RAKSTI  
“Latvijas radio koris, Keidžs un laiks”. Foto no Cēsu mākslas festivāla 2013 arhīva

Acis un ausis – sadarbība vai cīņa? Vizualizāciju tendence koncertos 0

Daiga Mazvērsīte, Latvijas radio 2 
05/08/2013 

Viens no maniem pēdējā laika aizraujošākajiem muzikāli vizuālajiem piedzīvojumiem noteikti bija Cēsu mākslas festivāla sarīkojums “Latvijas radio koris, Keidžs un laiks” – par koncertu vien to neņemtos saukt. Koristi dziedāja, sadalīti pa zāles stūriem, tikmēr viņu sejas tuvplānā rotaļājās pa četrstūrainu videoekrānu skatuves centrā, kas brīžam pārvērtās par kosmisku telpu, laupot notikumam jelkādas realitātes robežas. Uz brīdi skatuve pārtapa par aptuvenās mākslas un mūzikas pamatlicēja Hardija Lediņa stilā ar dažādiem krāmiem pieblīvētu istabu, kur mākslinieciska vērtība piemīt gumijas pīlītes pēkšķienam un taimera zvana signālam. Šajā reizē Roberta Rubīna (Everything Art) videomāksla un režija, kā arī Mārtiņa Feldmaņa gaismu režija bija izcili mērķtiecīga un uz mūzikas satura papildināšanu vērsta, taču citkārt šķiet, ka skaniskā satura papildināšana ar vizuālo noformējumu kļuvusi par modes lietu Latvijā. Bet jājautā – tā ir acu un ausu sadarbība vai cīņa?

LATVIJAS RADIO KORIM BAGĀTINOŠA PIEREDZE

Tā kā Latvijas radio koris veido akadēmiskas un “mazāk” akadēmiskas skaņdarbu programmas, tad pirmās parasti ir bez videoprojekcijām un instalācijām. Kora dziedātāja Inga Žilinska pat priecājas, ja iznāk darīšana ar kaut ko tik interesantu kā minētais Keidža projekts, turklāt video ir viena no šķautnēm, kas palīdz atklāt jaunas krāsas līdztekus kora diriģenta iecerei. Šajā nozīmē neparasts telpas noformējums, kāds videoprojekciju aspekts noteikti palīdz iedziļināties mūzikā, atklāt “kaut ko, ko nebijām nojautuši”. Žilinska domā, ka vēlme – skaņdarbus pārvērst par uzvedumu – bijusi likumsakarīga, jo Keidžs ir ļoti atvērts eksperimentiem un savu mūziku atļauj interpretēt arī visai negaidītās formās. Protams, koristiem daudz laika pagājis, piedaloties videofilmēšanā, bet tā bijusi interesanta “spēlēšanās”, jauna pieredze. Savukārt kā mūzikas klausītājai Žilinskai dažkārt traucē video, sevišķi situācijās, ja mūzika ir ļoti spēcīga, vai izteikti klasiska un akadēmiska, bet attēls ir salīdzinoši pakārtots papildinājums. “Ir reizes, kad gribas novērsties no tā, kas notiek fonā, jo es fiziski nevaru salikt kopā šīs abas jomas. Jo īpaši, ja tā ir kamermūzika, kurā šādi video tiek integrēti, tad man interesantāk ir vērot izpildītāju, viņa grimases, attieksmi pret mūziku, nevis režisora ieceri par to, ko man vajadzētu redzēt un saprast.” 


