RAKSTI  
Foto: Hugo Guyader

Brīvpilsēta Kristiānija 1

Jakobs Stube Ēstergārds Kopenhāgenā
19/06/2013 

42 gadus vecā Kopenhāgenas “brīvpilsēta” Kristiānija, pilsēta pilsētā, jau sen pasludinājusi savu neatkarību no visas pasaules. Tā ir vieta, kura dārga visiem māksliniekiem, hipijiem un zālītes pīpmaņiem, bet ir kā dadzis acī politiķiem un nekustamā īpašuma attīstītājiem. Kristiānijas vēsture vēl ir tapšanas stadijā.

Tā atrodas tikai tilta un divu ielas stūru attālumā no grandiozās parlamenta pils laukuma un līdzās stāvošās biržas ēkas. Uzsākot ceļu no šiem savienotajiem pārstāvības demokrātijas un tirgus kapitālisma simboliem, jūs šķērsojat kanālu, nonākot senajā Kristianshavnas (Christianshavn) rajonā, gleznieciskā vietā ar bruģētām ielām, apmesta klūgu pinuma namiņiem un laivām kanāla straumē. Pa labi, pretim dārgajiem apartamentiem un ministriju birojiem, sāk parādīties bezpajumtnieki un alkoholiķi. Tālāk jānogriežas pa kreisi un jādodas tālāk pa Prinsesgādi (Prinsessegade), un, ja braucat ar divriteni, nepaies ne 30 sekundes, iekams jūs jau ieraudzīsiet “brīvpilsētas” Kristiānijas galveno ieeju. “KRISTIĀNIJA”, vēsta zelta burti uz ikoniskās ieejas zīmes – koka dēļa, kas pienaglots pie diviem totēmiskiem stabiem. Taču šie vārti ne tuvu nav vienīgais, kas liek domāt, ka tikko esat šķērsojis robežu. Grafitti ir visur, un tipisko asfaltētās piecstāvu ēku Kopenhāgenas tēlu nomainījuši zemi koka namiņi šauru grants celiņu malā. Viss kļuvis daudz krāsaināks, un liekas, ka arī krūmi un koki šeit aug daudz brīvāk – atšķirībā no pilsētas bulvāriem, kur kārtīgi apcirptie kociņi nostādīti stingrās rindās kā kara gūstekņi, tā iezīmējot civilizācijas uzvaru pār dabu.


Populārā Kristiānijas dienvidu daļa. Foto: Hugo Guyader             

KRISTIĀNIJA TAGAD UN SENĀK

Anno 2013: rodas iespaids, ka brīvpilsētas regulārie apmeklētāji lielākoties pieder pie piecām cilvēku kategorijām: subkulturāļiem, bandu rīkļurāvējiem, zāles pīpmaņiem, tūristiem un autentiskajiem kristiāniešiem. Brīvpilsētas populārākajā daļā dzīvība kūsāt kūsā, īpaši ziemā, kad citviet Kopenhāgenā ielas ir tikpat kā izmirušas. Zālītes kioskos atklāti tirgo visdažādākos smēķējamas marihuānas paveidus; koncertus un izstādes reklamē paštaisīti ceļa rādītāji, bet bāru un kafejnīcu publika saulainās dienās izplešas pa visiem apkārtnes zālājiem. Pārsvarā valda brīva un mierīga atmosfēra, tomēr turpat zem šīs virspuses jūtams arī tāds viegli smeldzošs nervs. Nākotne ir tīta neziņā. “Normalizācijas” draudi ir skaidri saskatāmi un pieņēmuši policijas patruļu apveidus. Turpat blakus garām paiet kādas bandas locekļi, kuri, ieradušies inspicēt savu zālītes tirgu, atgādina par pilnīgi cita veida briesmām, kas apdraud Kristiāniju. Neviens vēl nav aizmirsis pirms četriem gadiem norisinājušos traģēdiju, kad konkurējošas bandas locekļi iemeta pūlī rokas granātu, nogalinot četrus cilvēkus. Aiz krūmiem un kanāliem paslēpies no šīs kņadas, uz ziemeļiem gar pamesto jūras cietoksni stiepjas Kristiānijas paštaisītais dzīvojamais rajons.


