RAKSTI  
Foto: Vegard S. Kristiansen/Roskilde Festival

Festivālu māksla – Roskilde 2013 1

Jakobs Stube Ēstergārds Kopenhāgenā
24/07/2013

Roskildes festivāls ir utopija. Gluži kā mītiskā skotu pilsēta Brigadūna tas parādās nekurienē un atkal pazūd bez pēdām. Kamēr tas ir pilnā plaukumā, norises tur ir maģiskas. Astoņas dienas vasaras vidū festivāla vieta ir visblīvāk apdzīvotā vieta pasaulē. Ļaudis plūst uz festivālu, lai nokļūtu pasaules centrā. Viņi atgriežas noskranduši un netīri. Viņi atgriežas pārguruši, taču pāri visam viņi atgriežas, būdami piedzīvotā varā.  

Festivāls ir veidots uz mūzikas bāzes, taču ar katru gadu citu mākslas formu piedāvājums kļūst plašāks un dīvaināks. Kas īsti notiek, kad tiek radīta māksla šai utopiskajā sapņu metropolē, kur 100 000 cilvēki sapņo, dejo, dzer un halucinē? Vai tas ir neiespējami? Vai tas ir maģiski? Vai abi divi vienlaikus? Nāciet līdzi – iepazīsim mākslas pasauli Roskildes 2013. gada festivāla ietvaros.  


Festivāls, kādu mēs to zinām vislabāk. Milzīga skatuve un ļaužu jūra. Foto: Lars Just/POLFOTO/Roskilde Festival

Sestdienas vakars Roskildes festivālā. Skatuve ir liela diezgan, lai tur sarīkotu vairākas olimpisko spēļu sacensības. Sāk iestāties tumsa. Pūlis rēc. No kreisās puses parādās roka megaleģendārā grupa Metallica. Es skatos uz augšu, uz grupas līderi Hetfīldu, bet Hetfīlds lūkojas lejup 60 tūkstošu rēcošu, nemierīgu cilvēku pūlī, kur daži tur rokās sātana zīmes un melnus karogus ar galvaskausiem. Viņi ir gatavi ienirt trakajā metālklasikas ellē, un dažiem no visleģendārākajiem gabaliem piebalsos desmit tūkstošu festivāla klausītāju koris.  

Tāds ir mums pazīstamais grandiozā mūzikas festivāla tēls. Kad pūlis izklīst, tas dodas atpakaļ uz milzīgo kempinga laukumu. Arī šeit pūlis ir blīvs un liberāli ģērbies. Simt dažādu ritmu no improvizētām skaņu sistēmām padara ainu pilnīgi haotisku. Cilvēki skrien pa dubļiem, spēlē dzeršanas spēles, flirtē, skūpstās, čurā pie sētas un izkliedz pāri teltīm kaut ko, kas tūlīt nogrimst vispārējā trokšņa jūrā.

Vai šādā pasaulē ir vieta mākslai? Varbūt ne naktī pēc Metallica uzstāšanās. Taču, kad festivāla klausītāji modīsies no spožās saules, viņi šī jucekļa vidū, iespējams, atradīs ko tādu, kas ir vairāk nekā laba mūzika un alus plūdi.

Roskilde savai publikai jau sen piedāvā mākslas piedzīvojumus, taču pēdējos gados tie aizvien pieņēmušies spēkā. Šāda tendence vērojama arī citos lielajos mūzikas festivālos. Arī Glastonberija Apvienotajā Karalistē un Koučella Savienotajās Valstīs paplašina savu mākslas piedāvājumu. “Festivāls ir neparasta vieta mākslai, taču mēs uzskatām, ka tādējādi festivāla publika gūst unikālu pieredzi. Māksla publiku izaicina un ļauj bagātināt savstarpējo saskarsmi,” saka Roskildes festivāla mākslas kuratore Signe Brinka Pedersena (Signe Brink Pedersen). “Mēs gribam izmantot festivālam piemītošo potenciālu, jo tā ir kā paralēla pasaule.”

