Tu vari dzīvot kā pakaļa, bet tu nedrīksti tāds būt. Kipenbergers
Tabita Sīmane
30/04/2013
Šogad vācu laikmetīgajam māksliniekam Martinam Kipenbergeram apritētu 60. Par godu jubilejai Berlīnes Hamburger Bahnhof līdz 18. augustam ir apskatāma plaša viņa darbu retrospekcija Sehr Gut. Martins Kipenbergers (1953–1997) – pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mākslas parādība, kuru nebija un joprojām nav iespējams līdz galam klasificēt vai definēt. Vai viņš bija ģēnijs vai pārlieku ambiciozs āksts? Starp viņa mākslas darbiem ir krustā piesists krupis, ko vēlāk par zaimošanu atzina iepriekšējais pāvests Benedikts XVI, viņš iekārtoja muzeju bez sienām vecā lopkautuvē uz kādas pamestas grieķu salas, nopirka panīkušu benzīntanku Brazīlijā un pārdēvēja to par “Martina Bormana gāzes uzpildes staciju”, kādam Gerharda Rihtera monohromam darbam pielika metāla kājas un pārvērta to par kafijas galdiņu. Viņš runāja dzēlīgos aforismos, cīnījās pret visa veida konjunktūru un strauji nodzērās līdz nāvei. Galējas, uz robežas balansējošas provokācijas mākslā un dzīvē bija Martina Kipenbergera būtība. Visu savu dzīvi viņš centās padarīt par nepārtrauktu mākslas darbu. Viņš vienmēr bija kustībā, vienmēr kompānijas, sarunas un alkohola uzkurinātas jautrības meklējumos. Un, arvien pārkāpjot labas gaumes un uzvedības robežas, viņš uzdeva neērtus jautājumus par to, ko nozīmē būt māksliniekam un ko nozīmē būt vācietim.
Šokējošās, izaicinošās provokācijas un ārišķības paša mākslinieka dzīves laikā, iespējams, neļāva uztvert viņa mākslu nopietni. Viņa mantojuma patiesā vērtība tika pamazām apzināta jau pēc viņa nāves: ir sarīkotas vairāk nekā 20 viņa personālizstādes dažādās pasaules malās, tostarp plašas retrospektīvas prestižākajos modernās mākslas centros – Londonas Tate Modern (2006) un Ņujorkas MoMA (2009).
Martins Kipenbergers piedzima Dortmundē 1953. gadā – piecu bērnu ģimenē kā vienīgais dēls starp divām vecākām un divām jaunākām meitām. Viņa tēvs bija ogļraktuvju direktors un, kā apgalvo kāds ģimenes draugs, “sava dēla ekstrēma versija”, bet māte – dermatoloģe. Agrā tīņu vecumā Martins pameta skolu un devās ceļā: dzīvoja komūnās, lietoja narkotikas, ārstējās un mācījās skatlogu noformēšanu. 1976. gadā aizgāja bojā viņa māte – viņai trāpīja no smagās mašīnas krītoša transporta platforma. Kipenbergers mantoja pietiekoši daudz naudas, lai turpmāk varētu dzīvot bez rūpēm par iztikas pelnīšanu. Kādu laiku viņš pamācījās Hamburgas Mākslas augstskolā, tad dzīvoja Florencē, mēģinot kļūt par aktieri un sarīkojot savu pirmo personālizstādi, bet 1978. gadā apmetās Berlīnē, kur vadīja naktsklubu, nodibināja savu mākslas menedžmenta uzņēmumu “Kipenbergera birojs” un pankgrupu Grugas. Vēlāk viņš dzīvojis Ķelnē, Parīzē, Losandželosā, Madridē, Seviljā un daudzās citās vietās. Kā kādas izstādes katalogā raksta Kipenbergera jaunākā māsa Suzanna par būdiņu viņu bērnības dārzā: “Tās bija viņa pirmās mājas. Un tās bija viņa vienīgās mājas. Viņš vienmēr meklēja vietu, ko saukt par mājām.” “Man tas nav izdevies,” viņš pats reiz atzina, “taču vēlēšanās joprojām ir, tikpat stipra kā arvien.”
“Tas, kas jāsaprot par Martinu, ir, ka viss, ko viņš darīja, bija ārkārtīgi intensīvs,” teikusi Suzanna. “Jau no agras bērnības viņš pieprasīja uzmanību, un viņā jau dabiski eksistēja tieksme uz dumpošanos pret pastāvošo kārtību. Viņš bija provokatīvs, bet tam vienmēr bija nopietns iemesls. Tāpēc cilvēkiem nebija viegli viņu uzskatīt par patīkamu.” Arī vecākā māsa Betina atzīst, ka Martins bija “dzimis šovmenis un dumpinieks, kurš pat skolu uztvēra kā izklaidēšanās iespēju – jau pirmajā dienā viņš tika sodīts par skolotāja paklupināšanu.” Vēlāk skolā Kipenbergers boikotēja mākslas stundas tāpēc, ka skolotājs bija ielicis viņam tikai otro augstāko atzīmi.