“Svētā vēja dziedājumi” Tabakas fabrikā ar kori “Kamēr”. Foto: Ansis Starks

VIZUALIZĀCIJĀM AKADĒMISKAJĀ MŪZIKĀ – DELIKĀTA FUNKCIJA

Visvairāk vizualizācija saaugusi ar populārās mūzikas žanriem, kur tā kļuvusi par jau neatņemamu koncertuzvedumu jeb šovu elementu. Ja kādreiz varēja aprobežoties ar lieliem videoekrāniem, uz kuriem projicēt mūziķu tuvplānus, tad tagad pašsaprotami šķiet sarežģīti gaismu – videoprojekciju iestudējumi, kur pašmāju mākslinieku vidū pamanāmākais bijis grupas “Instrumenti” veikums. Taču viņu radītās mūzikas skanējums, šķiet, sākotnēji radīts kā viena no “muzikālā uzveduma” sastāvdaļām, bez līdztekošā video tā pat šķistu pliekana, tāpat pilnīgi skaidrs, kāpēc Lindas Leen koncertos fonā lido taurenīši un putniņi, līdzīgi kā pirms trīsdesmit gadiem “Pērkons” šokēja ar savu pirotehniku, ar vienu sprādzienu panākot efektu, kas līdzinātos trim “Balādēm par gulbi”.

Ja rok- un popmūziķi cenšas ar videoprojekcijām atklāt citādi slēpto, klausītājam nenolasāmo naratīvu par savas mūzikas saturu un niansēm, tad atšķirīga aina paveras akadēmiskajā žanrā, kur vizuālajām ilustrācijām jāaprobežojas ar papildinošu, daudz delikātāku funkciju. “Latvija tagad pārslimo to, kas citur ir jau pārslimots, tas ir vilnis, kas ir jāizdzīvo, tāpat kā daudzus cilvēkus kaitina koncertu vadīšana, bet, kamēr viņi nav pieraduši lasīt programmiņas, koncerta vadītājs tur būs. Vēl gadi pieci, un mēs aiziesim nākošajā stadijā,” uzskata muzikologs Orests Silabriedis. Pēc viņa domām, tendence vizualizēt gandrīz katru otro koncertu Latvijā šobrīd ir mazliet pārspīlēta, jo īstenībā ir ļoti maz cilvēku, kuri spēj tikt galā ar mūzikas vizualizāciju tā, lai mūzikai netraucētu.

Līdz šim nevienu mūzikas pasākumu, pēc Silabrieža domām, nav izjaucis Roberts Rubīns. Mūzikai neuzmākties un izturēties pret to ar pietiekamu atbildību, dodot papildus dimensijas un informāciju, prot arī Dāvis Sīmanis. Izrādēs interesanti veikumi izdevušies Katrīnai Neiburgai, tāpat jāpiemin Gints Gabrāns, kura gadījumā gan ļoti no svara bijis – kas ir viņa sadarbības partneri? Piemēram, Gabrāna līdzšinējā sadarbība ar Radio kori nebūtu saucama par izcili veiksmīgu, kam piemērs ir gan pērnā gada Cēsu mākslas festivāla atklāšanas koncerts Pils parka estrādē, gan izrāde “Mīnotaurs” Spīķeros pirms gadiem trim. Abos gadījumos lieti būtu noderējusi stingra producenta roka, sabalansējot mūzikas un vizuālās mākslas attiecības un padarot pasākumu komfortablu arī kopējā garuma ziņā.

Silabriedis uzskata, ka Gabrāns pats varbūt šajā ziņā ir mazliet inertāks par citiem māksliniekiem, viņam ir sava vizuālā telpa, sava mākslas līnija, kuru viņš grib īstenot, līdz ar to ir grūti piekāpties mūzikas diktētiem noteikumiem. Vairāk Gabrānam veicies tais gadījumos, kad ir ļoti precīzi definēts uzdevums, kā tas bijis Margo Zālītes veidotajā uzvedumā “Svētā vēja dziedājumi” šī gada maijā Tabakas fabrikā ar kori “Kamēr” ar ļoti pārliecinošu, smalku vēstījumu, lāzera staram izplešoties un samazinoties saskaņā ar skaņdarba dramaturģiju. 


