RAKSTI  
Fragments no Gunitas Stikānes portreta. Foto: Māris Maskalāns

Tīrīt karpas uzvalkā 7

Pierakstīja Anna Iltnere
02/05/2013

Māris Maskalāns “Nagļi LV – 4631”
LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, Rīga
26. aprīlis – 26. maijs, 2013 

Operators un fotogrāfs Māris Maskalāns (1971) ar Arterritory.com tiekas pāris dienas pēc izstādes “Nagļi LV – 4631” atklāšanas un īsi pirms došanās uz mežu. Iemūžināt dabu ir viņa maizes darbs. “Tad, kad iekārtoju un atklāju izstādi, bija rubeņu riesta laika kulminācija. Tagad nedēļu pavadīšu mežā, cerot, ka vēl izdosies ko notvert kadrā.” Melnbalto fotogrāfiju kolekcija “Nagļi LV – 4631” ir cilvēku portreti – neizskaistināti, bet tālab tik skaisti. Lai arī šīs dokumentālās fotogrāfijas ar vieglu roku var tikt nosauktas par “mūsdienu realitāti laukos” vai kā tamlīdzīgi, tonalitātē un iespaidā siltie portreti nav tikai par to. Tāpat kā vecmāmiņa nav tikai “pensionārs” vai kādi sirsnīgi draugi – “mazākumtautība”. No daudzajām bildēm, kas tika uzņemtas vairāku gadu laikā, kolekcijai, kas uzdāvināta Latvijas Nacionālās mākslas muzejam, ir atlasītas 60 fotogrāfijas. Pēc “pirmizrādes” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kas apskatāma līdz 26. maijam, izstāde gada laikā apceļos vairākas Latvijas pilsētas – Rēzekni, Talsus, Madonu, Ogri u.c. – bet pirmāmkārtām jau Nagļus. 

Par to, kā projekts aizsākās, kā arī par dažiem no portretiem Arterritory.com stāsta autors pats. Piemēram, par Juri, kuru ielāgojis jau 2005. gadā, kad kopā ar Lailu Pakalniņu uzņēma filmu “Par dzimtenīti”: “Filmēju nozveju, kas ir netīrs, dubļains darbs, kad piemērotākie ir gumijas zābaki un vecas drēbes. Tā bija Jura pirmā darba diena, un uz nozveju viņš bija atnācis uzvalkā. Man ir nofilmēts, kā viņš tīra karpas, asinis šķīst, bet viņam mugurā ir humpalās iegādāts uzvalks…”

Kā tas sākās (jau sen)

Nagļi ir Latgales pagasts, kurā ietilpst trīs ciemati: Nagļi, Bodāni un Īdeņi. Valodas ziņā tas ir viens no latviski jeb latgaliski “tīrākajiem” pagastiem, kādu es zinu. Esmu tur saticis vien kādus trīs, četrus krieviski runājošus cilvēkus. Pērn aizbraucu uz ciematu, kas ir turpat blakus Nagļiem, un tur situācija ir pilnīgi pretēja – dominē krievvalodīgie.

Kopumā uz Nagļiem esmu braukājis jau 20 gadus – sākumā, lai gredzenotu un novērotu putnus. Tā ir labi zināma starptautiskas nozīmes putnu vieta. Padomju laikos Nagļos tika izveidoti zivju dīķi, kas izrādījās labvēlīgi arī putnu dzīvošanai, kā rezultātā te ir liela sugu daudzveidība, tostarp arī vairāki reti eksemplāri.

Sākotnēji uz Nagļiem braucu kā ornitologs, taču, gadiem ejot, intereses mainījās. Kopš 1995. gada turp dodos, lai filmētu un fotografētu Vides faktiem vai vienkārši sev. 2005. gadā kopā ar Lailu Pakalniņu sākām veidot filmu “Par dzimtenīti”, kas 2008. gadā bija gatava, un tad mani pārņēma sajūta, ka vajag turpināt ko līdzīgu. Taisīt otru filmu, protams, būtu muļķīgi, tālab radās doma fotografēt.

Ar fotogrāfiju aizrāvos jau 80. gadu nogalē, kad biju vien padsmitgadnieks; pēcāk tieši tāpēc, ka tur pasniedza fotogrāfiju, iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā. Bet akadēmijā man “smadzenes iegrozīja” tā, ka sāku filmēt, un uz kādiem desmit gadiem fotogrāfiju metu pie malas. Klikšķis, ka gribu atkal knipsēt, sakrita ar laiku, kad biju beidzis darbu pie filmas “Par dzimtenīti”, un tā sākās Nagļu projekts.

