RAKSTI  
Tatjana Suta ar meitu Ingu. 1950.gadu beigas. Autors nezināms. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs.

“Neizsmeļama radošā vitalitāte…” 0

Nataļja Jevsejeva, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja  kolekcijas glabātāja
10/05/2013 

Tatjanas Sutas 90 gadu jubilejai veltītā izstāde “Skatuve. Mūzika. Deja” apskatāma Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (Elizabetes ielā 57a, dz.26) līdz 13. oktobrim.

“Neizsmeļama radošā vitalitāte” – tā mākslinieku Romanu Sutu raksturoja viņa meita Tatjana, bet šos vārdus var attiecināt arī uz viņu pašu. Visu, ko darīja Taņa – dejoja baletā vai strādāja televīzijā, rakstīja grāmatas vai lasīja lekcijas studentiem, – viņa darīja ar milzīgu atdevi, enerģiju un entuziasmu. Visa Taņas dzīve bija tikpat interesanta un neparasta kā viņas nākšana pasaulē pirms 90 gadiem, kad viņa sagādāja “pārsteigumu” saviem vecākiem māksliniekiem Romanam Sutam un Aleksandrai Beļcovai kāzu ceļojumā Parīzē, piedzimstot pirms laika. Bērnus, kuri varēja neizdzīvot, kristīja uzreiz. Tatjanai viņas skaisto vārdu iedeva klīnikas ārsts, mātei iebildumu nebija. Jau tad Taņa izrādīja savu neatlaidīgo raksturu – izdzīvoja un ātri atkopās. Šī Tatjanas uzstājība, spēja pārvarēt apstākļus un motivēt tam arī citus, domājams, kļuva par iemeslu iesaukai, kuru Taņai vēlāk iedeva dažas viņas draudzenes – “urbis”…


Jēkabs Suta. Autors nezināms. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs.

Notika tā, ka tieši Tatjana kļuva par Sutu dzimtas hronistu, aprakstot savās grāmatās vecāku un arī citu radu biogrāfiju faktus. Tomēr ne Taņas rakstītajā, ne pagaidām arī arhīvos nav ziņu, kāpēc un no kurienes ir cēlies tik neparastais uzvārds Sutta, vēlāk – Suta. No baznīcu grāmatām var konstatēt, ka senākie zināmie Taņas radi no tēva puses dzīvoja pie Raunas jau 18. gadsimta vidū. Romana Sutas tēvam Jēkabam Sutam bija četri brāļi un trīs māsas. Kā stāstīja Taņa, visi Sutas “bijuši ātras dabas”. Vecākais brālis palika saimniekos vecāku mājās, viens no brāļiem bijis fotogrāfs un strādājis Rīgā pie slavenā meistara Rieksta. Kārlis Suta bija “Kafē Kongress” īpašnieks. Šo kafejnīcu vadīja Jēkaba Sutas sieva Natālija Amālija Suta. Pašam Jēkabam Valkā piederēja lampu abažūru veikals. Taņa atcerējās, ka tad, kad Jēkabs un Natālija Suta dzīvoja Rīgā, lampu veikala jau vairs nebija, galvenais ģimenes iztikas avots bija Natālijas vadītais ēdienu veikals, un vectētiņš kādu laiku palīdzējis savai sievai, piegādājot produktus. Jādomā, Jēkabs Suta darīja to bez īpaša entuziasma, par ko sievas māsa reiz viņu pat nosaukusi par “putraimu desu”... Toties citiem projektiem viņam enerģijas bijis pārpārēm. Dzīves pēdējos gados Jēkabs Suta kļuva par kādas reliģiskās organizācijas biedru un izplatīja attiecīgā rakstura literatūru. Bet Valsts Vēstures arhīvā ir arī citas interesantas ziņas par viņu. Ir saglabājusies Jēkaba Sutas rakstītā vēstule Kultūras Fondam, kurā viņš stādās priekšā kā “specialists ar 40 gadu pieredzi linkopībā” un stāsta, ka par saviem līdzekļiem uz vairākiem mēnešiem braucis uz Beļģiju, kur iepazinies ar lina audzēšanas un apstrādāšanas metodēm. Šo informāciju viņš aprakstījis brošūrā, kuru mēģinājis izplatīt laukos, lai popularizētu savas idejas, braukājis arī pa provinci un uzstājies ar priekšlasījumiem. Vācot naudu šim projektam, viņš likvidējis visas savas mantas un iedzīvi un tāpēc lūdzis Fondu piešķirt naudu vēl vienam braucienam uz Beļģiju. Lūgums bija noraidīts. No tā visa var secināt, ka Jēkabs Suta bija ideju pārņemts cilvēks, kas ar līdzīgu entuziasmu varēja sludināt gan pareizu dzīvesveidu, gan pareizu linu audzēšanu. Šajā ziņā Romanam Sutam bija daudz kopīga ar savu tēvu. Arī viņš bija aizrautīgas dabas cilvēks, kuram bija vairākas aizraušanas – šahs, makšķerēšana, hipodroms, bet galvenā viņa kaisle bija māksla. Neskatoties uz raksturu līdzību, Romana un tēva attiecības vienmēr ir bijušas sliktas, jo tēvs no abiem dēliem – Romana un viņa nedaudz vecākā brāļa Reinholda, prasījis pilnīgu paklausību un stingru disciplīnas ievērošanu. Romans nav spējis salīgt ar tēvu pat tad, kad Jēkabs Suta, būdams slims ar vēzi, gulēja slimnīcā un gaidīja savu dēlu. Romana vietā piedošanu sirmgalvim aiznesa Aleksandra Beļcova.


