RAKSTI  

Klasiskā meitene ar džezu sirdī. Vēstule no Grācas 0

Sintija Šmite
22/08/2013

Ja kāds man pirms pieciem gadiem sacītu, ka mācīšos un dzīvošu vāciski runājošā zemē, man būtu stipri jāapšauba sarunbiedra spēja saskatīt manu dvēseles dabu. Gara acīm redzēju sevi skrienot cauri Londonas ielām, reizi nedēļā stāvot rindā pēc mūziklu lētajām biļetēm, bet svētdienu rītos pēc Portobello apmeklējuma uz soliņa lasot žurnālu Temzas krastā un izliekoties par īstenu vietējo. Tāpat mana brīvība alka pēc ballītes futūrisma stilā Parīzes ielās un kalorijām bagātām brokastīm eklēra un karstās šokolādes izskatā. Bet, lūdzu, nelieciet man saprast vāciešu un austriešu pedantismu, punktualitāti, tīrās ielas un dīvainos darba laikus, kas sestdienās liek pāriem bučoties pēc nupat kā iegādāta dīvāna stāvvietā pie IKEA, bet svētdienās dara pilsētu mirušu, jo nekas nestrādā, izņemot baznīcas. Nesen kopā ar horvātu draugu nonācām pie secinājuma, ka regulāra kāpšana kalnos pat lietus apstākļos nav domāta tiem cilvēkiem, kuri cēlušies kā Afrodītes no jūras putām un kuriem saule vakaros noriet aiz horizonta, nevis aiz kalniem.


Klusā daba ar skulptūru Šlosbergā

Bet te nu es esmu un dziedu jau trīs gadus kā Džūlijas Endrjūsa (Julie Andrews) “Mūzikas skaņās” par šnicelēm un strūdelēm, karstumā meklēju patvērumu ēnā, nevis jūrā, un vakaros braucu mājās ar riteni pret kalnu. Šobrīd es jūtos laimīga šeit, nebaidoties to teikt skaļi, jo viss sliktais jau ir piemirsies. Arī tas, ka sākumā bija jāēd par 5 eiro nedēļā, kad lielākie svētki bija cepta ola ikdienišķo rīsu/kečupa vietā vai kad vakaros neesi spējīgs pat izmazgāt zobus, jo esi pārguris, visu dienu cenšoties saprast valodu, kurā nerunā. Lai arī kā tūristam vai iebraucējam sākumā ļoti labi iespējams iztikt ar angļu valodu, mācības un laipnība tomēr nāk caur vietējo mēli. Kā jau tam arī būtu jābūt. Izņēmums ir, ja vien mācies džeza nodaļā, kur mācības galvenokārt noris angļu valodā.

Grāca, otra lielākā Austrijas pilsēta, nevar lepoties ar Mocartu, kas padarījis Zalcburgu pazīstamu, savukārt Mocarta suvenīrus – par ienesīgu biznesu ļaudīm, kam ar komponistu nav nekāda sakara. Taču netālu no Grācas dzimis un uzaudzis ir Arnolds Švarcenegers, tāpat šeit dzīvojušas tādas personas kā diriģents Karls Bēms (Karl Böhm), komponists un diriģents Roberts Štolcs (Robert Stolz), kā arī rakstnieks un “mazohisma” radītājs Leopolds fon Zahers-Mazohs (Leopold von Sacher-Masoch). Grāca ir arī vispārzināma kā studentu pilsēta, jo tajā savstarpēji sadzīvo sešas universitātes un teju 40 000 studentu no visdažādākajām valstīm. Īpaši internacionāla ir mūzikas vide.


Pilsēta kalna galā - Šlosberga

Pabeidzot Rīgas Doma kora skolu un sekojot mūzikai ausīs, devos saules virzienā, lai atrisinātu sakrājušās disonanses tieši tur – Grācā. Protams, iesākumā bija jāpacīnās ar akordu savādāku pierakstu, pakaļ neskrienošiem skolotājiem un koordināciju starp kaut kā pierakstīšanu un klausīšanos, ātri vien izvēloties pēdējo. Lieliskākais ieguvums ir sastaptie draugi, paziņas un kolēģi. Sauc kā gribi, bet ir tur tā maģija, kad sajūti vienas valodas plūdumu ar personu no cita kontinenta, līdz pamazām zaudē pēdējās rasisma paliekas, ja tādas ir bijušas. Arī klišeja, ka līdz 25 jau būtu jābeidz augstskola un jādomā par kaut ko prātīgāku, šeit nav spēkā. Es ar saviem divdesmit biju teju jaunākā universitātē un sēdēju vienā solā ar sirmot sākušo matu īpašniekiem, jo visus vieno zinātkāre. Arī tāda kursa Latvijas izpratnē mums nebija, jo studentam šeit katram ir konkrēta programma, kas jāapgūst. Kurā semestrī un cik ilgā laikā, var pats brīvi plānot. No vienas puses – tā ir pretimnākšana pret tiem, kas mācās valodu vai strādā paralēli, no otras – patstāvība, jo pašam viss jāizdomā, lai pirms gala eksāmena visi semestri sagultos vieninieku rindās. Turklāt, lai arī ne īpaši mīlu teorētiskos priekšmetus, kā Kontrapunktu un Harmoniju, dažu pasniedzēju zināšanas un inteliģence, kā arī humora izjūta, tos pasniedzot, lika man neizlaist nevienu nodarbību un tvert katru vārdu.

