Kāpēc ir noteikti jāzina, kas ir Aernout Mik?
Evita Vasiļjeva
07/08/2013
Aernout Mik izstāde Communitas apskatāma Stedelijk muzejā Amsterdamā līdz 25. augustam.
Aernout Mik ir rāms cilvēks, kurš izskatās jaunāks par saviem gadiem. Es viņam dotu ne vairāk par 40, kaut arī viņa CV apliecina, ka šim nesen apritējuši apaļi 50. Pēc trīs gadiem, kopš viņu pirmo reizi redzēju kādā no lekcijām Gerita Rītvelda akadēmijā Amsterdamā, Aernout manā atmiņās ir saplūdis ar paziņu Bobiju, Stedelijk muzeja kasieri un citiem tipiskiem holandiešu džekiem, izveidojot vienu klasisku kautrīgā flāma tipu. Ja es tagad redzētu Bobiju, man liktos, ka tas ir Aernout, vai arī Aernout ir Bobijs. Aernout neizceļas ar ekstravaganta mākslinieka pazīmēm un varētu būt kāds mierīgāks radinieks no Talsiem (Aernout Mik nav nekāds rīdzinieks un nāk no pilsētiņas Nīderlandes ziemeļos). Taču aiz šī radinieka čaulas slēpjas viens ļoti spēcīgs video mākslinieks, kas gandrīz burtiski ir spējīgs gāzt kalnus.
Kas ir šis sabijies lektors Rītvelda akadēmijas lekciju ietvaros, pirmo reizi redzot Aernoutu, es nodomāju. Viņš nedaudz nepārliecināti rādīja dažus videoklipiņus no viņa topošajiem projektiem (jocīgi gan, ka viņš atzīmēja šos video kā projektu procesā. Vēlāk tos redzot izstādē, datumi liecina, ka video “Neskarts materiāls” (Raw Footage, 2006) sen jau bijis pabeigts). Tajos bija redzamas patukšas pilsētu ielas, cilvēki pastaigājas ar automātiem, saulīte spīd, sievietes ar ratiņiem dodas uz veikalu. Kopumā viss tāds mierīgs, bet rodas sajūta, ka kaut kas nebūs labi. Tāds kā klusums pirms vētras. Aernout šos video esot dabūjis no Reuters aģentūras neizmantotajiem video arhīviem pilsoņkara laikā Dienvidslāvijā. Oi, pēc video rādīšanas nabagu acumirklī “sabradāja” auditorijā sēdošais serbu pasniedzējas vārdā Saša. Lai cik arī Saša nebūtu kritisks, Aernout specifiskie video man aizķērās kaut kur dziļi zemapziņā, un šad tad par tiem atceros un nodomāju, diez, vai pēc tās smagās sarunas ar Sašu, viņš jebkad ir tos pabeidzis?
Aernout Mik, Raw Footage, 2006
Satraukties par Aernout Mik nav vērts. Aernout tiek uzskatīts par holandiešu ietekmīgāko mūsdienu mākslinieku. Viņam ir bijušas vērienīgas izstādes pa visu pasauli, tostarp arī MoMA. Viņa CV ar izstāžu sarakstu un citiem sasniegumiem ir viens no garākajiem, kādu es vispār jebkad esmu redzējusi. Aernout Mik ir diezgan plaši mīlēts video mākslinieks, kas var uzrunāt kaut kādā mērā gandrīz jebkuru.
Stedelijk muzejā esošo Aernout Mik retrospektīvo izstādi atstāju gandrīz uz pēdējo brīdi kā Amsterdamas gardāko siera kūku. Katru otro nedēļu kāds pajautā, vai esmu jau redzējusi izstādi un to, kas tur notiek. Kas notiek? Es neteikšu; aizej, aizej. Neviens negrib filmas labāko daļu sabojāt, bet tomēr jau vienmēr kādam izsprūk. Tad nu gaidi, kur būs tas triks un tas moments, kuru visi tik ļoti mēģina neteikt. Jau sen pirms izstādes atklāšanas, lasot sludinājuma dēli Rītvelda akadēmijā, izlasīju, ka Aernout Mik meklējot studentus, kas vēlētos piedalīties performancē. Datumi sakrita ar viņa izstādes laiku. Pārsteigums jau sabojāts, un tagad tik jāgaida tas mirklis, kur kāds students uzpeldēs.