Romans Suta makšķerē. 1930.-1940.gadi. Autors nezināms. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs.

Vēlme izlīdzināt konfliktus un izvairīties no ekscesiem Aleksandrai Beļcovai piemitusi vienmēr, tomēr ar savu vīramāti viņai nebija izdevies izveidot labas attiecības. Pēc Taņas stāstītā, Natālija Suta vēlējās savam dēlam praktiskāku sievu, nevis mākslinieci, un Romans kādu laiku pat slēpis savas attiecības ar Aleksandru. Tomēr, šķiet, ka Natālija Suta nebija tik kategoriski noskaņota. Par to liecina tas, ka viņa, vairākus gadus gaidot Aleksandras un Romana kāzas, kas notika septiņus gadus pēc abu iepazīšanās, nākamajai vedeklai jau iepriekš iegādājās baltas kāzu kurpes. Iespējams, tas, ko Beļcova, atbraucot uz Rīgu, saprata kā vēsu uzņemšanu no vīramātes puses, bija latviešu raksturam piemītošā atturība, kas kontrastā ar krievu atvērtību varēja izskatīties kā īpaša nelabvēlība. Aleksandra pati vēlāk atzinās vēstulēs savai māsai, ka viņai sākumā bijis grūti pierast pie latviešu mentalitātes. Jādomā, ka visā tajā situācijā katram bija savs skatījums uz notiekošo, bet taisnība droši vien atradās kaut kur pa vidu.

Bez Natālijas Amālijas Lodes “Lejasstagaru” māju saimnieka Apsīša un viņas sievas Marijas ģimenē auga vēl četras meitas un divi dēli. Viens no brāļiem mira jaunībā. Visas māsas bija labas saimnieces, turēja krogus, kafejnīcas, rakstīja pavārmākslas grāmatas. Pēc apprecēšanās Jēkabs un Natālija Sutas dzīvoja Valkā, tur arī pagāja Reinholda un Romana bērnība. Sutu “ātrā daba” jau tajos gados pašam Romanam un visiem Valkas iedzīvotājiem nedeva mieru. Viņš bija vietējo zēnu barvedis, kura izdarības bija neskaitāmas. Reiz viņš pierunājis aizdedzināt tēva malkas šķūnīti, lai redzētu, kā Valkas ugunsdzēsēji naktī pliki skries un dzēsīs. Pats pa to laiku bijis uzrāpies tornī un skaļi pūtis ugunsdzēsēju taurē. Romana labākie draugi bija divi Valkas ormaņi, ar kuriem viņš pavadījis lielāko daļu sava brīvā laika, jo ļoti mīlēja zirgus. Vecāki cerēja, ka mācīšanās Pleskavas reālskolā beidzot savaldīs dēla brāzmaino temperamentu. Bet no turienes abi brāļi aizbēga. Šoreiz par iniciatoru kļuva Reinholds. Puiši pieteicās uz tālbraucēja kuģa par jungām. Romanam tajā brīdī bija četrpadsmit gadi, Reinis bija gadu vecāks. Māte neko nezināja, domājot, ka abi dēli ir gājuši bojā, viņa pat izveidoja divas kapu kopiņas un mirušo piemiņas dienās dedzināja svecītes. Bet bērni tikpat pēkšņi, kā pazuda, tā arī pārradās mājās, ar iespaidiem un piedzīvojumu stāstiem. Havaju salās Romans bija krāsaini notetovējies. Taņai, kad viņa bija maziņa, patika skatīties šo dzīvo “bilžu grāmatu” ar palmām, krokodiliem un skaistajām peldētājām, ka arī klausīties tēva stāstus par diviem jauniem piedzīvojumu meklētājiem.


