Foto

No monumentālas glezniecības līdz ērti nopērkamai mākslai. Berlīnes mākslas nedēļa

Ilze Orinska
23/09/2013 

Foto: Ilze Orinska

Berlīnes mākslas nedēļa (Berlin Art Week 2013) – iespaidīgs jaunās sezonas starta signāls – ir izskanējusi. Daudzās izstādes gan vēl ilgāku laiku būs apskatāmas Berlīnes muzejos, izstāžu zālēs un galerijās.

Mākslas nedēļa oficiāli tika atklāta 17. septembrī Austrumberlīnes centrā ar Augustštrāses brīvdabas svētkiem. Laiks bija lielisks, nebeidzamas cilvēku masas saplūda šaurajā ieliņā, kas pazīstama kā daudzu galeriju mājvieta. Nelielās galeriju telpas uz vakara pusi bija dramatiski pārpildītas. Augustštrāses lielākā mākslas iestāde KunstWerke publikai piedāvāja vernisāžu – izstādi Keilrahmen (“Ķīļrāmji”) vairāku muzeju kopīgas akcijas Painting Forever! ietvaros. Arī šeit izrādījās, ka mākslu kārojošas publikas ir daudz vairāk nekā telpu, drīz vien pēc plkst. 19.00 visas ieejas bija bezcerīgi “aizdambētas” un iekšā tikt gribētāji stundām ilgi mīcījās haotiskā pūlī muzeja pagalmā. Atlika vien ļauties cilvēku straumei uz ielas un plūst līdzi turp, kur vēl bija kāda brīva vieta, kur nostāties, piemēram, galerijās, kas atrodas bijušajā ebreju meiteņu skolā, vai blakus ielās – Gipsstrasse un Linienstrasse. Ko publika šajos Augustštrāses svētkos meklēja, nebija īsti skaidrs – visas izstādes tagad ir mierīgi pieejamas un apskatāmas bez rindas un burzmas. Acīmredzot Berlīnē ar mākslas pasākuma birku ielās var izvilināt ļoti daudzus un interese par mākslu cilvēkus nesargā no “aitu bara” refleksa...


Augustštrāses svētki; Berlīnes mākslas nedēļas atklāšana


Augustštrāses svētki; pie ieejas KunstWerke pagalmā


Augustštrāses svētki; bijusī ebreju meiteņu skola


Augustštrāses svētki; galerija Neugerriemschneider

KunstWerke izstāde atklāja vēl vienu interesantu īpatnību – šķiet, ka mūsdienu kuratoriem ir fiziski neizturami vienkārši pie vienas sienas uzkārt vienu gleznu. Plaši reklamētā 74 gleznu izstāde Keilrahmen tam ir spilgts pierādījums – raibs, nesaprotams, jokains visu gleznu savārstījums uz vienas sienas, kur katrs atsevišķais mākslas darbs ir devalvēts līdz vienam nenozīmīgam segmentam lielajā stilu, materiālu un formātu kakofonijā. Un galvenais mākslinieks, protams, ir kurators. Interesanti, ka Rietumu mākslas darboņi tik ļoti ir atsvešinājušies no klasiskās glezniecības, ka tagad, pat centīgi gribēdami un Painting Forever! saukdami, pazaudēto saprašanas pavedienu notvert nespēj.


Izstāde “Ķīļrāmji”. KunstWerke Institute for Contemporary Art

To demonstrē arī Painting Forever! akcijas izstāde Jaunajā Nacionālajā Galerijā (Neue Nationalgalerie), kur līdz 24. novembrim apskatāmi četru vidējās paaudzes Berlīnē dzīvojošu mākslinieku darbi. Šis muzejs ir viena no svarīgākajām Vācijas mākslas iestādēm, kas savas telpas ir atvēlējusi četriem visdārgākajiem mūsdienu vācu māksliniekiem: Martinam Ederam (Martin Eder), Mihaelam Kuncem (Michael Kunze), Anselmam Railem (Anselm Reyle), Tomasam Sjeibnicam (Thomas Scheibitz). Aiz pirmajiem trim kā klintis stāv divas visspēcīgākās vācu galerijas (Eigen+Art un Contemporary Fine Arts). No izstādes visspilgtāk atmiņā paliek darbu milzīgie formāti, kuru dēļ pat tika demontēta muzeja ārsienas daļa, lai eksponātus vispār iedabūtu izstāžu telpā. Atklāšanas runā muzeja direktors Udo Kitelmans (Udo Kittelmann) apgalvoja, ka tieši šie četri mākslinieki ir mūsdienu vācu glezniecības visnozīmīgākie giganti, ko uzskatāmi pierādīja vienīgi mākslas darbu gigantiskie formāti. Ja aizdomājas, kā mākslas pasaule funkcionē un cik korumpēta tā ir, galva sāk reibt...

