RAKSTI  

Mīts par Mitti. Vēstule no Berlīnes 0

Teksts - Margarita Zieda, teātra kritiķe

Sajūtu, ka kaut kas Berlīnē ir mainījies, var iegūt vienkāršā pastaigā, izejot divdesmit minūšu loku pa Friedrichstrasse – no stacijas uz priekšu pāri upei, garām Friedrichstadtpalast līdz Oranienburgerstrasse un nogriežoties pa to virzienā uz Hackesche Höfe.

It kā nekas nav mainījies. Mežonīgas, neapbūvētas, krūmiem un zālēm aizaugušas plaknes pašā pilsētas vidū, kam pretī slejas svaigi uzcelts moderns daudzstāvu nams, kuru pat vēl ne līdz galam paguvuši aizņemt veikali un biroji, kamēr viss jau darbojas. Tāpat aizvien vēl virs Oscar Wilde kroga, pirmā īru paba Berlīnes Mittes rajonā, sabrukšanas stadijā balansē vesela māja, kas celta 1912. gadā un divdesmitajos gados bijusi viena no populārākajām deju vietām Berlīnē. Vecais, tukšais un jaunais Berlīnē turpina dzīvot roku rokā.

Mittes ģentrifikācija

Bet tad ir visai dziļa pārmaiņa – no rajona bez pēdām ir pazudis turku ātrās ēdināšanas tīkls Donner Kebap, kas šķita esam mūžīgs kaimiņš gan Friedrichstrasse stacijai, gan alternatīvās kultūras templim “Tacheles”. Kaut ko no “Kebapbu” veģetārā sortimenta tikai smalkākā izskatā un cenā var iegādāties trendīgā vietiņā “dada”, kas agrāk atradās kiosku ēnā. Arī eļļas smaka no frī kartupeļu vārīšanas pāri rajonam vairs nevirmo un pats lētākais pilsētas ēdiens “Curry Wurst” ir pārceļojis uz tīrām, labi vēdinātām telpām, kur tiek pasniegts kā pilsētas īpašais brends. Visā rajonā vēl darbojas dažas desu būdas, bet tie tad ir pēdējie palikušie mohikāņi, kuri diez vai kā eksotiski relikti pārdzīvos tuvāko desmitgadi.

Berlīne, kuras šarmu pilsētas mērs reiz definējis kā “arm und sexy”, mainās. Pievienojot savu artavu “gentrification” procesu globālajai kartei, kuru sociologi zīmē jau no sešdesmitajiem gadiem, tolaik novērojot Londonas rajona Īslingtonas fenomenu, kurā strādnieku ģimenes burtiski tika izspiestas laukā no savas dzīves vietas, šo telpu ieņemot vidusšķiras iedzīvotājiem. Šiem lielpilsētas procesiem, kas atšķirīgos veidos novērojami arī Ņujorkā un Tokijā, divdesmit gadus pēc pilsētas apvienošanās pievienojas arī Berlīne.

Shēma ir vienkārša. Vispirms pilsētas lētajā rajonā ar zemām īres cenām ierodas mākslinieki, kuru radošais spēks un dzīves azarts pakāpeniski izmaina mazpievilcīgās ielas atraktīvā rajonā, kuru būtiski palīdz veidot arī Off galeristi, sāk rasties jaunas kafejnīcas un krogi, ēstuvēm sakausējoties kopā ar klubu kultūru un mākslas scēnu. Un tad uz šejieni sāk plūst berlīnieši, tad tūristi, līdz ierodas investori.