Ģimenes fotogrāfija: Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Tatjana Suta, Natālija Suta. 1920.gadu otrā puse. Foto – O.Laiva. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs.

Reinholdam šis ceļojums kļuva liktenīgs, viņš kļuva par stūrmani un vēlāk par kapteini. 20. gadsimta 20. gadu sākumā, neilgu laiku strādājot Latvijas sūtniecībā Londonā par otro sekretāru, viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Fransisu – meiteni no bagātas angļu ģimenes. Apmēram tad, kad piedzima Taņa, piedzima arī viņas brālēns – Reiņa dēls, kuru nosauca par Romanu. Puisis pusaudža gados diemžēl mira. Tad jau ģimene dzīvoja Savienotajās Valstīs. Reinis līdz tam paspēja izveidot sekmīgu tālbraucēja kapteiņa karjeru. Reiz pat viņš tika izglābis kādu slīkstošu kuģi ar 32 pasažieriem, par šo varoņdarbu saņemot augstāko ASV Goda zīmi.

Natālija Suta vienmēr mēģināja atbalstīt savus bērnus, gan Reinholdu, gan Romanu, kaut tieši Romans viņai sagādāja daudz sirdēstu. Vienu brīdi viņai likās, ka no dēla nekā prātīgā neiznāks, labākajā gadījumā kāds bokseris. Tāpēc tad, kad Romans paziņoja, ka ir nolēmis kļūt par mākslinieku, māte nopriecājās un pieņēma šo izvēli. Viņa atbalstīja dēlu arī tad, kad Romans kopā ar saviem draugiem, jaunajiem latviešu māksliniekiem, pievērsās tolaik ne visiem saprotamajam modernismam. Ne tikai atbalstīja, bet arī atļāva jauniešiem apgleznot savas kafejnīcas telpas ar diezgan drosmīgiem, abstraktiem sienu gleznojumiem, piekrita Romana izdomātajam kafejnīcas nosaukumam “Sukubs” (saīsinājums no supremātisma un kubisma) un pat, iedvesmojoties no jaunās mākslas, pati šuva “supremātiskus spilventiņus”.


Natālijas Sutas portrets. Autors nezināms. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs.

Babiņa – tā savu vecmāmiņu Natāliju Sutu sauca Taņa – bija liela rokdarbniece, strādīga un čakla. Katru dienu, no rīta līdz vakaram, viņa saimniekoja savā ēdienu veikalā, vadīja arī pašas organizētos mājturības kursus. Uz Babiņas pleciem turējās visa mājas saimniecība, viņas nopelns ir ģimenes dzīvoklis Elizabetes ielā un viss tā iekārtojums. Viņa arī audzināja mazo Taņu, jo vecāki ar meitu daudzus gadus dzīvoja atsevišķi Beļcovas tuberkulozes dēļ. Meitenei trūka vecāku uzmanības, kaut gan viņi regulāri tikās un arī apmainījās ar vēstulēm.

