RAKSTI  

Sākusies 12. Lionas laikmetīgās mākslas biennāle! 0

Arterritory.com
13/09/2013

Francijas pilsētu Lionu ierasti atpazīst, pateicoties izslavētai gastronomijai un vēsturiskai zīda industrijai. Tā tiek dēvēta par Francijas gastronomijas galvaspilsētu. Taču pēdējo divu dekāžu laikā Liona ir ierindojusies starp laikmetīgās mākslas karstajiem punktiem. Pilsētas attiecības ar aktuālo mākslu nostiprinājušās jau kopš 1984. gada, kad tika dibināts Lionas laikmetīgās mākslas muzejs MAC. Līdz šim muzejā sarīkotas vairāk nekā 100 izstādes, to vidū arī tādu autoru kā Georgs Bāzelics un Džons Baldesari. Muzejs unikāls ar to, ka tā filozofija ir kolekciju veidot no mākslas darbiem, kas tapuši uz vietas. Rezultātā pastāvīgā kolekcija, kad tā ir eksponēta, ir pasaulē lielākā instalāciju grupa muzeja telpās. Ja pēc kādām personālizstādēm tā ir atkal jāuzstāda, muzejs tiek slēgts pat uz vairākiem mēnešiem, jo ātrāk to izdarīt fiziski nav iespējams. Lionas MAC muzeja pirmais un 29 gadu laikā vienīgais direktors ir Tjerī Raspaijs (Thierry Raspail), kurš 1991. gadā aizsāka vēl vienu iniciatīvu – Lionas laikmetīgās mākslas biennāli. 12. septembrī tā tika atklāta jau 12. reizi un notiks līdz 5. janvārim, centrālai skatei izplešoties piecās pilsētas vietās, tostarp jau pieminētajā muzejā, cukurfabrikā, baznīcā u.c.

Kaut vietējie mākslas profesionāļi mēdz šņākt par Raspaija ieilgušo “valdīšanas” laiku, tomēr pat sīvākie kritiķi nenoliedz, ka Lionas biennālei piemīt kontinuitāte, ko nodrošina vienas personības klātbūtne radošā direktora lomā. Ik gadu Tjerī Raspaijs pieaicina kuratoru un lieto apzīmējumu “autorbiennāle”. 2011. gadā intervijā The New York Times kā Lionas biennāles misiju viņš min vēlmi “radīt telpu kuratora brīvībai”, kaut jāpiebilst, ka pirmais vārds tomēr pieder pašam Raspaijam. Gluži tiešā nozīmē. Katrām trim biennālēm viņš dod vienu vārdu, kuru savā koncepcijā jāapspēlē pieaicinātajam kuratoram. 12. Lionas biennāle ir pēdējā no trim, kuras vārds ir transmission (pārraide, pārnešana). 2015. gadā tiks dots jauns pavediens. 

Ja pirmās trīs Lionas biennāles reizes – 1991., 1993. un 1995. gadā – bija entuziasma uzlādēta cerība, ka būs arī turpinājums, tad ar 1997. gadu Lionas biennāle sevi nopietni pieteica jau globālā mērogā. Par kuratoru pieaicinot tobrīd leģendāro šveicieti Haraldu Scēmanu (Szeeman), kurš tā gada intervijā žurnālam Flash Art uz jautājumu “Kā jūs jūtaties kā kurators pēc visiem šiem gadiem?” atbildēja: “Es neesmu kurators, es esmu autors.” 1997. gadā viņš bija kurators trim lielām izstādēm, kuras notika gandrīz vai vienlaicīgi: “Epicentrs Ļubļana” Slovēnijā, 4. Lionas biennāle un Kvandžu biennāle (daļa “Ātrums”). Lionā Scēmans izstādīja četru “varonīgās” paaudzes mākslinieku – Ričarda Serras, Brūsa Naumana, Hannas Darbovenas un Jozefa Boisa – darbus. Līdzās kopskaitā 86 dalībniekiem. Pieminētajā un daudzkārt citētajā intervijā viņš stāsta, ka vēlējies radīt izstādi, kas viņu tiešām iepriecinātu un aizrautu, jo “man ir piegriezušās ekspozīcijas, kurās nav nekādas jautrības. Gribējās radīt vienu optimistisku izstādi. Nedomājot par stilu, gaumi, neglītumu un skaistumu tā, kā to dara Rietumu estēti.” 

