju, kino, mūziku, dizainu, modi, amatniecību un pat izdevējdarbību. Glezniecība ir kā caurule, kas savieno un ļauj nonākt kontaktā ar visu to, kas ir tālu ārpus tās rāmjiem. Process, kurā gleznotājs apkārtējo pasauli padara sev jēgpilnu. Tieši tālab organiska izstādes sastāvdaļa ir  ekskursijas uz dažu no dalībmākslinieku darbnīcām, lai redzētu tieši darbošanās procesu un vidi.

Iepazīstoties ar šādu mūsdienu glezniecības ainu, kas, protams, ir tikai viena no šķautnēm, kuru kuratori apzināti izcēluši, kļūst skaidrāks, kālab vācu mākslinieks Martins Kipenbergers (1953–1997), kuram šogad būtu apritējuši 60 gadi, savu vislielāko atzinību guvis tieši pēdējā desmitgadē, kaut strādāja 80. un 90. gados – īsāk sakot, pasludinātās glezniecības agonijas laikā. Ienākot mākslā, Kipenbergers labi zināja, ka viņš “uz skatuves uznāk drāmas beigās, nevis sākumā”. Šajā laikā noteicošie 20. gadsimta otrās puses mākslas virzieni – popārts, minimālisms, konceptuālisms, neoekspresionisms – bija jau novecojuši. Tāpat arī tādas politiskās ideoloģijas kā sociālisms un komunisms, kā arī 60. gadu utopisms, kas bija izveidojis Kipenbergeram apkārt esošo un pazīstamo pasauli. Pāri bija palikušas tikai stilu un ideju atliekas. Kipenbergers savu darbu pārvērta par vēlīnā modernisma informācijas apstrādes centru, kurā visi pazīstamie stili, daiļrades un idejas tiktu pārvērtētas, izjauktas, atmestas vai saliktas pa jaunam. Uzskatot, ka mākslā nav iespējams paveikt neko jaunu, viņš savas gleznas padarīja par mākslas un ideju datubāzi: sociālais reālisms, Pikaso, Pikābija, nacisma propaganda, panku kultūra, popārts, Jozefs Boiss, Zigmārs Polke un patērētāju kultūra utt. Martina Kipenbergera mākslas mantojums ir milzīgs: zīmējumi, skulptūras, instalācijas, plakāti un grāmatas, kā arī – gleznas. 2009. gadā mākslinieka daiļradei tika veltīta apjomīga izstāde MoMA muzejā Ņujorkā, bet šovasar – retrospekcija Hamburger Bahnhof Berlīnē. 2009. gadā žurnāla October rudens numurā David Joselit publicē šobrīd jau plaši citēto eseju Painting Beside Itself, kuru balsta tieši uz Kipenbergera teikto 1990. gadā, proti, ka māksla vairs nav tikai pie sienas piekārta glezna. Ka būtisks ir viss tīklojums, kurā šī glezna ir ietverta. Sākot no galerijas arhitektūras un sienu krāsas, līdz pat pilsētai, kurā tā tapusi. Šāda veida glezniecība vairāk nekā jelkad atrodas “kustībā”, mijas ar performanci un instalācijām. Tā pretojas kļūt par četrstūrainu mākslas darbu, kuru viegli piekārt, pārdot, iesaiņot un uzglabāt. To labi nodemonstrē jau pieminētā izstāde Painter Painter, kaut, protams, ir tikai viena no tendencēm, kādā mūsdienu glezniecība ir atkal atguvusi elpu.

Viena no spilgtām jaunajām gleznotājām tepat Baltijā (jau vairākus gadus dzīvo Londonā), kas glezniecībai ļauj izkāpt ārpus rāmjiem vārda tiešā nozīmē, ir igauniete Merike Estna. Kad, gatavojot rakstu, viņai jautāju, kas glezniecību padara dzīvotspējīgu par spīti visam, viņa atzīst, ka, viņasprāt, pēdējo desmit gadu laikā glezniecība ir sevi nostiprinājusi no jauna – kā līdzvērtīgs medijs laikmetīgajā mākslā. “Atstājot aiz sevis pagātnes slogu ar tādiem ierobežojumiem kā ierāmēts audekls pie sienas – tajā pašā laikā arī neiestājoties pret to un nenoliedzot – drīzāk uzlūkojot no attāluma un apzinoties arī virkni citu perspektīvu, kā gleznotājam izpausties.” Apliecinot šībrīža aktualitāti, Merike Estna kopā ar kuratori Kati Ilvesu šobrīd gatavo grupas izstādi, kas būs skatām KUMU muzejā no 2014. gada 26. jūnija un būs veltīta glezniecībai visplašākajā nozīmē (in an expanded field).

