Foto

Ko nozīmē vadīt Ziemeļvalstīs lielāko mākslinieku rezidenci? Intervija ar HIAP direktoru Jāko Rustaņu

Arterritory.com


10/09/2013

Līdz 1. novembrim mākslinieki no visas pasaules var iesniegt pieteikumus atvērtajā konkursā, lai nākamā gada rudenī vairākus mēnešus vadītu Ziemeļvalstīs lielākajā rezidencē HIAP. Tā atrodas Helsinkos, un 12 darbnīcas ir izmitinātas divās diametrāli pretējās vietās – vecā rūpnīcā Helsinku ostas rajonā un uz romantiskas salas, 18. gadsimta barakās, kas atrodas 15 minūšu braucienā no pilsētas centra. Lai uzzinātu vairāk par to, ko nozīmē vadīt rezidenci padsmit māksliniekiem, kādas bija lielākās grūtības, to izveidojot, un kādu lomu rezidenču modelī spēlē pilsēta, vide un vietējo iedzīvotāju attieksme pret laikmetīgo mākslu – devāmies uz Helsinkiem, lai satiktu HIAP vadītāju Jāko Rustaņu (Jaakko Rustanius).

KABEĻU RŪPNĪCA UN ROMANTISKA SALA

“Tā bija viena skumja diena manā dzīvē, kad nezināju, ko uzņemos,” stāstu par HIAP rezidenci, jokodams sāk tās direktors Jāko Rustaņs, kad apsēžamies pie loga KIASMA muzeja kafejnīcā. Viņš pasūta zaļo tēju ar medu. Jāko seju vienlaikus rotā raižpilna pārstrādāšanās un neizsmeļama spēja par to visu pasmieties. Pēc profesijas Jāko Rustaņs ir gleznotājs, kurš pēdējos gadus ir vadījis birokrātijas valgos, pildot papīru kaudzes, lai Ziemeļvalstīs lielākā mākslinieku rezidence HIAP arvien attīstītos. Viņam tīk pakavēties atmiņās par laiku, kad pats uzturējies kādā rezidencē Romā un sešus mēnešus neesot darījis neko citu kā vien strādājis pie molberta. Bet jau nepilnus desmit gadus viņš velta tam, lai ko tikpat iedvesmojošu baudītu citi mākslinieki viņa vadītajā rezidencē Somijā – brīvību no ikdienas darbu rutīnas, lai radītu.

“2005. gadā mani pieaicināja pārņemt aizsāktu iniciatīvu, kurai trūka līdzekļu un vēriena. Kopš sāku strādāt HIAP rezidencē, tā ir kļuvusi desmitkārt apjomīgāka.” Tā gan nav bijusi mērķtiecīga stratēģija – kļūt par lielāko Ziemeļvalstīs, atzīst Jāko. “Drīzāk laimīgu sakritību virkne.” Tika slēgta mākslas organizācija NIFKA, uz vēsturiskās cietokšņu salas Suomenlinna pametot sarkano ķieģeļu divstāvu barakas, kas celtas 18. gadsimtā. NIFKA darbības laikā jau 20. gadsimta 70. gados te tika izbūvētas mākslinieku darbnīcas. “Vairākus gadus telpas stāvēja tukšas,” stāsta Jāko, “jo pašvaldībai necēlās roka tās izīrēt kuram katram.” Ar vēlmi uz salas atjaunot skandināvu mākslinieku rezidenci, tika meklēti jauni īrnieki. Jau atkal citu sakritību rezultātā laimīgā loze 2009. gadā krita HIAP rezidencei, kuras centrālā mītne tobrīd bija Kabeļu rūpnīca (Cable Factory), kas reiz bija Nokia ražotne, bet nu pārtapusi radošo biroju pūznī.

“Šobrīd rezidentiem ir iespēja uzturēties vai nu industriālajā Kabeļu rūpnīcā vai uz romantiskās Suomenlinna salas, izolēti no urbānās kņadas. Tomēr ne māksliniekiem to lemt, kur viņi dzīvos. To izlemjam mēs,” saka Jāko.

Kad, gatavojot materiālu par HIAP rezidenci, vēlāk uzrunāju divus māksliniekus – latvieti Krišu Salmani un horvātu animatoru Marko Tadiku, kas savulaik tur uzturējušies, izrādās viņi nonākuši tieši uz salas. Turklāt abiem tas sākotnēji bijis kā pārsteigums – pēkšņi nokļūt tik neurbānā vidē, kaut devušies uz Somijas galvaspilsētu.