Kristiānija 70. gadu sākumā. Foto: Christiania.org 

Anno 1971: grupa jaunu skvoteru kustības aktīvistu, kuri paši sevi dēvēja par “graustu sturmētājiem” (slumstormers), izlaužas cauri žogam, kas norobežo pamestās 19. gadsimta Botsmanstrēdes kazarmas (Bådsmandsstrædes Kaserne). Iebrukums norisinās laikā, kad Kopenhāgenā valda smaga dzīvojamās platības krīze un neskaitāmiem jauniešiem ir lielas grūtības atrast sev mājokli. Kazarmu sturmētāji nodibina Kristiānijas brīvpilsētu, par pamatprincipu pasludinot “uz pašpārvaldes principiem būvētu sabiedrību, kurā ikviens var brīvi attīstīties, vienlaikus ievērojot savu atbildību kopienas priekšā”. Šajā ziņā Kristiānija tika uzskatīta – un samērā iespaidīgā mērā arī kļuva – par liberālo sociālistu utopiju. Kristiānijas kodolā bija likts pašdisciplīnas princips. Ne likumu, ne tieslietu sistēmas nebija; bija paredzēts, ka sabiedrība uzticas katram indivīdam, pretim no viņa sagaidot cieņu pret kopienu, bet visādā citādā ziņā katrs bija brīvs darīt visu, ko vēlas.

Brīnumainā kārtā Kristiānija izdzīvoja ilgāk par pāris pirmajām dienām, lielākoties pateicoties masveida pārceļošanai no citām pilsētas daļām uz jauno brīvpilsētu. Jau pēc īsa brītiņa šeit bija gluži vienkārši pārāk daudz cilvēku pārāk lielā teritorijā, un policija nespēja izpildīt valdošās sistēmas gribu. Tā jau no pirmajām pastāvēšanas dienām Kristiānija iemiesoja cīņu starp neatzītas jauna un neatkarīga dzīvesveida ilgu vienotu cilvēku grupas un pastāvošās tirgus un demokrātijas varas struktūras gribu. Savu liberālo un integrējošo principu dēļ Kristiānija drīz kļuva par magnētu visiem, kuri apkārtējās sabiedrības vērtības izjuta kā žņaugu: bezpajumtniekiem, ārzemniekiem, homseksuālistiem, ultrakreisās politikas piekritējiem un dažādu subkultūru pārstāvjiem. Uzplauka svaigi mutuļojošā mākslas pasaule (mūzika, teātris, performances, lietišķā māksla...), atklājot līdz šim neapgūta mākslas tirgus eksistenci, jaunas iespējas, ko bija pavērusi atšķirīgas dzīves telpas izveidošanās Dānijas galvaspilsētā.


“Graustu sturmētāji” nojauc žogu ap Botsmanstrēdes (Bådsmandsstræde) barakām, aizsākot ēru, kas turpinās 42 gadus. Foto: Christiania.org

