RAKSTI  

Andrejs Levkins: Kas notiek Krievijas kultūrdzīvē? Laikmetīgā māksla zaudējusi ēdināšanai 0

Andrejs Levkins
29/07/2013

Stāsts ir šāds: Arterritory.com faktiski man pasūtīja rakstu par to, kas (lielos vilcienos) notiek Krievijas Federācijā. Kultūras jomā, protams. Traki grūts uzdevums – nevaru taču rakstīt publikāciju uz 60 tūkstošiem zīmju, bet kā citādi lai aptveru notiekošo? Mazliet apdomājot, izrādījās, ka tas tomēr izdarāms. Jo galvenais ir tas, ka pašlaik viss notiek nesaistītās epizodēs.

Vienotu vektoru gan grūti saskatīt, tomēr var izraudzīties atsevišķus gadījumus. Pētnieciskās intereses rosināšanai man tika nosaukta Marata Gelmana aizvākšana no Permas un Puškina Valsts tēlotājas mākslas muzeja ilggadējās direktores Irinas Antonovas atkāpšanās no amata. Un vēl kaut kas attiecībā uz kadru maiņu. Jā, tiesa, pārmaiņas notiek.

Protams, Gelmana atlaišana un Antonovas atlūgums nekādā veidā nav saistāmi. Pārmaiņas Lielajā teātrī – tas, saprotams, ir vēl kas pilnīgi cits. Jā, arī Serebreņņikovs Gogoļa teātrī uzradās citu iemeslu pēc, un tagad, vēl kādu atšķirīgu nodomu virzīts, par Staņislavska teātra māksliniecisko vadītāju kļuvis Boriss Juhanovs (divi pēdējie fakti vēl var būt saistīti –teātris taču).

Permas gadījumā – viss tipiski. Pilsēta nav slikta. Gelmanu tur vairot kultūru nolīga iepriekšējie varas vīri. Lai padarītu pilsētu par “kultūras galvaspilsētu” (šāds bija projekta lozungs). Gelmans uzaicināja savus māksliniekus, un viņi ķērās pie darba pārveidot pilsētu. Patiesību sakot – viss bija kārtībā, darbojās ne vien atbraucēji, bet arī pašmāju mākslinieki iesaistījās. Sekoja vairāki daudzveidīgu mūsdienīgu aktivitāšu, izstāžu un vasaras festivālu gadi. Pats biju tur, – normāli. Tika izveidots Laikmetīgās mākslas muzejs (no kura direktora amata Gelmanu nesen atlaida), kas arī tika uzskatīts par laikmeta beigu akordu. Tā laikam arī ir, un – ne tikai Permā.

Notikumi (gadus piecus) risinājās ap laikmetīgo mākslu. Ir pat grūti paskaidrot, kas tieši tika saprasts ar šo laikmetīgo mākslu, tomēr tā tika uzskatīta par tik nozīmīgu, ka tās apzīmēšanai Krievijā radās intīms saīsinājums sovrisk (no sovremennoje iskusstvo). Tomēr ir kāda nianse. Runa patiesībā nebija par mākslu kā tādu. Laikmetīgā māksla (sovrisk) tolaik bija nevis tas, kas ir modē, bet gan tāda kā brīnummantiņa, kas pēkšņi visu pārveidos. Ne jau viena pati, bet paketē ar visvisādiem Skolkovas komercijas un attīstības centriem, inovācijām (Medvedeva prezidentūras laikā), gadžetiem, advancētiem radošajiem hipsteriem u.tml. Pašai mākslai tā visa bija daudz par daudz: šajā kontekstā tai bija jārisina sveši, sev neraksturīgi uzdevumi. Jā – tai vajadzēja kļūt par vispārējas modernizācijas līdzekli.

Problēma ir tajā, ka laikmetīgā māksla (sovrisk)... kā lai saka... laikmetīgā māksla Krievijā nav nemaz tik klātesoša, pat galvaspilsētās. Tā nav pašsaprotamā veidā, dabiski pati iesakņojusies cilvēku prātos un dabā. Krievijā tai piedēvēts tāds kā izrāviena formāts, kam gandrīz acumirklī visi bija jāapgreido un jāpadara advancēti. Bet tā taču nenotiek. Piemēram, divus gadus rīkotais Permas festivāls. Ar zālienu apaudzis laukums – tā ir Esplanāde (hm, starp citu). Liela, četrreiz lielāka nekā Rīgā. Klajuma vienā pusē atrodas teātris, otrā – valsts iestādes. Kad notika festivāls – Esplanādē uzcēla skatuvi, izvietoja visu pārējo un pa vidu nolika kādu Gelmana laikos pilsētas noformējumam tipisku objektu.