Arī zviedru jaunā māksliniece Anastasija Ax nav gleznotāja vārda ierastākajā izpratnē. Viņas “audekls” ir papīra ruļļu bataljons, kas sastutēti kā zaldāti, vai vienkārši ņurcītu un burzītu papīru kalni, bet ota – viņa pati, lieliski sabalsojoties ar jau pieminēto izstādi Explosion! Painting as Action Stokholmas Moderna Museet pērn, kurā viņa bija aicināta uzstāties ar performancēm. Patlaban viņas darbi līdz 27. oktobrim ir apskatāmi Bomuldsfabriken Kunsthall, Norvēģijas pilsētā Arendālē, izstādē Power is Excersised, kur piedalās kopā ar vēl divām māksliniecēm – Åsa Cederqvist un Cajsa von Zeipel. Arī Anastasijai Ax jautāju, kālab, viņasprāt, glezniecība mākslas vēstures gaitā visnotaļ regulāri tiek apbērēta? “Audekls ir fiksēta, cieta virsma, kontrastējot ar apkārtējo pasauli, kas griežas neprātīgā ātrumā un ārkārtīgi strauji mainās,” viņa saka. Tomēr atzīst, ka glezniecība vienlaikus ir viena no vienkāršākajām formām, kā paust emocijas un komunicēt. “Tā ir daļa no mūsu kultūras mantojuma un diez vai kādreiz izzudīs.” 

Arī viens no atpazīstamākajiem igauņu mūsdienu gleznotājiem Kaido Ole uzskata, ka cilvēku temps vienkārši ir pārlieku ātrs. “Tādējādi diezgan viegli ir nonākt pie maldīgiem secinājumiem, ka kaut kas ir uz visiem laikiem beidzies vai pārāk ilgi nav mainījies, vai ka mūsu pūliņiem nav nekādu rezultātu. Glezniecība, tāpat kā viss pārējais pasaulē, ir pakļauta dabiskam ritmam. Kad esi bijis virsotnē, tad kādu periodu ir jāpavada pakājē, un atkal otrādi. Tam nav nekādas saistības ar to, ka kaut kas būtu labāks vai sliktāks. Tas ir dabisks attīstības process.” Viņš arī piebilst, ka mākslinieka būtība ir neiekārtoties pārlieku ērti, negulēt uz lauriem un arvien mesties nezināmajā, izpētīt jaunas teritorijas, lai cik biedējošas tās šķistu. “Viens no mākslinieka galvenajiem mērķiem ir citiem parādīt, ka jebkura pieredze, situācija, vieta vai lieta ir vērtīga un var tikt izmantota, lai to pavērstu pozitīvā gultnē. Mākslinieka rokās nekas nav pārāk garlaicīgs! Tas ir talants, kas jāapgūst ikvienam arī ikdienas dzīvē,” saka Kaido Ole, tādējādi norādot, ka mākslinieki virzās, atbilstoši pavisam citiem noteikumiem, un mākslas medija izmaiņas ir tam vienkārši likumsakarīgi pakārtotas.

GLEZNIECĪBAS SIRDSPUKSTI KOPŠ JAUNĀS TŪKSTOŠGADES 

1986. gadā – varētu teikt, ka pašā glezniecības pasludinātās nāves epicentrā – mākslas un kino teorētiķis Yve-Alain Bois rakstīja: “Ja glezniecība vēl atgriezīsies, ja gleznotāji vēl atgriezīsies, tad ne jau no turienes, no kurienes mēs gaidām.” Šis citāts kalpoja par vizītkarti 2001. gadā sarīkotajai glezniecības grupas izstādei Painting at the Edge of the World jau pieminētajā Walker Art Center, kur tā bija pēdējā glezniecības izstāde līdz pat šīgada vasarai. Douglas Fogle kūrētā izstāde Painting at the Edge of the World demonstrēja, ka glezniecība var būt arī fotogrāfija (Andreas Gursky), pastaiga pa pilsētu (Francis Alÿs), vai apgleznota siena (Richard Wright, Franz Ackermann). Mākslinieku plejādē ietilpa Takasi Murakami, Martins Kipenbergers, Kriss Ofili (Chris Ofili), Lūsija Makenzija (Lucy McKenzy), Pols Makartijs u.c.