1. eksponāts: Samta valsts – “visa fikcija, ko sajutīsit, ir pa īstam”

Visunikālākais šīgada piedzīvojums varētu būt “Samta valsts” (The Velvet State) – interaktīva performanču instalācija ar vairāk nekā 30 dalībniekiem. “Samta valsts”, kura atrodas pamatīgu apjomu struktūrā, kas būvēta īpaši performancei, modelē tā saucamo “juteklisko sabiedrību”. Tā ir iedomāta nākotnes sabiedrība, kur pamatvērtības ir estētiska intensitāte un jutekliska un dzejiska pasaules uztvere – kā pretstats industriālās sabiedrības pamatvērtībām: efektivitātei, produktivitātei, pacietībai, atturībai. “Samta valsts” apmeklētāji iziet iniciācijas rituālu, kura laikā viņiem uz rokām tiek sazīmēti apļi un viņi tiek vadāti apkārt aizsietām acīm. Tad viņi tiek iepazīstināti ar desmit jutekliskās sabiedrības arhetipiem: “fetišistu”, “diktatoru”, “spārnoto”, “Rozā Narcisu” u.c. Katra arhetipa jēga ir likt dalībniekiem atmodināt sevī snaudošos personības resursus. Kā izteikusies performances kuratore Grī Vorre Hallberga (Gry Worre Hallberg), tur arī slēpjas lietas būtība.  Paralēli kūrēšanai viņa piedalījusies “Samta valsts” veidošanā, kas ir daļa no “Fikcijas suteneriem” – sadarbības projekta ar britu performanču grupu Collective Unconscious un arhitektu Simonu Hjermindu Jensenu (Simon Hjermind Jensen).

“Mēs radām fikcijas, lai pamodinātu cilvēkos snaudošo potenciālu,” viņa saka. “Viens no mūsu lozungiem ir “Visa fikcija, ko sajutīsit, ir pa īstam”. Es personīgi jūtos daudz brīvāka, kad ienāku šajā telpā. Es sevi atbrīvoju, iegūstot jaunu veidolu. Es atbrīvojos no savas ikdienas dzīves fikcijas. Tas ir laika pārbaudi izturējis performances noteikums: viss ir konstrukcija, un mēs tikpat labi varētu to konstruēt citādi.”


Samta valsts naktī. Foto: Gry Worre Hallberg

Pēc sarunas ar Grī es iegāju “Samta valstī” ar zināmu satraukumu (Grī bija mani apvedusi apkārt rindai četru stundu garumā). Festivālu pasaulē iespējams pasargāt sevi, pat ja visapkārt ir cilvēki. Vari noslēgties sevī. Vai šie cilvēki piespiedīs mani atvērties? Un vai esmu tam gatavs?  

Pirmais citpasaules vilnis man pārvēlās skaļas apkārtējās skaņas ainavas veidolā, kas apslāpēja man ausīs visu dienu dunējušo festivāla troksni. Man lika aizsietām acīm nogulties zālē līdzās citiem bezacainiem šīs sabiedrības viesiem. Pēc garāka, akla, skanoša un zāļaina brīža es sajutu, kā kādas rokas glāsta man matus, un vēl pēc brīža man ausī sāka runāt kāda balss.  Balss aicināja mani atcerēties kādu spilgtu bērnības epizodi. Bezķermeniskajai balsij es pastāstīju par reizi 16 gadu vecumā, kad aizbraucu ar divriteni naktī līdz pludmalei, sēdēju uz akmeņiem un skatījos uz jūru. Balss palūdza, lai vizuāli detalizēti aprakstu akmeņus, divriteni, viļņus… Tā man sacīja, lai turpinu domāt par atmiņā saglabātajām detaļām un beidzot iepazīstināja ar sevi kā “glūniķi” (the voyeur), kurš ir klāt tikai tad, kad redz tevi, bet tu neredzi viņu. Glūniķis bija ielūkojies manās atmiņās, taču, to darot, tas bija man arī atļāvis saskatīt savās atmiņās ko jaunu. Acis man bija aizsietas, bet glūniķis bija ļāvis man paskatīties ar savām acīm.

