RAKSTI  
Fragments no Jāņa Pauļuka gleznas “Gražīgais bērns”. 1943–1946. No Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas

Dzīvot augšpēdus – Jānis Pauļuks 4

Spilgtākie mirkļi no dažādu paaudžu laikabiedru atmiņām

Anna Iltnere
24/05/2013 

“Kad mēs bijām precējušies, viņam vienmēr gribējās runāt. Un lai es klausos. “Pagulēsim augšpēdus!” Mēs gulējām blakus augšpēdus, un viņš runāja. Viņš varēja norunāt stundu. Ja norunāja pusotru, viņam aizdomas – vai es neesmu iemigusi. Un es ļoti baidījos iemigt – lai viņš neapvainotos! Tad viņš jautāja: “Kas ir pēdējais, ko es teicu?” Es saku. “Nu, to es teicu pirms desmit minūtēm! Nu labi, guli!” Viņš nekad nebija dusmīgs,” intervijā žurnālam “Studija” pirms nu jau septiņiem gadiem stāstīja Felicita Pauļuka – mākslinieka Jāņa Pauļuka (1906–1984) galvenā mūza. 

Toreiz, 2006. gadā, Pauļukam apritēja 100. Tomēr neba tikai apaļas jubilejas ir iegansts, lai no jauna gaismā celtu spožus māksliniekus. Var arī tāpat! No 24. maija apmeklētājiem atvērta izstāde “Brāzmainais virtuozs”, kas Mūkusalas Mākslas salonā apskatāma līd 29. jūnijam. Gleznas ir no Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas, un ekspozīcija papildināta arī ar video arhīva materiāliem, pastiprinot Pauļuka klātbūtnes sajūtu. Apzīmējumu “spilgta personība” mēdz novazāt, taču Jānim Pauļukam tas der kā uzliets. Pirms sastopaties aci pret aci ar gleznām, nolēmām sagatavot atmiņu kaleidoskopu, kurā kā koši gabaliņi kārtojas dažādu paaudžu laikabiedru spilgtākie iespaidi. Protams, gauži miniatūra skice, bet pārējo gleznotāja kosmosu atklās darbi, kuri joprojām ir dzīvāki par dzīvu. Arterritory.com uzrunāja Džemmu Skulmi (1925), Jāzepu Pīgozni (1934), Maiju Tabaku (1939) un Sandru Krastiņu (1957).

DARĪJA, KO GRIBĒJA

“Pauļuks mīlēja sauli, jūru un sievietes. Viņš dzīvoja kā lidojot. Darīja, ko gribēja,” Arterritory.com stāsta gleznotāja Maija Tabaka. “Jaunībā esot bijis ļoti izskatīgs. Kad es viņu iepazinu, tad bija jau vecāks, mati pa gaisu – tāds pūkains.” 

Savukārt māksliniece Džemma Skulme uzskata, ka Pauļuka lielākais fenomens bija viņa nemitīgā un intensīvā iejaukšanās apkārtnotiekošajā: “Kaut vārdu “moderns” tolaik, 20. gadsimta 40. gados, Latvijā vēl nelietoja, viņš nenoliedzami ienesa buntelnieka garu. Mēs, studenti, strīdējāmies par mākslu! Pauļuks jau tik agri iedarbojās uz Latvijas mākslas virzību, un viņa loma bija noturīga. Es ļoti augstu novērtēju to, ko viņš iesēja mūsu mākslā. Brīvību un iekšēju neatkarību, ko viņš kā dzīvs fenomens nesa. Padega vairs nebija, Tīdemanis arī bija prom, taču bija Pauļuks! Citas personības tolaik bija padotas spiedienam un zināmām bailēm, kamēr Pauļuks dzīvoja bezbailīgs. Kaut neskarts viņš nepalika.”