HIAP rezidence uz Suomenlinna salas

“Biju HIAP 2012. gadā no janvāra sākuma līdz marta beigām,” Arterritory.com stāsta Krišs Salmanis. “Ļoti cerēju dzīvot rūpnīcā, jo valdzināja milzīgā, nemīlīgā ēka un visa rajona atsvešinātā gaisotne. Taču nokļuvu uz Suomenlinna salas. Tā sākumā šķita pārāk romantiska – pēc 15 minūtēm ar kuģīti no Helsinku centra nonāc 18. gadsimta fortifikācijas meistardarbā, kas dēvēts pat par ziemeļu Gibraltāru. Kā jau tas mēdz gadīties, nopietnu militāru lomu ideālais cietoksnis nav spēlējis. Šobrīd tur ir ap 800 vietējo iedzīvotāju, brīžiem uzrodas tūristi un zaķi. Redzēju arī sermuli. Ziemā pamatīgi sasniga un jūra aizsala, varēju netraucēti ķimerēties ar savu darbu. HIAP laikā uztaisīju “Garās dienas” animācijas daļu. Tā ir filmiņa, kur Latvijas ainavā uzbūvējas, noveco un sabrūk šķūnis. Apmēram reizi nedēļā ieradās kāds viesis no rezidences biroja. Parunāties, paskatīties, kas noticis ar šķūņa modeli, iedzert kafiju. Pēc brīža tas jau likās diezgan bieži. Ja salīdzina ar dažu citu rezidenci, tad HIAP man lika pilnīgu mieru un paļāvās, ka zinu, ko daru. Ir gadījies, ka citviet rīkotāji ir manāmi satraukušies un viņiem tā arī pasprūk: “Mēs par tevi maksājam lielu naudu, mums vajag rezultātu!” Tad satraucos arī es un iestājas darījumu attiecības. Helsinkos viss beidzās labi, animācija tika rādīta somu interesentiem gan tapšanas laikā (ar tēju un diskusijām), gan pabeigtā variantā galerijā tai pašā Kabeļu rūpnīcā. Kopš tā laika “Garā diena” ir pabijusi gan Survival Kit festivālā, gan Purvīša balvas izstādē, gan ASV, tagad Zviedrijā. Tur arī sāku domāt par darbu, kas beigās kļuva par šūpojošos koku Venēcijas paviljonā,” saka Salmanis, kurš šogad ar mākslinieku Kasparu Podnieku pārstāv Latviju 55. Venēcijas mākslas biennālē.

“Uzturējos rezidencē uz Suomenlinna salas 2012. gadā no aprīļa līdz jūlijam un piedzīvoju visa veida laikapstākļus. Gan spēcīgas sniega vētras, gan siltas vasaras dienas (un naktis). Man tas bija ļoti produktīvs periods, jo trīs mēnešos radīju animāciju, kas parasti ievelkas uz pusgadu,” Arterritory.com stāsta horvātu mākslinieks Marko Tadiks un piebilst, ka salas skaistā vide varot iedvesmot ikvienu.


Šobrīd Kabeļu rūpnīcas darbnīcās var arī dzīvot un pārnakšņot

“Kabeļu rūpnīcā ir trīs darbnīcas, bet sākumā nebija vietas gulēšanai, pat ne duša,” atceras Jāko Rustaņs. Atkarībā no Kabeļu rūpnīcas tābrīža vadības un pielaidības, HIAP māksliniekiem tika īrēts vēl atsevišķs dzīvoklis pilsētā vai nu arī ļauts pārnakšņot turpat darbnīcā. “Rezidences mākslinieki uz dušu tolaik gāja dažus kvartālus tālāk – karatē klubā Dojo. Neviens nesūdzējās, visi bija laimīgi!” Smejas Jāko. Vēlāk, kādam arhitektūras birojam pametot Kabeļu rūpnīcu, HIAP radās iespēja telpas paplašināt, uz kā rēķina tika iekārtots viss nepieciešamais mākslinieku dzīvošanai. Šobrīd Kabeļu rūpnīcā var vienlaicīgi uzturēties trīs mākslinieki, bet uz Suomenlinna salas – deviņi.

KONKURSS PAREDZ PĀRSTEIGUMUS

Kas rezidences māksliniekiem ir jārada uzturēšanās laikā? “Tā kā tie ir divpadsmit mākslinieki, nav vienas pieejas, ko mēs no viņiem prasām. Turklāt ir arī vairākas programmas, uz kādām ir iespēja pieteikties. Tostarp tradicionālā rezidence, kas izsludina konkursu divreiz gadā un uz kuru var pieteikties līdz 1. novembrim, kā arī pavasarī.” Ik gadu tiek saņemti vairāki simti pieteikumu. Uzturēties var no viena līdz trim mēnešiem. Par brīvu tiek dota darbnīca un vieta dzīvošanai. Par ceļu un iztiku ir jāmaksā no savas kabatas. Tāpat rezidences darbinieki neatsaka palīdzību, meklējot kontaktus – atkarībā no mākslinieka vēlmēm. Iepazīstina ar kādu galeriju vai organizāciju. Atsevišķas rezidences programmas paredz arī ceļa un iztikas nomaksu. Bet tās parasti ir piesaistītas kādai noteiktai tēmai, jo to atbalsts ir projektu finansējums.