Jāzepa Vītola 150 gadu jubilejai veltītais kora mūzikas koncerts LU Aulā. Foto no LTV.LV arhīva

ROBERTS RUBĪNS – NO TELEVĪZIJAS LĪDZ KONCERTUZVEDUMIEM 

Vai ir ļoti svarīga videomākslinieka muzikalitāte, kā tas ir Rubīna gadījumā, – viņa tēvs bija ģitārists, Roberts pats dziedājis kamerkorī “Pali”? Silabriedis noliedz, ka šis faktors būtu izšķirošais, taču Roberts patiešām klausās ļoti daudz mūzikas, un klausīšanās procesā viņam arī rodas idejas par vizuālo izpausmi. Rubīnam noteicošā tomēr ir viņa televīzijas režisora izglītība, kas var gūt pielietojumu jebkurā kultūras nozarē. Pēc Roberta domām, ja galdniekam jāprot uztaisīt ne tikai krēslu, bet arī māju, tad režisoram, piemēram, jāizveido sarīkojuma estētika kaut vai ar uz skatuves pareizi noliktu puķu pušķi un pareizu apgaismojumu. Rubīns uzsver, ka pašreizējā tendence uz koncertu vizualizāciju cieši saistīta ar tehnisko iespēju attīstību: “Ar videoprojektoru var ne tikai rādīt bildītes, bet arī apgaismot – pareizi izvietojot gaismas starus, var panākt ļoti spēcīgu dramaturģisku efektu.” Tas būtu nepieciešams, piemēram, kora koncertos Pētera vai Jāņa baznīcā, kur dziedātāji nereti grimst puskrēslā.

Pie savas videorežisora profesijas Roberts Rubīns nonācis it kā dabiskas attīstības ceļā, viņš ir televīzijas, dokumentālu filmu, reklāmas klipu un videosižetu, prestižu sarīkojumu režisors, pakāpeniski iesaistot vizualitātes elementus savu uzvedumu dramaturģijā. 

Rubīnam pašam, klausoties mūziku, “acīs nāk bilde, un tad bija vieglāk izturēt garlaicīgus akadēmiskās mūzikas koncertus”. Viņš piekrīt, ka visur vizualizācija nav nepieciešama, tāpat Silabriedis domā, ka simfoniskā orķestra priekšnesuma laikā ir pietiekami, ko pētīt, lai vēl būtu vajadzīgi lāzerstari vai slīdbildes fonā. Taču ar koriem ir nedaudz citādi – ne velti abu pēdējais kopdarbs spožu īstenojumu piedzīvoja Dziesmusvētku laikā, un tas bija Jāzepa Vītola kora mūzikas koncerts LU Aulā, kur uzstājās gan amatieru kori, gan apvienotais Latvijas kordiriģentu koris spožā, pat žilbinošā priekšnesumā. Sarīkojuma scenārijā ietilpa arī Kaspara Znotiņa J. Vītola atmiņu un vēstuļu lasījumi, kopējo kompozīciju smalkjūtīgi papildināja Rubīna gaismu režija un izsmalcināti melnbalti animēti zīmējumi uz aulas velvēm virs dziedātājiem. Šis patiesi bija gadījums, kad ar vizuālo paņēmienu starpniecību telpa pārvērtās te pļavā, te baznīcā, te aukstā Pēterpils ielā, radot ideālu fonu mūzikas baudījumam. 


“Latvijas radio koris, Keidžs un laiks”. Foto no Cēsu mākslas festivāla 2013 arhīva

ĀĶIS TIEM, KAS UZ KONCERTIEM NEIET?

Sagatavošanās periods pirms šādiem sarīkojumiem ir visai garš: vispirms jānoklausās visus koncerta skaņdarbus ierakstos, jārisina garas sarunas par latviešu klasiskās mūzikas un mūzikas augstskolas pamatlicēja Vītola dzīvesgājumu un daiļradi, tad dzimst ideja, tiek piesaistīta māksliniece, kas uzzīmē visu režisora iecerēto.

Piemēram, par Keidža koncertu Cēsīs Rubīns sācis domāt pirms gada, trīs mēneši veltīti ieceres formulēšanai, tad māja pārvērsta par eksperimentālo laboratoriju – vai vispār iespējams realizēt visu iecerēto?

