Te notiks Manifesta! Pāvels Gerasimenko no Sanktpēterburgas
Pāvels Gerasimenko
05/09/2013
Sanktpēterburgā gaidāmās Manifesta 10 aprises pirmām kārtām iezīmē nevis oficiālās preses relīzes, bet gan ieraksti feisbukā – parasti tā notiek kara vai pilsoņu konfliktu “karstajos punktos”. Bet mēs neesam karā – tikai slavenā Eiropas biennāle pirmo reizi ir šķērsojusi Eiropas Savienības robežu, un jau uzreiz šī pasākuma darbība kļuvusi daudzkārt sarežģītāka. Mūsdienu biennāles un tradicionālā lielā muzeja “hibridizācijas” pirmie savādie augļi jau zaudējuši mediju sacensībā. Mijiedarbojoties lēnam, uz mūžību vērstam muzeja darbam un stingram ceļojošās biennāles divu gadu ritmam, rodas iespaids, ka Ermitāža nekur nesteidzas. Divas daļas – klasiskā un aktuālā māksla – pieskaņojas viena otrai ar grūtībām – cik tas iespējams Krievijas apstākļos. Muzejs ar 250 gadu vēsturi pakļauj sev 20 gadus veco Manifestu, kurai nomadisms un mobilitāte ir gandrīz vai raksturīgākās iezīmes.
Pirmā savu viedokli izteica Jekaterina Degotja (Екатерина Дёготь) – pazīstamā krievu mākslas kritiķe šā gada 22. februārī feisbukā paziņoja, ka desmitā Manifesta notiks Sanktpēterburgā. Un tikai pēc piecām dienām sekoja oficiāla preses relīze. Vispirms Ermitāža pārliecinoši solīja paziņot pamatprojekta kuratora vārdu pavasara beigās. Gāja laiks, un Manifestas vadība 22. maijā jau paguva izraudzīties Cīrihi par 2016. gada biennāles pilsētu (šo ziņu daudzi uztvēra pat kā rezerves variantu iespējamai Sanktpēterburgas neveiksmei). Tikai 28. jūnijā tā pati nenogurdināmā Degotja ar norādi leak izpauda Kaspera Kēniga (Kaspar König) vārdu; tūlīt pēc tam portāls ArtGuide atklāja arī projekta nosaukumu – “Kopš tā laika, kad Pēterburga ieguva vārdu”. Viss kļuva par Polišinela noslēpumu, bet Ermitāža turējās braši, laiku pa laikam oficiāli paziņojot, piemēram, par Manifestas prezentāciju decembrī starptautiskā kultūras forumā, kur biennāli pieteikšot ar devīzi “Pilsēta kā izstāžu telpa” (kas varbūt vēl notiks). Visticamāk, kuratora kandidatūra un projekta tēma bija zināma, pirms sākās juridiskā saskaņošana, kas ilga vēl pāris mēnešu. Tās sarežģītību var vien nojaust, bet 15. augustā kuratora līgums ar Kasperu Kēnigu tika parakstīts. Preses konference, kas atbilstoši noteikumiem seko pēc šādiem notikumiem, tiek rīkota vēl pēc trim nedēļām, un tā paredzēta Ermitāžā 5. septembrī. Bet Manifesta 10 atklāšanas datums jau sen ir noteikts – 2014. gada 28. jūnijs, un laika atlicis ļoti maz.
Brīdis, kad tiek parakstīts līgums ar Manifesta 10 galveno kuratoru Kasperu Kēnigu. Foto: Hermitage XXI Century Foundation
Pirmajai ziņai par Manifestu Sanktpēterburgā sekoja Degotjas jautājums: “Interesanti, kā tas saskan kopā ar likumu par geju propagandu, Lolitas fobiju un tamlīdzīgām pareizticīgo histērijas izpausmēm?” Lai formulētu vienu no galvenajām problēmām, ar ko saskarsies biennāles rīkotāji, nav jābūt gaišreģim: Sanktpēterburgā ierosmi radušais likums par “geju propagandas aizliegumu”, tāpat kā citi diskriminējošie likumi, ir pieņemts valsts līmenī. Pilnīgi iespējams – un tā jau ir bijis – ka aiz mediju masveida histērijas slēpjas tradicionālais krievu pofigisms, tomēr netolerantas sabiedriskās gaisotnes radīšanu pasaule uztvertu diezgan nopietni.