Kipenbergeram piemita daudziem alkoholiķiem raksturīgais nemiers un nevērība pret sociālajām normām. Uz savu izstāžu atklāšanām viņš bieži ieradās kopā ar kādu pudeles brāli; viņš mēdza dziedāt vai dejot priekšā viesiem, pats sevi pavadot uz dažādiem instrumentiem, kurus neprata spēlēt. Kā atceras Suzanna, reiz Martins visus ierāvis dejā, kas beigusies ar to, ka viņš stāvējis uz rokām ar galvu podā. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka viņš daudziem krita uz nerviem un tika apsūdzēts visā, sākot ar vulgāru pašreklāmu un apzināti sliktu glezniecību līdz pat nacisma propagandai. Atbildot uz šo pēdējo apsūdzību, Kipenbergers radīja vienu no saviem zināmākajiem darbiem – pašportretu, kurā viņa manekens stāv stūrī kā nosarcis, nogrēkojies skolas puika. Šajā gleznā ar nosaukumu “Martin, stūrī! Tev būtu jākaunas par sevi” notverams tas riebuma pavediens, kas iet cauri visiem viņa darbiem. Tas ir riebums, kas vienlaicīgi vērsts pret mākslas pasauli, kas viņu bieži izsmējusi un ignorējusi, pret pēckara vācu kultūru, pret visu to, pret ko citi mākslinieki attiecas ar pietāti, pret lielākās mākslas daļas bezjēdzību un pret sevi pašu. No vienas puses tā ir atjautīga pašironija, bet no otras – smeldze par atrašanos mūžam ārpus.
Martins Kipenbergers 1988. gadā. Foto (c) Andrea Stappert
Ienākot mākslā, Kipenbergers labi zināja, ka viņš “uz skatuves uznāk drāmas beigās, nevis sākumā”. Šajā laikā noteicošie 20. gadsimta otrās puses mākslas virzieni – popārts, minimālisms, konceptuālisms, neoekspresionisms – bija jau novecojuši. Tāpat arī tādas politiskās ideoloģijas kā sociālisms un komunisms, kā arī 60. gadu utopisms, kas bija izveidojis Kipenbergeram apkārt esošo un pazīstamo pasauli. Pāri bija palikušas tikai stilu un ideju atliekas. Taču Kipenbergeru tas nebaidīja, viņš uzskatīja, ka nav mazu lomu, ir tikai nepārliecinoši aktieri, un ka jāņem tas, kas ir, un jārada no tā kaut kas atšķirīgs, liels un skaļš.
Kipenbergers savu darbu pārvērta par vēlīnā modernisma informācijas apstrādes centru, kurā visi pazīstamie stili, daiļrades un idejas tiktu pārvērtētas, izjauktas, atmestas vai saliktas pa jaunam. Uzskatot, ka mākslā nav iespējams izdarīt neko jaunu, viņš savas gleznas padarīja par mākslas un ideju datubāzi: sociālais reālisms, Pikaso, Pikābija, nacisma propaganda, panku kultūra, popārts, Jozefs Boiss, Zigmārs Polke un patērētāju kultūra, kā arī tādi koncepti kā progress, oriģinalitāte, konsekvence, panākumi un izgāšanās savienojās satraucošā veidā, lai atklātu mākslas bezjēdzību, lai parādītu, ka māksla, kā uzskatīja Freids, ir mēsls. Portretējot sevi kā Pikaso ar nokarenām krūtīm un ļumīgu vēderu pār lielizmēra apakšbiksēm, Kipenbergers paziņoja, ka māksla mūs nav nekur aizvedusi. Kaut gan, kā reiz izteicās mākslinieks un Kipenbergera draugs Alberts Ēlens: “Cauru dienu un no visas sirds viņš patiesi tic tikai un vienīgi mākslai.” Tā arī bija viņa oriģinalitāte, kas nebija noslēpjama. Viņš pats bija savas mākslas centrā, vienmēr spēlējot kādu lomu, viņš strādāja nepaguris un kūsāja no ideju un enerģijas pārpilnības. “Es esmu ceļojošs tirgotājs,” viņš teica, “es pārdodu idejas.”
