RAKSTI  
N.Y. Gūgenheima muzejā reizi mēnesī notiek "Art After Dark" pasākumi. Publicitātes foto.

Par izglītības programmu nepieciešamību nevienam vairs jautājumu nav. Katrai puslīdz nopietnai institūcijai būs virkne visdažādāko izglītības aktivitāšu, daudzām no tām būs atsevišķi izglītības centri, kuru telpu apjoms dažkārt mēdz pārsniegt vidusmēra skolas izmēru. Piemēram, par Ņujorkas modernās mākslas muzeja MoMA renovācijas vienu no būtiskākajiem pienesumiem tiek uzskatīts 2006. gadā atklātais Lewis B. and Dorothy Cullman izglītības un izpētes centrs, kas pašā Manhetenas sirdī aizņem gandrīz sešus tūkstošus kvadrātmetru astoņos stāvos. Auditorijas ziņā īpaša uzmanība tiek pievērsta bērniem, jauniešiem un ģimenēm, kuras nereti pārpilda muzeju galeriju telpas.

Programmu mērķi mēdz atšķirties, bet pašos pamatos visas izglītības aktivitātes ir vērstas uz dziļāku ieklausīšanos un ieskatīšanos mākslas darbos. Tā viskarstasinīgākās diskusijas, kādas man ir gadījies pieredzēt mākslas muzeja telpās, bija divu septiņgadnieku starpā, kuriem klases apmeklējuma ietveros bija uzdots saskaitīt Eiropas vecmeisteru gleznās atrodamos enģeļus un kuri gandrīz sakāvās, nespējot vienoties par to, vai vienā konkrētā gleznā attēlotais tēls ir vai nav enģelis.

Skaidrs, ka daļa no izglītības programmu buma iemesla ir tām plaši pieejamais finansējums no dažādu filantropu un privāto fondu puses, kurus grūti pārliecināt atbalstīt mākslu, taču ne bērnu izglītošanu, kas “visiem”  šķiet pašsaprotami svarīgs uzdevums. Problemātiskāks, taču neapšaubāmi efektīvs paņēmiens auditorijas piesaistei ir pasākumu mārketings. Atkal jau grūti iedomāties kaut vienu Ņujorkas mākslas institūciju, kas uz regulāriem sociāliem pasākumiem nepulcētu daudzus jaunāka gadagājuma apmeklētājus. 

Visus šos pasākumus vieno piedāvātā iespēja atrasties galerijās pēc oficiālā darba laika, baudīt alkoholiskus dzērienus, socializēties un novērtēt DJ sniegumu. Gūgenheima muzejā reizi mēnesī notiek Art After Dark pasākumi, MoMA tāda paša veida notikumus sauc par Pop Rally, New Museum par Get Weird, bet virknē citu muzeju šiem pasākumiem dots konkrēto mēneša dienu vārds, to  papildinot ar lielāko šādu pasākumu finansētāja – lielveikalu tīkla Target – vārdu. Šāds auditorijas piesaistes veids pat institūciju iekšienē ir augsne kritiskai izpētei, jo šobrīd trūkst pierādījumu, ka tiek paplašināts mākslas mīļotāju nevis uzdzīvotāju loks. No pašas pieredzes varu teikt, ka liela daļa pasākumu viesi ir regulāri šo institūciju apmeklētāji, kuriem tie dod iespēju pierunāt līdzi atnākt savus mākslās mazāk ieinteresētos draugus, daudziem no kuriem šī pieredze tomēr rada interesi atgriezties.

Par pēdējo gadu lielāko veiksmes stāstu mākslu auditorijas paplašināšanas jomā tiek uzskatītas Metropolitena (MET) operas tiešās translācijas. Visu Ņujorku pirms pāris mēnešiem pāršalca šai jomai teju šokējoša ziņa – 6 gadu laikā kopš MET uzsāka tiešās translācijas, šīs operas apmeklētāju vidējais vecums ir samazinājies no 60.4 uz 57.7 gadiem.