Jaunā tūkstošgade ir tas laiks, kad sāk parādīties kuratoru centieni dažādos veidos apliecināt, ka glezniecībai joprojām pukst sirds. Kaut divas vai pat trīs desmitgades tā daudziem nešķita. Pasaulē notika vairākas medijam veltītas izstādes. Vienu no tām – Trouble Spot: Painting (1999) kūrēja beļģu izcilie gleznotāji Liks Tijmanss un Narcisse Tordoir. Divās Antverpenes vietās vienlaicīgi – MUHKA un NICC notiek izstāde ar vairāk nekā 50  gleznotāju piedalīšanos,  liekot uzsvaru uz dažādu kontekstu iezīmēšanu. Darbus papildina Semjuela Beketa filmas, Diana Thater video projekcijas u.c. Kuratoru mērķis bijis parādīt, ka mākslas pasaule un māksla ir divas dažādas lietas. Intervijā Arterritory.com šīgada jūnijā Tijmanss uz jautājumu par glezniecību kā mirušu mediju atbild, ka, viņaprāt, “šīs runas ir dzimušas no pārpratuma. No dažu kritiķu radīto tekstu nepareizas interpretācijas. Kad, runājot par progresu, tiek runāts par jaunajiem un aizvien jaunākiem medijiem, tad var šķist, ka vecākais no tiem ir miris, taču tā nav taisnība. Mēs lietojam mediju medija dēļ – tam piemītošo īpašību dēļ. Lai radītu nozīmes. Ja mediju izmanto pareizi – viss ir kārtībā. Pat, ja tā ir šī pati glezniecība. Šajā gadījumā glezniecība aizvien spēj radīt nozīmes.” Bet otrpus okeānam, Čikāgas laikmetīgās mākslas muzejā, tajā pašā gadā notika izstāde Examining Pictures: Exhibiting Paintings (1999), kuras kuratori bija Frančesko Bonami un Judita Nesbita (Judith Nesbitt). Četrus gadus vēlāk, 2003. gadā Frančesko Bonami ir galvenais kurators 50. Venēcijas mākslas biennāles izstādei Dreams and Conflicts – The Viewer’s Dictatorship, kas patiesībā ir “izstādes izstādē”, jo apvieno 10 skates, no kurām divas kūrēja Bonami pats un pārējām pieaicināja citus kuratorus. 50. Venēcijas mākslas biennāle ir leģendāra ar to, ka mēģināja reanimēt glezniecību jaunajā laikmetā. Viena no divām izstādēm, ko Bonami organizēja, saucās Pittura/Painting? From Rauschenberg to Murakami, 1964–2003 un notika Museo Correr pie Svētā Marka laukuma.

Jaunā tūkstošgade ir arī spožu glezniecības personālizstāžu laiks. Gadsimta beigās tādi laikmetīgās glezniecības lielmeistari kā Džuljens Šnābels (90. gados un joprojām) un Liks Tijmanss (80. gados) bija nodevušies kinomākslai, bet nu atkal atgriezās gleznotāju ampluā. Liks Tijmanss par savu retrospektīvo izstādi Arterritory.com intervijā saka: “Pēc turnejas vairākās ASV pilsētās, mana pirmā retrospektīva Beļģijā sadarbībā ar Francisco Museum of Modern Art un Wexner Center for the Arts notika BOZAR centrā 2009. gadā. To apmeklēja 90 tūkstoši cilvēku. Vācu renesanses gleznotāja Lukasa Kranaha (Lucas Cranach) izstādi šai pašā vietā apmeklēja 80 tūkstoši cilvēku. Tas nozīmē, ka interese ir vērā ņemama.” 21. gadsimta otrajā desmitgadē vērienīgu izstādi piedzīvo Gerhards Rihters (Panorama; Tate Modern, 2011–2012), plašā izstādē Stokholmā (Turner, Monet, Twombly; Moderna Museet, 2011–2012) līdzās tiek likti Sajs Tvomblijs, Monē un Tērners, bet nākamgad MoMA muzejā Ņujorkā pirmo plašo retrospekciju piedzīvos Zigmārs Polke (Alibis: Sigmar Polke 1963–2010; 19. aprīlis – 3. augusts, 2014). Šķiet, pat Edvarda Munka 150 gadu jubileja (apritēs 12. decembrī), kas šogad tiek plaši atzīmēta ar izstādēm ne tikai dzimtajā Oslo, iekritusi īstajā brīdī.