“Rozā Narciss” gulēja gultā kailām krūtīm, spīgulīšiem rotātu seju, garlaikoti smēķēdams cigareti. Istaba bija pilna ar zeltu un brokātu. “Vai redzi viņa skaistumu un vai redzi skaistumu arī sevī?” viņa kalpone man jautāja. “Nē, šajā telpā es redzu tikai tukšu greznību,” es atbildēju. “Tad paskaties citādi,” viņa teica. “Skaties ar mīlestību.” Darīju, kā viņa mudināja, un dažus mirkļus vēlāk es ieraudzīju narcisa skaistumu un viņa skaistumu, kas atspoguļojās manī. Acīmredzot tieši tā jutekliskā sabiedrība vēlējās atraisīt manus un citu dalībnieku snaudošos personības resursus. Es biju reaģējis tipiski un indīgi pret narcisu, kura katra kustība aicināja: “Skaties uz mani! Mīli mani!” Taču vēlāk es biju sev pierādījis, ka spēju uztvert viņu citādi, ja vien lieku lietā savu gribu.  


Samta valstībā. “Mēs saņemam pozitīvas reakcijas par performancēm, kas publiskajā telpā iesaista cilvēkus tuvā kontaktā un fiziski,” norāda kuratore Signe Brinka Pedersena

Būtu viegli pilnībā aizmirst par festivālu, atrodoties Samta valstī, taču šī valsts un ārā notiekošais Roskildes festivāls, lai cik atšķirīgi tie liktos, ir nesaraujami saistīti: “Festivāls var likties mazliet brutāls, salīdzinot ar trauslumu, kāds pārsvarā valda Samta valstī. Taču līdz ar to būt šeit ir jo intensīvāks pārdzīvojums,” skaidro Grī Vorre Hallberga un tad pasaka ko būtisku: “Es uzskatu, ka lielākā daļa apmeklētāju festivālā atklāj jaunu, jūtīgu uztveri. Kaut arī festivāla arēnā tā tiek pausta dažādos veidos, es nedomāju, ka tā ir tālu no tās, kādas pastāv Samta valstī. Tas ir ļoti atšķirīgi no reizēm, kad veidojam performanci-instalāciju Kopenhāgenā, kur visiem viesiem ir daudz iepriekšēju priekšstatu. Mūsu apmeklētājiem šeit ir pilnīgi cita uztvere. Varbūt viņi pat nav gulējuši un ir dzēruši trīs dienas no vietas. Viņu jutekļi līdz ar to ir plaši vaļā, viņi tikai vēl nav tos izmantojuši tādā veidā, kādā to var izdarīt Samta valstī.” Festivāla paralēlā pasaule padara Samta pasaules paralēlo pasauli iespējamu. Tā ir performance, kas specifiska šai vietai un nevarētu notikt nekur citur.

Performance un dažādas norises šīgada mākslas programmā ir dominējošās, un tam ir labi iemesli. Galvenā kuratore Signe Brinka Pedersena konstatē: “Performance labi darbojas kā alternatīva mūzikas koncertiem, kur skatuve un publika ir skaidri nodalītas un pieredze ir tieša un vienā virzienā. Mēs saņemam pozitīvas reakcijas par performancēm, kas publiskajā telpā iesaista cilvēkus tuvā kontaktā un fiziski.”

Darba dienas Utopijā

Nav nekāds brīnums, ka māksliniekiem šķiet interesanti strādāt šādā atmosfērā. Roskildes festivāls ir vieta, kur cilvēki atlikuši malā savas rūpes un biklumu.  Eju cauri pūlim un redzu puisi, kurš saģērbies kā Spaidermens, citam uz pleciem zirga galva, ir vairāki kaili cilvēki, kuriem uz ādas redzami tikai saulstari, savstarpēji nepazīstamu cilvēku grupa dejo un krīt, klausoties ritmos, kas nāk no kāda pārnēsājamās mūzikas kastes, citi tā visa vidū guļ aizmiguši, un vai katrā stūrī  savijušies jauni cilvēki skūpstās un glāsta viens otram matus.  

