Ar seju tortē jeb rezumē par 55. Venēcijas mākslas biennāli
03/06/2013
Ir tādas milzīgas tortes, kuras mierīgi varētu ēst pa vienai kārtai, un sāta sajūtai būtu gana. Tomēr kārtu ir daudz, mijoties ievārījumam, putukrējumam, biskvītam un glazūrai, un Venēcijā to sauc par kultūršoku. Pilsēta ir kā atdzīvojusies kartiņa, mats matā tikpat skaista, bez jelkādas krāpšanās. Kanālu ūdens veļas gaļīgiem viļņiem, katru dienu nomainot zaļgano toni. Vēsturiskie mūri liek grozīt kaklu uz visām pusēm, un vismaz pirmās dienas garumā no sejas nepazūd platais smaids, ikreiz ieraugot melni glancētās un slaidās gondolas un strīpainos airētājus, kas balansē to galā. It kā ar to vēl nebūtu gana, reizi divos gados te mākslas ir tik daudz, ka gribas sadalīties molekulās, lai pagūtu redzēt visu kāroto. 55. Venēcijas mākslas biennāle šajā ziņā ne ar ko neatšķīrās. Vienā rokā biennāles karte, otrā katalogs, trešajā fotoaparāts, ceturtajā pierakstu bloknots, piektajā... nekas, ka rokas ir tikai divas. Taču arī ar to vēl nav gana. Kakls jāgroza, arī fiksējot cilvēku sejas, kur vadošu žurnālu redaktori un mākslas kritiķi mijas ar pasaules slaveniem māksliniekiem, kinoaktieriem, kuratoriem, kolekcionāriem un vēl, un vēl. Vienīgais veids, kā to aptvert un izturēt, ir, nevis ēdot kūku pa šķēlei ar mazu sudraba karotīti, bet gan iekrītot ar seju tieši tortes viducī. 1895. gadā iedibinātā Venēcijas mākslas biennāle nedomā rimties un arvien uzņem apgriezienus, šogad pulcējot jau 88 nacionālos paviljonus, kas ir par 10 paviljoniem vairāk nekā pirms diviem gadiem. Taču tie ne tuvu nav griesti, ņemot vērā, ka uz pasaules kopskaitā ir nepilni divi simti neatkarīgu valstu, un Venēcijas biennālei ir vēl kur augt un tiekties... Utopija un neiespējamība to sasniegt ir arī itāļu izcelsmes Ņujorkas kuratora Masimiliāno Džoni kūrētās centrālās izstādes pamatā. Il Palazzo Enciclopedico jeb “Enciklopēdiskā pils” trāpīgi iemieso ne vien biennāles ilūzijas aptvert vispasaules laikmetīgās mākslas šābrīža best of, bet arīdzan kopējo laikmeta nervu, kas ir nospriegots mūsdienu akselerācijā un kuru katru brīdi draud pārtrūkt pušu. Trinkš... kas paliek pāri?
Biennāles Centrālā paviljona ārskats Giardini teritorijā. Šeit izvietota viena daļa no izstādes Il Palazzo Enciclopedico
Koki, putni, zeme, māls, akmens
Ja kodolīgi jāraksturo 55. Venēcijas biennālē redzētais, tad tā ir post-interneta noskaņa, kas valda. Dominē daba un materialitāte. Sastopams koks kā izejmateriāls vai pat zaraini stumbri – tostarp Kriša Salmaņa “kājām gaisā” iekārtais pīlādzis Latvijas ekspozīcijā North by Northeast. Alvara Ālto paviljona ekspozīcijā somu mākslinieks Anti Laitinens (Antti Laitinen) ir sacirtis gabalos bērzus un pēcāk atkal sastiķējis kopā, bet Ziemeļvalstu paviljonā, kura ekspozīciju veido Terike Hāpoja (Terike Haapoja), koki ir daļa no sirreālas ainavas. Abas somu mākslinieku izstādes pakārtotas kopīgai koncepcijai Falling Trees, kas balstīta reālā notikumā. Proti, 2011. gada biennālē Somijas paviljonam tik tiešām virsū uzgāzies koks. Arī Dānijas paviljona ekspozīcijā Intercourses, kuras autors ir Jespers Justs, var atrast faunu. Betona telpā zem infrasarkanajām lampām un līdzās video darbiem aug zaļi krūmi. Tāpat vairākās ekspozīcijās dominē akmens un māls (vai vismaz to atdarinātāji). Parādās arhīvi un noliktavas, kur virkne “datu” atgriežas taustāmos plauktos (ASV, Dānija, Čehija). Savukārt galvenā komisāra Masimiliāno Džoni rīkotajā centrālajā izstādē Il Palazzo Enciclopedico sastopami arheoloģiski artefakti; bet keramika un gobelēni, šķiet, turpina savu Documenta(13) lielizstādē jau uzsākto uzvaras gājienu.