Pēc 1935. gada ģimene, beidzot, sāka dzīvot kopā jaunajā dzīvoklī Elizabetes ielā, tomēr idille ilga pavisam īsu laiku. Drīz Romans aizgāja pie citas sievietes – aktrises Benitas Ozoliņas. Aleksandrai tas nekļuva par pārsteigumu, par šo sievieti viņa zināja jau sen. Sāpīgs un mokošs bija pats četru gadus garais šķiršanās process, ar intrigām un meliem no Romana un viņa draudzenes puses. Savas emocijas Aleksandra aprakstīja dienasgrāmatā, savukārt izprast Romana sajūtas tajā laikā var palīdzēt Beļcovas vienā no skiču blociņiem uzzīmētais šaržs, kur plikpaurains vīrietis ar Romana raksturīgo profilu stāv ar nolaistu galvu, rokā turot krāsu paleti, bet pie kājām viņam ir pieķēdētas divas lielas svaru bumbas, vienai blakus stāv sieviete ar mazu meiteni (Aleksandra ar Taņu), pie otras – divas dāmas (jaunā Romana draudzene un viņas māsa). Vēlāk Taņa bieži stāstīja, kā vecāki salaulājās otrreiz. Tas notika dažus mēnešus vēlāk pēc oficiāli reģistrētās pirmās laulības šķiršanas. Romans Aleksandrai esot draudējis ar revolveri un gribējis arī pakārties, ja viņa nepiekritīs atkal salaulāties. Un Beļcova, protams, piekrita. Jādomā, ka Romans jau bija noguris no savas jaunās pasijas un reizē arī noilgojies pēc tās personīgās brīvības, kāda viņam bija kopdzīvē ar Beļcovu.


Aleksandra Beļcova. 1930.gadu pirmā puse. Autors nezināms. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs.

Drīz visas šīs kaislības aizēnoja politiskie un vēsturiskie notikumi. Dažas dienas pēc atkārtotajām laulībām Latvijā bija sācies Otrais pasaules karš, un Romans, atstājot ģimeni Rīgā, devās uz Gruziju. Tur viņš, pateicoties savu paziņu protekcijai, sācis strādāt Tbilisi kinostudijā par filmu mākslinieku. Paspēja arī noformēt dažas kinofilmas. 1944.  gada jūlijā Romans Suta tika represēts un nošauts kā tautas ienaidnieks, bet ģimene par to uzzināja tikai pēc Staļina nāves, 1953. gadā.

Tajā pašā 1953. gadā Taņai piedzima viņas vienīgā meita Inga, gaidīts un mīlēts bērns. Tomēr Tatjanas cerības uz laimīgo ģimenes dzīvi ar Ingas tēvu nepiepildījās. Pēc bērna piedzimšanas Taņa atgriezās baletā, kam viņa pirms tam bija veltījusi jau desmit gadus. Jaunībā mēģinājumā gūtā trauma neļāva Taņai kļūt par klasiskā baleta dejotāju, bet viņa sekmīgi uzstājās tā sauktajās raksturdejās. Paralēli darbam baletā Taņa studēja mākslas vēsturi. Skrienot no mēģinājumiem uz lekcijām un otrādi, saviem draugiem Taņa mēdza teikt, ka priekš balerīnas viņa esot pārāk gudra, bet priekš mākslas vēsturnieces pārāk skaista. Pēc aiziešanas no teātra Tatjanai sākās jaunā dzīve – intensīva un radoša. Tatjana kļuva par TV žurnālisti. Viņas veidotie raidījumi par kultūru un mākslu kļuva iemīļoti skatītāju vidū. Televīzijā viņa nostrādāja vairāk nekā 20 gadus.


Tatjana Suta kopā ar Leonu Brunavu pludmalē. 1953. Autors nezināms. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs.

Visu savu enerģiju un spēkus Taņa veltīja darbam. Tas viņai reizēm kļuva nepieciešams, lai aizmirstos un apslāpētu vientulības sajūtu, kas vēl vairāk pieauga pēc mammas Aleksandras Beļcovas nāves un meitas Ingas pēkšņās aizbraukšanas uz ārzemēm. Šodien trīs Taņas mazbērni katrs dzīvo savu dzīvi kaut kur ārzemēs. Meita Inga turpina Latvijā iesākto veiksmīgo čellistes karjeru. Šķiet, ka viņu saikne ar Latviju ir izzudusi. Neviļus nāk prātā Gabriela Garsijas Markesa romāna “100 vientulības gadi” fināls, kurā aprakstīts vairākās paaudzēs pastāvošās ģimenes gals un izmiršana. Tomēr gribās domāt, ka ar Sutu dzimtu tas nenotiks, un kādreiz Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas mazmazbērni un viņu atvases atbrauks uz Rīgu, lai apmeklētu saviem slaveniem radiem veltīto muzeju…


Kārlis Zāle un Niklāvs Strunke ar kundzēm, pirmais no labās – Reinholds (stāv), pirmā no labās (sēž) – viņa sieva Fransīsa. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs.