RAKSTI  
N.Y. Gūgenheima muzejā reizi mēnesī notiek "Art After Dark" pasākumi. Publicitātes foto.
Noveco un izmirst. Vēstule no Ņujorkas 0

Gadiem ilgi tika uzskatīts, ka mākslu auditoriju raksturo augsts izglītības un ieņēmumu līmenis. Lai gan virkne kreisas ievirzes teorētiķu šo pieņēmumu ir pakļāvuši kritikai, ir apbrīnojami, cik dziļi daudzos no mums ir iesakņosies priekšstats, ka augsts izglītības un ieņēmumu līmenis gluži vai automātiski nozīmē interesi par mākslu. Šis priekšstats tiek apstiprināts mākslas kolekcionāra tēlā, kurš parasti ir cilvēks, kas guvis panākumus biznesā un uzkrājis kapitālu, kuru var veltīt mākslas darbu iepirkšanai. Interesei par mākslu, šķiet, ir arī augsts sociālais prestižs – bieži vien cilvēki, kuriem par mākslu ir labākajā gadījumā epizodiska interese, izvēlas savu māju interjerus papildināt ar gleznām. Tādēļ var teikt, ka priekšstatā par mākslas elitārismu savienojas gan kultūras, gan finansiālais prestižs. Tas ir, intelektuālā, finansiālā un nereti arī fiziskā mākslas nepieejamība bieži vien ir sinonīms tās vērtībai.

Paradoksālā kārtā priekšstats par mākslas izredzētību ir kalpojis par liela optimisma avotu mākslas institūcijām. Cerība bija, ka līdz ar vispārējas labklājības celšanos un “masu” izglītošanos ir gaidāms vērā ņemams pieaugums muzeju, teātru, koncertzāļu, opernamu un citu institūciju apmeklējuma un finansiālā atbalsta rādītājos. Fakti liecina, ka no 1965. līdz 1980. gadam mākslas nozare ASV piedzīvoja lielu uzplaukumu. Profesionālo orķestru skaits pieauga no 58 līdz 144, baleta trupu – no 37 līdz 200, bet kultūras centru – no 125 līdz turpat 2000. Ja šī tendence saglabātos, mūsdienās savukārt par mākslu visaizrautīgāk vajadzētu runāt Ņujorkas Volstrītas darbiniekiem, kuri parasti ir prestižu universitāšu absolventi un materiālā ziņā augsti atalgoti cilvēki.

Nav noslēpums, ka vispārējās izaugsmes cerības ne tikai nav attaisnojušās, bet ir pat transformējušās visai drūmas nākotnes nojausmās. Kopš 1990-to gadu vidus mākslas auditorija ASV – aplūkota kā demogrāfiska grupa – strauji noveco un izmirst, savā vietā bieži nesagaidot gados jaunākus aizvietotājus. Procentuāli visstraujāk sarūk gados jauno un augsti izglītoto interese. Līdz ar klausītājiem un skatītājiem izzūd arī mākslu patroni, kuru ziedojumi – summāri ar privātiem fondiem – veido teju 90 procentus no visu mākslu institūciju un organizāciju budžetiem ASV. Ir paradoksāli, ka laikā, kad “vecā” Eiropa dramatisko kultūras finansējuma kritumu ir nolēmusi kompensēt, pārņemot Amerikas bagātās filantropijas tradīcijas, pašā Amerikā ir nostiprinājušās aizdomas, ka kultūras filantropijas dienas ir skaitītas. Tā 2009. gadā no Amerikā ziedotajiem 303 miljardiem dolāru, mākslai un kultūrai tika veltīti tikai 4 procenti. Viena gada laikā šī proporcija saruka par trešdaļu.