“Atceros, ka Pauļuks bija ļoti dzīvīgs, kustīgs. Viņam patika uzsākt kontaktu tieši ar jauniem māksliniekiem, tostarp mani. Pienāca klāt un ar roku spēcīgi uzsita uz pleca, – kā nu iet, ko dara? Vienalga – sievietei vai vīrietim. Pauļuks bija spontāns cilvēks. Ļoti ass savās reakcijās un izteikumos,” stāsta Maija Tabaka

PEDANTISKĀ DARBNĪCA UN KARSTĀ ŪDENS PLŪDI

“Kad studējām akadēmijā, ar Pauļuku vairāk draudzējās viens no mūsu kursabiedriem – Gunārs Hehts. Viņš izkārtoja, ka es, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics un viņš pats varam aiziet pie mākslinieka uz darbnīcu,” stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa. “Biju jau redzējusi daudzus Pauļuka darbus – tolaik tie bija ekspresīvi un švuncīgi. Darbnīca bija iekārtota vienā no divistabu dzīvokļa istabām, uz Valdemāra jeb kādreizējās Gorkija ielas. Atmiņā tā palikusi kā apbrīnojams amata kanons! Telpa bija perfekti tīra; nolikta viena glezna un viņa palete, arī notīrīta. Bet darba galda virsmā iedzītas nagliņas tā, lai otas cita ar citu nesaskārtos. Salīdzinot ar ekspresīvo un emocionālo gleznošanas manieri un viņa izpūrušajiem matiem, darba vide likās paradoksāli kārtīga. Jāpiemin, ka sākotnēji viņš bija kaligrāfs. Telpas stūrī vēl maza gultiņa, un viss.”

Jāzeps Pīgoznis atminas, kā Pauļuka darbnīca reiz applūda: “Pēc Valdemāra ielas darbnīcas Pauļukam tika piešķirtas telpas Mākslinieku savienības namā. Ja mākslas lietu pārvaldes priekšnieks Fricis Rokpelnis vai citi lieli vīri no Kultūras ministrijas nāca pieņemt darbus, Pauļuks lika novilkt kurpes, atstāt aizdurvē un tālāk nākt zeķēs. Kā templī… Bet reiz viņam nepaveicās. Darbnīca atradās ceturtajā stāvā, bet tieši virs strādāja Boriss Bērziņš, kuram bija gadījusies liksta ar santehnikas trubām. Pauļuka darbnīcas griesti tika pamatīgi appludināti, turklāt ar karsto ūdeni, kas atjaucās ar kaļķi un apskādēja darbus. Pauļuks bija sašutis un izdomāja, ka vietā viņam vajagot grafikas lielo estampa darbnīcu, kaut tas bija pilnīgi neiespējami, – jo kur gan citur to pārvietot? Tad Pauļuks ierosināja tikšanos Daugavmalā pulksten desmitos no rīta: gribot man parādīt, kādos apstākļos viņam jāstrādā. Viņš ir varens režisors. Zinot, ka ar Pauļuku nevar jokot, ierados desmit minūtes ātrāk, bet šis jau priekšā, izgludināts līdz vīlei. Uzved mani augšā, atver durvis, un es apstulbstu. Pirmkārt, īsti nevar ieiet, otrkārt – tumšs. Nevaru saprast, kas tur notics? Sāku pa durvju spraugu pētīt. Logiem aizvilktas plēves, kurām uzpūsts šķīditnātājs, kas matēti ietumšina, bet vietām materiālu ir saēdis, ielaižot blāvu gaismu. Bet lielās gleznas ir saliktas ar kanti uz kanti, ar kanti uz kanti tā, ka visa telpa pilna. Tālāk par durvīm netiekam, un Pauļuks nosaka, ka tā taču nevarot strādāt.” 

JAUNIEŠU AUDITORIJA UN MILIČI AKADĒMIJĀ

“Pāris gadus biju Studentu Zinātniskās biedrības priekšsēdētājs,” stāsta Pīgoznis. “1958. gadā rīkojām pirmo Baltijas mākslas augstskolu studentu patstāvīgo darbu izstādi un konferenci. Tā notika Nacionālā muzeja otrajā stāvā, spārnā, kas tuvāk akadēmijai. Man kā Zinātniskās biedrības priekšsēdētājam bija jāvada sēde. Pienāk zīmīte kaligrāfiskā rokrakstā – “Man, lūdzu, vārdu. Jānis Pauļuks”. Jāpiebilst, ka Pauļukam ar daudziem bija konflikta attiecības, tostarp ar akadēmiju. Ir pat bijušas reizes, kad tiek saukta milicija, kamēr studenti viņu auditorijā slēpj. To zinot, šķita, ka dot vārdu nebūtu prāta darbs. Bet tomēr ļāvu izteikties. Perfekti izgludinātā kreklā un biksēs, izpūrušiem matiem un zibošām acīm, Pauļuks uzkāpj tribīnē un sāk… “Cienījamie jaunie mākslinieki! Jūsu pirmais uzdevums, kad būsiet beiguši mākslas akadēmiju, ir aizmirst pilnīgi visu, ko esat mācījušies!” Jutu, ka man vajadzētu viņu dabūt no tribīnes nost, taču nolēmu netaisīt liekas nekārtības un paliku sēžam. Runa bija īsa un spoža. Vēlāk Pauļuks visu mūžu atcerējās un sauca “Pīgoznis man deva vārdu!”, ja kādreiz vajadzēja nostāties manā pusē. Tāda goda atmiņa.” 

“Pauļuks vairāk skandalējās ar akadēmiju un savienību, bet attiecībās ar citiem māksliniekiem bija ļoti komunikabls,” piebilst Maija Tabaka. 

Atminoties reizi, kad kopā ar kursabiedriem viesojusies Pauļuka darbnīcā, Sandra Krastiņa turpina: “Pauļukam ļoti patika auditorija. Jauni studenti, kas atnākuši viņā klausīties. Stāvējām aplī, jo apsēsties, manuprāt, nebija īsti kur. Pāris stundas Pauļuks ekspresīvi stāstīja par mākslu, par to, kas ir īsta glezniecība. Tad cieši paskatījās uz Ievu un prasīja: “Jūs gadījumā neesat Edgara Iltnera meita?” – “Jā!” – “Iltners tās rokas neprot gleznot…”

“Pauļukam ļoti interesēja jaunie mākslinieki, bet akadēmiju, kā jau teicu, attiecības bija saspringtas,” teic Pīgoznis. “Georgs Smelters man stāstīja, ka reiz akadēmijas pedagogu istabā, kas ir uzreiz blakus galvenai ieejai, kādā saulainā dienā sēdējis pie loga un ieraudzījis, ka garām iet Pauļuks. Sportiskā, atsperīgā gaitā, bet kā sper soli, tā pār plecu pārlaiž spožu, saulē spīdošu “tpū!” un uzspļauj akadēmijas virzienā. Sper nākamo soli, un atkal slaids “tpū!”, un tā arī aiziet savu ceļu.”

“VAI, PUDELE VESELA!” U.C. ZELTA MIRKĻI

“Kaut man nav palikuši atmiņā, tomēr Pauļukam bija tik trāpīgi teicieni,” saka Džemma Skulme. “Kādus gadus gleznotāju sekcijā strādāju par sekretāri un protokolēju sēdes. Kad runāja Pauļuks, tad ļoti centos pierakstīt vārds vārdā. Tas bija vājprātīgi interesanti, kā viņa doma – līdzīgi kā glezniecībā caur uzlicieniem, tā arī tekstā kārtojās vārdu spēlēs. Viņa sacītais uznāca, blīvējās, noskaidrojās, tad kaut kur trāpīja un atkal bija kulminācija. Izteiksmes forma bija neaizmirstama.” 

Sandra Krastiņa atstāsta kādu notikumu, kas parāda, ka ne tikai sacītais bijis trāpīgs, bet arī izdarības liecināja par mākslinieka personību: “Pēc akadēmijas trīs gadus papildinājos Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā, un viņš ļoti daudz stāstīja par Pauļuku. Piemēram, par reizi, kad abi bijuši slēpot. Pauļuks smagi nokritis un savainojis seju. Nākamā rītā Kalniņš redz, ka Pauļuks sēž pie spoguļa un līmē plāksterus. Nevis vienkārši uz pušumiem, bet iekomponē sejā – tā, lai smukāk.”

“Pauļukam mūžīgi sanāca ziepes,” stāsta Pīgoznis. “Ja viņš uz ielas ieraudzīja kādu “pogaino”, tad uzreiz meklēja kašķi un varēja pat sakauties. Kad sāka draudēt sankcijas, Pauļuks ieslēdzās darbnīcā un gleznoja. Uzskatu, ka pie audekla viņš šķīstījās. Viņam bija spārnots teiciens: “Es audeklam pieglaužos kā sievietei.”

“Pauļukam bija virkne spārnotu teicienu,” viņš turpina. “Ja gleznojot kādam kaut kas padevās, viņš teica: “Izgriez to ārā!” Tādējādi viņš pateica kādu ļoti gudru lieta. Ja glezno un tev gadās viena izcila vieta, nedrīkst tās priekšā kapitulēt, pārējo tai “pierestaurējot”. Māksliniekam nemitīgi jābūt riska gatavībā, apzinoties, ka labo vietu var arī sabojāt. Ne velti ir teiciens, ka vieglākais veids, kā gleznu sabojāt, ir censties to uzlabot.” 

Sandra Krastiņa atceras pirmo savu tuvāko kursabiedru grupas izstādi Mākslinieku namā Daugavmalā. “Nebijām padomājuši par ielūgumiem, naivumā šķita, ka visi jau tāpat atnāks. Bet no lielajiem māksliniekiem ieradās tikai Pauļuks. Pēcāk pie Aijas Zariņas bija pasēdēšana un iedzeršana – mazā, šaurā istabiņā. Virs dīvāna pie sienas bija mazs plauktiņš, uz kura stāvēja šnabja pudele. Kāds strauji atgāzās, un no plaukta kaut kas krita, bet šnabis stāvēja kā stāvējis. “Vai, pudele vesela!” priecīgs iesaucās Pauļuks.” 

“Publika jau gaidīja, kad Pauļuks atkal parādīsies,” atzīst Tabaka.

DZĪVO UN DZĪVOS CAUR DARBIEM

 “Caur Pauļuku atraisījās daudzu glezniecisko paņēmienu klāsts, ko akadēmijas sienās apgūt nevarēja un kas arī mākslas izstādēs vēl nebija skatāms,” saka Džemma Skulme. “Viņš noteikti bija jaunās mākslas pārstāvis. Protams, līdz ar tādām figūrām kā Pinnis un Āriņš. Turklāt Pauļuka figūra un personība patiesībā nemaz vēl nav noraksturota, jo to nevar izdarīt mākslas teorētiķi, bet gan praktiķi. Pauļuka atradumi dzīvo citu mākslinieku darbībā.” 

“Vienreiz kādā atklāšanā Nacionālajā muzejā Pauļuks ar Pinni gāja cits citam līdzās,” stāsta Jāzeps Pīgoznis. “Un Pauļuks čukstus saka: “Tu tagad neskaties, tu tagad tikai neskaties, citādi sabojāsi kadru, – mūs filmē.” Viņš allaž prata novērtēt situāciju.” 

www.mmsalons.lv

Mare Ž. - 25.05.2013 19:16
kurš tad ir īsts gleznotājs R R prāt?
R R - 24.05.2013 22:09
liderigs gailis bijis makslinieks nav bijis ari gleznotajs nav bijis spriezot pec darbiem
bikses no tada var curat tikai lohi
zel tos kolekcionarus kas parmaksajusi apmeram simts reizes
Ieva Pelēce - 24.05.2013 18:47
un skaists arī:) http://www.studija.lv/large/pauluks-2.jpg
Merida Dzīle - 24.05.2013 15:08
ļoti, ļoti foršs raksts. mākslinieks dzīvs!