Leģendārās Eva un Adele, kuras allaž pagodina nozīmīgus mākslas notikumus ar savu spilgto klātbūtni
Vai Venēcijas biennāle ir vieta, kur meklēt jauno?
29. maija vakarā ar kolēģi dodamies uz britu mākslas žurnāla Art Review vasaras numura atvēršanu. Tā viesredaktors ir Džeremijs Dellers (Jeremy Deller), britu mākslinieks, kurš šajā biennālē veidojis Lielbritānijas paviljona ekspozīciju English Magic. Pasākums notiek kādas Venēcijas dzīvojamās ēkas nelielā iekšpagalmā, kur uzslieta skatuvīte dzīvajam koncertam. Sastopam žurnāla izdevēju Patriku Kelliju (Patrick Kelley), kurš stāsta, cik sarežģīts bijis numura veidošanas process, jo Dellers pirms Venēcijas biennāles par gaidāmo ekspozīciju nav vēlējies neko konkrētu izpaust, lai nepazaudētu intrigu. Gara auguma, gariem šatēniem matiem un pelēkā žaketē tērptais Kellijs nebeidz slavēt britu paviljonu, taču pamanos pajautāt, ko viņš domā par biennāli kā tādu? Vai biennāle spēj atklāt laikmetīgās mākslas tābrīža kopainu jeb tā ir tikai ilūzija? “Agrāk tā bija,” saka Kellijs. “Un teorētiski Venēcijas biennāle tiešām ir mākslas pasaules momentuzņēmums. Taču realitātē iesaistīti tik daudzi aizkulišu procesi, kuros tiek pieņemti lēmumi, kāpēc kāds mākslinieks izraudzīts, bet cits nē, turklāt pasaulē ir vēl virkne citu mākslas notikumu, tālab nav iespējams tā vispārināt un sacīt, ka biennāle spēj to visu objektīvi atspoguļot.” “Starp citu,” piebilst Kellijs, “Art Review ir lielisks Krisa Šarpa (Chris Sharp) raksts. Viņš uzskata, ja vēlaties uzzināt par jaunākajām parādībām laikmetīgās mākslas scēnā, tad biennāle noteikti nav tā vieta, kur to redzēt. Venēcijas biennāle reflektē par to, kas jau ir nostiprinājis savas pozīcijas. Jaunā meklējumos labāk esot doties uz Sanpaulu vai Stambulas biennālēm.” Patriks Kellijs paņem no galda jauno žurnāla numuru un cenšas atrast pieminēto rakstu, bet nespēj, un nosmej, ka būs galīgi nojucis, jo nupat pabeigts darbs pie Āzijai domātā žurnāla. Visbeidzot raksts tiek uzšķirts un vēlāk viesnīcā to arīdzan izlasu. Kriss Šarps apgalvo, ka galvenā atšķirība starp simtgadīgām biennālēm ziemeļu pusē un gluži jaunām dienvidos, ir tā, ka pirmās, tostarp Venēcijas biennāle, darbojas pēc ratifikācijas principa, kamēr jaunās biennāles ir krietni fleksiblākas, bez institucionālā mantojuma nastas un tālab arī spēj piedāvāt vairāk jaunu eksperimentu.
Krievijas nacionālā paviljona ārskats Giardini teritorijā
Vai māksla ir nacionāla vai internacionāla?