Lai iestātos Mūzikas un Tēlotājmākslas universitātē (University of Music and Performing Arts Graz), ir jānoliek iestājpārbaudījumi izvēlētajā specialitātē, kas parasti ietver mūzikas teorētisko zināšanu pārbaudi, dzirdes pārbaudi un specialitāti – instrumenta spēli, dziedāšanu vai diriģēšanu – kā tas bija manā gadījumā. Ja izietas visas trīs kārtas, tad esi kļuvis par oficiālu studentu un vari sākt risināt sarežģītāko jautājumu – kur dzīvot un kā samaksāt īri. Nu jau uzskatu sevi par advancētu dzīvesvietas meklētāju, par ko liecina vairākkārtējas pārvākšanās pieredze un spēja būt pirmajai, kas izlasa sludinājumu un apskatās istabu/dzīvokli. Studentu ir daudz, pieprasījums ir liels, un visi meklē lētāko opciju savas lētuma izpratnes robežās. Ja esi latvietis bez bagātas tantes Amerikā, tad ātri iemācies nepieciešamo leksikas minimumu vācu valodā, lasi portālus, zvani uzreiz un sarunā tikšanos. Apskaties, ja ir “okei” (“ļoti patīk” var arī nekad nesagaidīt), uzreiz saki, ka ņemsi, bet tāpat turpini meklēt, jo dzīvokļa īpašnieki vai tavi potenciālie dzīvokļa biedri jebkurā gadījumā izvēlēsies sev tīkamāko. Neaizmirsti arī pārprasīt par maksu un to, vai viss patiešām ir iekļauts... un vai nebūs jāmaksā par mēbelēm, vai māklera pakalpojumiem utt. Ja tev ir jumts virs galvas, atliek vien parūpēties par to, kā samaksāt īri. Stipendijai universitātē var pieteikties, sākot no trešā semestra, kad esi pierādījis sevi kā apzinīgu studentu, pierādījumam izmantojot atzīmju lapu ar vieniniekiem un divniekiem (labākās atzīmes Austrijā, par ko mana mamma, protams, bija sākumā šokēta). Pirmajos semestros esi aktīvs un meklē dažādas iespējas, jo, kamēr tikai mācies valodu, darbu dabūt ir grūti. Man palīdzēja organizācija “Labie Darbi”, kā arī brīnišķīgi cilvēki man apkārt. Ļoti drīz sāku piestrādāt arī operā kā papildkora dziedātāja, piedaloties izrādēs un koncertos.

Droši vien daudzi aizbraucēji pazīst četru mēnešu krīzi, kad šķiet, ka neesi nevienam vajadzīgs, esi pārguris no svešvalodas un tā vien gribas sakrāmēt koferi un iegādāties biļeti vienā virzienā uz Rīgu. Ziemassvētku brīvdienas mājās ar bagātīgu maltīti ir īpaši bīstamas pēc piespiedu badošanās kūres. Taču jāatminas ir daba un tās cikliskums, respektīvi, nenodzīvojot četrus gadalaikus svešā vietā, nevari uzskatīt, ka esi izdarījis gana, lai drīkstētu sevi žēlot un aizbraukt. Bet tad seko brīdis, kad kā pienenes uzzied studenti pilsētas parkā – Stadtpark, un tu sāc saprast vācu mēli bez simtprocentīgas piepūles. Šis vilnis sakrita arī ar manu piepešo interesi par džezu kā ideālo kombināciju starp lielisku mūziku, draudzību un ballīti – tāda bohēmiskā brīvība radošā nozīmē. Un tas laikam arī iekala manu statusu pilsētā Grāca – “klasiskā meitene ar džezu sirdī”. Par revolūciju to gluži nenosauksi, bet sirdi sildīja šogad dzirdētais, ka dažiem džezistiem tomēr mainījās priekšstats par tiem “klasiskajiem” kā garlaicīgiem Mocarta interpretiem 7.30 no rītiem skolas klasītēs. Arī “klasiskie” bija priecīgi nākt man līdzi paklausīties tos “džezistus”. Jau jau sāka šie mūzikas vaļi savu dzīvi tuvā draudzībā 20. gadsimta sākumā, cerams, ka aplis arī noslēgsies ar nemanāmu pietuvošanos. Atkal cikliskums. Bet džezu te ir vērts braukt klausīties kaut vai tāpēc, lai sajustu brīvību mūzikā, uzdrīkstētos pēc trim gadiem uzkāpt uz skatuves džezistu priekšā un pasmeltos komandas garu mūzikas spēles procesā, kas bieži iztrūkst akadēmiskajā mūzikā, kur visiem tomēr gribas kļūt par solistiem.

