RAKSTI  
N.Y. Gūgenheima muzejā reizi mēnesī notiek "Art After Dark" pasākumi. Publicitātes foto.

Tas varētu šķist smieklīgi, taču ir jāsaprot, kā pēdējā desmitgadē neviena mākslas institūcija nav spējus novērst strauju auditorijas novecošanu, kur nu vēl tās atjaunošanos. Muzeji mēģina sekot operu piemēram un nākt klajā ar attālinātas pieredzes alternatīvu. Šīgada sākumā Google lepni atklāja savu Mākslas Projektu, kas ļauj virtuāli izstaigāt un ļoti augstā kvalitātē tuvumā apskatīt 17 pasaules vadošo mākslas muzeju galerijas un mākslas darbus.

Nav jābūt Valtera Benjamina esejas lasījušam, lai saprastu, ka attālināta vai “mediēta” mākslas pieredze nevar aizstāt un potenciāli var pat kaitēt tiešai mākslas pieredzei. Taču Metropolitena operas tiešo translāciju piemērs parāda, ka šādā veidā var gan būtiski paplašināt opernamu apmeklētāju rindas, gan padarīt šo mākslas veidu pieejamu cilvēkiem, kuru ģeogrāfiskā koordinātas un pieejamie finanšu līdzekļi neļauj regulāri apmeklēt Metropolitena operu.

Sekojot līdzi ne mazāk satraucošām izmaiņām Eiropas mākslu institūciju apmeklējumā un finansiālā atbalstā, nav iemesla apšaubīt, ka tuvākie gadi visām pasaules vadošajām mākslu institūcijām būs liels izaicinājums. Daži šī lauka teorētiķi jau pauž uzskatu, ka pārskatāmā nākotnē izmirs liels skaits visdažādāko mākslas institūciju un izdzīvos tikai pašas lielākās vai arī īpaši šauri specializētās.

Līdz tam laikam visas mākslas institūcijas būs spiestas meklēt arvien jaunus veidus, kā saglabāt savu nozīmi un paplašināt auditoriju, un, ja ir nepieciešamība pamācīties, kā to darīt vislabāk, Ņujorka ir lieliska vieta.

Teksts - Zane Čulkstēna, kim? laikmetīgā mākslas centra dibinātāja, mākslu administrācijas studente Kolumbijas Universitātē, ASV.