Vēlāk Krievijas paviljonā satiekam ekspozīcijas mākslinieku Vadimu Zakarovu, kurš, gluži vai diskutējot ar Kellija teikto, bilst: “Venēcijas biennālei ir lieliska koncepcija. Protams, var sēsties lidmašīnā un piecpadsmit stundas vadīt ceļā uz Filipīnām vai Ķīnu, taču šādu mākslas baudījumu atļautos vien retais. Še ir iespēja atbraukt uz tik lielisku pilsētu, kāda ir Venēcija, baudīt pavasari, vasaru un gūt priekšstatu par laikmetīgās mākslas pasaulē notiekošo. Biennāles formāts ir mūsdienām atbilstošākais. Es to vērtēju augstāk pat par Documentu. Turklāt Venēcijas biennāle ļauj uz mākslu palūkoties arī no nacionālo identitāšu prizmas.” Kā jau iepriekš rakstījām, Krievijai šī ir pirmā reize, kad ekspozīcijas veidošanā piesaistīts ārvalstu kurators – Udo Kitelmans no Vācijas. Cita starpā viņu izvēlējās pats mākslinieks, kurš ar Kitelmanu sadarbojies jau iepriekš.
Jautājums par nacionalitāti gadu gaitā biennālē tiek arvien vairāk apzelēts un apspēlēts pat vairākkārt, piemēram, Francijai un Vācijai samainoties paviljoniem. Tāpat Alfredo Džāra (Alfredo Jaar) veidotā ekspozīcija Venezia, Venezia Čīles nacionālajā paviljonā aktualizē biennāles uzbūves iespējamo krīzi, demonstrējot Giardini maketu, kas nogrimst ūdenī un atkal iznirst virspusē. Tomēr šķiet, ka biennāle tik ātri no dalījuma nacionālajos paviljonos neatsacīsies. Šajā dienās daudziem jautāju, kāpēc paviljonu princips joprojām ir tik spēcīgs, un vienu no izsmeļošākajiem viedokļiem saņēmu Holandes paviljonā. 31. maija piektdienā, nākot laukā no paviljona ekspozīcijas Room with Broken Sentence, kuru veido holandieša Marka Mandersa skulptūras gaismas pielietā baltā telpā, satieku ekspozīcijas kuratoru Lorenco Benedeti (Lorenzo Benedetti), kuram mugurā rozā krekls bez žaketes, atpogātas divas augšējās podziņas pie apkakles, un man pat nav jāiestarpina papildjautājumi, tos viņš uzdod sev skaļi pats un teju monologā turpina vīt domu gaitu. “Kāda ir mana nostāja? Esmu pārliecināts, ka nacionalitāte nav izšķiroši svarīga, jo māksla vienmēr ir bijusi starptautiska. Tajā pat laikā biennālē pastāv kāds būtisks nacionalitātes aspekts. Proti, kas notiek ar konkrētās valsts kultūrpolitiku? Cik lielas subsīdijas tiek atvēlētas māksliniekiem, mākslas institūcijām, organizācijām? Cik lielu atbildību valsts uzņemas, lai ieguldītu kultūrā? Lūk, šie ir pat ļoti nacionāli jautājumi. Un tas arīdzan ir iemesls, kālab dalījums nacionālos paviljonos ir svarīgs. Nevis uzsverot mākslas nacionalitāti, bet gan to, kāda ir konkrētās valsts atbalsta programma kultūrai.” Benedeti pamāj kādam garāmgājēju bariņam un turpina: “Interesanti, ka gan Spānijas, gan Grieķijas paviljonu ekspozīciju mākslinieki dzīvo Holandē. Tāpat arī virkne “Enciklopēdiskajā pilī” pārstāvēto autoru mīt Holandē. Domāju, ka tas ir viens no uzskatāmiem piemēriem, kā valsts atbalsts kultūrai dod acīmredzamus rezultātus.”