Apliecinot gadsimtu mijas strāvu, 1999. gadā Londonā tika izveidota Stuckism kustība, kas aizstāvēja glezniecību un bija tiešā veidā vērsta pret mākslas kolekcionāru un dīleri Čārlzu Sāči, kurš “vainojams” pie Young British Art – tostarp Demjena Hērsta, Treisijas Eminas u.c. jauno britu instalāciju, video un performanču mākslinieku zenīta, un arī pret nacionālo Tērnera balvu, kur tolaik finālā reti kad nonāca gleznotāji, priekšroku dodot tukšai istabai ar gaismas slēdzi (Mārtins Krīds) vai nesaklātai gultai (Treisija Emina) u.tml. Stakisti mēdz doties protestos, saģērbušies kā klauni, bet Tērnera balvas finālistu izstādes dēvēt par cirku. Cita starpā, tieši pateicoties Treisijai Eminai, radies kustības nosaukums. Viens no tās dibinātājiem ir gleznotājs Bilijs Čaildišs (Billy Childish), kurš ar Eminu savulaik draudzējies, un kāda strīda laikā viņa pārmetusi drauga “iestrēgšanu” glezniecībā. “Tavas gleznas ir iestrēgušas, tu esi iestrēdzis! Iestrēdzis! Iestrēdzis!” (Stuck, stuck, stuck!) Kustība pirmo gadu laikā izdeva vairākus manifestus. Pirmajā manifestā atrodami tādi punkti kā “Mākslinieks, kurš neglezno, nav mākslinieks” vai “Māksla, kurai jāatrodas galerijā, lai tā būtu māksla, nav māksla.” Bet manifestā, kas veltīts tieši Tērnera balvai var lasīt, ka “Tērners nefotografēja, neuzņēma video un, cik mums zināms, nemarinēja aitas…”, “Vajadzētu norādīt, ka tas, ko Tērners tiešām darīja, bija glezniecība” vai “Nosaukt balvu Tērnera vārdā ir kā nosaukt košļeni par kaviāru”.


Ekspozīcijas skats izstādē Painting Forever! Berlīnē. Franz Ackermann. Hügel und Zweifel © Franz Ackermann, © Foto: Jens Ziehey

2003. gadā, neilgi pirms Tērnera balvas (1984) divdesmitgades, britu laikrakstā The Guardian tiek publicēti raksts par to, kāpēc glezniecība no britu laikmetīgās mākslas ainas ir izzudusi un vai tas tiešām tā ir? Raksta autors pauž ideju, ka gleznieciskums joprojām pastāv, tikai ir diametrāli mainījušies izteiksmes līdzekļi. Pat Reičelas Vaitrīdas (Rachel Whiteread) uzbūvēto namu jeb precīzāk – kādas uz nojaukšanu “notiesātas” ēkas 1:1 izmēra atlējumu, kas 1993. gadā saņēma Tērnera balvu (pirmā godalgotā sieviete balvas vēsturē), viņš nodēvē par savveida “glezniecību”. Latviešu mākslas kritiķis Ivars Runkovskis, kad jautāju par glezniecības uzplaukumu mūsdienās, vieš vēl liekāku vispārinājumu, atbildot: “Nav jau vairs tāda īpaša laikmetīgās mākslas dalījuma žanros, stilos utt. Ir cilvēku radīta māksla, kuras formas vai nu paškustās mūsu laika indivīdos, vai nē, dodot iespēju sevi sajust, mainīties – un tā jau kopš alu laikmeta gleznojumiem.” Taču man šķiet, ka tā ir tikai augsne pirms atkal dīgt interesei tieši par tradicionālāku glezniecību, kur izmantota plakne, audekls, krāsas…