Communitas
Ieejot izstādē, skatītājs ir spiests uzreiz izlemt – doties pa labi vai pa kreisi ofisa struktūrai līdzīgā uzbūvē. Stedelijk muzeja jaunā piebūves telpa ir pārbūvēta par kompleksu struktūru, kurā apvienotas Aernout Mik 13 nozīmīgākās video instalācijas. Pie ieejas drūzmējās aizdomīgi daudz kārtības sargu (varbūt performance?). Devos pa kreisi aiz pieraduma plašākas izstādes skatīties pulksteņrādītāja virzienā. Šādā veidā mana pirmā uzmanības koncentrācija tika veltītā pirmajiem diviem videodarbiem: Park (2002) un Refraction (2004). Tas, ka skatītājs nekad neatrodas aci pret aci ar vienu ekrānu, ir diezgan būtiska izstādes sastāvdaļa. Vienmēr, lai arī kurā izstādes daļā atrastos, ar acu kaktiņu var redzēt pāris ekrānus vienlaicīgi. Pirmais iespaids ir gandrīz vārdiem neaprakstāmi spēcīgs. Veči, vecenes, mežs, tīņi, alkāni, ķīnieši, suņi, tumsnējas meitenes, Austrumeiropas meitenes, cūkas, aitas, kazas, grupu skati, priecīgas sejas, dusmīgas sejas, kautrīgi džeki malā, bravurīgi veči pa vidu, atturīgas meitenes pa labi, saguruši večuki tām blakus, cilvēki māžojas, cilvēki domās iegrimuši, un pats svarīgākais – tā nav kolāža vai digitāla manipulācija, bet gan smalki izstrādāts notikums. Kas notiek? Tieši šo jautājumu Aernout Mik laikam arī grib uzdot katram skatītājam, kurš tiek nedaudz apstulbināts un iegrimst situācijas vērotāja transā. Rodas ļoti neērta sajūta. Liekas, ka atrodies notikumu vietā, kurā varbūt tev nebūtu jāatrodas; kā arī pats notikumu cēlonis ir palaists garām. Neviens neko nepaskaidro. Apmēram kā amerikāņu filmās – sprādziens, klusums, tumšs, galvenais varonis lēnām atčoknās, un viss apkārt notiek bez skaņas – turklāt vēl palēnināti. Apmēram tā arī dara Aernout, arī bez skaņas, taču bez palēninājuma (tas jaut tāds lētais triks).
Foto: Gert Jan van Rooij
Aernout Mik šķiet ļoti atbildīgs pret sabiedrību. Viņa video izmantotas universālas un politiskas tēmas. Katrs tajās var atrast savu prototipu kādā no tēliem vai arī simpatizēties (vai tieši nepatīkami atcerēties) ar kādu no pazīstamām situācijām iz dzīves vai kaut ko redzētu televīzijā. Viss ir pārāk dabisks, gandrīz pat biedējoši hiperreāls. Pārstāvētas visas tautības un visi cilvēku temperamenti (tāpēc jau viņu mīl it visā pasaulē). Šajā ziņā Aernout Mik smalkās cilvēku vērotāja spējas holandieši lepni piesaista savam zelta laikmetam un ierindo pie Rembranta “Sarga” (The Night Watch, 1642). Bez visas holandiešu mākslas vēstures meistarības atveidot cilvēku portretus, Aernout to pamanās vēl žonglēt ar atsaucēm arhitektūrā, par cilvēku dabu, realitāti, fikciju, masu medijiem un pēcšoka transu. Jūs noteikti zināsiet viņa kases grāvēju “Starpnieks” (Middleman, 2001), kurā mākslinieks atspoguļo biržas sabrukumu un cilvēku šoka stāvokli pēc tā. Šaušalīgākais ir tas, ka video tika uzņemts pirms traģiskā 11. septembra. Aernout Mik ir soli priekšā notikumiem. Viņš no ļoti izcila mākslinieka sāk pārtapt gandrīz par pārcilvēku.
Aernout Mik, Middlemen, 2001
Sākotnēji, ejot uz izstādi, biju domājusi paņemt maizītes, lai visas dienas garumā var arī pie reizes papusdienot, skatoties video no A–Z. Tomēr maizītes īsti nebija vajadzīgas. Vienā brīdī izstādē paliek nedaudz garlaicīgi, jo visiem video ir diezgan līdzīga struktūra. Vienmēr iznākums ir zināms, ka īsta iznākuma nebūs. Būs tikai kaut kas šokējošs, kaut kas grandiozs, kaut kas negaidīts, kaut kas foršs, kaut kas dīvains, kaut kas politisks un kaut kas vēl, un kaut kas vēl vairāk. Uzmanības koncentrācija visvairāk tiek veltīta tiem video, atkarībā no kuras puses skatītājs ienāk izstādē. Ar maizītēm uz muzeju jādodas īstiem videomākslas fanātiem, jo vislielāko ziņkāri piesaista, kā tas viss tiek tehniski panākts, noorganizēts, izgaismots, ar kādām kamerām safilmēts, samontēts un beigās vēl ļoti kvalitatīvi izstādīts.
Izstāde ir ļoti iespaidīga, un serbu Sašam es tomēr nepiekristu, ka Aernout Mik nav redzējis īstās kara šausmas. Ir vai nav, kāda starpība. Mums, rietumniekiem, derēs. Tādu pašu nosodījumu par neīstumu arī dzirdēju no vairākiem ebreju džekiem, kas padzīvojuši pie Gazas sektora. Tad jau Aernout būs panācis savu, uzjundot jautājumu par situāciju autentiskumu un cilvēku uzvedību grupās, un vai, piemēram, apsargs ar izstieptām kājām uz krēsla ir īsts vai daļa no tās gaidītās performances? Taču tam vairs uzmanību nepievērsu, jo video bija visas uzmanības vērti.
Aernout izstādes ir jāredz. Aizej, aizej.
