RAKSTI  

Mākslinieces Kristīnas Rubīnes vēstule no Florences 0

Kristīna Rubīne, latviešu māksliniece, kas jau vairāk nekā 10 gadus dzīvo un strādā Itālijā
20/09/2013  

Ir septembra otrā nedēļa, un lēnām visi sāk pārrasties no brīvdienām – veras vaļā ofisi un rūpnīcas. Atsāksies ierastā kārtība, kuras pavadoņi ir motoru rūkoņa, stresaina satiksme un aktīva komunikācija. Saules pārpilnība un garās dienas piešķir papildus dzīvīgumu šai jau tā temperamentīgajai Vidusjūras tautai. Come stai? Come va? Dove sei stata? ir tipiskie jautājumi, ar kuriem viens otru apber itāļi satiekoties. Mazliet tirgus, jezgas un pļāpu – tas ir obligāti, un pēc tam katrs nesās uz savu pusi. No 9. septembra atsākusies skola, kas nozīmē, ka pieteikusies jaunā rudens darba sezona, kura ilgs aptuveni līdz 15. decembrim. Tad atkal pirmssvētku un svētku kņada, un tikai pēc mēneša viss atkal iešūposies no jauna. Bezrūpīgumu un gaišumu draugu, paziņu un klientu balsīs nomainīs steiga un tik itāliskā “cepšanās” par jebko. Vasaras periods, sākot no jūlija un īpaši augusts ir vesels kodekss itāļu dzīves modelī, jo nekas cits kā saule, jūra, kalni un free atmosfēra nevienu neinteresē. Tāpēc neiespringstiet ko nopietni sarunāt vai noslēgt darījumus šajā periodā – maltīšu, futbola maču un augusta brīvdienu laikā jūs vienkārši neeksistējat, un tas skaitās arī nepieklājīgi.

Dzīvot un strādāt Toskānā jeb Itālijā nozīmē mēģināt iepazīt šo īpatnējo, antīkā kultūrā sakņoto mentalitāti un izstrādāt stratēģiju, lai to izprastu. Arī ziņkārības pēc. Arī tāpēc, lai spētu ar šo modeli sadzīvot un pēc iespējas izvairītos no incidentiem un paša mīļā miera labad. Bieži nonāku pie secinājumiem, ka daudz kam nav loģikas, jo tas tā vienkārši šeit ir un basta. Nemēģiniet arī pielāgoties, jo jūs ātri “paliks zem tepiķīša” un pārrullēs pāri. Tas nav nepieciešams un – svarīgākais – tas nav tā vērts! Būt latvietim īstenībā ir ļoti smart. Tikai – kā jau raksturīgs mazām tautām – mūžīgie kompleksi, kas vajā līdz brīdim, kad pieredzes rezultātā pieaug pašvērtība. Dzīvojot un ceļojot pa globalizēto Eiropu, tu gribot negribot nonāc pie šīs “superkvalifikācijas” atziņas. 

Darba jomu vistiešākajā veidā ietekmē specifiskais itāliešu komunikāciju veids. Lai nodotu gleznu, ja vien tas nav ārzemju pasūtījums, ir jānorunā appointment – labākajā gadījumā tas būs pirmais un pēdējais. Normāla parādība ir garas telefonsarunas, lai būtu kontakts ar klientu, lai viņu pārliecinātu. Taču visbiežāk svarīgs ir rituāls. Piemēram, kad galerija sniedz iespēju parunāt ar mākslinieci, kas fotografēs un gleznos klienta dēla portretu ar suni 17. gadsimta manierē – uz rokoko dīvāniņa un prinča tērpā alla Boucher stilā. No sākuma māksliniece komunicē ar ģimenes galvu, pēc tam ar mammas kundzi. Tas skaitās smalki, par to pēc tam var jauki pastāstīt draugiem, un tā ir visīstākā small talk tēma. Bet visbūtiskākie ir dažādie objekti, kas tiek nogādāti māksliniecei – drēbju paraugi, flīzes, rāmji, spilvendrānas un – pats par sevi saprotams – fotogrāfijas. Šis kopums ir kā garantija, ka iecere īstenosies. Dažreiz gadās, ka kaprīzi pasūtītāji mēnešiem ilgi nevar izšķirties par vēlamo toni jau iesāktiem darbiem. Gleznu pasūtījumiem, kas paredzēti kā interjera elements, ļoti noteicošas ir modes aktualitātes, īpaši krāsu izvēlē. Tās mainās katru sezonu. Ar interjeristiem sadarboties ir interesanti un radoši, viņi piedāvā jebko – tostarp dizainētas antibakterialās suņu gultiņas ar iniciāļiem. Visradošākais darba process ir ar tiem, kas ir soli priekšā un paredz modes tendences, jo, atšķirībā no komerciāli tendētajiem, viņi ģenerē pārdrošas idejas.

Tik raksturīgā sīkumainība ir simtprocentīgs slavenā Made in Italy komponents – viss tiek vienkārši nomērīts vismaz divdesmit reižu, tad veidots, lutināts un kontrolēts vēl divdesmit reizes. Tas ir tik tipiski itāliski! Superkvalitāte ir iemesls, kālab pieņemt šo darba metodi. Šī valsts var piedāvāt savu artigianato (amatniecību) jebkurā nozarē! Taču šai medaļai ir otra puse. Kad šo principu ievieš sadzīvē un savstarpējās attiecības, tad tam patiešām ir elles smaka. Paši itāļi “karstos” mirkļos izmanto strausa tehniku – neko nezinu, neko neredzēju un sempre negare (vienmēr noliegt), lai tikai izbeigtu diskusiju, savukārt ārzemniekiem var ieteikt pielietot britu vēso, pieklājīgo vienaldzību...