2004. gada maijā Čārls Sāči dodas uz “ienaidnieku nometni” un iepazīstas ar Stakisma manifestu. Pēc neilga laika (oktobrī) tiek izsūtīta preses relīze ar uzsaukumu, ka Sāči galerijā Londonā būs skatāma glezniecības izstāde. Relīzē tiek izmantoti teksti, kas patiesībā atrodami Stakisma manifestā… Izstāde ar skaļo, Sāči blokbāsteriem raksturīgo nosaukumu “Glezniecības triumfs” (The Triumph of Painting) – kas kā magnēts pievilka uz pirkstgaliem pacēlušos interesentus un tīri vai uzprasījās uz skarbu kritiķu dzēlībām – notika 2005. gadā un trīs “sērijās”. Vispirms izrādot laikmetīgos klasiķus (Marlen Duma, Martin Kippenberger, Peter Doig, Luc Tuymans u.c.), bet nākamajās divās izstādēs – jauno paaudzi. Kaut izstāde tika kritizēta un neatnesa tik reibinošus panākumus kā savulaik jauno britu mākslinieku ekspozīcija Sensation 1997. gadā Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā, kuras augļus (piemēram, Hērsta slavu) jūtam vēl šodien, tomēr par šāvienu tukšumā šo Sāči gājienu arī nevar saukt, jo pilnīgi noteikti apliecināja, kur gruzd ogles. 

Pēdējos gados Tērnera balvas finālā arvien biežāk atrodami arī gleznotāju vārdi. Tai skaitā 2013. gada balvas (kas tiks pasniegta 2. decembrī) finālistu vidū ir Āfrikā dzimusī Londonas māksliniece Lynette Yiadom-Boakye, kas šogad Pinčuka mākslas centra Ukrainā rīkotajā jauno mākslinieku konkursā Future Generation Art Prize 2013 ieguva pirmo vietu. Turklāt tā nav glezniecība, kas cenšas diametrāli pārdefinēt formātu, bet gan visnotaļ klasiska – ar eļļu uz audekla portretējot izdomātus melnādainos cilvēkus. Jāatzīmē, ka Future Generation Art Prize 2013 mērķis ir uztaustīt, kāda izskatīsies laikmetīgās mākslas rītdiena… 

GLEZNIECĪBA MĀKSLAS TIRGŪ UN “CILVĒKU PIRKŠANA”