Savukārt, ja gadās iemaldīties Grācā vasarā, kad studenti ir prom, jālūkojas pēc festivālu grafika. Jūlija otra puse un augusta sākums ir īpaši piesātināts ar romantiskajiem koncertiem/izrādēm zem zvaigznēm. Tā, piemēram, par populāru koncertzāli vasarās uzplaukst citādi piemirstā Kasematten pilsēta Schlossberg kalna virsotnē. Fiziskā slodze, lai līdz tai tiktu, tiek atmaksāta ar burvīgām gaismām un akadēmisko mūziku vakara siltajos vējos, turklāt skatītāju vietās jumta nav. Augstāk virs ielām, tuvāk debesīm. Tāpat festivāls La Strada katru gadu ienāk ar viesmāksliniekiem dejas žanrā, šogad visplašāk pārstāvot Franciju. Sākotnēji aizsācies, kā jau nosaukums liecina, kā bezmaksas ielu festivāls, tas joprojām manāms parkos un uz ielām, bet apdzīvo arī telpas, respektīvi, operu un Listhalli, kā arī daudzas citas. Inflācija gan dara savu. Augusta sākumā sevi piesaka arī pils festivāls pirmā tramvaja galapunktā Schloss Eggenberg ar koncertiem pils telpās un parkā, kura īstenie saimnieki ir krāšņi pāvi (man izdevās ieraudzīt arī vienu albīnu).

Mazākus un lielākus vīna festivālus būs gan jāmeklē mazliet ārpus pilsētas, savukārt lietainās dienās var aizbraukt arī uz netālu esošo vietējo ekskluzīvo šokolādes fabriku Zotter, kurā iespējams nobaudīt šokolādi ar čilli un pat zivīm.

Ikgadējs lielsiks pasākums, kurā pati pagājušogad piedalījos, ir a cappella konkurss Vokal Total, kurā 2011. gadā Grand Prix ieguva mūsu “zaļās karotītes produkts” – Latvian Voices. Tur var sastapt patiesi lieliskas grupas īpaši Pop un Comedy kategorijās.

Tas tā īsumā no Grācas – Stīrijas apgabala galvaspilsētas, kurā ķirbju sēklu eļļa vienmēr garšo labāk un riteņbraucējus uz ielām mašīnas laiž pa priekšu.

Arhīvā lasi arī citas vēstules:
12/04/2013 - Evitas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
05/04/2013 - Krišjāņa Rijnieka vēstule no Helsinkiem
22/03/2013 - Ilzes Orinskas vēstule no Berlīnes
01/03/2013 - Oļas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
01/08/2012 - Annas Salmanes vēstule no Londonas
28/05/2012 - Flēras Bīrmanes vēstule no Nepālas

21/05/2012 - Kristīnes Alksnes vēstule no Berlīnes

01/05/2012 - Zanes Mellupes vēstule no Šanhajas
26/04/2012 - Mārtiņa Eņģeļa vēstule no Liepājas
13/03/2012 - Matīsa Groskaufmaņa vēstule no Maskavas
25/01/2012 - Andas Kursišas vēstule no Kremsas
13/01/2012 - Andas Bolužas vēstule no Londonas
29/12/2011 - Artas Tabakas vēstule no Tokijas

06/12/2011 - Baibas Teteres vēstule no Londonas
23/11/2011 - Maijas Miķelsones vēstule no Parīzes
27/10/2011 - Anetes Meleces vēstule no Lucernas

07/10/2011 - Alises Tīfentāles vēstule no Ņujorkas
02/10/2011 - Evitas Gozes vēstule no Braitonas
27/09/2011 - Baibas Ladigas vēstule no Šanhajas
08/06/2011 - Ilzes Strazdiņas vēstule no Londonas
31/05/2011 - Lindas Ruciņas vēstule no Ņujorkas
13/05/2011 - Jāņa Nottes vēstule no Melburnas

13/05/2011 - Ilzes Vanagas vēstule no Londonas
13/05/2011 - Margaritas Ziedas vēstule no Berlīnes
13/05/2011 - Zanes Čulkstēnas vēstule no Ņujorkas
11/05/2011 - Mārtiņa Vanaga vēstule no Čikāgas

10/05/2011 - Mika Mitrēvica vēstule no Gentes