Jaunās apmetnes veidotāji izmantoja vecās militārās būves un sāka celt arī paši savas ēkas. Līdz 1972. gadam Kristiānijai bija izdevies panākt vienošanos ar Dānijas valdību, taču 1973. gadā politiskā situācija mainījās, un valdība jau atkal mēģināja panākt brīvpilsētas iztukšošanu un iznīcināšanu. Šī tendence tuvākajos gados izrādījās raksturīga. Mainoties valdībām, svārstījās arī oficiālās iekārtas viedoklis Kristiānijas jautājumā, un no izlikšanas draudiem brīvpilsētas iemītniekiem tā arī pavisam neizdevās atbrīvoties. Visus 70. gadus un arī pēc tam Kristiānijai nācās sīvi cīnīties par pastāvēšanas iespēju. Vienlaikus tā arī pieņēmās apmēros un popularitātē. Politiskās aprindas uz Kristiāniju turpināja raudzīties visnotaļ nelabvēlīgi, taču mākslas pasaule nostājās brīvpilsētnieku pusē. Labākie dāņu rokmūziķi brīvpilsētai veltīja populāru albumu, un slaveni arhitekti ar entuziasmu rakstīja par “Kristiānijas ideju”. 70. gadu nogalē Kristiānija nenovēršami kļuva par panku kultūras, pašas radikālākās pret pastāvošo sistēmu vērstās mākslas kustības – mājvietu. Bet kāda bija ikdienas dzīve uz visas šīs politikas un kultūras eksperimentu fona? Ja var ticēt kādam bijušajam iedzīvotājam, kurš Kristiānijā mājoja 1978./1979. gadā, nekāds rožu lauks tas vis nebija: “Aukstajā ziemā es varēju sasildīties vienīgi, dedzinot ogles un malku. Ar laiku es tiku pie eļļas radiatora, bet nebija viegli paglābties no aukstuma. Kad pēdīgi pienāca pavasaris, es to uzreiz pamanīju, jo visi mani ūdensvadi bija pagalam. Un kad es izsaucu santehniķi, lai viņš tos salabo, cits vietējais ņēma un pārdūra viņa auto riepas, jo Kristiānijā mašīnām ieeja bija aizliegta.” Toties iztēles un jaunrades prieka te netrūka, un daudzi kristiānieši pelnīja iztiku kā amatnieki un divriteņu meistari, tirgoja pārtikas preces vai atvēra publiskās pirtis. Tā bija salīdzinoši slēgta ekonomika ar savu vietējo valūtu, tomēr caur bāriem un zālītes tirdzniecību nauda ienāca arī no ārpasaules. Visus lēmumus pieņēma “kopsapulcēs”, ko regulāri sasauca šim nolūkam izveidotā “informācijas grupa”. Sapulces bija garas un bieži vien ļoti haotiskas, bez jebkādiem procesuāliem noteikumiem; vārds tika dots katram, kam vien nebija slinkums. Neraugoties uz to, sapulcēs patiešām izdevās izlemt būtiski svarīgus jautājumus; kad lēmums bija pieņemts, tas bija saistošs un lielākoties tika arī ievērots. Tomēr sapulcēs nepiedalījās bandas, kuru rokās bija zālītes tirgus, un arvien lielākais hronisko heroīna lietotāju pulks, kas bija atradis patvērumu kādā no Kristiānijas nomales ēkām (ar laiku viņi tika padzīti).

Kristiānija izveidoja pati savu bērnudārza tipa iestādi, kurā pa dienu tika pieskatīti visi vietējie mazuļi. Kāds no bijušajiem Kristiānijas bērniem, kurš patlaban gatavojas kļūt par vēstnieku, izteicies, ka diplomātisko sarunu tehniku esot apguvis brīvpilsētā, bērnības dienās tirgojoties par zālīti.

 
Pašbūvēts mājoklis Kristiānijas ziemeļos. Foto: Christiania.org

KARŠ PAR TELPU

Un tā, vai mēs varam pieņemt tamlīdzīgu nelikumīgu veidojumu, kas piesavinājies telpu, kura ir demokrātiskas valsts īpašums? Vai mums vajadzētu to apsveikt par ieguldījumu kultūras veicināšanā un minoritāšu atbalstīšanā? Viss atkarīgs no tā, kurā barikāžu pusē jūs atrodaties šajā karā par telpu jeb, angliski izsakoties, space war. Space war, tas izklausās pēc notikuma, kurā iesaistīti tādi personāžu kā Lūks Skaivolkers un Hans Solo un kurš norisinās kādā tālā, tālā galaktikā. Vienlaikus tas ir arī tīri teorētisks apzīmējums tam, kas patlaban norisinās Kopenhāgenā, jo Kristiāniju jau atkal pārņēmusi neziņa par tās nākotni. Kristiānija ir kaut kas vairāk nekā vienkārši alternatīva telpa. Kopenhāgenā ir arī citi “alternatīvie” rajoni, kuri nostājušies opozīcijā politiskajam status quo. Taču šie rajoni eksistē pastāvošās kārtības ietvaros, atrodas pilnīgā valdības un tirgus varā un pat zināmā mērā nospēlē par labu šīm institūcijām, piedāvājot tām organizētu opozīciju, apstiprina demokrātiskās sistēmas validitāti, parādot, ka tās produkts var būt arī tai pilnīgi svešu vērtību sistēma. Kristiānija ir daudz kontroversiālāka un starptautiski redzamāka, jo ir anulējusi sociālo līgumu, kas piedāvā aizsardzību un demokrātiskas ietekmes iespējas apmaiņai pret pakļaušanos sistēmas noteikumiem.

