Foto

Mākslas efekts???

Arterritory.com


10/09/2013

5. septembra vakarā Latvijas Nacionālajā operā (LNO) norisinājās operas nama 150 gadu jubilejas koncerts un svinīgajam notikumam veltīta pieņemšana, un īpašu uzmanību tajā izpelnījās māksliniece Katrīna Neiburga, kura pasākumu apmeklēja krekliņā ar provokatīvu uzrakstu “Grende, atkāpies”, kas nodrukāts studijā “DARVA”. Pēcāk sekoja aicinājums, ka ikvienam ir iespēja darbnīcā ierasties ar savu krekliņu un to apdrukāt. Taču studijas “DARVA” pārstāvis Aleksandrs Breže Arterritory.com atklāj, ka krekli nodrukāti ir pavisam maz, sāk rasties priekšstats, ka cilvēkiem viņus ir bail nēsāt.

Ņemot vērā ap notikumu izraisīto ažiotāžu un nozares nevienprātību, kā arī aizsākto kustību Facebook vietnē, Arterritory.com nolēma apjautāt māksliniekus un kultūras darbiniekus, vaicājot, vai, viņuprāt, mākslai piemīt politiska protesta spēks? Vēsturē vairākkārt pierādījies, ka valsts vara mākslas ietekmi nereti izmanto savos nolūkos, bet vai mākslas aktam piemīt arī reāls pretspēks? 

Tālab jautājām: Cik efektīva šodien var būt māksla kā sociāla un politiska protesta forma? Un cik lielā mērā mākslai piemīt spēja saliedēt?

Kaspars Zariņš, mākslinieks
Kas ir kultūra? Tā būtībā ir mūsu dzīves spogulis visās tās formās. Tai jābūt mūsu domāšanas pamatā kā pašsaprotamai izpausmei. Tā nerodas pēc pasūtījuma vai uzspiestā veidā, tai vienkārši ir jābūt kā dvēseles šķautnei. Māksla kā protesta forma savā būtībā ir vienmēr, jo to rada indivīds ar savu un tikai savu domu. Sabiedrības reakcija ir atkarīga no tās jūtīguma pakāpes, kurā tā atrodas. Reaģēšana ir solis pretī stāvokļa uzlabojumam. Sabiedrības saliedētība rodas tad, kad tā jūt zināmus draudus no apkārtnotiekošā. Iespējams, ka trāpīgs mākslas vai cits sociāls akts kalpo kā ierosinātājs sabiedrības pārtapšanas un attīrīšanās procesam. Nejēdzības mums seko visur. Jautājums, vai mēs tās gribam redzēt un izteikt savu attieksmi?

Andris Vītoliņš, mākslinieks
Te gan rodas jautājums vai T-krekls ar uzrakstu ir māksla vai politisks plakāts? Par to var ilgi diskutēt, bet efekts ir panākts un problēma ir detonējusi. Ja runā par saliedētību, nezinu. Jā, tie, kas cīnās, ir saliedēti, arī pretinieki kļūst saliedēti, bet rezultātā izveidojas vairākas kaujas nometnes. Interesanti, kāds būs iznākums?

Arnis Balčus, fotogrāfs, portāla FK redaktors
Māksla nav ne ar ko īpaši efektīvāka par jebkuru citu protesta formu, vai tas būtu ieraksts tviterī vai pikets uz ielas. Galvenais ir ideja, kas spēj uzrunāt masas. Šis “kultūras protests” ir tik ievērojams, jo mēs, kultūras darbinieki, mūžsen esam šakāļu bars, kas spēj noēst ikvienu. Un esam tik vienoti, jo Grendei, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, nav “aizmugures”, viņa nepārstāv (nelobē) kādu nozari, kas par viņu tagad varētu aizlikt kādu labu vārdu.

Gļebs Panteļejevs, mākslinieks
Par efektīgāko sociālā un politiskā protesta formu uzskatu dalību vēlēšanās un politiskajā procesā, nevardarbīgu pretošanos un izņēmuma gadījumos revolucionāro sacelšanos. Ar saliedēšanu ir mazliet citādi, jo universālā mākslas valoda var kļūt par  komunikācijas līdzekli starp savstarpēji atsvešinātām grupām. Jāatzīst, skan diezgan naivi. Pats personīgi uzskatu mākslu vispirms par profesionālo nodarbi. Jūs taču negaidīsiet no virpotāja izgatavotas detaļas protestu pret valsts politiku mašīnbūves jomā?

Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore
Māksla kā sociāla un politiska protesta forma šodien var būt visai efektīva, to pierāda neskaitāmi gadījumi visā pasaulē. Īpaši, ja vēstījuma paušanā tiek iesaistīti reklāmas medijam pieejamie rīki un raksturīgie izteiksmes līdzekļi. Tas viss apvienojumā ar sociālo tīklu izmantošanas milzīgo potenciālu var būt gana aktīvs un spēcīgs noteiktas sabiedrības daļas saliedēšanas faktors. Tomēr šajā straujajā un ātri mainīgajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu laikmetā tas var būt arī ļoti mānīgs, jo katrs nākamais vēstījums var nomākt iepriekšējo, nolemjot to aizmirstībai. Noteicošais ir, cik spēcīgs ir bijis pats mākslas fakts.

Ivars Drulle, mākslinieks
Māksla, kuras virsuzdevums ir sociāls vai politisks protests, gandrīz vienmēr ir draņķīga, didaktiska un plakana. Kapitālisma kundzībai pār brīvo cilvēku vai Tibetas neatkarībai veltīti plakāti vai akcijas var aplidot ziņu aģentūras, bet tiem visdrīzāk ir maz sakara ar kvalitatīvu mākslas faktu. Galvenā problēma tāda, ka gandrīz visi mākslinieki, it sevišķi jaunie, pēc definīcijas ir kreisi noskaņoti un mīl protestēt, bet tāds miljonbalsīgs, paēdis protesta koris, kas neiziet no savas komforta zonas un neriskē, ir neefektīvs. 

Māksla, kas saliedē?  Tāda liela glezna vai skulptūra, pie kuras cilvēki vienojas un ar degošām acīm dodas aizstāvēt savus ideālus? Tikai ne to! Tomēr saprotu, ka kara laikā, grūtā brīdī var piedzimt dziesma, piemēram, “Internacionāle”, “Lili Marleen” vai “Zilais lakatiņš”, tā var pārņemt masas un cilvēki var iet nāvē, to dziedot. Ja to sauc par mākslu, tad tā var saliedēt. 

Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja
Katrīnas Neiburgas iznāciens, manuprāt, ļoti skaidri parādīja, cik māksla var būt spēcīga politiska protesta forma, kā arī nevar nenovērtēt tās spēju saliedēt cilvēkus. Lavīnveidīgā reakcija facebook vietnē ar nosaukumu “Grende, atkāpies!” to tikai apliecināja. Tikai, manuprāt, šeit būtu svarīgi pamanīt, cik tālu darbojas mākslinieka iedvesmota sabiedrības aktivitāte un kur sākās politiķu manipulācija un mākslinieka rīcības instrumentalizēšana. 

Orests Silabriedis, muzikologs
Katrīnas Neiburgas iznācienu uz LNO skatuves krekliņā ar zināmo uzrakstu uzskatu par bezgaumību, un prasīt kultūras ministra atkāpšanos budžeta samērā sekmīgas veidošanas laikā liekas nepārdomāti un tuvredzīgi. Turklāt neesmu drošs, ka lielākā daļa laikabiedru, kas portālos un citviet vai plīst no sašutuma, ir labi informēti par LNO un ministrijas attiecībām – visticamāk, tāds nav gandrīz neviens no mums. Nekompetentām emocijām kūsājot, pazūd problēmas potenciālā risinājuma racionālais grauds. Ja nu mums kaut kas šajā situācijā tiešām trūkst, tad tā ir prasmīga, vēsprātīga situācijas analīze, un tas noteikti nav ne muzikologu, ne mūzikas žurnālistu, bet gan pētniecisko žurnālistu pienākums.

Runājot plašāk, mākslinieku protesta formām vairumā gadījumu, manuprāt, ir tāda kā pašizrādīšanās pieskaņa. Ja māksla pati ar saviem līdzekļiem nespēj cilvēkos rosināt domāšanu, tad šādas akcijas jau nu ne tik nespēs. Tas attiecas arī, piemēram, uz slaveno Pussy Riot gadījumu, kad labais tonis mūsu valstī skaitījās nosodīt Krievijas rīcību. Un vai atceraties, kā pulks t.s. viedokļu līderu uzreiz bruka virsū visiem, kas neprotestēja pret meiteņu tiesāšanu? Protams, ir arī veiksmīgi mākslinieku attieksmes paušanas paraugi, piemēram, nāk prātā grupas Voinaloceklis uz paceļamā tilta Pēterburgā – tur bija gan saturs, gan zināma elegance, tomēr šādu piemēru nebūs pārāk daudz.

