JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
N.Y. Gūgenheima muzejā reizi mēnesī notiek "Art After Dark" pasākumi. Publicitātes foto.

Nav šaubu, ka ekonomikas lejupslīdei visos laikos ir bijusi negatīva ietekme uz situāciju mākslā un kultūrā. Tāpat nav šaubu, ka labajos laikos kā sēnes pēc lietus izaug institūcijas un “projekti”, bez kuriem varētu arī iztikt. Taču šobrīd izskatās, ka iepriekš aprakstītās izmaiņas nav cikliskas, bet gan strukturālas.

Nejūtos kvalificēta, lai aprakstītu plašākas kultūras krīzes cēloņus, par kuriem daudz diskutē universitāšu humanitārajās fakultātēs, taču Amerikas gadījumā ir vismaz viens tehnisks izskaidrojums tam, kāpēc tieši pēdējā desmitgadē tiek piedzīvots tik ievērojams kritums mākslas institūciju apmeklējumā un atbalstā.

Septiņdesmitajos gados Ameriku satricināja divas nopietnas naftas krīzes un vairāki politiskie skandāli. Fiskālās problēmas un politiskās domstarpības būtiski skāra tā jau nelielo federālo finansējumu kultūrai un mākslas izglītības statusu vispārizglītojošo skolu programmās. Līdzīgi kā nedaudz vēlāk Tečeres vadītajā Lielbritānija, mākslas apmācība strauji tika izslēgta no skolu mācību programmām un liels skaits pasniedzēju tika atlaisti. Patlaban situācija ir tāda, ka ASV un Lielbritānijā cilvēks var būt pabeidzis labu universitāti un būt speciālists, teiksim, finansēs vai datorzinātnēs, un vienlaikus neko nezināt par vizuālo mākslu vai nopietno mūziku. Ne velti gluži vai vispārpieņemts ir uzskats, ka ir uzaugusi paaudze, kuras lielākajai daļai nav bijusi gandrīz nekāda saskarsme ar mākslām. Loģiski, ka šai paaudzei nav “dabiskas” intereses ne apmeklēt kultūras institūcijas, nedz arī tās atbalstīt.

Ir skaidrs, ka mākslas augstais novērtējums sabiedrības vērtību skalā un – līdz ar to – arī atbalsts un interese par mākslu – nav “akmenī iecirsta” pašsaprotama patiesība. Gluži pretēji, mākslas augsto vērtējumu sabiedrībā lielā mērā nosaka šīs pašas sabiedrības izglītības modelis. No šāda viedokļa mākslas joprojām salīdzinoši augstais – lai arī krītošais – sociālais prestižs izglītotu un materiāli nodrošinātu cilvēku vidū ir tikai sava veida inerces un izzūdošas tradīcijas noteikts.

Daudzi pētījumi liecina, ka kritiskākais faktors interesei par mākslu no socioloģijas skatpunkta ir mākslas pieredze bērnībā. Ņemot vērā, ka situācija izglītības jomā nav mainījusies, un ir maz ticams, kaiepriekš aprakstītās paaudzes bērni mākslu izglītību iegūs mājās, nav pārāk grūti nākt klājā ar diezgan pesimistisku nākotnes ainu. Taču Amerikā un jo īpaši Ņujorkā ar pesimismu neviens neaizraujas. Ja ir problēma, tiek meklēts risinājums – visbiežāk individuālu iniciatīvu līmenī, negaidot ne uz mesijas, ne valsts atbalstu. Mākslu institūciju valdes veido uzņēmējdarbībā, zinātnē un citās jomās panākumus sasnieguši cilvēki, kuru rīcībspēja, plašais zināšanu loks un pieejamie finanšu līdzekļi brīžiem ļauj paveikt “brīnumu lietas”. Tā pēdējos gadus mākslu institūcijas ir ieguldījušas īpaši lielu darbu auditorijas piesaistes un attīstības aktivitātēs, no kurām par visveiksmīgākajām šobrīd ir atzītas tās, kas saistās ar izglītības programmām, pasākumu mārketingu un jauno mediju piedāvāto iespēju apgūšanu.