Signe Brinka Pedersena man saka, ka festivāla viesi to nereti apraksta kā sava veida utopiju. Es saprotu, ko viņa ar to domā. Te veidojas atmiņas un jaunas attiecības, bet tas, kas ārpasaulē šķiet šokējošs, te ir gluži ierasta lieta. Nedēļām ilgi pēc festivāla vesela kultūra cieš no miega trūkuma un smagas nostalģijas. Daudzi no nostalģiskajiem mēnešiem ilgi nēsā savas festivāla aproces, kaut gan pats festivāls drīz vien sāk likties kā tikai sapnis. “Daži no māksliniekiem, kuri te ierodas pirmoreiz, ir pārsteigti, cik intensīvi te viss var notikt. Taču vēlāk viņi ir apmierināti. Te strādāt ir arī ļoti nogurdinoši. Jaunpienācēji vienmēr dabū tādu kā “oho!” efektu,” stāsta Signe.


Grimstošs kuģis 72 stundu urbānās akcijas ietvaros

2. eksponāts: 72 stundu urbānā akcija – veidojot rītdienas publiskās telpas

“Tas ir ļoti ekstrēmi,” Gillija Karjevska atbild, kad jautāju, kā ir strādāt Roskildes festivālā. Viņa ir 72 stundu urbānās akcijas līdzorganizētāja – tas ir vēl viens no lielajiem mākslas notikumiem šīgada festivālā. Tā ir norise, kur komandas sacenšas, būvējot pagaidu struktūras, kas novatoriskā veidā uzlabo apkārtējo urbāno vidi. Katrai komandai tiek piešķirts būvlaukums un misija, un to rīcībā ir 72 stundas, kurās izgudrot, uzskicēt un uzbūvēt savas struktūras. Tas ir pasākums performances arhitektūrā, kas ir augošs novirziens, kurā ātri uzbūvētas pagaidu struktūras tiek izmantotas, lai eksperimentētu ar urbāno telpu. 72 stundu urbānās akcijas organizētāji meklē būvlaukumus, kas nepilda savu potenciālu, un formulē veidus, kā to labot. Salīdzinājumā ar normālo arhitektūras procesu, pagaidu arhitektūrā ir daudz vairāk vietas eksperimentiem un inovācijām. Process ir īsāks, un nav svarīgi, ka pagaidu struktūra var izrādīties neveiksmīga, jo tā tik un tā tiks nojaukta. Ja turpretim tā ir veiksmīga, tā visticamāk iedvesmos pastāvīgo arhitektūru un izraisīs patiesas pārmaiņas. “Pagaidu arhitektūra ātrāk spēj reaģēt uz mainīgu realitāti,” Gillija saka. “Cilvēku uzvedība mainās daudz straujāk nekā, piemēram, mainās vide, un tas rada lielu spriedzi starp mums un vidi. Pagaidu arhitektūra ir atbilde šai spriedzei.”

Norobežotajā būvlaukumā gaisu caururbj zāģu, āmuru un urbju troksnis. Vīrieši un sievietes oranžos kombinezonos staigā šurpu turpu starp puspabeigtajām koka struktūrām, prātodami, plānodami, mērīdami, eksperimentēdami, būvēdami. “Mēs ceram publiskās telpas veidošanā redzēt inovācijas,” man saka projekta dibinātājs Kerems Halbrehts (Kerem Halbrecht). “Mani interesē radīt jaunas iespējas. Izgudrot jaunu taktiku, jaunus ietvarus, lai cilvēki sajustu, ka viņu apkārtnei piemīt vērtība.”

