RAKSTI  

Uzpirkuši zemes gabalus, viņi sāk atbrīvoties no iemītniekiem, kas šo rajonu pārvērtuši pievilcīgā magnētā, un aizsāk būvniecību ar ienesīgu perspektīvu – hoteļiem un veikaliem.

Tieši šāds scenārijs ir skāris Berlīnes centra rajonu, kas tā arī saucas Mitte – vidus. Pēc Otrā pasaules kara, Berlīnei tiekot sadalītai četros sektoros – amerikāņu, britu, franču un krievu – Mitte palika krievu ietekmes zonā un piederēja Vācijas Demokrātiskās republikas galvaspilsētai. 1961. gadā, lai apturētu cilvēku pārvietošanos uz kapitālistiskajiem rietumiem, tika pieņemts lēmums uzcelt “antifašistisku aizsargsienu”. Par tādu kļuva 155 kilometru garais un 3, 60 metrus augstais betona mūris, kas pārgrieza ielas, metro un tramvaju līnijas. Gar to tika uzarti kilometriem Berlīnes, lai varētu pamanīt pēdas, ja kādam ienāktu prātā bēgt.

Deviņdesmito gadu sākumā, Berlīnei apvienojoties, pilsētas vidus bija pilns ar tukšām teritorijām, ko aiz sevis atstājuši militāristi, un kas pārvērtušās ar zāli un krūmiem aizaugušām pļavās. Bet tāds bija arī dzīvojamais sektors. Lai arī Mitte atrodas pašā pilsētas vidū, šis rajons tolaik tika uzskatīts par vienu no visnepievilcīgākajām dzīves vietām visā pilsētā – vairāk nekā ceturtā daļa no visiem dzīvokļiem stāvēja tukši. Māksliniekus un alternatīvi ievirzītus cilvēkus no Rietumberlīnes šīs tukšās telpas pievilka – un viņi sāk ieņemt namus. Vienā pašā 1990. gada vasarā  tiek ieņemti ap 30 namu. Nesalīdzināmi lētākās izmaksas dzīvei, kas nolīdzsvaro gan naktī neapgaismotās ielas, gan tualetes kāpņu telpās, pievilka māksliniekus no visas Rietumvācijas, un viņi sāka pārcelties. Starp citu, šodien aktīvajā galeriju kvartālā ap Augustrasse tolaik darbojas tikai viena mākslas galerija “Wohnmaschine” un tā pati sākotnēji nelegāla, savas dzimšanas laikā, 1988. gadā, būdama vieta zinātājiem - dzīvokļa galerija.

Galerijas vietā luksusvienīca

1992. gadā uz jauni enerģetizēto Berlīnes daļu pārceļas Leipcigas galerija Eigen+Art un tad jau galerijas sāk vērties vaļā viena aiz otras. Jaunajām galerijām sāk pievienoties arī vecās Rietumberlīnes galerijas, saprotot, ka laikmetīgais mākslas pulss kļūst sataustāms šajā kvartālā. Agrīnajos deviņdesmitajos Mittē rodas jaunas alternatīvas radošas mājas kā Tacheles un Acud, atveras grāmatveikali – kafejnīcas, pagrabos un pagalmos notiek mākslinieku veidotas nakts pārtijas, subkultūrām sajaucoties ar mākslas scēnu, un visām šīm enerģijām un izpausmēm kopā radot mītu “Jaunā Berlīne”.

Un kļūst par tūrisma smalkāko zonu Berlīnē.