Kristiānijas atklātais un publiskais marihuānas tirgus kļuvis par simbolu faktam, ka parastie noteikumi šeit nav spēkā. Regulārie policijas reidi, kurus rīko divreiz gadā, ir veids, kādā sistēma visiem atgādina, ka, lai gan tā pagaidām atļauj Kristiānijai turpināt savu eksistenci, brīvpilsētas principiem tā savu akceptu tomēr nav devusi.

Telpa kļuvusi par dārgu patēriņa preci. Nekustamā īpašuma tirgotāji Kristiānijā varētu sapelnīt milzu bagātības. Brīvpilsēta iekārtojusies vēsturiskā Kopenhāgenas rajonā, tuvu centram un ir viscaur ūdens ielenkumā: šajā vietā varētu izvietot dažus no dārgākajiem mājokļiem visā valstī. Tas, ka šāds rajons ir nosēts ar pārvietojamām būdiņām, pašu celtiem koka namiņiem un pussabrukušām mūra ēkām, tikai kārtējo reizi pasvītro faktu, ka normālajiem ekonomiskās gravitācijas likumiem šeit nav varas. Šī telpa ir būtiski atšķirīga no apkārtējās. Kristiānieši tai ir atņēmuši patēriņa preces statusu. Viņi to neizmanto, lai pelnītu naudu. Tāpat viņi arī ieviesuši pilnīgi jaunas attiecības starp fizisko pilsētu un tās iemītniekiem. Vairums kopenhāgeniešu dzīvo ēkās un rajonos, kam apveidus piešķīruši pilsētu plānotāji vai nezināmi vēsturiski procesi, turpretim kristiānieši savas mājas cēluši paši un pat Kristiānijas koplietošanas telpas veidojusi brīvpilsētas iemītnieku kopiena. Kristiānija iekarojusi šo telpu un atdevusi to pilnīgi citam dzīvesveidam. 70. gadu beigās, kad valdība bija atteikusies no mēģinājumiem padzīt kristiāniešus no Kristiānijas, politiskās aprindas nolēma pieņemt tās eksistenci kā īslaicīgu “sociālo eksperimentu”.

 
Antikvariāts, Kristiānija ap 1975. gadu. Foto: Christiania.org

Kad žogs ap barakām bija nojaukts un starp Kristiāniju un Dāniju tika novilkta cita, daudz abstraktāka robeža (ko uzsver uzraksts uz ieejas zīmes otrās puses: “Jūs ieejat ES”), nāca gaismā daža laba patiesība par apkārtējo pilsētu. Tūlītējā masu ieceļošana un Kristiānijas nedziestošā popularitāte, īpaši minoritāšu un subkulturāļu aprindās, runā par līdz tam neapmierinātu izsalkumu pēc citiem eksistences veidiem. Tas ļauj saprast, cik homogēna ir apkārtējā pilsēta. Lai gan dāņu sistēmas radītā telpa vienmēr ļāvusi ikvienam brīvi dzīvot un pārvietoties, Kristiānija parādīja, ka tā tomēr nav devusi visiem iespēju dzīvot tieši tā, kā viņi to vēlas. Kristiānija turpina zelt un plaukt vēl šobaltdien tieši tāpēc, ka ir tik ļoti citādāka. Tā kļuvusi par trešo lielāko tūristu magnētu Dānijā, tādējādi paradoksālā kārtā pelnot naudu arī valstij.