Daudzi, ieskaitot pašus nagļus, prasa, nu, kāpēc es fotografēju tieši te, kur nekā nav? Vizuāli tur tiešām nekā nav. Turklāt baigais gabals no Rīgas. Vietējā kultūras nama vadītāja man reiz prasīja – nu, kas te ir tāds īpašs, ka jūs te braucat? Tie cilvēki ir īpaši. Vēl nekur Latvijā neesmu saticis tik viesmīlīgus, atsaucīgus, jautrus un pozitīvus cilvēkus. Kad iebrauc svešā pagalmā, tevi aicina pie galda; jautā, vai nevajag naktsmājas? Tas nav tā, kā Rīgā dzīvojot, kad es nezinu, kāds kaimiņš mitinās stāvu zem manis, un ir jāpaiet vairākiem gadiem, lai es viņu pieradinātu sveicināties. Kaut pats esmu dzimis Rīgā, īstens pilsētnieks. Kā jau liecina mans uzvārds, mani senči ir nākuši no Latgales. Taču vecvecāki jau ļoti agri, kad tēvs vēl gāja pirmajā klasē, pārcēlās no Latgales uz Cēsīm, kur arī es pavadīju daudzas vasaras.

Man ļoti patīk, ka, uzņemot portretus, varu aktīvi komunicēt ar cilvēkiem. Paslēpties un vērot no malas – to daru jau ikdienā, tas ir mans darbs, filmējot putnus un zvērus. Kā jebkurš darbs, tas ir saistīts ar rutīnu, bet katram rutīnas darbam ir garoziņa, kad sāk gribēties kaut ko pamainīt. Briesmīgākais dabas filmēšanā ir tas, ka var nosēdēt vienu dienu un neko neuzfilmēt, nosēdēt otru dienu un arī neko neuzfilmēt, un, kad septītajā dienā vēl nekas nav uzfilmēt, šķiet, ka “sajuksi prātā”. Portretu fotografēšanā mani pievilka, ka vienas dienas laikā varētu radīt pat vairākus labus darbus!

Dažus nagļus es jau pazinu. Filmējot “Par dzimtenīti”, man šķita, ka zinu vismaz pusi no Nagļu iedzīvotājiem. Daļa epizožu risinās rudenī, kad zvejsaimniecībā tiek zvejotas karpas. Rezultātā iepazinu vairākas zvejnieku brigādes, kopskaitā kādus divdesmit cilvēkus. Tad man likās: “O! Zinu šos divdesmit, esmu redzējis vēl kādus divdesmit, labākajā gadījumā ir vēl divdesmit, un, kad būšu nofotografējis visus 60 nagļus, mans projekts būs gatavs!” Taču izrādās, biju kļūdījies par veselu kārtas skaitli, jo Nagļos dzīvo ap 600 cilvēkiem [pēc 2010. gada datiem 560 – A.I.]. Taču neesmu bēdīgs, ka projekts nebija ne ātrs, ne viegls, jo esmu “garo gabalu” skrējējs. Arī visas manas filmas ir “garie gabali” un top kā minimums divus gadus; trīs vai četri gadi ir norma.

Portretēšanas process

Kā piedabūju viņus nopozēt? Tā nav Rīga. Nagļos cilvēki ir daudz atvērtāki, vairāk uzticas, komunicē, pret svešiniekiem ir mazāk aizdomīgi. Turklāt nebiju pilnīgs svešinieks. Tie “sešdesmit” mani pazina. Nagļi bija arī noskatījušies filmu “Par dzimtenīti”, vietējā kultūras namā sarīkojot pirmizrādi.

Cilvēki, protams, ir dažādi. Bija tādi, kas uzreiz piekrita fotografēties, bija tādi, kas jāpierunā vai pat ļoti jāpierunā. Citi tā arī neļāvās. Taču vislielākais prieks bija par tiem, kas vienu gadu nē, otru – nē, bet trešajā jau paši nāca.

Mērķis bija atainot viņus tādus, kādi viņi ir. Uzliku uz statīva pelēku foto fonu un nostājos pie veikala, jo tas ir maršruts, kuru mēro vairums iedzīvotāju. Daudzi atrunājās, ka nāk tikko no kūts vai steidzas uz darbu. Centos iestāstīt, ka tieši tur ir tā vērtība. Neticēja jau, bet fotografējās. Kad veikala kontingents bija “izsmelts”, pārsēdos pie baznīcas vai kapsētas – tad, kad cilvēki bija sapucējušies Kapu svētkiem. 

Ir ļoti maz tādu, kas speciāli pārģērbās. Pēdējā projekta posmā ar auto braucām jau uz katru viensētu un mēģinājām nofotogrāfēt vēl nesatiktos cilvēkus. Bija kādi trīs, kas gāja uzvilkt goda drēbes, jo citādi nebija ar mieru.