Esplanāde Permā

Patiesībā, kas tur liels – kas tik viss Rīgā nestāv, un nekas. Respektīvi – mums tas būtu pierasti (un jāteic – pat ne īpaši radoši). Bet tajos platuma grādos, un vēl arī tāpēc, ka visus tos stiķus izstrādājuši iebraucēji, tamlīdzīgas lietas iedzīvotāji (protams, ne jau visi) uztver kā demonstratīvu ņirgāšanos par vietējiem tikumiem. Nu, jā, mākslai ir jāprovocē, bet pa īstam viņi to negribēja. Precīzāk – pie varas nāca citi, un tagad festivāla “Baltās naktis” vietā tajā pašā laikā norisinās tādi pasākumi kā “Spēlējiet, ermoņikas!” un “Pļauj, izkapts!” – aptuveni tā, tikai pa īstam. Viss ieturēts patriarhālā garā, lai arī pilsētai neatbilstoši. Toties ierasti. Lūk, tā tur viss notiek.

Protams, te uzreiz pie apvāršņa parādās ortodoksālā konservatīvisma tēma. To pašu Gelmanu pastāvīgi vainoja ticīgo ļaužu jūtu aizskaršanā un citos grēkos. Izstādēs pie viņa mēdza iegriezties kazaki un uzrīkot grautiņus.

Bet savādi: tieši tagad tas viss ir pieklusis. Piemēram, Maskavā pašlaik notiek līķus mākslinieciski preparējošā vīreļa izstāde. Tas ir sens stāsts, kas nu nonācis arī līdz Maskavai. Bet, neraugoties uz to, nav pilnīgi nekādu protestu no Krievijas Pareizticīgo baznīcas aktīvistu puses, kuri iepriekš centās aizvainoties gandrīz par jebkuru iemeslu. Šoreiz ir konkrēts zaimošanas piemērs, tomēr ziņu par grautiņiem nav bijis.


Foto: Афиши

Vēl vairāk – viss šis “pareizticības” kreatīvisms nolaidies līdz kam pavisam stulbam. Tā 11. jūlijā Maskavā, Triumfa laukumā, notika festivāls “Pareizticības F.A.Q.”. Skaidrs, ka šāds nosaukums ir īsta medusmaize plašsaziņas līdzekļiem, tomēr stāsts ir par to, ka laukumā bija pilns ar plakātiem, sniedzot atbildi uz jautājumu – kāpēc ir izdevīgi būt pareizticīgajam (tieši – “izdevīgi”). Vēl tur kreatīvi tika piedāvāta spēle “Nelaid Pussy Riot dievnamā”: “Kā pastāstīja akcijas rīcības komitejas pārstāve Aleksandra Davidkina, spēle izveidota, izmantojot Flash platformu. Pēc Davidkinas teiktā, “cilvēki maskās skrien uz baznīcu, bet spēlētājs, izmantojot krustu, nedrīkst ielaist viņus dievnamā”.”


Foto: trash-area.livejournal.com

Pasākumā bija izveidots arī pareizticības ienaidnieku saraksts (Gelmans tajā ir tikai otrais, pirmais ir Stass Belkovskis). Tika tirgotas pašdarinātas svētbildes, arī ar Banderas un Janukoviča feisiem, – pilnīgi neiedomājami. Visas šīs muļķības – nav saprotams gan, ar kā svētību, – organizēja arī bijušais pareizticīgo korpusā pārtapušās kustības Naši līderis Boriss Jekemenko. Tas nozīmē, ka šī tēma tagad attiecas uz frīkiem. Turklāt Patriarhijas dievošanās, ka tai nav nekādas saistītas ar notikušo, bija krietni novēlota un kaut kāda slinka, vien lai atkratītos.

Bet gadījums ar Antonovas aiziešanu no Puškina Valsts tēlotājas mākslas muzeja gan ir interesants. Nevis tāpēc, ka viņa pameta darbu – jo gadu daudz, bet tāpēc, ka vietā nāca M. Lošaka, kas iepriekš bija Maskavas Maņež vadītāja. Tas gan ir ļoti garš stāsts, bet tā sāls ir saistībā ar Sergeju Kapkovu, kas Maskavas valdībā atbild par kultūru. Tālāk ķēdīte ir šāda – Garage, Abramovičs u. c. Bet tā tāda tīri maskaviska jezga, kurā viss notiek, un no malas nav saprotams. Saistība ar Abramoviču te tāda, ka centrs Garage, kas pastiprināja laikmetīgās mākslas (sovrisk) iedzīvināšanu pilsētas masās, – tā ir Daša Žukova, viņa draudzene. Savukārt Kapkovs pie Abramoviča strādāja vēl Čukotkā, bet tagad ir Maskavā. Ir labiekārtojis Gorkija Centrālo kultūras un vēl vairākus parkus – tā sakot, spēris soli pretī pilsētnieku masām. Jo it kā esot piedomājis par viņiem un gribējis to brīvo laiku padarīt saturīgu. Pat izkopis pilsoņiem ieradumu doties izbraucienos ar velosipēdiem, šim nolūkam īstenojot tehniskus jauninājumus. Un pilsētniekiem tā lieta iepatikusies, – viņi braukājot ar divriteņiem.