Desmit gadus vēlāk notika vēl kāda zīmīga reize, kad 9. Lionas biennāli kūrēja Hanss Ulrihs Obrists un Stefānija Muadona (Moisdon) – nosaucot to par “00’” un cenšoties nodefinēt vēl neizskanējušās 21. gadsimta pirmās dekādes mākslu. Tā vietā, lai jautātu, “kas jauns”, 2007. gada Lionas biennāles darba grupa par savu mērķi izvirzīja uzrakstīt īsā perioda vēsturi. Visu verbalizēt, strukturēt, analizēt un kataloģizēt – tādas ir Obrista un Muadonas apsēstības, kas Lionā varēja izpausties. Biennāles struktūra (jeb spēles noteikumi, kā tos sauca rīkotāji) bija sekojoši: Obrists un Muadona savas kuratoru pilnvaras nodeva “spēlētājiem” – 49 citiem kuratoriem no visas pasaules, aicinot katru izvēlēties vienu mākslinieku, kas vistrāpīgāk un precīzāk raksturotu un pārstāvētu šo vēl nepabeigto dekādi. Papildus tika uzaicināti vēl 14 mākslinieki, kā arī 7 eseju autori, kas katrs uzrakstīja vienu nodaļu šajā 21. gadsimta vēsturē, kurā vieta, starp citu, atradās arī Lietuvai. Viens no Obrista un Muadonas ielūgtajiem “spēlētājiem” bija starptautiski respektētais kurators Raimunds Malašausks. Viņš savukārt Lionas biennāles izstādei izvēlējās lietuviešu mākslinieku Darju Mikši (Mikšys), kurš četrus gadus vēlāk veidoja Lietuvas nacionālā paviljona ekspozīciju Venēcijas biennālē. Savukārt Parīzē un Ļubļanā dzīvojošā kuratore Nataša Petrešina uzaicināja lietuviešu mākslas superzvaigznes Nomedu un Ģediminu Urboņus (Urbonas), kuri togad pārstāvēja Lietuvu Venēcijas mākslas biennālē un kuru vērienīga personālizstāde sekojošā 2008. gada februārī tika atklāta Laikmetīgās mākslas muzejā MACBA Barselonā.

Šobrīd Tjerī Raspaijs Lionas biennāli saredz starp tām pārdesmit pasaules biennālēm, kuras “tiek ņemtas vērā”. Tomēr neuzdrošinās ierindoties pie flagmaņiem kā Venēcija vai Kasele. Nesen sniegtajā intervijā ARTINFO viņš atzīst, ka Lionas biennāle ir vislabākajā formā – tā ir jau pieaugusi institūcija, bet ar jauneklīgu enerģiju. Turklāt piebilst, ka viņam pie tā ir īpaši jādomā, ņemot vērā faktu, ka 80 procenti no auditorijas esot jaunāki par 26 gadiem. Turklāt, ja Venēcijas biennālē un Kaseles Documenta tiek mēģināts fiksēt laikmeta nervu, tad Lionas biennāle drīzāk uzdodot jautājumus par nākotni.


Plakāts: Roe Ethridge, Louise Blowing a Bubble 2011

Par 12. Lionas biennāles kuratoru izraudzīts Gunnars B. Kvarans, kurš dzimis Reikjavikā, bet jau vairāk nekā 10 gadus ir Astrupa Fērnleja privātmuzeja Oslo direktors. Raspaijs viņu raksturo kā “ideālo cilvēku”, kādu kuratora lomai vēlēties. Piebilstot, ka vienmēr izvairās pieaicināt vienkārši skaļus un stilīgus vārdus. ARTINFO intervijā viņš uzskaita, ka Kvarans, kurš dzimis Islandē, bet jau ilgu laiku dzīvo Norvēģijā, lielu daļu dzīves ir pavadījis “pasaules malā”, viņam ir savs redzējums uz notiekošo globālajā mākslas pasaulē, turklāt ir cienījamā vecumā – Kvaranam ir 69 gadi. Viņš strādā privātā muzejā ar prestižu laikmetīgās mākslas kolekciju, kurā ietilpst arī tādi “blokbāsteru” mākslinieki kā Džefs Kūnss, Demjens Hērsts u.c., bet vienlaikus aizrautīgi interesējas par Brazīlijas mākslas ainu un pilnīgi nezināmiem autoriem. Cita starpā no 10. oktobra Astrupa Fērnleja muzejā tiks atklāta Brazīlijas laikmetīgai mākslai veltīta izstāde, kuru Kvarans organizē kopā ar Hansu Ulrihu Obristu, kurš arī allaž bijis vēl neizpētītu apvāršņu mīļotājs. Varētu pieminēt vēl kādu faktu, kas, iespējams, tuvina Kvaranu un Raspaiju. Tas ir Renco Piano. Jo abu vadīto muzeju ēku arhitekts ir tieši viņš. Itāļu izcelsmes Prickera prēmijas laureāts ir dzimis un audzis Dženovā, kuģubūves un jūrnieku pilsētā; ne par velti vairākas viņa projektētās ēkas, tostarp MAC muzejs Lionā (1995) un Astrupa Fērnleja muzejs Oslo (2012) apspēlē kuģa formas.