Holandes paviljona ekspozīcijas kurators aizrunājas arī par to, kāpēc Venēcijas mākslas biennāle ir tik īpaša un unikāla: “Venēcijas biennāle ir svarīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir pirmā un visvecākā mākslas biennāle, kas pastāv jau kopš 1895. gada. Otrkārt, šodien te tiek izrādīta laikmetīgā māksla no visas pasaules. Gadsimta gaitā dalībvalstu skaits ir arvien audzis. Līdz deviņdesmitajiem gadiem ar jauniem paviljoniem tika papildināta Giardini teritorija, šogad virkne jaunu valstu kā Moldāvija, Vatikāns, vairākas Āfrikas valstis u.c. biennālē piedalās pirmo reizi un atrodas Arsenālā. Tas apliecina, ka Venēcijas biennāle joprojām aug un ir dzīvāka par dzīvu. Kas vēl jo svarīgāk – arī apmeklētāju skaits pieaug gan atklāšanas dienās, gan pārējā biennāles laikā. Tādējādi var droši apgalvot, ka Venēcijas biennāle ir viens no svarīgākajiem mākslas notikumiem. Bet kāpēc tas tā ir? Venēcija ir unikāla pilsēta. Nekur citur pasaulē nav nekā līdzīga. Te nav automašīnu, un ir jābrauc ar laivu, lai kaut kur nonāktu. Tas nav paradokss, bet gan likumsakarīga bāze, lai tieši te attīstītos tik nozīmīga biennāle. Savu lomu spēlē arī pilsētas vēsture. Jau pēdējos gadsimtos Venēcija vienmēr bijusi nozīmīgs kultūras centrs. Savukārt patlaban laikmetīgais aktīvi konfrontē ar biennāles pagātni. Tālab arī notiek polemika par nacionalitātes jautājumiem.”
ASV nacionālā paviljona ārskats Giardini teritorijā
Vai ar paviljonu biennālē ir jāizdara kāds apgalvojums?
Dodoties tālāk pastaigā pa Dārziem un apskatot ekspozīcijas, kuras neesmu paguvusi, iestājos rindā pie ASV paviljona ēkas. Tā gan nav gara, ja salīdzina ar Anri Salā veidoto Francijas nacionālo ekspozīciju Ravel Ravel Unravel, kura teju vienbalsīgi atzīta par biennālē skaistāko. Savukārt ASV paviljona ekspozīciju Triple Point, kuras autore ir amerikāņu māksliniece Sāra Zē (Sarha Sze), veido vairāku instalāciju virkne, katrai sastāvot no teju neskaitāmiem ikdienišķiem priekšmetiem, izkārtotiem tādos kā mazos pasaules modeļos. Pēc ekspozīcijas apskates man rodas izdevība satikt vienu no līdzkomisārēm – Keriju Lovleisu (Carey Lovelace). Viņa stāv ārpusē pie paviljona ēkas, tikko pabeigusi sarunu ar kādu japāņu žurnālisti un piekrīt īsai intervijai ar Arterritory.com. Apsēžamies gabaliņu tālāk, āra kafejnīcā. Nolemju vispirms pajautāt par ekspozīcijas koncepciju, jo ir sajūta, ka tā ir ļoti universāla, nekādiem sociālpolitiskiem aspektiem nepiesaistīta. “Neoklasiskā paviljona ēka pati par sevi ir politisks apgalvojums, tā slejas pašpārliecināti un vareni: “Esmu te, man ir vara, es valdu pār pasauli!”,” komentē Lovleisa. “Mūsu ideja bija atrast tādu mākslinieku, kurš varētu tikt ar šādu vides kontekstu galā un radīt mākslas darbu, kas veidotu veiksmīgu dialogu ar telpu, bet spētu sagādāt spēcīgu pieredzi arī pašu par sevi, neatkarīgi no paviljona. Ekspozīcija ir par spēju radīt nozīmīgu mākslas pieredzi un nevis politisku pieredzi. Politiku jau var saskatīt teju visur, bet, manuprāt šāda semantika atspēlējas kā reduktīva. Patiesībā vienmēr, kad mākslinieks iesāk teikumu ar “Mans darbs ir par...”, māksla tiek nonivelēta līdz kaut kam vienam.”
Video no Sāras Zē ekspozīcijas Triping Point ASV nacionālajā paviljonā
Jautāju, vai, viņaspārt, Venēcijas biennāle spēj atspoguļot šābrīža situāciju pasaulē? Un pamanu, ka kuratore ir tērpusies ļoti oficiāli – melnā bikškostīmā un baltā blūzē. “Kaut visu vēl neesmu redzējusi, pamanīju ka vairākas ekspozīcijas ir par sajukumu un sajaukumu.Taču vienmēr cenšos saglabāt distanci no šāda veida psihoanalīzes un pieļauju iespēju, ka šķietamās tendences ir vien nejauša sakritība. Protams, salīdzinot ar iepriekšējo biennāli, kas bija hiperpolitiska, šī ir citādāka.