Kaut gan jāatzīst, ka Kristiānija atpaliek infrastruktūras, sanitāro apstākļu, zemes izmantošanas un ekonomiskās aktivitātes ziņā, brīvpilsēta ir nesalīdzināmi pārāka citās jomās, kas pēdējā laikā kļuvušas visai nozīmīgas arī politiķiem un varas aprindu plānotājiem: tās ir vietējo iedzīvotāju iesaistīšanās un pilsētas dzīve. Džeina Džeikobsa (Jane Jacobs) 1961. gadā kļuva par pirmo, kura parādīja, kā pilsētas dzīve (kājāmgājēju mijiedarbība un aktivitāte ielas līmenī) vairo drošību un ekonomisko izaugsmi. Šajā laikā tā pamazām kļuvusi par fenomenu, pēc kura tiecas pilsētu plānotāji un attīstītāji. Vietējo iedzīvotāju iesaistīšanās veicina pilsētas dzīvi un mazina noziedzību, un pilsētplānošanas iestādes to bieži mēģina sintezēt. Kristiānija ir dzīvs šo parādību pētījums. Pateicoties tam, politiskajās aprindās attīstījies jauns diskurss: “Kristiānijas paraugs”. Ja nu šis tā saucamais sociālais eksperiments mums parādījis, ka apkārtējo pilsētu iespējams uzlabot, aizgūstot dažas idejas no Kristiānijas? Tā neapšaubāmi ir taisnība, ja jūs uzskatāt, ka ir būtiski, lai pilsētas iedzīvotāji varētu paši veidot savus rajonus, tā vietā, lai apmestos uz dzīvi tur, kur apveidus piešķīruši augstāki mehānismi, tādi kā tirgus vai politiskā ideoloģija. Radikālo klimata maiņu un ekonomiskās krīzes gaismā šis uzskats pēdējā laikā kļūst arvien populārāks, taču to apdraud dominējošais “izaugsmes” diskurss, kas uz ekonomisko attīstību raugās kā uz jebkādu politisku darbību galamērķi, aizmirstot individuālo brīvību un liekot vienādības zīmi starp iedzīvotāju un valsts ekonomikas labklājību. Tas ir jautājums par to, kam īsti ir tiesības uz pilsētu: zemes īpašniekiem, iedzīvotājiem vai gan vieniem, gan otriem?

Laika gaitā Kristiānija kļuvusi par politiski šķeļošu jautājumu. Ultrakreisie brīvpilsētu pieņem un atbalsta kā brīnumainu izpausmi tam dzīvesveidam, par kādu viņi vairs tik tikko uzdrošinās sapņot. Kreisi centriskie, kā jau daļa no pastāvošās politiskās sistēmas, piekopj “neredzi ļaunu” politiku, pastāvīgi atliekot konkrētu lēmumu pieņemšanu un klusuciešot pieņemot Kristiānijas eksistenci. Turpretim labējie vēl joprojām ir stingri pret tās pastāvēšanu. Viņi uzsver, cik netaisnīgs ir fakts, ka Kristiānija atņēmusi zemi tās likumīgajai īpašniecei valstij un patur šo rajonu ārpus brīvā tirgus, apdzīvojot par ārkārtīgi zemu nomas naudu. Tas ir pareizi, ja raugās no viedokļa, ka demokrātiskā kapitālisma sistēma jau savā dziļākajā būtībā ir taisnīga. Šāda politiska nevienprātība nozīmē, ka Kristiānija pastāv nepārtrauktā neziņā par savu nākotni; tikmēr valdības mainās un ieņem mainīgu nostāju. Piedevām vēl pastāv plaisa starp Kopenhāgenas municipālo pašvaldību, kas ir izteikti kreisi orientēta, un valsts valdību, kura pēdējo gadu laikā konstanti nosvērusies pa labi.


Kristiānijā vienmēr bijis populārs politiskais teātris, kurš aktuālos notikumus skata caur performances un satīras prizmu. Lielā noliktavas ēka, pazīstama ar nosaukumu Pelēkā zāle (Den Grå Hal), kalpo par skatuvi šāda un cita veida plaša mēroga iestudējumiem. Foto: Christiania.org 

DRAUDI: BOJĀ EJA, NORMALIZĀCIJA, MUZEALIZĀCIJA...

