RAKSTI  
Karl-Kristjan Nagel. Fire Walk with Me

Kontekstu konteksts. 15. Viļņas glezniecības triennāle 0

Sergejs Timofejevs
16/07/2013

15. Viļņas glezniecības triennāle
CAC laikmetīgās mākslas centrs, Viļņa
Līdz 18. augustam, 2013

Jaunā lietuviešu māksliniece Egle Ulčickaite (Eglė Ulčickaitė, 1989) savu pieeju glezniecībai raksturo šādi: “Materiālu gleznām izvēlos no savas apkārtnes, kur redzu, cik cieši savijusies tagadne ar pagātni. Tie ir aizgājušo laiku artefakti, kas, zaudējuši savu funkcionalitāti un lietojumu, ir iekļauti visu laiku mainīgajā ainavā mums apkārt. Pagātne, kuru pati neesmu piedzīvojusi, var kļūt par daļu no manas pieredzes caur lietām, kas gadās manā ceļā. Kad skatos uz pagātnes tēliem un priekšmetiem, mani pārņem déjà-vu un kaut kā ļoti pazīstama izjūta. Bet tā ir tikai intuīcija. Kaut arī varu pieskarties šīm pagājušo laiku lietām, tās man paliek neizprotamas. Mani centieni iedzīvināt pagātni, kurā manis nebija, līdzinās akla cilvēka pasaules uztverei – tās ir kāda cita veida maņas. Lai gan – no otras puses – pasaule vienmēr mums paliks daļēji apslēpta.” 


Ramūnas Grikevičius. Rose. 2012 

Šis teksts no 15. Viļņas glezniecības triennāles kataloga varētu būt projekta vadmotīvs. Netveramā, savādā, daudzslāņainā realitāte un gandrīz neapjaušamā pagātne, ko mēs katrs iztēlojamies pēc sava prāta, pat cenzdamies būt maksimāli objektīvi, – tas viss nostājas mūsu acupriekšā gandrīz sešdesmit mūsdienu lietuviešu un Lietuvai tuvāko reģionu mākslinieku nelineārā, daudzslāņainā skatījumā. Šogad triennālē aplūkojami darbi, kas radīti ne vien pēdējo triju četru gadu laikā, bet ekspozīcijā iekļauti arī lietuviešu pirmskara modernistu, kā arī 20. gadsimta 70. gadu vidus korifeju darbi. Tas viss apvienojumā rada to kopējo “kontekstu kontekstu”, par kuru runā triennāles kuratore Nijole Nevčesauskiene (Nijolė Nevčesauskienė), kad stāvam pie gleznām plašajā CAC centrālajā zālē.

“Viļņas glezniecības triennāles vēsture aizsākās 1969. gadā. Tā tika izveidota kā biennāle un apvienoja toreizējo PSRS triju Baltijas republiku glezniecību. Tomēr tas nebija tikai oficiāls jaunievedums vien. Biennālē bija daudz glezniecības atklājumu, mākslinieki tai gatavojās jau laikus – kā svētkiem; nozīmīgai savu un kolēģu darbu skatei. Triennāles vēsture mani uzvedināja uz domām apvienot kopīgā izstāžu telpā gan tradīcijas, gan mūsdienu posmu.


Kuratore Nijole Nevčesauskiene pie lietuviešu mākslinieka Jona Gasjūna gleznas

Iepriekšējā triennālē akcents tika likts uz ārzemju māksliniekiem, lietuvieši bija tikai pieci vai seši. Šoreiz eksponēti 42 vietējo mākslinieku un 14 viesu darbi. Lietuvas glezniecība parādīta vairākos kontekstos: pirmām kārtām – mākslinieki starp diviem pasaules kariem, Kauņas glezniecības skola; otrs konteksts – pašas triennāles vēsture ar uzsvaru uz 1975. gada ekspozīciju, kad tur nonāca mūsu “mazie holandieši”, autori, kas mainīja priekšstatus par glezniecības iespējām. Tad Viļņā bija pārstāvēts gan hiperreālisms, gan abstrakcionisms – virzieni, kurus redzēt tik nozīmīgās centralizētās izstādēs iepriekš nebija iespējams. No otras puses – šodienas darbos var izsekot, kurp “migrē” un kā mainās glezniecība un tās tradīcijas,” stāsta izstādes kuratore.