Kad Sanktpēterburgas Manifesta sāka iegūt reālas aprises, portālā Change.org parādījās petīcija ar aicinājumu nerīkot biennāli vai arī boikotēt to, protestējot pret cilvēktiesību pārkāpumiem un atbalstot LGTB organizāciju. Petīcijas autors ir īru mākslas kritiķis un kurators Noels Kelijs (Noel Kelly). Savu aicinājumu viņš ar plakātisku uzskatāmību ilustrējis ar Kirila Kalugina (Кирилл Калугин) fotogrāfiju – geja, kas Pils laukumā iznāca ar varavīksnes karogu pretī desantnieku pūlim. Uzreiz redzams, ka petīcijas autors situāciju vērtē pēc plašsaziņas līdzekļu vēstījumiem un diezin vai pārzina vietējo kontekstu. Zem Kelija prātīgā, emocionālā un personisko ieinteresētību demonstrējošā teksta savus parakstus likuši vairāk nekā pusotrs tūkstotis cilvēku. Jādomā, ka nebūt ne visi petīciju parakstījušie tiecas pēc Manifestas atcelšanas Sanktpēterburgā, lai arī ideja boikotēt pilsētu, kura pieņēmusi homofobu likumu, ir bijusi izteikta arī iepriekš. Drīzāk šie cilvēki negrib, ka tiek noklusētas problēmas. Savukārt tas atšķir citu petīciju – atbalstu Sanktpēterburgas Manifestai. Šis aicinājums parādījās vēlāk, un pašlaik zem tā nav daudz parakstu. Tā autore, Smoļnija Brīvo mākslu un zinātņu institūta maģistrantūras studente, Elizabeta Matvejeva (Елизавета Матвеева) atšķirībā no Noela Kelija atrodas pašā notikumu virpulī, un viņai, šķiet, būtu labāk jāizprot vietējās problēmas. Bet uzsaukums gluds un diplomātisks. Emocijas autore paudusi savā feisbuka profilā – tā, piemēram, aicinot draugus parakstīties, Jeļizaveta tiešā tekstā raksta: “Beidzot arī pie mums jānotiek kaut kādai kustībai. Mēs, protams, esam purvs, bet visnotaļ simpātisks.” Turklāt mākslas vēsturi studējošā meitene protesta petīcijas atbalstītājus īsumā raksturo kā “pasaules mākslas sabiedrību”, it kā nesaprastu, ka nav nekādas vienotas (vēl jo vairāk ne ļaunprātīgas) “mākslas sabiedrības”, bet ir ļaužu grupas ar atšķirīgu nostāju. Pareizi izprotot protestu iemeslus, viņa neparāda savu attieksmi pret pieņemtajiem likumiem. Klišeju pārpilnais aicinājuma teksts beidzas gandrīz kā Ārlietu ministrijas nota: “Mēs aicinām visus parakstīt šo petīciju, lai atbalstītu Manifesta 10 rīkošanu Ermitāžā 2014. gada vasarā. Pretējā gadījumā tas draud ar neatgriezeniskām sekām,” interesanti – kādām?
Divi oponenti: Noels Kelijs...
...un Elizabeta Matvejeva
Manifestas direktore Hedviga Fijena (Hedwig Fijen) atbildēja Noelam Kelijam, apsolot paust savu nostāju pēc iespējas ātrāk, un pozitīvi novērtēja biennāles atbalstītāju iniciatīvu. Ne velti oficiālā puse lieto tādas pašas diplomātiski iemidzinošas intonācijas: “Manifesta nenodarbojas ar politiku, nešokē un neiedziļinās valsts kultūras kontekstos, tomēr pārliecināt un parādīt tolerantas, iecietīgas un izprotošas kultūrpolitikas nepieciešamību ir tās galvenais mērķis un uzdevums.” Pašlaik vēl nav skaidrs, kā saskaņot šos vārdus ar presē citētajiem nepārprotamajiem Kaspera Kēninga izteikumiem: “Es uzskatu, ka ir svarīgi cīnīties par savu intelektuālo neatkarību ik dienas. Es vienmēr priekšroku esmu devis kritiskajiem kreisajiem aristokrātiem, nevis sīkburžuāziskajiem likumdevējiem.” Tagad grūti iztēloties, kādu ideju kurators liks Ermitāžas biennāles tēmas pamatā. Šajā situācijā daudzi no Manifestas Sanktpēterburgā gaidīs atsauces uz neatliekamajām politiskajām problēmām, un nav šaubu, ka vilšanās gadījumā sekos asa kritika. Kaspers Kēnigs – bijušais Ķelnes Ludviga muzeja direktors – var pievilt visas gaidas un neparedzami pavērst sarunu muzeja labā. Tomēr biennālei, darbojoties ar vietējo kontekstu kā Manifestai, tas ne tikai būs jāmaina, pat jāuzspridzina. To gaida ikviens – gan tie, kas parakstījuši protestu, gan atbalstītāji. Tad Hedvigas Fijenas vārdos iezīmēsies citi akcenti: “Tie, kas pieprasa nerīkot Manifestu Krievijā, Sanktpēterburgā, līdz ar to pieprasa turpināt Austrumeiropas valstu kultūrizolāciju. Kādas kopējās kultūrattīstības iespējas pašreizējās robežās mēs atstājam sev un tām valstīm, kas dzīvo pēc citiem likumiem?”
Aiz stāsta par Manifestu Ermitāžā jaušams kārtējais sižeta iemiesojums par Rietumu vērtību recepciju Krievijas mentalitātei un realitātei. Pēc vispārizplatīta viedokļa, tieši šajā savdabībā meklējama Krievijā paredzētā mūsdienu mākslas projekta galvenā iezīme (jau minētā Jekaterina Degotja šo projektu vispār uzskata par “koloniālu”).
Kurš, ja ne Ermitāžas – nevis vienkārši liela muzeja, bet vienas no Krievijas “valsts valstī”, tāpat kā Marijas teātris un Pēterhofa – direktors labāk pārzina to visu? Pašlaik Mihails Piotrovskis (Михаил Пиотровский) turas pārliecinoši un apgalvo, ka viņam ir valsts varas atbalsts...