Kamēr simpātiskas vecas britu dāmas tūristu autobusos brauc aplūkot brīnumaino brīvpilsētu un tūkstošiem visdažādāko sociālo slāņu kopenhāgenieši ik nedēļu apmeklē Kristiāniju, lai noklausītos koncertus Pelēkajā zālē (Den Grå Hal), apmeklētu austrumu cīņas nodarbības, skrituļošanas sacensības un bulgāru akrobātu viesizrādes vai vienkārši lai pasēdētu pie ezera un iedzertu alu mūzikas klubos Loppen vai Nemoland, doma par kristiāniešu izlikšanu un brīvpilsētas ēku nolīdzināšanu līdz ar zemi netiek nopietni apspriesta. Šobrīd Kristiānijai aktuālākie politiskie draudi pieņēmuši tā saucamās “normalizācijas” apveidus, kas izklausās krietni maigāk. Lietojot terminoloģiju, kas raksturīga karam par telpu: iebrukums atcelts, bet piespiedu pakļaušana vēl joprojām ir aktuāla. Kristiānijai jāpakļaujas apkārtējās pilsētas noteikumiem, tādējādi, tāpat kā pārējiem Kopenhāgenas alternatīvajiem rajoniem, jākļūst par akceptētu organizētu opozīciju. Kristiānija jau ir piekāpusies zināmai normalizācijai (piemēram, bāri un restorāni tagad maksā nodokļus, līdz ar to pakļaujas attiecīgo iestāžu uzraudzībai), bet dažas prasības atteikusies pieņemt. 2011. gadā valdība izteica Kristiānijai piedāvājumu nopirkt lielāko daļu no brīvpilsētas teritorijas par 85 miljoniem dāņu kronu (aptuveni 12 miljoniem eiro). Kristiānija šo priekšlikumu pieņēma un sāka pārdot “akcijas” cerībā, ka vairāk nekā 400 000 cilvēku (aptuveni 7 procenti no Dānijas iedzīvotāju skaita) būs gatavi samaksāt pa 200 kronām katrs, lai nopirktu brīvpilsētai brīvību. Visai maz ticams, ka tas notiks. Tālab, kad pie varas atkal nāks labējie, turpināsies tālākas sarunas par normalizāciju. Taču, kā izsakās kāds Kristiānijas veterāns: “Valdība palēnām izsūc mums spēku. Viņi saprot, ka likt lietā buldozerus nav laba doma. Taču birokrāti der; tas nostrādā! Un pēkšņi šī vieta kļūst par “jauku” rajonu, turklāt sasodīti garlaicīgu. Ciest nevaru tādu jaukumu!”

Vēl viens drauds, kas sācis vīdēt skaistajā saulrieta ainavā starp vecās krastmalas pašbūvētajiem namiņiem, ir stagnācija. Kristiānijas dibinātāji pa šiem 42 gadiem kļuvuši veci. 70. gadi ir pagājuši, un tagad aktuāls jautājums – vai 21. gadsimta padsmitajos gados atradīsies pietiekami daudz cilvēku, kuri gatavi turpināt Kristiānijas sapni ar tādu pašu enerģiju un ticību kā 70. gados? Nākamais jautājums: vai Kristiānijas mantinieki ir gatavi nevis normalizēties, bet pielāgoties? Tūristu straume jau tagad brīvpilsētai liek izskatīties drīzāk pēc muzeja, un, ja tās jaunie iemītnieki uzstāj, ka visam jānotiek tieši tāpat kā 70. gados, Kristiānijai draud briesmas kļūt par “hipiju muzeju”.

Pastāv pārsteidzoša līdzība starp Kristiāniju un romantisma kustību. Abas izceļ indivīdu, piešķirot tam būtiskāku nozīmi nekā lielākām sistēmām. Ne vienai, ne otrai nav raksturīga ne mazākā vēlēšanās mainīt to, kā dzīvo citi cilvēki, vienīgi sapnis atrast dzīves telpu, kurā pilnasinīgi un brīvi attīstīties kā cilvēciskām būtnēm. Taču romantismam, kurš nespēj balstīties uz nemainīgām struktūrām, ir lielas grūtības izturēt laika pārbaudi. Tas sakņojas cilvēka ilgās, kuras reizēm var izgaist vienas nakts laikā – tāpat kā vienas nakts laikā no zemes virsas var noslaucīt Kristiānijas pārvietojamos namiņus. Un brīvi zeļošie augi un koki šķiet gatavi pārņemt tās zemi, atdodot to atpakaļ dabasmātei.


Foto: Christiania.org 

turists . - 20.06.2013 09:12
jābrauc :)