“Ekspozīcijas mūsdienu daļā ir diezgan daudz abstrakcijas, bet tā var būt arī figuratīvā glezniecība tās monohronajā aspektā. Šeit jāpiemin latviešu mākslinieks Ēriks Apaļais (1981) un viņa lingvistiskās, vēsturiskās vizuālās pārdomas par glezniecības struktūru un jēgu. No viesiem gribētu izcelt arī igauņu mākslinieci Māritu Murku (Maarit Murka, 1981), kas strādā hiperreālisma manierē, radot telpas ilūziju,” Nijole Nevčesauskiene turpina. “Savā video Taste viņa ar mēli izlaiza pašportretu, tā it kā pretstatot tiešu fizioloģismu un pieķeršanos civilizētai glezniecības tradīcijai. Man ļoti tuva ir arī dānietes Kirsas Andreasenas (Kirsa Andreasen, 1975) pieeja ar viņas figūrām melanholiskajās ainavās, kuras viņa citē no 17. gadsimta mākslinieka Jakoba van Reizdāla (Jacob van Ruisdael) gleznām. Starp citu, līdzīgā “citēšanas” manierē strādā arī lietuviešu autors Lins Landsberģis (Linas Liandzbergis, 1965).” 


Eglė Ulčickaitė. Jagger. 2012

“Kopumā glezniecību ietekmē visdažādākie mediji – kino, fotogrāfija, televīzija. Vērts aplūkot Egles Ulčickaites otai piederošo Mika Džegera portretu vai pievērsties monumentālajam Polijas mākslinieka Petra Jozefoviča (Piotr Józefowicz, 1959) darbam,” kuratore stāsta. “Viņš vācis un atveidojis savu uzvārda brāļu fotogrāfijas no dažādām valstīm – šie uzņēmumi ir pagātnes liecinieki, un, savesti kopā, Jozefoviči it kā veido vienu kopīgu pieminekli laikam. Šie realitātes gabaliņi – lūk, kas mazliet zudis lietuviešu mākslā, bet, cerams, kādreiz tas atgriezīsies. Pieteikts arī sieviešu diskurss, kas tik aktīvi tiek apspriests medijos. Izstādē to reprezentē Monikas Furmanavičūtes (Monika Furmanavičiūtė, 1978) gleznas. Viņa uz audekla cenšas parādīt savu redzējumu par to, kas mums zināms vairāk no psiholoģijas un socioloģijas izdevumu rakstiem. Tā var būt arī citu pasauļu iespējamā ietekme – kā to savā darbā ataino latviešu gleznotājs Miķelis Fišers (1970), kura fantastiskie tēli un diezgan psihodēliskā domāšana mums atklāj pavisam citu izpratni un pieeju. “Viesu” darbi bagātina mūsu pierasto lietuviešu glezniecības pasauli – pat ja ņemam tādu komponenti kā krāsas. Piemēram, jaunā un interesantā igauņu gleznotāja Karla Kristiāna Nagela (Karl-Kristjan Nagel, 1977) audekli – lietuviešu mākslinieki reti izmanto tādas drosmīgas, gandrīz fluoriscējošas krāsas. 

Savukārt 30. un 70. gadu meistaru darbi palīdz apzināt kontekstu, kurā pilnīgāk var izprast tādu lietuviešu autoru jaunos darbus kā Jona Gasjūna (Jonas Gasiūnas, 1954) gleznas, kurās viņš izmantojis sveču kvēpus, vai iespaidīgos abstraktos Henrika Čerapa (Henrikas Čerapas, 1952) audeklus.”