Aizeju uz būvlaukuma tālāko galu un apjautājos klātesošajiem, pie kā viņi strādā. “Mūsu misija saistīta ar to kupolu,” saka holandiešu dizainers un dalībnieks Jeps Rots (Yoep Roth), norādīdams uz kupolveidīgo struktūru, kurā notiek koncerti un citi kempinga laukuma pasākumi. “Tā vietā, lai veidotu vienu lielu struktūru,” saka arhitekts un komandas biedrs Olivers Borgs (Oliver Borg), “mēs gatavojam šīs sešstūrainās sēdvietas, kuras iespējams pārvietot. Tas ļauj cilvēkiem veidot pašiem savu vidi sēdēšanai. Taču, ja viņi gribētu paņemt tās līdzi, tad viņiem savstarpēji jāsadarbojas, jo visas sēdvietas ir savienotas ar vadiem.”

72 stundu urbānā akcija notiek “Sapņu pilsētā” – tas ir mēģinājums iesaistīt festivāla apmeklētājus savas vides veidošanā. “Sapņu pilsētā nav gandrīz nekāda ierobežojuma, ko te var radīt vai uzbūvēt,” teikts aprakstā – gluži kā sapnī.

Atgriezies pēc divām dienām, es redzu, ka struktūras ir jau instalētas un cilvēki tās lieto, it kā tās vienmēr būtu tur bijušas. Taču, protams, šīs struktūras te nešķiet tik svešādas kā tradicionālā urbānā kontekstā, jo arī viss pārējais ir pagaidu rakstura. Teltis, kupols un nožogojums – itin viss, izņemot zāli un purvu, pēc dažām nedēļām būs pazudis kā sapnis.

Ko šī sapņainā, gaisīgā, bet intensīvā atmosfēra nozīmē mākslai, kas rodas festivālā? “Pamata problēma ir tā pati,” Kerems Halbrehts apgalvo: “Kā uzlabot veidu, kā cilvēkiem dzīvot kopā? Pat, ja tas ir īslaicīgi. Mums te dzīvo 100 000 cilvēku. Tā ir nometnes situācija, taču pilsētām dažas iezīmes ir līdzīgas nometnēm un otrādi.”

“Festivāla konteksts ir pozitīvs,” Kerems piebilst. “Tu redzi, kā cilvēki atstāj savu ierasto dzīvi un varbūt dažas dienas neko pārāk neņem galvā. Mūs interesē, kā cilvēki uzvedas un kā viņi mijiedarbojas ar savu fizisko apkārtni un cits ar citu. Manuprāt, tas paspilgtina mums piemītošo ziņkāri.” Gillija rezumē: “Tas ļauj komandām izvirzīt atvērtākas idejas un koncepcijas. Festivāls mums dāvā jauna veida instalācijas.”


72 stundu urbānās akcijas uzvarētāju projekts The Gate

3. eksponāts: VOINA – cīņa par tiesībām ar peņiem un vodku

Festivāls patiešām šķiet auglīga augsne mākslas projektiem, kas normālos apstākļos nebūtu bijuši iespējami. Citā šīs pagaidu metropoles daļā spāņu mākslas grupa Basurama rīko mākslas darbnīcas, kur festivāla ļaudis gatavo mūzikas instrumentus no atkritumiem, kas savākti kempinga sektorā. Tur ir flautas, kas izgatavotas no flomāsteriem, grabuļi no plastmasas pudelēm un smiltīm un ksilofons no stikla pudelēm, kas piemontētas iepirkumu ratiņiem. Tas viss skan mazliet šķībi, tomēr pietiekami muzikāli. Darbnīcas noved pie koncerta, kur festivāla ļaudis kopā spēlē improvizētos instrumentus.  

Šis klusais pasākums iemieso Roskildes mākslas būtību: tā nozīmē līdzdalību, iedvesmo radošumu un papildina to ar atbildību par sabiedrību un vidi.  