Māksliniecei un gleznotājai Ilzei Orinskai, kas jau divus gadu desmitus dzīvo Vācijā un nesen apmeklēja arī izstādi Painting Forever! Berlīnē, lūdzu izklāstīt savu viedokli, kāda ir izstādes nozīme tieši Vācijas kontekstā. “Man šķiet, ka muzeji un galerijas, respektīvi, to vadītāji un kuratori aizvien vairāk pielāgojas iedomātam mūsdienu vidusmēra skatītājam, ko, viņuprāt, var iekustināt tikai ar skaļām un plaši izreklamētām akcijām – vienalga, vai tas ir lielveikals vai izstāžu zāle,” visnotaļ kritiski iesāk Ilze. “Bet ar glezniecību mūsdienās nav tik vienkārši. Kad deviņdesmito gadu sākumā studēju Brēmenes Mākslas augstskolā, studenti, kas gleznoja, tika uzskatīti par atpalikušiem dīvaiņiem, kam nebija pilnīgi nekādu izredžu uz stipendijām vai balvām konkursos. Rietumu mākslas augstskolas nekultivē atsevišķas glezniecības klases vai nodaļas. Viss atkarīgs no profesora, pie kura iznāk studēt. Protams, pirms stāšanās kādā augstskolā interesents iepazīstas ar mācībspēku radošo darbību un tad izlemj, kas viņu interesē un kādā virzienā gribētu virzīt pats savu profesionālo darbību. Augstskolas savukārt bija un joprojām ir ieinteresētas profesoru kārtā uzņemt pēc iespējas pazīstamākus, aktīvus māksliniekus. Bet tādiem ir daudz izstāžu un citu projektu, kuru dēļ ar studentiem ņemties ilglaicīgi un intensīvi neiznāk. Šādā gadījumā profesors studentiem ātrāk var iemācīt, ar kuru kuratoru vai mākslas kritiķi jāuztur labas attiecības, bet ne to, kā no zīmēta kuba un cilindra tikt līdz gleznotai figūrai. Mākslas vēstures kurss sākas labākajā gadījumā no Zilā Jātnieka (Blauer Reiter) ar Francu Marku (Franz Marc) un Vasīliju Kandinski (Wassily Kandinsky), sliktākā – tikai ar Vorholu (Andy Warhol) un Boisu (Joseph Beuys). Pastāvēja uzskats, ka par gotiku, renesansi un citu “seno” mākslas vēsturi katrs students, kuru tas interesē, var palasīt pats,” stāsta Ilze Orinska. “Šādu izglītību, ja vispār, ir baudījuši arī tie, kas tagad rīko tādas akcijas kā Painting Forever!. Viņi glezniecību nevērtē ar gadiem skolotu aci un mākslas vēstures nobriedinātu prātu, bet gan fotogrāfijas, video, instalācijas un citu mūsdienu mākslas tehniku kontekstā un salīdzinājumā. Par spīti tam glezniecība vienmēr ir spēlējusi pirmo vijoli mākslas tirgū, kamēr valsts institūcijas un “progresīvi” privātkolekcionāri ir iecentrējušies uz nekomerciālo mākslas nozaru balstīšanu. Tā nu gadu gaitā izveidojusies pašreizējā situācija, kad mūsdienu glezniecība, kas gan naski tiek piekopta mākslinieku darbnīcās, redzama vien  daudzajās mākslas mesēs, kamēr muzeju skatēs var apskatīt visu, tikai ne laikmetīgo glezniecību. Tādā ziņā vairāku Berlīnes muzeju kopējo akciju Painting Forever! tiešām var uzskatīt gandrīz par sensāciju, kas varētu iedragāt vai vismaz sašūpot gadu desmitos iesīkstējušās mākslas prakses struktūras.”

Par glezniecības nemainīgi drošo statusu mākslas tirgū runā arī zviedru māksliniece Anastasija Ax, sarakstē ar Arterritory.com apgalvojot, “kamēr vien būs stabils un augošs mākslas tirgus, tikmēr būs pieprasījums pēc glezniecības”.

2011. gadā prestižā Berlīnes mākslas mese abc – art berlin contemporary par savu tēmu pasludināja about painting. Gadatirgus programmā notika arī neliela konference Thinking Thorugh Painting, kas dokumentēta Sternberg Press izdevumā Thinking Thorugh Painting: Reflexivity and Agency beyond the Canvas (2012; sastādītāji – Isabelle Graw, Daniel Birnbaum, Nikolaus Hirsch). Izabela Grova (Isabel Graw), kas ir ne vien grāmatas redaktore, bet arī vienas iekļautās esejas autore, raksta, ka glezna lieliski atbilst Niklāsa Lūmana (Niklas Luuhman) savulaik radītajai koncepcijai par “veiksmes mediju” (success medium). Gleznai piemīt ļoti augsta spēja ģenerēt simbolisko vērtību. Turklāt formāts paredz virkni praktisku priekšrocību kā viegla transportēšana, uzglabāšana un eksponēšana. Bet atbilstoši jau iepriekš aprakstītajām tendencēm Izabela Grova piedāvā paplašināt glezniecības definīciju. Taču tā vietā, lai censtos ierobežot izteiksmes līdzekļus, kas mākslas darbu ļautu saukt par gleznu, viņa piedāvā citus atskaites punktus, proti, autora klātbūtni. Arī tirgus pieprasījums to apliecina, jo, pērkot mākslas darbus, patiesībā tiek “pirkti cilvēki” jeb mākslinieki. Un glezniecībā autora pieskāriens ir īpaši jūtams. Izabela Grova pievienojas amerikāņu gleznotāja Frenka Stellas savulaik teiktajam, ka glezniecība ir kā rokraksts. Tādējādi glezniecību esejas autore definē kā mākslas veidu ar augsti personisku pievienoto vērtību, kur saite starp mākslas darbu kā objektu un tā autoru (klāt vairs neesošo mākslinieku) ir izteikti spēcīga. Tas nenozīmē tikai strādāt ar otu, bet gan ar visu mākslinieka ķermeni, tā kustībām un procesā pieņemtajiem lēmumiem radīt paliekošu autora nospiedumu, kas arī mākslas tirgū kotējas augstu... “Glezniecību tāpat kā analogos mūzikas instrumentus ir izaicinājuši elektroniskie mediji un jauni diskursi. Un tas bija nepieciešams. Bet cilvēce vienmēr ir gleznojusi un turpinās to darīt, tāpat kā nekad neizzudīs vēlme dziedāt un spēlēt gluži vecmodīgus instrumentus. Mirklis, kad top glezna vai tiek baudīts dzīvās mūzikas koncerts, ir neatkārtojams un sniedz unikālu realitātes uztveri,” savu viedokli Arterritory.com izsaka Eva Šarrera (Eva Scharrer), Deutsche Bank KunstHalle kuratore un viena no Painting Forever! izstādes rīkotājām Berlīnē.