Algimantas Švėgžda. Chair. 1977

Triennāli organizē Lietuvas Mākslinieku savienība, kurai vēl aizvien ir vērā ņemams administratīvais potenciāls. Nijolei Nevčesauskienei viņas darbā palīdzējusi vesela atlases komisija – pieeja, ko varētu dēvēt par uzsvērti tradicionālu un diezgan neierastu mūsu laikam. Bet šogad uzvarēja tieši šāda koncepcija (iepriekšējo triennāli īstenoja CAC komanda). Jāteic, ka veiksmīgi izraudzītie “viesi” palīdz izvairīties no uzsvērtas lokalizācijas, un tas, neapšaubāmi, ir kuratores nopelns. Viņai ir vērā ņemama pieredze darbā ar laikmetīgo glezniecību Lietuvas Nacionālajā galerijā. 

“Varbūt tas ir mazliet intīmāks un personiskāks skatījums uz apkārtējo ikdienību,” tā Nijole Nevčesauskiene raksturo mūsdienu mākslas nacionālās iezīmes un piebilst, ka vairs gandrīz nevar runāt par nacionālajām skolām – šī jēdziena agrākajā izpratnē. Mūsdienu gleznotāji paši sev ir pasaules, uzsvērti individuāli veidojot savas attiecības ar apkārtējo telpu un tās iemītniekiem. Tā, kā to dara vēl viena jaunā lietuviešu māksliniece Jolanta Kīzikaite (Jolanta Kyzikait, 1980), kas triennāles katalogā raksta: “Saviem darbiem bieži izvēlos rotaļīgu formātu. Tas ir kā mūris, aiz kura paslēpties, kad tu runā par nopietnām lietām. No pirmā acu uzmetiena manas gleznas atgādina komiksus. Bet tā ir tikai forma, kas izmantojama, lai maskētu skumjas tēmas un īstu mūsu laika traģēdiju – vispārēju kultūras traģēdiju, kas maskēta ar glancētu virsmu un košiem ornamentiem. Slēgtā telpā mediju spēle kļūst bezjēdzīga, un, jo vairāk tā zaudē jēgu, jo vairāk fantāzijas iegūst. Iespēja iesaistīt iztēli rada iekšējas pabeigtības sajūtu. Tā es meklēju veidus, kā vairot iztēles ietekmi uz ikdienas pasauli un iespēju satuvināt realitāti ar fantāziju.

Pasaule mums apkārt ir klaida un neierobežota; tā turpina paplašināties un piedāvā arvien jaunas iespējas. Bet nereti instrumenti, ko izvēlamies savai eksistencei, ir neticami triviāli – kā šis peldriņķis, kas palīdz nevis peldēt, bet imitēt procesu. Tas pats attiecas uz rozā un gaišzilo krāsu, kad klišejiski rozā tiek asociēta ar mazām meitenītēm, bet zilā – maziem puisīšiem. Tikpat triviāli traktējot mūsu iespējas, gribu parādīt situācijas bezcerīgumu gan personiskā, gan daudz augstākā – universālā – līmenī.”

Glezniecība, kas pagājušā gadsimta 90. gadu otrajā pusē un šī gadsimta sākumā instalāciju un jauno mediju spiediena ietekmē atkāpās otrajā plānā, tagad, šķiet, atgriežas visu šo jauno formu pieredzes bagātināta. Un tās daudzšķautņainība un neviennozīmība kļūst arvien pieprasītāka pasaulē, kur realitāte tiek būvēta pēc tiem pašiem likumiem. Viļņas triennāle ir lieliska telpa mākslai, lai pārliecinātos, ka otas nav sažuvušas vai krāsas – izbalējušas, vien kļuvušas vēl vairāk monohromas, pārdomātas un pārliecinošas.


Krista Andreasen. En el Boulevard de los Sueños Rotos. 2012


Jolanta Kyzikaitė. Swimming with a Rose Circle. 2013

Vokieciu 2
Viļņa, Lietuva
www.cac.lt