Šie faktori bija noteicošie strīdīgajā lēmumā uzaicināt uz festivālu krievu tiesību aktīvistu grupu VOINA. Ieguvusi slavu Krievijā par performancēm, kurās tiek aizdedzinātas policijas mašīnas un atkārtoti apzagti veikali, VOINA ir radikāli pret pastāvošo iekārtu jau krietni citā līmenī nekā pārējās klātesošās mākslinieku grupas. Tā kā tā nāk no brutālas vajāšanu realitātes, cietumsodiem un politiskas apspiestības, tās klātbūtne starp Rihannu, Kraftwerk un tūkstošiem priecīgu un sadzērušos dāņu pusaudžu pievieno festivālam sirreālisma dimensiju. Tajā jūrā, ko veido cilvēki, troksnis un pasākumi, no kā sastāv Roskildes festivāls, VOINA ik pa brīdim iznirst kā sprauslājošs valis, lai tad atkal paslēptos zem ūdens. Viņi paceļ milzīgus baltus lozungus, kliedz skaļruņos un mēģina būt vairāk nekā vēl viens piliens festivāla okeānā. Uz lielākā lozunga redzams dibinātāja Oļega Vorotņikova attēls – viņš ir aiz restēm, bet apakšā paraksts: TIEK MEKLĒTS.

Ceturtdienas vakarā, kad paredzēta festivāla oficiālā atklāšana, VOINA pārstiepusi savu milzīgo lozungu pāri ceļam starp ieejas vārtiem un mūzikas skatuvēm. Daži no garāmgājējiem nomurmina: “Kas tad, ellē, tas?” Vairums dodas taisnā ceļā uz mūzikas skatuvēm ar alu rokā, ne aci nepamirkšķinot, bet daži apstājas, lai noskatītos pasākumu zem lozunga. Tur ir ko redzēt. Kāda sieviete ir pārģērbusies par Vladimiru Putinu – viņai mugurā uzvalks ar kaklasaiti, sejai priekšā Putina maska. Viņai pie gurna piesiets prāvs mākslīgais loceklis, bet skaļrunī kāds VOINA atbalstītājs izkliedz piedāvājumu: “Te ir iespēja pasūkāt Vladimira Putina locekli un tikt par brīvu pie vodkas!” Brīvprātīgajiem, kuri vēlas nogaršot Putina intīmo ķermeņa daļu, jāizvēlas kāda Eiropas līdera maska un jāuzvelk tā sūkājot. Pēc tam viņi tiek atalgoti ar krievu luksusu: vodku un gurķi. Šīs akcijas asprātīgais nosaukums – “Eiropa sūkā.”  


VOINA festivālā sarīkoja piecas akcijas: Political Prisoners, Voina Wanted, Fuck apathy, Europe Sucks un Fuck hypocrisy

“Tas ir māksliniecisks Eiropas un Krievijas politiķu portrets,” komentē VOINA pamatsastāva dalībnieks Aleksejs Plucers-Sarno.

“Eiropa sūkā” bija viena no piecām akcijām, ko VOINA sarīkoja Roskildes festivālā. Lielāka uzmanība tika pievērsta VOINA Wanted, kuras laikā grupa ar saviem lozungiem apklāja cita festivāla viesa – Rona Ingliša darbus. Rons Inglišs nekavējoties iznīcināja VOINA lozungus un publiski pauda savu nepatiku. Aleksejs Plucers-Sarno skaidro, ka tā nav bijusi necieņas izrādīšana, bet vienkārša provokācija ar mērķi pievērst uzmanību politieslodzītajiem Krievijā.  

Kur rodams sakars starp VOINA akcijām, kuras šauri fokusējas uz ļoti konkrētām politiskām problēmām, un sapņainām performancēm, kā tā, kuru sarīkoja Samta valsts, radot fikcijas, lai atsvabinātu cilvēkus no ikdienas dzīves? Grī Vorre Hallberga, Samta valsts koncepcijas autore atbild: “Iztēloties juteklisku sabiedrību, kas ir Samta valsts centrā, ir ļoti politiski. Tikai te izvēlēta visplašākā perspektīva. VOINA darbojas pavisam citādā kontekstā. Viņi saskaras ar tiešām ļoti lielām politiskām problēmām, pret kurām viņiem jāreaģē. Mēs izmantojam trauslu un poētisku izteiksmes veidu. Viņi savās performancēs liek lietā daudz iznīcinošāku spēku. Taču arī tas ir ceļš uz juteklisko. Tas atgādina “killera” arhetipu Samta valstī.”