Pretpols šai mākslinieku vīriešu parādei ir izstāde To Paint Is To Love Again bijušajās Berlīnes Gugenheima muzeja telpās, ko tagad kā savu kunsthalli pārņēmusi Vācu Banka (Deutsche Bank Kunsthalle). Šeit līdz 10. novembrim ir izstādīti četru gleznotāju sieviešu – Žannas Mamenes (Jeanne Mammen), Antjes Majevski (Antje Majewski), Katrīnas Plavčakas (Katrin Plavčak) un Džovannas Sarti (Giovanna Sarti) darbi. Ja abas izstādes būtu sapludinātas vienā, to varētu skatīties ar interesi, bet katra atsevišķi tās saliek dīvainus akcentus un it kā apstiprina bezjēdzīgas klišejas par vīrišķīgo, spēcīgo lielformātu un sievišķīgo, biklo sīkdetaļu mākslu.


To Paint Is To Love Again. Deutsche Bank KunstHalle

Nozīmīgu Berlin Art Week – šī gandrīz neaptverami apjomīgā mākslas pasākuma – daļu veidoja trīs mākslas tirgi, kas pēc lielās mākslas meses Art Forum Berlin likvidēšanas 2011. gadā kā sīkstas atvases ir izaugušas, nobriedušas un ik rudeni manāmi elektrizē vietējās mākslas aprindas, ienesot pozitīvu dažādību un dzīvīgumu pilsētas mākslas telpā.

Oficiāli gan Berlin Art Week programmā bija iekļautas tikai divas mākslas meses – abc art berlin contemporary un Preview Berlin Art Fair, turpretī Berliner Liste kā tāds satelīts riņķoja savā specifiskajā pusprofesionālajā trajektorijā un profitēja no mākslas mīļotāju burzmas. Acīmredzot dalībnieku atlases kritēriji ir ļoti atšķirīgi, tādēļ visas trīs meses ir patīkami dažādas, katra ar savu raksturu un specifiskiem akcentiem.

abc art berlin contemporary ir visprestižākais no minētajiem tirgiem – ažiotāžas pārņemts notikums, kam pat vairāk ir pretenciozas izstādes raksturs. Pazīstamas internacionālas un spēcīgākās Vācijas galerijas bijušajās vilcienu depo telpās uzstājās katra ar vienu pozīciju – visa galerijas prezentācija atvēlēta vienam māksliniekam. Plašās rūpnieciskās telpas apzināti netika sadalītas ar stendu baltajām sienām. Visas informatīvās norādes izvietotas uz grīdas, atklāšanas dienā apmeklētāju bari kāpa uz kartona tāfelēm ar galeriju nosaukumiem un mākslinieku vārdiem. Uzkrītoši daudz bija apjomīgu instalāciju, skulptūru, monitoru. Vēlme pārdot visbiežāk nebija saskatāma.


abc art berlin contemporary 


abc; galerija Eigen+Art, Berlīne/Leipciga


abc; akcionists Hermans Ničs (Hermann Nitsch)

Savukārt Preview Berlin Art Fair jau iekārtojumā skaidri demonstrēja citu koncepciju – tā bija klasiska mese ar lielākiem vai mazākiem baltiem stendiem un mobiliem starmešiem mazu un vidēju izmēru mākslas darbu optimālai prezentācijai. Šogad Preview no ierastajām telpām bijušajā Tempelhofas lidostā bija pārvākusies uz ļoti interesantu māju, kas tiek izmantota kā operas scenogrāfiju darbnīca – piecstāvu celtne ar dzīvokļa izmēra liftu, šaurām bezgalīgām koridoru un trepju telpām un krāsām notraipītām grīdām. Publikai šī mežonīgās Austrumberlīnes atmosfēra patika diezgan labi, galeristi gan manāmi ilgojās pēc Tempelhofas gludās infrastruktūras ar ierastajiem kafijas bāriem un tīrajām tualetēm. Šogad uzkrītoši daudz tika piedāvātas parocīga izmēra gleznas. Atšķirībā no abc šeit cenas neviens neslēpa, tās bija norādītas blakus mākslinieku vārdiem, darbu nosaukumiem un izmēriem.


Ieeja Preview Berlin mākslas mesē

Tā nu pagāšnedēļ Berlīnē bija baudāms viss plašais mākslas spektrs – gan lielformāti nozīmīgās mākslas iestādēs, gan izaicinoši skulpturāli objekti un instalācijas, gan performatīvi uzplaiksnījumi, gan pērkama un visu krāsu tapetēm pieskaņojama māksla. Ak, galvu reibinošā izvēles brīvība!