Gunnars B. Kvarans 12. Lionas biennālei ir devis nosaukumu “Meanwhile… Suddenly and Then” un koncepciju balsta naratīvu mākslā. Uzsvars likts ne tik daudz uz pašiem stāstiem, cik jaunām naratīvu formām. Uzskatot, ka tieši veidā, kā tiek pausts stāsts, slēpjas spēks, ar kuru pārveidot pasauli mums apkārt. 72 dalībmākslinieku vidū ir gan zināmi, gan nezināmi vārdi. Kā spilgtākos minot Joko Ono, Metjū Bārniju, Džefu Kūnsu. Starp citu, Lionas biennālē tiek īstenota filozofija, kas ir arī Lionas laikmetīgās mākslas muzeja darbības pamatā – ievērojamu daļu budžeta līdzekļu atvēlēt pilnīgi jaunu darbu tapšanai. Un ja kāds domā, ka izcilā The Creamaster Cycle (1994–2002) autors, amerikāņu mākslinieks un Bjorkas dzīvesbiedrs Metjū Bārnijs jau sen ir izgājis no aprites un viņu īpaši izcelt šķiet dīvaini, atcerēsimies Lionas biennāles skatu nākotnē. No 8. oktobra līdz nākamā gada 5. janvārim Francijas Nacionālajā bibliotēkā Parīzē notiks Metjū Bārnija zīmējumu izstāde, eksponējot vairāk nekā 80 grafikas darbus, kas tapuši no 1988. līdz 2011. gadam un šodien atrodas publiskās un privātās kolekcijās. Jāuzsver, ka arī pati izstāde tiks padarīta par mākslas darbu, jo Bārnijs būs licis lietā spilgtākos artefaktus un dokumentus, ko viņam izdevies atrast pašā bibliotēkā. Bet 2014. gadam mākslinieks patlaban gatavo sešu stundu “operas filmas projektu” River of Fundament, kas pirmizrādi piedzīvos Ņujorkā, Park Avenue Armory, un ko papildinās gigantiska instalācija. 

Gunnars B. Kvarans uzskata, ka nākotnes naratīvs ir bez pārspīlētas kaisles, spriedzes un intrigas. Ko īpaši demonstrējot biennālei izraudzītie jaunie mākslinieki gan no Eiropas un Āzijas, gan Latīņamerikas, Ziemeļamerikas un Āfrikas. Tā esot gluži cita pieeja, kā definēt pasauli mums apkārt.

Reportāža no 12. Lionas biennāles centrālās izstādes, kurā piedalās 72 mākslinieki. Foto: 12. Lionas biennāle


Matthew Barney, Ambergris and Winch in Flensing Station 2005-2010


Matthew Barney, Ambergris and Winch in Flensing Station, 2005-2010


Matthew Barney, Drawing restraint 9, 2005


The Bruce High Quality Foundation, Psyche Revived, 2013


Neïl Beloufa, Superlatives and Resolution


Ed Atkins, Even Pricks, 2013


Ed Atkins, Even Pricks, 2013


Meleko Mokgosi, Pax Kaffraria: The Ruse of Disavowal, 2013


Erró, God bless Bagdad, 2003-2005


Dan Colen, Livin and Dyin, 2013


Dan Colen, Livin and Dyin, 2013


Dan Colen, Livin and Dyin, 2013


Antoine Catala, Il était une fois...


Antoine Catala, Il était une fois...


Lili Reynaud-Dewar, I’m Intact and I Don’t Care, 2013


Paulo Nazareth, Cadernos de Africa, 2013


Paulo Nazareth, Cadernos de Africa, 2013


Helen Marten, Mad Particles


Helen Marten, Mad Particles


Bjarne Melgaard, Untitled, 2012


Bjarne Melgaard, Untitled, 2012


Gabriela Friðriksdottir, Crepusculum Sculpture, 2011


Gabriela Friðriksdottir, Crepusculum Sculpture, 2011


Anicka Yi, Sister, 2011


Ed Fornieles, Maybe New Friends (Britney Rivers), 2013


Ed Fornieles, Maybe New Friends (Britney Rivers), 2013


Ed Fornieles, Maybe New Friends (Britney Rivers), 2013


Nate Lowman, Safe Travels, 2013


Nate Lowman, Trash Landing, 2013


Zhang Ding, Buddah Jumps over the Wall (Le Bouddha saute par-dessus le mur), 2012


Yang Zhen Zhong, Long Live the Great Union


Peter Wächtler, Untitled (Heat Up The Vehicle), 2013


Tavares Strachan gallery, Invisible Astronaut 1 & 2, 2013

 


Tavares Strachan gallery, Invisible Astronaut 1 & 2, 2013


Alexandre Singh, Assembly Instructions (The Pledge- Michel Gondry), 2012


Laure Prouvost, Before before, 2011


Laure Prouvost, Before before, 2011


Laure Prouvost, Before before, 2011


Fabrice Hyber, Prototype de paradis


Fabrice Hyber, Prototype de paradis


David Douard, 4NIMORPH5, 2013


David Douard, 4NIMORPH5, 2013


Ian Cheng, Entropy Wrangler, 2013


Ian Cheng, Entropy Wrangler, 2013

www.biennaledelyon.com/uk/2013-edition