Šobrīd nenoliedzami pasaulē valda neskaidrība, nedrošība, neziņa. Nav nekā konkrēta, pret ko vērsties. Arī Masimiliāno Džoni izstādē dominē vērstība uz iekšējo pasauli. Iespējams, ka tā ir atelpa no politiskā trača. Ja vēl pirms diviem gadiem arī man šķita, ka gribu ņemties tikai ap saukļiem, tagad domāju citādi. Māksla var būt apbrīnojama pieredze pati par sevi. Gluži kā teātris, kas tevi kaut kur aizved, un laukā iznāc jau mainījies. Galu galā politiskiem saukļiem ir beigu termiņš, tie var novecot, iziet no aprites. Gluži kā dienas laikraksts, kas rīt jau būs pagātne.”
Iespējams, tieši tālab gājiens ar Aja Veiveja figūru Vācijas nacionālajā ekspozīcijā, manuprāt, izgāzās. Britu laikraksts Guardian kļūdījās, vēl pirms biennāles paziņojot, ka Veivejs būs tas, kas mākslu padarīs par kaut ko jēgpilnu. Ja citā kontekstā tā noteikti ir, tad Vācijas ekspozīcijā viņš kļuva vien par paviljona izkārtni…
No Sindijas Šērmanes foto albumu kolekcijas, kas eksponēta izstādē Il Palazzo Enciclopedico, Arsenālā
Atgriešanās pie mākslas kā iekšējās pasaules izpausmes formas
Venēcijas mākslas biennāles oficiālajā atklāšanā, kas šoreiz iekrita 1. jūnijā, tradicionāli tiek pasniegtas “Zelta Lauvas” – labākajam māksliniekam, labākajai nacionālajai ekspozīcijai, kā arī par mūža ieguldījumu. Pirmās divas kategorijas izvērtē starptautiska žūrija, preses dienu laikā apstaigājot visus paviljonus, kā arī centrālo galvenā kuratora izstādi. Par labāko mākslinieku 55. Venēcijas mākslas biennālē tika atzīts Tino Segals (Tino Seghal), kurš, ierasti savai daiļradei, piedalījās ar performanci. Apbalvošanas runā viņš savu mākslu raksturo kā tādu, kur mākslas darba pieredzi rada vien cilvēki, kas to piedzīvo. Savas performances Segals nekad nedokumentē, līdz ar ko vienīgais veids, kā tās turpina dzīvot, ir atstāstu un baumu formā. Viņš min, ka 21. gadsimtā cilvēks, tostarp mākslinieks, vairs nav vientuļais un pašpārliecinātais meistars, ka vietā jānāk krietni atvērtākam mākslas procesam. Teikto viņš attiecina arī uz Džoni kūrēto Il Palazzo Enciclopedico izstādi, kurā notvēris laikmetīgo atziņu, ka principā cilvēks nebūt nav visuvarens un viņa iekšējā pasaule, iespējams, pat daudz neatšķiras no tās, kāda piemīt akmenim.
Video ar Zelta Lauvas ieguvēja Tino Segala uzrunu
Ideja paralēli nacionālajiem paviljoniem rīkot centrālo izstādi, kura tiek uzticēta vienam kuratoram, pirmo reizi tika testēta 1993. gada biennālē, tad – 1998. gadā, kas atzīmējams jau kā tradīcijas aizsākums. Jau atgriezusies no Venēcijas, atminējos, ka kaut kur lasīju Masimiliano Džoni atmiņas par pašu pirmo Venēcijas biennāli, kuru viņš bija apmeklējis. Plauktā atrodu meklēto grāmatu un izlasu, ka tā bija tieši 1993. gada biennāle; jaunajam Džoni tobrīd bija nepilni 20 gadi, un viņš nebūt nenojauta, ka vēl pēc 20 gadiem pats kļūs par biennāles izstādes komisāru. Cita starpā 1993. gada vasarā Džoni apceļoja arī Austrumeiropu, tostarp Baltijas valstis – Latviju, Lietuvu un Igauniju, kas sākušas atkopties pēc Padomju savienības sabrukuma.