Iespējams, ka Kipenbergera konflikti un pretrunas joprojām definē viņu kā mākslinieku – sajūta, ka viņš vienlaicīgi centies būt visuresošs un nemanāms, zinošs un naivs, nežēlīgs un maigs, ka viņš balansējis starp intelektuālismu un “ielas gudrību”, provokatīvo un vienkārši smieklīgo, un bieži viena darba ietvaros. “Māksliniekam, kurš ir opozīcijā pats sev, ir vislielākās izredzes sasniegt kādu rezultātu,” Kipenbergers teicis. Arī dzīvē viņš bija tikpat pretrunīgs un nenotverams kā mākslā – dažbrīd agresīvs un lempīgs, dažbrīd galants, iejūtīgs un inteliģents. Viņš dzīvoja haotiskā kustībā, ceļojot no vienas vietas uz otru, taču vienmēr gribēja pusdienas precīzi pulksten divpadsmitos un pēcpusdienas snaudu – trijos.
“Cilvēki, kas pazina viņu tikai pavirši, bieži uztvēra kā pārāk nomācošu vai pat biedējošu,” teikusi Žizele Kapitēna, bijusī Kipenbergera galeriste un viņa mantojuma pārvaldniece, “bet tā nelikās, ja ar viņu pavadīja kādu laiku kopā un iepazina tuvāk. Viņš bija brutāls attiecībā pret tiem, kas mākslu uztvēra kā kaut ko pašsaprotamu, un viņš vienmēr provocēja jebkādu auditoriju, īpaši jau pats sevi. Viņam māksla vienmēr bija pārbaudījums. Cik tālu es varu iet? Cik daudz viņi spēs panest? Tā nav attieksme, kas tuvina mākslinieku pircējiem, bet, iespējams, ka beigu beigās tā ir visgodīgākā attieksme.”
“Vācijā 80. gados viņš teica un darīja lietas, kuras daži uzskatīja par uzjautrinošām, bet daudzi – par aizvainojošām. Taču savā ziņā viņš uzvedās tā, kā satīriķim pienākas. Viņš atsedza mūsu vājības, lai parādītu patiesību pašiem par sevi. Un bieži tā bija neērta patiesība,” saka Suzanna.
Martina Kipenbergera mākslas mantojums ir milzīgs: gleznas, zīmējumi, skulptūras, instalācijas, plakāti un grāmatas. Dabiskas un ķīmiskas enerģijas uzlādēts, viņš spēja radīt neticami daudz unikālu objektu katrā medijā. Darbi ir krasi atšķirīgi arī apjoma ziņā – sākot ar uz viesnīcu rakstāmpapīra un bāru rēķiniem radītu skiču sērijām, kas atklāj viņu kā ļoti apdāvinātu zīmētāju, līdz pat tādai episkai instalācijai kā “Franca Kafkas “Amerikas” laimīgās beigas” (1994). Viņa atteikšanās izvēlēties kādu vienu, sev raksturīgu stilu padara viņa daiļradi par grūti klasificējamu, tomēr, lai arī pirmajā acu uzmetienā viņa darbus var uztvert kā “asprātīgus” un ākstīgus darinājumus, ko radījis pašpasludinājies enfant terrible, tie ir daudz dziļāki nekā izskatās, atklājot ne vien lielu, lai arī uz pašiznīcināšanos vērstu talantu, bet arī personības gudrību, kas kopā paceļ šos darbus pāri lētajiem mūsdienu mākslas pekstiņiem.
Gadu pirms nāves Kipenbergers beidzot esot ieguvis sava veida mieru – viņš apprecējās ar fotogrāfi Elfiju Semotanu un darbam piegāja ar, atsaucoties uz Kapitēnas teikto, “jaunu, daudz koncentrētāku attieksmi”. Tas atspoguļojas viņa pēdējās divās darbu sērijās: “Gleznas, ko Pikaso vairs nespēja uzgleznot” un “Medūza” (parafrāze par slaveno Žeriko gleznu “Medūzas plosts”). Kādā sievas uzņemtā fotogrāfijā, kur Kipenbergers pozē šīs gleznas figūrai, redzams uzblīdis, izvārdzis cilvēks, kurš gadiem ilgi pašiznīcinājies. Taču tā vietā, lai piebremzētu, viņš turpināja destrukciju jeb dzīvoja, kā bija paradis dzīvot. Drīz pēc fotogrāfijas uzņemšanas Martins Kipenbergers nomira no aknu cirozes 44 gadu vecumā.
“Viņš bija ļoti kompleksa personība,” raksta Suzanna, “viņš gribēja būt mīlēts un akceptēts kā mākslinieks, tomēr no otras puses viņam bija vienalga, ko cilvēki domā. Viņš nebija klauns. Viņš taisīja jokus, viņam patika smieties, viņš uzjautrinājās, taisot savus darbus, taču attiecībā pret savu mākslu viņš bija ļoti nopietns.”