Un vēl – tas, ka cilvēks ir veiksmīgs mākslā, nebūt nenozīmē, ka viņš vienmēr ir arī gana kompetents izteikumos par citām eksistences formām. Diezgan maz būs tādu, kas ir vienlīdz gudri mākslinieki un dzīves vērotāji. Patiesībā vislabāk būtu, ja katrs runātu tikai to, ko tik tiešām zina (to attiecinu arī uz sevi), taču tad mēs, iespējams, dzīvotu neizturamā klusumā.

Zane Čulkstēna, kim? Laikmetīgās mākslas centra dibinātāja un valdes priekšsēdētāja
Tas ir sarežģīts jautājums. No vienas puses māksla nav un nevar būt funkcionāla – tā nevar kalpot tikai kā līdzeklis noteiktas ziņas vai informācijas pārnešanai (tas ir primāri reklāmas un propagandas lauciņš). No otras puses atkal, protams, visa māksla sakņojas savā un plašāk cilvēces vēsturē, līdz ar ko tā neizbēgami ir politisku ideju un sociālu kontekstu pārsātināta. Arī tās “iemiesotās jēgas” (aizņemoties Danto embodied meaning) būtība ne tikai neierobežo ideju un tēmu loku, bet jo vairāk – liek domāt par būtisko. Par to saliedēšanu – nezinu. Šajā plurālisma laikā tā vairāk vieno nevis idejās, bet pašā domāšanas un saprašanas procesā. 

Māra Traumane, mākslas teorētiķe
Šajā gadījumā, ar to es domāju viedokļus par LNO vadības izveidi, būtu jānošķir mākslas izpausmes un mākslinieka personiskā un politiskā nostāja un rīcība. Esmu pārliecināta, ka mākslinieka iesaistīšanās un drosme paust kritisku viedokli par varas lēmumiem spēj gan iedvesmot līdzcilvēkus, gan aktivizēt sabiedrību, un, es ceru, veicināt arī tās saliedēšanos. Ne velti pēdējo gadu kritiskajā teorijā un diskusijās par mākslas politisko spēku tik nozīmīgi kļuvuši solidaritātes un mākslinieka pilsoniskās iesaistīšanās (agency) jēdzieni. Svarīgi, lai Latvijā mākslinieki un institūcijas biežāk apzinātos solidaritātes un uzdrošināšanās nepieciešamību.

Runājot par mākslas vēstījumu, domāju, ka sabiedrisko procesu tulkošanai jaunā mākslas darbā nereti vajadzīgs laiks un iedziļināšanās. Taču, vēršoties pie katra skatītāja individuāli, māksla spēj atgādināt par universālām tēmām un liek apjaust, piemēram, netaisnības un vardarbības, kā arī politisko interešu sekas. Ar kritikas, ironijas vai pat novērojuma palīdzību tā nereti rosina pārvērtēt politiskos un sociālos kontekstus. Māksla spēj būt politiska arī netiešā veidā, mikro-politikas līmenī, kā to skaidro populāri teorētiķi Suely Rolnik un Žaks Ransjērs. Arī šeit būtiska ir mākslinieka izvēle domāt par šodienas, pagātnes vai nākotnes politiskajiem vai sociālajiem procesiem.

Laima Slava, mākslas kritiķe un izdevniecības “Neputns” radošā direktore
Manuprāt, māksla kā sociāla un politiska forma nav īstais šodienas jautājums. Protests ir normāla demokrātiskas sabiedrības dzīves daļa un arī mākslinieks tajā piedalās, nereti gluži naivi, jo ir sakāpināti emocionāls. Viņš izmanto sev saprotamus un pieejamus līdzekļus, teiksim, kādu vizuālu zīmi, uzrakstu utt. Šodienas jautājums ir par šī protesta iemeslu – satraukumu, ka kultūras joma Latvijā valstiski visaugstākajā līmenī kļūst par personisku rēķinu kārtošanas arēnu, privātu ambīciju, nevis valstiska redzējuma virzītu lēmumu diktētu. Turklāt tas ir lavīnveida process, kas atver slūžas un mediju platformu arī citiem “rēķinu kārtotājiem”. Šajā jezgā vispār pazūd aktuāli būtiskie jautājumi, kas patiešām kultūras jomā šobrīd jārisina – kaut vai sāpīgais muzeju eksistences un attīstības jautājums. Ja bezatbildīgi, sīkas atriebības tieksmes vārdā profesionāļu vērtējumu ignorē valsts amatpersona, kuras uzdevums ir nācijas kultūras uzplaukuma vārdā pārredzēt un virzīt kopējos tās attīstības procesus, tad es jūtu apdraudētu ticību savas valsts vadīšanas godaprātam.