IESPĒJAMAIS NĀKOTNES SCENĀRIJS

Ir tāda latviešu tautas teika par to, kā cilvēkiem tika atņemta spēja paredzēt savu nāves stundu. “Senajos aizlaikos, kad pats Dievs dzīvojis kopā ar cilvēkiem, vērodams viņu dzīvi un darbus, visi zinājuši, cik ilgi viņiem lemts dzīvot. Tajos laikos kāds pavecs vīriņš reiz taisījis kāršu sētu, siedams mietus ar salmu saišķiem. Dievs garām ejot jautājis: “Kāpēc tu sien sētu ar salmiem, nevis ar kārklu klūgām?” Vīrs atbildējis: “Kam man jātaisa tik stipra sēta, tik daudz jānopūlas? Manam mūžam pietiks arī šādas.” Bet Dievs sacījis: “No šīs dienas vairs neviens cilvēks nezinās, cik ilgi viņam pasaulē jādzīvo, kādā dienā un stundā tam no šejienes jāšķiras.”

“Ja jau tā, tad cita lieta,” vecītis nopriecājies. “Tad jau var gadīties, ka es nodzīvošu kādu gadiņu ilgāk! Vadzi, tad jau gan jāiet krūmos un jācērt klūgas!”

Manī mīt pārliecība, ka glezniecības nemirstības kodols ir tieši mākslas darba mūžīgums. Ir tikai saprotams mūslaiku mākslinieku jutīgums pret apkārt notiekošo, kā izpaušanai nereti ir jāpiemeklē visneiedomājamākie materiāli un formas, dažas no kurām nākotnē iemantos tradicionālu izteiksmes līdzekļu statusu. Šādu mākslinieku darbi arī skatītājiem ļauj izkristalizēt mūsdienu dzīves sāli. Taču brīžiem ir sajūta, ka viens no šī laikmeta “produktiem” ir apziņa, ka nekas nav pastāvīgs, kā rezultātā sētu var pīt arī no salmiem. Tas ietver arī izcilus piemērus un, citējot Arterritory.com interviju ar Maskavas mākslas zinātnieku Leonīdu Bažanovu, jāpiekrīt, ka: “Laikmetīgā māksla stājās modernisma vietā pēc Otrā pasaules kara šausmām, kad jukušu diktatoru dēļ bojā bija gājuši miljoniem cilvēku. Par kādu estētiku tad mākslā varēja runāt? Mākslā tika ienests jaudīgs intelektuālais komponents, tā bija saistīta ar jaunāko filozofiju, ar intelektuālām konstrukcijām, konceptiem.”