Ja pirms trim gadiem salīdzinoši lielākā daļa pasūtījumu tika saņemta no vairākiem Itālijas reģioniem, tad tagad – lielās un nesaudzīgās recesijas laikā – aina ir kardināli mainījusies. Klienti pārsvarā ir krievi, arābi, ķīnieši, kuri alkst pēc pagātnes un kultūras dekorācijām savās villās un ofisos. Un tomēr tas ir tikai lieliski, ja mūsdienu priekšmetu pārblīvētībā, plastmasas un easy jet laikmetā  kāds vēlas gleznas, kuras ir radījis cilvēks, nevis poligrāfijas mašīna.

Pati sadarbojos ar ļoti dažādiem pasūtījumu devējiem – Florencē, Milānā, Venēcijā un dažādās Toskānas mazpilsētās, kas izkaisītas tuvāk un tālāk ap Florencei. Publika ir raiba. Ar nozīmīgākajiem un ilggadējiem klientiem ir izveidojies ļoti draudzīgs kontakts, kam raksturīga bezmaz vai ģimeniska nots. Šīs attiecības ir jārespektē, jo viņi visi savstarpēji var būt ļoti greizsirdīgi, tāpēc bieži vien darbi ir jāslēpj studijā, lai konkrētais pasūtītājs neredz to, kas gleznots kādam citam. Viņi visi grib būt vienīgie! Un pat ja es vēlos viņus visus ielūgt uz savas personālizstādes atklāšanu, tas vienkārši nav iespējams tā iemesla dēļ, lai neizraisītu kašķi!

Lai noturētos un izdzīvotu mākslas sfērā, ir jābūt spējīgam vienlaikus strādāt pie dažādām “līnijām” – savas personīgās un komerclīnijas. Pēdējā vienmēr ir vieglāk pārdodama. Šeit ir ļoti daudz klasiskās mākslas un antikvariāta cienītāju. Māksliniekam jāatrod sevī kapacitāte strādāt visdažādākajā stilistikā un žanros – portreti, sakrālie temati, figuratīvā glezniecība, ainavas, arī 17., 18. gadsimta mākslas interpretācijās utt. Un ir jāiekļaujas termiņos. Gan tad, kad darbi jānogādā  salonos un izstādēs, gan tad, kad tie konteinerā ar kuģi, kas atiet reizi mēnesī, jātransportē uz citu pasaules malu. Ir jāsagādā vajadzīgie dokumenti un atļaujas, tāpēc nepieciešama pazīšanās utt. Deadline ir pāri visam.

Ikvienam māksliniekam noteikti ir interesanti periodiski padzīvot Itālijā – jebkurā no tās reģioniem (kopskaitā 20), kas saglabājuši savu kultūras individualitāti un ir mākslas muzejs zem klajas debess, kurā var atrast jebko! Ieklausieties Frānsisa Bēkona ieteikumā: “Māksliniekam noder pārzināt visu mākslas vēsturi, sākot no alu zīmējumiem un beidzot ar mūsdienu mākslu...” Bet turpinājums par Florenci sekos nākamajā – oktobra vēstulē...

Arhīvā lasi arī citas vēstules:
22/08/2013 - Sintijas Šmites vēstule no Grācas
12/04/2013 - Evitas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
05/04/2013 - Krišjāņa Rijnieka vēstule no Helsinkiem
22/03/2013 - Ilzes Orinskas vēstule no Berlīnes
01/03/2013 - Oļas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
01/08/2012 - Annas Salmanes vēstule no Londonas
28/05/2012 - Flēras Bīrmanes vēstule no Nepālas

21/05/2012 - Kristīnes Alksnes vēstule no Berlīnes

01/05/2012 - Zanes Mellupes vēstule no Šanhajas
26/04/2012 - Mārtiņa Eņģeļa vēstule no Liepājas
13/03/2012 - Matīsa Groskaufmaņa vēstule no Maskavas
25/01/2012 - Andas Kursišas vēstule no Kremsas
13/01/2012 - Andas Bolužas vēstule no Londonas
29/12/2011 - Artas Tabakas vēstule no Tokijas

06/12/2011 - Baibas Teteres vēstule no Londonas
23/11/2011 - Maijas Miķelsones vēstule no Parīzes
27/10/2011 - Anetes Meleces vēstule no Lucernas

07/10/2011 - Alises Tīfentāles vēstule no Ņujorkas
02/10/2011 - Evitas Gozes vēstule no Braitonas
27/09/2011 - Baibas Ladigas vēstule no Šanhajas
08/06/2011 - Ilzes Strazdiņas vēstule no Londonas
31/05/2011 - Lindas Ruciņas vēstule no Ņujorkas
13/05/2011 - Jāņa Nottes vēstule no Melburnas

13/05/2011 - Ilzes Vanagas vēstule no Londonas
13/05/2011 - Margaritas Ziedas vēstule no Berlīnes
13/05/2011 - Zanes Čulkstēnas vēstule no Ņujorkas
11/05/2011 - Mārtiņa Vanaga vēstule no Čikāgas

10/05/2011 - Mika Mitrēvica vēstule no Gentes