Nevienā no portretiem neesmu licis ko konkrētu darīt, ieņemt pozu vai skatīties kādā virzienā. Bija reizes, kad cilvēks pats ir dīdījies, paskatījies, uz mirkli ielicis sānos rokas, un es palūdzu to vēlreiz atkārtot, lai iemūžinātu. Tāpat minimālas korekcijas veiktas grupas bildēs, kad cits citu aizsedz. Godīgi sakot, nemaz nemācētu likt speciāli pozēt, jo neesmu ne modes, ne žurnāla vāku fotogrāfs, kurš zinātu, kā likt iesēsties gurnos. Esmu dabas fotogrāfs un operators, kurš kā ir, tā bliež. Nevaru taču ne bebram, ne lapsai pateikt, lai tagad pieliec galvu 45 grādu leņķī… 

Projekta koncepcija bija censties nofotografēt visus Nagļu iedzīvotājus. Rezultātā izveidotos arhīvs par to, kādi cilvēki pagastā dzīvoja periodā no 2008. līdz 2012. gadam. Kolekciju es dāvinu Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, lai pētnieki pēc 50 un 100 gadiem var to pāršķirstīt kā unikālu dokumentāciju, laika kapsulu. Katram portretam kā minimums klāt rakstīts vārds, uzvārds, nodarbošanās un vecums.

Man patīk melnbaltā fotogrāfija. Portreti ir uzņemti ar melnbaltu fotofilmu, kas nozīmē, ka visu procesu līdz attīstīšanai veicu es pats. Kāpēc nestrādāju digitāli? Ja blakus noliek analogu un digitālu bildi, tās izskatās dažādi. Neviena nav ne labāka, ne sliktāka, vienkārši dažādas. Un man joprojām vairāk patīk, kā izskatās analogā fotogrāfija, tāpēc izvēlos šo formātu. Projekta koncepcijā esmu pieminējis arī ilgāku saglabāšanos. Bildes tik tiešām ir tā apstrādātas, ka varētu saglabāties pat vairākus simtus gadu, kamēr vien pats papīrs nesairst. Tās ir liktas speciālos šķīdumos, kas ne vien piešķir silto toni, bet arī padara fotogrāfijas arhivāli noturīgākas.

 

Gunita Stikāne (1975)

Mēs ar Gunitu nekad neesam runājuši. Kad piedāvāju fotografēties, viņa klusējot paātrināja soli un gāja prom. Citas reizes viņa, ieraugot mani pa gabalu, uzreiz meta līkumu, lai nebūtu jāsatiekas, vai arī piesedza seju un, skatoties uz pretējo pusi, gāja prom. Tad pēc pāris gadiem, zvejnieku sporta svētkos, kad bija saradušies daudz fotografēties gribētāju, pēkšņi, bez rindas un klusējot, pie fona nostājās Gunita. Man pār muguru pārskrēja “skudriņas”, liku pārējiem pagaidīt un fotografēju viņu. Šī ir, manuprāt, viena no veiksmīgākajām sērijas bildēm dēļ sejas izteiksmes un kadrējuma, katrā ziņā man ļoti īpaša.

Staņislavs Laizāns (1938), pensionēts mežstrādnieks

Staņislavu vienmēr redzu, šiverējam gar baznīcu – vai nu sakopj baznīcas teritoriju, vai rosās ap altāri. Viņš ir ministrants, ļoti ticīgs cilvēks. Interesanti, ka fotogrāfijā ir nojaukts laiks, ir teju neiespējami noteikt, kad tā tapusi. Tādu pat vīriņu varētu sastapt pirms simt gadiem, un droši vien arī vēl pēc simt gadiem. Fotogrāfija uzņemta pēc Lieldienu dievkalpojuma.

 

Stanislavs Reblis, saukts par Juziku Tanci (1938), pensionēts zivkopis

Viņš dzīvo Īdeņā, ir vairāk nekā 70 gadus vecs. Man toreiz līdzi bija Ieva Jurjāne, kas palīdzēja fotografēt, un viņa teica – tādā var iemīlēties! Divmetrīgs, saulē iededzis, balti mati, milzīgas rokas. Fantastisks tipāžs. Joprojām aktīvākais ogu un sēņu lasītājs apkārtnē.