“Pagaidām Robertam ideju nav aptrūcis, viņš allaž atrod kādu mazu, jaunu leņķīti, kā notikumu padarīt interesantu,” konstatē Silabriedis, piekrītot, ka vizualizācija koncertā to ievērojami sadārdzina. No otras puses, naudas devēji saprot, ka ilustrācijas piesaista zināmu publikas daļu, kura, iespējams, citādi uz koncertu pat neatnāktu. Jo tagad, kad kļūst garlaicīgi klausīties, ir, kur piesiet aci. Ir arī cilvēki, kam patīk uztvert mākslas sintētiski, un, ja informācija spēj viena otru papildināt smalkjūtīgi, tas ir liels ieguvums. Gadās arī, ka traucē – mana briesmīgākā pieredze šai ziņā saistās ar Zigmara Liepiņa teātra mūzikas koncertu Nacionālajā teātrī 2012. gada rudenī, kad bez mitas un bez jēgas fonā tika rādītas komponista “ģimenes bildes” no dažādiem laikiem un situācijām, kam nebija nekāda sakara ar konkrētajām dziesmām.

Izrādās, ne jau visiem, mūziku klausoties, acu priekšā paveras bilde. Tas tiesa, ka Rietumu pasaulē valda vizuālā uztvere, kas dominē 35% cilvēku, 20% ir audiāļi, bet vairums – 45 % ir kinestētiķi, bet oža un garša mums ir pārējām sajūtām pakārtotas. Ļoti ticams, ka tie, kas pieraduši pasauli uztvert caur skaņu, nemaz nevēlas uz kaut ko īpašu skatīties muzikālā baudījuma laikā, turklāt “tīras” mūzikas klausīšanās brīdī jau iesaistīta virkne visdažādāko maņu, sevišķi, ja priekšnesumā “piedalās” vārdiskais teksts, kas prasa rūpīgu analīzi un atvieglo naratīva apzināšanos. No otras puses – ja līdz šim akadēmiskā žanra koncerta apmeklējums bija uzskatāms par sarežģītu notikumu šai jomā neizglītotam klausītājam, tad tagad it kā ar karoti mutē ar “bildes” palīdzību tiek izskaidrots skaņdarbs saturs, atbrīvojot cilvēku no šī sarežģītā intelektuālā uzdevuma.

PAR KO BŪTU JĀRAIZĒJAS?

Un noslēgumā vēl kāda viela pārdomām – vai arvien progresējošais ilustratīvisms koncertos neved uz profanāciju, kad vizuālais aspekts pat sāk dominēt pār muzikālo dramaturģiju, un mūziķiem jācenšas mazāk, jo efektu panāks, piemēram, uz Rundāles pils videoprojekcijā uzaugušās rozes, ne tikai Vivaldi skaņdarbs vien…

Tiesa, Senās mūzikas festivāla noslēguma koncertā veidotās vizualizācijas allaž ir īsti laikā un vietā, jo tur pulcējas ne tikai mūzikas mīļotāji, bet visraibākā publika. Taču vai drīz nebūs tā, ka klausītājs jutīsies vīlies, ja stīgu kvarteta uzstāšanās paliks bez videomākslas klātbūtnes? Nu jau pie tā tiek pieradināta arī lauku kultūras namu publika, Uģa Brikmaņa režisētajos dziedātājas Ievas Paršas koncertos “Dūdieviņš” 18. (Rēzeknē) un 19. septembrī (Ventspilī) līdzi būs arī videoprojektors. Un kaut arī paliek bažas, ka klausītājam tīru mūziku drīz būs nepierasti, līdz ar to grūti uztvert, diezgan droši varam prognozēt, ka tuvākajā laikā atteikšanās no videomākslas, animācijas un trīsdimensiju scenogrāfijas nav paredzama.


Ginta Gabrāna performance Cēsu pils parkā. Foto no Cēsu mākslas festivāla 2012 arhīva