Kā izvēlēties rezidentus no vairākiem simtiem pieteikumu? Kā nojaust, ka mākslinieks tik tiešām ir spējīgs īstenot to, ko apņemas? “Vienmēr ir jārēķinās ar pārsteigumiem,” atzīst Jāko. “Tāpēc pastāv viedoklis, ka prātīgāk būtu nerīkot atvērto konkursu, bet gan uzaicināt konkrētus māksliniekus. Darboties gluži kā kuratoriem. Tā ir drošāk, paredzamāk. Bet man tāda pieeja nepatīk. Ir tik daudz piemēru, kad, tieši pateicoties demokrātiskajai atvērtā konkursa sistēmai, esam sastapuši lieliskus māksliniekus, par kuriem iepriekš pat nenojautām.”

HIAP REZIDENCES IEVIRZE – SABIEDRĪBU PADARĪT ATVĒRTĀKU

Pēc kādiem kritērijiem rezidences vadība izraugās tos dažus laimīgos? “HIAP visbiežāk atbalsta tos projektus, kas demonstrē potenciālu iziet ārpus darbnīcas sienām. Varbūt nav īsti godīgi, ka neatbalstām māksliniekus, kas vēlas tikai to vien, kā ieiet savā studijā, radīt darbu un viss. Jo kā gleznotājs es nodarbojos tieši ar to. Taču HIAP īsteno citu ievirzi, un es diez vai iekļūtu HIAP izraudzīto kārtā,” atzīst Jāko.

Kāpēc tā? Arguments esot konkrētais konteksts, proti, Somija, kuru Jāko jokodams raksturo kā izolētu zemi tālu prom no pasaules. Turklāt arī somu mentalitāte ir būt intravertiem. “Līdz ar to mākslai šeit ir īpaša loma – to mainīt. HIAP cenšas kļūt par starpnieku, par savienotāju. Dot iespēju un nepieciešamību cilvēkiem satikties. Ja kāds neiziet no savas darbnīcas un pēc rezidencē pavadītājiem mēnešiem atgriežas mājās, Somijai tas ir bijis nebijis. Kāpēc ir tik svarīgi to mainīt? Tāpēc ka šeit ir ļoti grūti kaut ko sarunāt. Ir skaļi jāklauvē pie organizāciju durvīm, lai kāds tās atvērtu. Mums vienu gadu bija lielisks poļu mākslinieks, kas veidoja ļoti provokatīvu darbu, tiešā veidā saistītu ar Somijas vēsturi un politisko situāciju. Uzrunājām KIASMA muzeju, bet viņi atteicās to eksponēt. Ir netlaidīgi jāstrādā, lai sabiedrību padarītu atvērtāku.”

POLITISKĀS MĀKSLAS PIETEIKUMUS NESŪTĪT

Vai tas nozīmē, ka HIAP dod priekšroku mākslai, kas reaģē uz politisko situāciju? “Nē, noteikti nē. Esmu ārkārtīgi aizdomīgs, kolīdz runa ir par politisku mākslu. Jo es tādai neticu. Tādas nav! Neticu, ka ir iespējams ar mākslas aktu ietekmēt politiku. Kāpēc? Jo tās ir divas dažādas sfēras – politika un māksla. Līdzīgi kā literatūrā ir ilglaicīga tradīcija apspriest sociālās problēmas. Piemēram, Viktora Igo darbos. Bet tā tik un tā ir literatūra! Tā nav politika. Politiku un mākslu saista tas, kā cilvēki viens pret otru attiecas. Ja tomēr mākslinieks vēlas rīkot sabiedriskas akcijas, tad, manuprāt, ir jānodarbojas ar saliedēšanu. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā cilvēki ir sagrupējušies mazās kopienās. Šī sadrumstalošanās notiek arvien sīkākos sabiedrības gabaliņos. Īsteni aktīva māksla būtu tā, kas šos gabaliņus atkal salipinātu kopā, kas liktu cilvēkiem apvienoties. Ko tieši darīt? Vienalga! Kaut vai gleznot vienam otra portretus. Turpretim, ja mākslinieks uzskata, ka politiski aktīva māksla ir uzgleznot “sliktos kapitālistus”, tad tā ir šaura un pārlieku tieša domāšana.”