Jānis Brenčs (1977)

Jānītis, kā mēs viņu saucām, bija vietējais bezdarbnieks, kurš regulāri sēdēja autobusa pieturā uz soliņa, tieši blakus veikalam. Dzēra alu, vēroja apkārtni. Katru reizi, kad satiku, piedāvāju nofotografēties, bet viņš bija no tiem, kas vienmēr norūca un atteica. Uz Nagļiem es centos braukt reizi mēnesī, izlaižot vien aukstās ziemas. Tā mums abiem jau izvērtās par spēli – viņš laužas, es tincinu, apmaināmies asprātībām. Līdz visbeidzot jau projekta beigās Jānis atnāk, tramīgi dīdās, bet neko nesaka, arī es klusēju. Jānis atmet ar roku un aiziet atpakaļ uz pieturu. Negribēdams palaist garām iespēju, tomēr eju ar viņu aprunāties. Bet nekā – šoreiz nefotografēšoties. Kļuvu dusmīgs, ka ne, tad ne, un gāju prom. Pēc brīža skatos, Jānis nāk man pakaļ un nostājas pie fona. Sāku fotografēt. Bet jau pēc dažiem kadriem jūtu, ka tomēr nekas labs nebūs, nav jēga turpināt. Un Jānis saka: “Varbūt man parādīt muskuļus?” Pamazām vilka nost virsdrēbes, kreklu, es piefotografēju divas filmas. Kad nākamreiz atbraucu un teicu, ka sanākusi viena no manām foršākajām bildēm, Jānis bija baigi lepns. 2012. gada rudenī uzzināju, ka Jānis ir miris.

 

Ilmārs Puzāks (1966), zvejnieks

Braucām pie viņa uz mājām. Dzīvo kopā ar māti, ir zvejnieks. Ļodāni, kur viņš mīt, ir neliels ciems, sešus kilometrus no Lubānas ezera. Pirms pārsimt gadiem te apmetās vecticībnieku kolonija, jo ezers nodrošināja gan ar pārtiku, gan nelielu peļņu. Lubānas ezers Ļodānu iedzīvotājus baro joprojām. Liela daļa vietējo, kas vēl nav aizbraukuši, ir bezdarbnieki.

 

Klaudija Jevgevneva (1945)

Liela daļa cilvēku, ieraugot šo bildi, uzreiz saka – indiāniete! Kamēr vēl nezināju viņas vārdu, biju iesaucis par jakutieti. Klaudija Nagļos nedzīvo, bet vasarās brauc ciemos pie meitas un mazmeitas. Kolekcijā viņa ir iekļauta dēļ personības, skaistā tipāža, rokām un skatiena.

Maigonis Stangovičs (1987)

Man ir vairāki portreti, kur tie zeļļi mierīgi varētu būt Diesel vai Calvin Klein reklāmas sejas. Maigonis ir izmācījies par zivkopi, labs strādnieks – nedzer, ir čakls. Kā redzams, viņam abas rokas ir aizņemtas – dodiet tik darbu. Atalgojuma līmenis ir ļoti zems, tāpēc jau gadu Maigonis strādā Anglijā, sākumā noliktavā, bet nupat aprīlī lasīja zemenes. Viņš jau saka – gribas māju, jāpelna nauda. Nagļos viņš dzīvoja kopmītnēs.

www.lnmm.lv

Red Wagon - 02.05.2013 18:25
Vai ir iespējams fotogrāfijā radīt ko tādu, kas nekad vēl nekur nav radīts? & cik tas ir būtiski iepretim vienkārši spēcīgam mākslas faktam. Tas ir jautājums.
Purva Bridējs - 02.05.2013 17:56
piekrītu jēkabam. lai gan tas nemaina to, ka bildes ir foršas. bet jauns & neredzēts tas tiešām nu nekas nav.
jēkabs kleins kleins - 02.05.2013 17:46
jēkabs kleins kleins - 02.05.2013 17:45
Brīnišķīgi aizgūts koncepts un stils no Avedona.Tā rēgam nav miera visā pasaulē. Copy-Paste-Copy-Paste nemitīgā apritē.Tagad arī Latvijā. Bet tas jau nav tas pats svarīgākais.Cilvēks ir neatkārtojams un unikāls Visuma radījums,kuru var apbrīnot tā enigmātiskajā esībā.Nav svarīgi,Nagļos,Rīgā,Londonā vai Pekinā. Godprātīgi veikts amatnieka darbs,atdarinot par klasiku kļuvušus paraugus.Latvijas kontekstā nozīmīgs notikums,diemžēl radošo atklājumu ziņā,soļošana uz vietas.Ceru,ka autors,apguvis slavenas klišejas,nākotnē radīs patiešām novatorisku izstādi,kuras ideja būs viņa paša radīta.Zināšanas un potenciāls ir.Vēlēšanās,kā redzams,arī.Tas rada pienākumu pašam pret sevi un mums,nākamajiem izstāžu apmeklētājiem.
acīgā skaistule - 02.05.2013 13:30
Prīmādonna!
acīgā skaistule - 02.05.2013 13:29
Gunita ir prīmā!!!!!!!
Jūlijs Cēzars - 02.05.2013 11:40
Foršs materiāls. Tā teikt - vārds māksliniekam. :)