Džoni kūrētajā Il Palazzo Enciclopedico izstādē ir ļoti daudz it kā jocīgu darbu. Labi zināmi vārdi kā Sindija Šērmane, Brūss Naumans, Tino Segals u.c. mijas ar autismu slimiem vai nedzirdīgiem autodidaktiem, kuriem māksla ir vienīgais veids, kā izpaust savu iekšējo pasauli. Eksponēti pat “anonīmi tantriskie gleznojumi”. Vēl kāda iezīme – izstaigājot Arsenāla zāles, kā arī Centrālo paviljonu Dārzos, tā vien liekas, ka ironija vairs nav modē. Šoziem – Purvīša balvas 2013 pasniegšanas reizē Rīgā, tieši to man teica Maskavas mākslas teorētiķis un kurators Viktors Miziano. Proti, ka arvien vairāk mākslā dominanti gūs patiesums un autentiskums, atstumjot otrā plānā tos, kas piņķerējas ap asprātīgiem zemtekstiem un divkosīgu ironiju. Tas bijis arī viens no argumentiem, kālab Miziano patikuši balvas laureāta Andra Eglīša “Zemes darbi”. Un godīgi sakot, ir pavisam viegli šos Eglīša darbus iztēloties arī “Enciklopēdiskās pils” kontekstā.
Video ar Portugāles nacionālā paviljona ekspozīciju, kuru veidojusi māksliniece Joana Vasconcelos un kas patiesībā ir no Lisabonas atvests un pārtaisīts prāmis
Radīt un rādīt jeb – tikt pamanītiem
Ne par velti pieminēju “Zemes darbus”. Ar Latvijas mākslu viss ir kārtībā, atliek parūpēties vien par nākamo soli – tapt pamanītiem. Latvijas paviljona novietojums Arsenāla teritorijā ir apliecinājis sevi kā veiksme. Iepriekš izskanējušais arguments, ka skatītāju jutekļi varētu būt notrulināti no Arsenāla teritorijā skatāmās pārbagātības, izplēnēja. Venēcijā esot, uzreiz ir skaidrs, ka būt visa centrā šķiet ir teju vienīgā iespēja, lai garantētu, ka tiec arī pamanīts. Pilsētā izkaisītos pagaidu paviljonus centīgi izstaigā vien retais. Lai cik popsiski tas arī neizklausītos, britu mākslinieka Demjena Hērsta Venēcijas biennāles raksturojums īsajā sarunā ar Arterritory.com, ka “jebkas, kas garantē lielu auditorijas uzmanību, jau pats par sevi ir vērtība”, kaut kādā ziņā ir patiesība. Turklāt domāju, ka Latvijas paviljona ekspozīcijas gadījumā par iespēju tapt pamanītiem priecājās ne tikai Krišs Salmanis un Kaspars Podnieks, bet arī Ņujorkas kuratores no Art in General, jo ceļš līdz biennālei ASV kontekstā ir krietni vien sīvākas konkurences vadīts nekā mazākās valstiņās. Būt pamanītiem un atzinīgi novērtētiem – jau otro biennāli pēc kārtas par to var priecāties Lietuva, kuras šoreiz kopā ar Kipru veidotā paviljona izstāde saņēma žūrijas īpašo atzinību. Tāda pati atzinība Lietuvu sagaidīja arī pērn.