Kabeļu rūpnīca Helsinkos, kur izvietotas trīs no 12 HIAP darbnīcām

IZAICINĀJUMS, VADOT REZIDENCI

“Pats grūtākais bija un joprojām ir – iegūt atpazīstamību,” par darba garozu, vadot rezidenci, stāsta Jāko. “Patiesībā tikai saujiņa cilvēku zina, kas mēs esam. Bet gadu gaitā esmu sapratis, ka tas ir neizbēgami, jo lieta tāda, ka rezidence nav kultūras centrs, tā ir privāta un individuāla lieta. Tie, kas te piesakās un nokļūst, tie arī te uzturas un strādā. Tās nav regulāras lekcijas vai citi publiski pasākumi. Tālab gadu gaitā esmu atsacījies no domas, ka mums par varītēm ir jākļūst visā pasaulē labi zināmiem. Tie, kurus mūsu rezidence interesē, to uzzina. Esmu sapratis, ka rezidences uzdevums ir būt neredzamai, caurspīdīgai. Mēs esam vidutājs starp mākslinieku un organizācijām vai galerijām, ar kurām autors vēlētos sadarboties. Mēs esam iespēju lauks, lai sadarbība notiktu. Bet mums pašiem ir jāpaliek otrā plānā. Ļoti bieži ir bijis tā, ka tiek aprakstīta kāda izstāde, kāds autora projekts, bet nekur neparādās piebilde, ka darbs radīts HIAP rezidences ietvaros. Bet tāds ir rezidences liktenis.”

REZIDENČU MODELI NEVAR PĀRKOPĒT

“Nav viena modeļa, kādam HIAP rezidence sekotu. Jo veiksmīga rezidence ir tā, kas ir ļoti precīzi adaptēta vietējā vidē, ir sazobē ar lokālo realitāti. Rezidenču modeli nevar pārkopēt. Tokijā, kur īres maksas ir ārkārtīgi augstas, mākslinieku rezidencēs diez vai cerēsiet iegūt ilgstošu vientulību. Tokijas rezidences vairāk līdzinās birojiem, kuros tiek radīts kopdarbs. Viens no HIAP sadarbības partneriem ir Centre d’Art i Natura Farrera rezidence, kas atrodas virs jūras līmeņa visaugstākajā apdzīvotajā vietā Pireneju kalnos. Ciematā dzīvo aptuveni 50 cilvēki. Nenoliedzami šādai rezidencei ir jākļūst par daļu no vietējo iedzīvotāju dzīves. Tāpat arī šī Suomenlinna sala un ēka, tās vēsture, ir unikālu apstākļu kopums, kas šo HIAP rezidences vietu padara atšķirīgu kaut vai no uzturēšanās Kabeļu rūpnīcas telpās.”

SOMU PUBLIKA UN MĀKSLA

Kādu lomu Somijas iedzīvotāju dzīvē ieņem māksla? “Kad mākslas muzejā Ateneum notiek nacionāli nozīmīga vecmeistaru izstāde, stāv pat garas rindas. Bet ar laikmetīgo mākslu ir citādāk. Protams, ir attīstījusies pastaigu kultūra – tāpat kā cilvēki dodas uz teātri un kino, tā arī ieiet mākslas galerijās. Bet laikmetīgās mākslas auditorija ir šaura elite. Tomēr mani izbrīna, ka Somijā tie cilvēki, kas nāk, piemēram, no klasiskās mūzikas izglītības, visbiežāk neko īsti nesaprot no laikmetīgās vizuālās mākslas. Tas kārtējo reizi apliecina šo norobežošanos vienam no otra, ko es vēlētos mainīt. Ja runāju ar kādu no Sibēliusa akadēmijas un saku, ka esmu gleznotājs, man jautā “Ar kādu glezniecību jūs nodarbojaties? Figurālo vai nefigurālo?” Tādās reizēs saķeru galvu, jo tāds jautājums nodod, ka cilvēks nezina neko, kas mākslā noticis kopš 1950. gada. Laikmetīgās mākslas muzejs KIASMA šādā situācijā cenšas būt pēc iespējas atvērts visai sabiedrībai un teju izmisīgi cenšas atrast arvien jaunas auditorijas grupas. Piemēram, rīkojot pasākumus skeitbordistiem. Tas ir jauki un saprotami, bet šķiet nedaudz mākslīgi. Uzticamākā auditorija veidojas citādāk.”

HIAP NĀKOTNES PLĀNI

“Aktīvi domājam par to, kā savienot vairākas mākslas jomas. Uzņemt rezidencē horeogrāfus, kino cilvēkus, rakstniekus, klasiskos mūziķus, aktierus u.c., ne tikai vizuālos māksliniekus, kaut tiem būtu jābūt pārsvarā. Jo es ticu, ka tieši šādi apstākļi veicinātu vēl lielāku radošumu. Domāju par to, kā HIAP kļūt starpdisciplinārākiem. Kaut vai tālab, lai cilvēks no Sibēliusa akadēmijas zinātu, ar ko nodarbojas laikmetīgs mākslinieks, jo trīs mēnešus būtu strādājis tādam kaimiņos.”

www.hiap.fi