Jāpiebilst, ka pēc protestu gada maskaviešiem, šķiet, gribējās, lai vara viņiem pievērstu neviltotu uzmanību. Veltītu vismaz kaut kādus uzmanības apliecinājumus. Un te – tieši – parks tiek labiekārtots (nekomentēšu, kas tieši iedzīvotājus tur priecē). G. Revzins, nozīmīgs Maskavas inteliģences pārstāvis, sacerējis gandrīz veselu poēmu: “Pēkšņi atklājās, ka Maskavā ir lieliski parki. Un cilvēki tajos vienkārši uzturas – bez jebkādas ideoloģiskas apputeksnēšanas. Ne te uzskatāmas aģitācjias, ne padomju laika dziesmu, ne folkloras ansambļu, ne “Vienotās Krievijas” lektora ar antigejisku priekšlasījumu vasaras estrādē... Ļaudis, nonākuši tiem izveidotajos parkos, domā, ka viņiem ir labi, un neievēro apkārtējās dzīves svina melnās nekrietnības. Un ir ļoti grūti paskaidrot šiem ļaudīm, ka patiesībā viņiem ir ļoti slikti.” Citiem vārdiem sakot – pēkšņi nez no kurienes uzradies gandrīz vai hepīends. Viss taču ir labi, ko ņematies?! Un šis nav atsevišķs Revzina izteikums, bet signāls – viņš taču ir Maskavā dziļi sakņots, un te šādas zīmes ir cieņā. Un signāls ir: viņiem (varai, vismaz Maskavas) var uzticēties, un tādā gadījumā, protams, vajag.

Maskavas mērs Sobjaņins – viņš pašlaik gatavojas pārvēlēšanai – turpina nostiprināt sakarus ar inteliģenci. Piemēram, satikās ar “biezo žurnālu” galvenajiem redaktoriem Turgeņeva memoriālajā muzejā Ostoženkas ielā (tur dzīvojuši Mumu ar Gerasimu). Piesolīja kaut kādā veidā atvieglot redakcijām telpu īri. Vārds pa vārdam, un no tēmas “parkā ir labi” laipa tika pārmesta uz politiku: jaunākajā Stratēģisko izstrāžu centra pārskatā tiek ziņots, ka Maskava tagad ir pat ļoti lojāla prezidentam un “Vienotajai Krievijai”. Agrāk šajā ziņā galvaspilsēta no Krievijas Federācijas vidējā rādītāja atpalika par mīnus 10 procentiem, bet tagad ir 10 plusā. Un arī Sobjaņina reitings ir uju-jui-kāds. Galvaspilsēta ir pietuvinājusies varai. Tā vienkārši kaut kā sanācis – it visi ir tuvinājušies un panākuši cits citam solīti pretī.

Bet ir arī cietušie. Piemēram, tā pati laikmetīgā māksla. Kā Gelmana gadījumā, un ne tikai. Vispār jau tas ir taisnīgi – visus šos gadus tā nepārprotami bija nevis laikmetīgā māksla, bet kaut kas cits, turklāt īpaši neiederīgs notiekošā kopējā masā. Protams, runa tad bija nevis par mākslu kā tādu un pat ne par kādu Rietumu laikmetīguma iezīmi. Arī ne par estētiku un kādu mentālu slieksmi – ne.

Viss ir daudz vienkāršāk – bija jāatrod centrs, ap kuru veidot pašidentifikāciju. Vairākus gadus par šādu atskaites punktu izmantoja laikmetīgo mākslu (sovrisk) – to pilnībā atraujot no it visa: gan palātas vidējā domāšanas veida, gan pilsētas vides. Tagad mode ir mainījusies – un viss. Un tā mainījās tāpēc, ka sākām dzīvot labāk, un pašidentificēties var citādi – vieglāk saprotamās formās. Var taču ne pret ko necīnīties, bet dzert kafiju, precīzāk sakot, to, ko Maskavā dēvē par kafiju. Agrāk šis dzēriens te nebija īpašā cieņā, bet pēdējos gados kafejnīcas saradušās, ka biezs. Jo tiek uzskatīts, ka tā ir omulība, komforts, advancētība utt. Turklāt šo omulību kafijas dzeršanas laikā lautiņi izjūt pat visdīvainākajās vietās. Piemēram, gana piemēslotajā un mašīnu pilnajā Mjasņickas ielā uz trotuāra. Jo gribas just – ar līdzjūtību nodomāju, ik dienas mērojot savu ceļu garām šai vietai uz redakciju un atpakaļ.