Vēl bez biennāles sniegtās iespējas tikt starptautiski pamanītiem, ir vēl kāds bonuss – iespēja māksliniekam radīt jaunu un vērienīgu mākslas darbu, kas citkārt nemaz nav tik viegli izdarāms. “Tas, protams, ir liels notikums, jo ļoti daudz cilvēki redz tavu darbu,” man saka mākslinieks Ali Kazma īsi pēc preses konferences Turcijas paviljonā. “Es gan nezinu, vai tas ir pats piemērotākais veids, kā šo izstādi skatīties. Būtu krietni vien jaukāk, ja cilvēku vienlaicīgi nebūtu tik daudz, katram atšķirīgā ritmā arī pietuvojoties darbiem. Bet kā ir, tā ir. Savukārt man dalība biennālē bija iespēja radīt jaunu darbu. Ierastā situācijā ir tā, ka tiek rīkota virkne izstāžu, tieku ielūgts lasīt lekcijas, vienam nevar atteikt, jo tas ir draugs, citam arī nē utt. Bet gatavojoties Venēcijai, es visam citam pateicu nē, jo man bija gana spēcīgs arguments. Līdz ar ko pēdējos teju deviņus mēnešus esmu strādājis gandrīz kā studentu gados, ar pilnīgu atdevi. Biennāle man iedeva brīvību, kuru varēju izmantot, lai koncentrētos vienam darbam. Un jāsaka, ka šis mākslas ziņā man ir bijis līdz šim visproduktīvākais gads.”
Venēcijas biennāles galvenās izstādes Il Palazzo Enciclopedico kuratora Masimiliāno Džoni uzruna pirms Zelta Lauvu pasniegšanas ceremonijas
Savukārt laiku kā lielāko izaicinājumu, strādājot pie Il Palazzo Enciclopedico, min Masimiliāno Džoni, kuru notveru skrējienā no viena biennāles pasākuma uz otru. “Laiks noteikti bija pats lielākais izaicinājums. Jo tas ir ļoti limitēts – no brīža, kad mani uzaicināja to darīt, līdz brīdim, kad visam bija jābūt gatavam. Tas ir gads un daži mēneši.” Ne velti 1. jūnija atklāšanas runā Džoni uzsver, ka utopijas ir nolemtas neveiksmei, ja centieni tās īstenot norit vienatnē. Bez vērienīgas komandas arī “Enciklopēdiskā pils” būtu vien makets. Prātā riņķo jautājums, diez pēc cik ilga laika un vai vispār zudīs ambīcijas milzīgām izstādēm apakšā parakstīt viena cilvēka vārdu. Jo arī, piemēram, Documenta izstādē, kas notiek reizi piecos gados, ir vairāk nekā skaidrs, ka bez līdzkuratoru bataljona neiztikt…
Kad, ejot atpakaļ uz viesnīcu, novelku apavus un brienu pāri Svētā Marka laukumam, uz kura uzburbuļojusi potītes dziļuma peļķe, iedomājos, ka, šķiet, tikai reāli pilsētas plūdi varētu nogremdēt Venēcijas mākslas biennāles fenomenu. Jo visa cita viļņošanās kuluāros vien paskalina tās virskārtu, kamēr pats biennāles statuss turpina būt teju nemainīgs. Prātā skan tautoloģiskā frāze, kuru tikšanās nobeigumā izteica Art Review izdevējs Patriks Kellijs: It is established, because it is established…
Latvijas nacionālā paviljona ekspozīcija North by Northeast ar Kaspara Podnieka fotogrāfijām. Ārpus kadra virs apmeklētāju galvām vēkšpēdus šūpojas mākslinieka Kriša Salmaņa instalācija jeb koks
No Marka Mandersa veidotās Holandes nacionālā paviljona ekspozīcijas Room with Broken Sentence
Čehijas un Slovākijas nacionālā paviljona ekspozīcija Still the Same Place, kuras autori ir Petra Feriancova un Zbynek Baladran
Pie kafejnīcas Giardini teritorijā
Pārmaiņas valstu nosaukumos pie Ziemeļvalstu paviljona sienas
No Apveinoto Arābu Emirātu paviljona grupas ekspozīcijas
Ekspozīcija Ziemeļvalstu paviljonā, kuras autore ir somu māksliniece Terike Hāpoja
(Šeit un zemāk) No Dānijas nacionālā paviljona ekspozīcijas Intercourses, kuras autors ir Jepspers Justs
Pēdējā zāle Il Palazzo Enciclopedico izstādē Arsenālā. 1990. gada instalācija Apollo's Ecstasy, kuras autors ir Valters de Marija (Walter de Maria). Baltā kreklā un tumšā jakā zālē iesoļo galvenais kurators Masimiliāno Džoni