Taču, runājot tieši par mūsdienu glezniecību, pāris pēdējos gados novērotie piemēri  vieš aizdomas, ka nostiprināsies un jaunu spēku iemantos tieši tradicionāla glezniecības tehnika, kur mākslinieki “vienkārši gleznos” – gleznošanas prieka pēc, liekot mierā tiešas atsauces uz šodienas kultūras samazgām. Un tas nebūs ne vecmodīgi, ne garlaicīgi. Gluži kā skatoties uz Lynette Yiadom-Boakye magnētiskajām gleznām. “Glezniecībai piemīt kāds noslēpums, kuru tie, kas mēdz pareģot glezniecības nāvi, nezina. Savukārt tie, kas nodarbojas ar glezniecību, šo noslēpumu zina,” telefonsarunā man saka gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs. Un piebilst, ka šodien, kad katrs mākslinieks var darīt, ko vien grib, tad var arī darīt kaut ko gluži negaidītu – pārāk tradicionālu. “Deivids Hoknijs, strādājot pie Jorkšīras lielās gleznas, faktiski aizgāja pavisam citu ceļu – pretkustībā. Viņš pierādīja, ka var būt arī cits viedoklis – gleznošana no dabas, kas bija kļuvusi jau par teju aizliegtu motīvu. Izrādās, ka arī tā var. Un tas var būt gan labi, gan interesanti,” saka Naumovs. “Šobrīd aizraujos ar lielajiem formātiem – divu, trīs metru platumā. Gleznošana notiek dabā, procesu es filmēju. Principā tā ir situācija. Traucē lietus, sniegs, saule, cilvēki, bet tas pieder pie lietas. Lielajiem formātiem es netaisu skices, es vienkārši izjūtu sevi dabā un mēģinu šo ilūziju pārvērst plaknē,” stāsta Aleksejs Naumovs.


Ellen Altfest. Tree. 2013

Viena no šīgada 55. Venēcijas mākslas biennāles galvenā kuratora Arsenāla izstādes māksliniecēm, par kuru plaši rakstīja ārvalstu prese, bija Ellen Altfest. Pie viena no darbiem viņa bija strādājusi 13 mēnešus. Tā ir pavisam neliela glezniņa, kurā attēlots krituša koka stumbrs. Māksliniece dabā gleznoja teju katru dienu – gan vasarā, gan ziemā – arvien uzskatot, ka ir vēl ko pielikt klāt. Tajā pašā laikā glezna nav kļuvusi par fotogrāfijas līdzinieci, tā ir kas cits – tā ir glezna, kurā tagadne ir apstādināta mūžībai. Kultūras un mākslas kritiķis Bleiks Gopniks (Blake Gopnik) to nodēvēja par “absurda procesa dokumentāciju”. Bet man tas liekas mirklis, kad mākslinieks ir sācis sētu nostiprināt ar kārkliem, nevis salmiem. Un ne jau tāpēc, ka darbs tapis tik ilgi.

“Glezniecībai ir jābūt mirušai, lai parādītu, ka tai vispirmām kārtām nav nekāda sakara ar laicīgo dzīvi,” 1979. gadā rakstīja amerikāņu gleznotājs David Salle. Iesaku izlasīt Mousse Magazine rakstu (Ar we looking good, Thibaut Verhoeven), kas pārmaiņas pēc veltīts nevis māksliniekiem, bet gan skatītājiem, un uzdod jautājumu, vai mēs uz gleznām vispār vēl mākam skatīties? Jo galu galā glezniecība ir vienīgais mākslas veids, kam nav “nemākslinieciska” (non-artistic) līdzinieka realitātē (turpretim fotogrāfija pastāv gan mākslā, gan žurnālistikā, līdzīgi ir ar video un kino, redīmeidiem u.tml.). “Katrs attēls rada jaunu pasauli, bet tieši glezniecībā to var redzēt vistiešāk. Kaut izsens medijs, tomēr tieši glezniecība mums vislabāk var likt apjaust, ka attēls un realitāte ir divas dažādas lietas, ko mūsdienu vizuālajā kultūrā nereti aizmirstam,” Arterritory.com saka viena no Painting Forever! kuratorēm Elena Blūmenšteina (Ellen Blumenstein) no KW Laikmetīgās mākslas insitūta. Glezniecība ir spēcīga pati par sevi, un man ir stipras aizdomas, ka virkne jauno mākslinieku to zina.

*Karalis ir miris, lai dzīvo karalis