Kafijas dzeršana piemēslotajā un mašīnu pilnajā Mjasņickas ielā uz trotuāra Maskavā

Bet šis konsenss vēršas plašumā. Lūk, kā anonsēts kāds pasākums: “11. un 12. jūlijā Mediju, arhitektūras un dizaina institūtā Strelka notiks pirmā gadskārtējā konference “Ēdiens pilsētā”. Pasaules un Krievijas eksperti izvērtēs ēdiena kā pilsētas vides elementa un sistēmveidojoša iedarbības faktora lomu uz dzīvi pilsētā.” Pasākumā piedalījās, piemēram, Ville Relanders – ļoti rosīgs “Helsinku ēdināšanas kultūras attīstības stratēģijas” (Helsinki Foodism) ideologs. Uzstājoties viņš sevi nodēvēja par food activist. Barības aktīvists, skaisti. Vai “Trīne Hannemane. Kulinārijas aktīviste un televīzijas raidījumu vadītāja no Dānijas”.

Tas ir interesanti: sākumā Strelka pozicionējās (pat manifestējās) kā laikmetīguma pavadone visās tā augsti radošajās formās (sovrisk, arhitektūra un tādā garā). Pēc tam – pirms pusotra gada – sākās protestu lietas, kas skāra arī institūta Strelka apkārtni, kur netālu atradās “kreatīvais klasteris” – Red October, kurā bija izvietojušās dažādu progresīvu izdevumu redakcijas, Pussy Riot u.tml. Vārdu pa vārdam, un izauga tēma – sociāli politiskais aktīvisms kā laikmetīgās mākslas pamats. No sērijas: tikai sociāli atbildīgais un revolucionārais var būt māksla Krievijā. Bet tagad Strelkā progresa vārdā spriež par pārtikas aktīvismu. Jā, Pussy Riot (citā sastāvā) ierakstīja klipu, bet nevienu tas neieinteresēja, izņemot dažus grupas atbalstītājus. Pārējie diskutē vien par to, kāpēc viņas dejoja uz konkrētās naftas kompānijas degvielas uzpildes stacijas jumta. Savukārt tagad aktīvisms ir saistīts ar pārtiku – jā. 

Vai vēl šāda apmeklētāja liecība: ““Afišas” pikniks acīmredzot ir šīsvasaras trenda notikums. Hipsteri no visas galvaspilsētas dodas uz Kolomensku, cits citu atpazīstot jau zaļās līnijas metro vilcienos. Viņi piemiedz viens otram ar aci, uzsmaida, rokās ņurkot cepuri un uzspodrinot Ray Ban briļļu stiklus...” Paskaidrošu. Agrāk “Afišas” pikniks bija kaut kas līdzīgs Vudstokai, ar to domājot tiekšanos pēc zināmas devas brīvības, labas mūzikas un progresa.

Bet tagad (citējot to pašu autoru): ““Afišas” piknikā varēja savām rokām sasildīt ragā sasalušu kaķīti, izlaist līkumu ar modernu velosipēdu Electra, palīdzēt baltajiem lāčiem, bez maksas tikt pie makijāža, paspēlēt minigolfu, paklausīties diezgan savādu dzeju par ievārījumu, uzzināt, kā kļūt par traktora īpašnieku (sk. Sivēntiņš Pēteris), aizbraukt mācīties uz ārzemēm, paspēlēt Nintendo, badmintonu, hokeju un daudz ko citu.”

 

Bet Maskava kopumā dzīvo kā dzīvojusi un liek kārtējo pieminekli nezin kam. Toties tā ir drošāk. Minētais objekts atrodas pie Kazaņas stacijas – stāv iepakots jau kuro mēnesi.

Kopumā sirds nocietināšanās sāpes tiek masīvi remdētas ar zināmu konsensu. Un nav redzams, ka tas bijis izmisuma solis. Savukārt laikmetīgā māksla nepārprotami ir nostumta malā no kopīgās omulīgās dzīves organizācijas. Bet tā jau arī ir jābūt? Tagad viss ir labi.