Pavaicāju Aleksejam, vai VOINA tiecas pēc mākslinieciskas integritātes vai vienkārši lūko pasniegt savu sakāmo pēc iespējas efektīvāk? “Paskatieties uz mūsu fallu uz Ļiteinajas tilta...” viņš atteica. (VOINA savulaik uzgleznoja 65 metru augstu peni uz paceļamā tilta, kurš saslējās tieši iepretim Krievijas slepenā dienesta mītnei).  “...protams, tam piemīt mākslinieciska integritāte – biezums (23 metri), garums (65 metri) un pat māksliniecisks svars (4000 tonnu). Saprotat, ko es gribu teikt?”


Apmeklētājs tiek iniciēts pirms ieiešanas Samta valstī. Foto: Jesper Hyuk Larsen

Roskildes māksla – piepildot maģiska festivāla potenciālu  

Būs grūti apgalvot, ka 2013. gada Roskildes festivāla mākslas daļa nenoritēja ar lieliem panākumiem. Varbūt tas ir pašsaprotami vietā, kur ir tik daudz cilvēku, kam milzums daudz laika. Puse no viņiem varbūt pat nepamanīja, ka festivālā bez mūzikas bija pārstāvēta vēl arī cita māksla. Taču ko mākslas programma nozīmēja tiem, kuriem tā bija svarīga? Pajautāju dažiem patvaļīgi izraudzītiem cilvēkiem. Kāda jauna sieviete teica, ka parasti mākslas pasākumus neapmeklējot, taču festivālā gan esot apmeklējusi. Kāpēc? “Tāpēc, ka tā varbūt ir laba pārmaiņa starp mūzikas koncertiem... tas ir labs papildinājums.”

Galvenā kuratore Signe Brinka Pedersena saka, ka festivāls eksperimentē ar mākslu, lai nodotu to vairāk dalībnieku rokās. Festivāls jau ir ieniršanas piedzīvojums, taču tam piemīt arī neīstenots potenciāls, kuru īsteno māksla. Grī Vorre Hallberga no Samta valsts uzsver ko citu: “Es te riskēju vispārināt,” viņa saka, “taču mēs dzīvojam vikingu zemē, un man šķiet, ka liela daļa no “citpasaules” pasākumiem iet vienā un tajā pašā virzienā. Cilvēki galvenokārt “ienirst” siltā alū kempinga sektorā. Mēs gribētu viņiem piedāvāt dzejiskāku un jutekliskāku “citpasauli”.”  

Varbūt kā reakcija uz kultūras attīstību vispārīgākā līmenī Roskildes festivāls šķiet izmantojam mākslu, lai padarītu mūzikas festivālu par personīgāku piedzīvojumu, iesaistot publiku gan kā indivīdus, gan kā sabiedrības locekļus gan festivāla ietvaros, gan ārpus tā.

Tagad, kad tur, kur uz lielās skatuves spēlēja Metallica, atkal sāk zaļot zāle un dzied putni, varbūt daži sapņi, kas tika sapņoti šai apburtajā pilsētā, ir joprojām dzīvi. Grī prāto: “Festivāls ir gaistoša telpa, taču mūsu mērķis ir panākt, lai tas, ko cilvēki piedzīvo Samta valstī, viņos nosēžas dziļāk, un lai tie paņem to līdzi un tas turpina iedvesmot viņus arī ikdienas dzīvē.”  

roskilde-festival.dk

students . - 25.07.2013 08:26
uzrakstīts tā, ka, šķiet, būšu nākamgad klāt...