RAKSTI  
Georgia O'Keeffe. The Beyond. 1972 © Schirn Kunsthalle Frankfurt 2013. Foto: Norbert Miguletz

Atvērtas beigas 1

Pauls Bankovskis
22/04/2013 

Unfinished business, yeah
You know exactly what I mean

Boy George

No februāra beigām līdz jūnija sākumam Širna izstāžu zālē Frankfurtē skatāma izstāde “Pēdējie darbi. No Manē līdz Kipenbergeram”, kurā savākti aptuveni simts dažādos laikos dzīvojušu un mirušu mākslinieku par pēdējiem uzskatītie darbi. Tur redzams Vokera Evansa, Anrī Matisa, Kloda Monē, Vilema de Kūninga, Džordžijas O’Kīfas, Fransisa Pikabijas, Endija Vorhola un daudzu citu veikums, pēc kura nekas cits vairs nesekoja.

Kas gan ir tas, kas “pēdējiem darbiem” liek veltīt pastiprinātu uzmanību un padara tos it kā īpašākus, nekā citi? Tēlotājmākslā tā varētu būt atskārta, ka nekādus jaunus darbus no tā vai cita autora vairs nesagaidīsim. Cik nu Leonardo gleznas pabeidza, tik pabeidza, un kopš šī brīža it visam viņa paveiktajam vērtība tikai celsies. Par citā Eiropas malā esošu un neredzētu izstādi neko daudz neņemos spriest, taču mani šajā “pēdējo darbu” lietā allaž interesējis kas cits, proti – iespējamā nepabeigtība, atvērtība nezināmajam. 

Cilvēkus laikam gan vienmēr ir intriģējis un uztraucis, kas ar viņiem notiks pēc nāves. Pat ja esam rūdīti ateisti un noliedzam jebkādu pēcnāves dzīves iespējamību, ar piespiešanos jāatzīst, ka tomēr pastāv kāda mūsu daļa, kas savu eksistenci turpina arī pēc nomiršanas, turklāt bieži vien neatkarīgi no mūsu gribas. Un runa nebūt nav par vielas nezūdamības likumu, kaļķi, dzelzi un dažādiem citiem ķīmiskiem elementiem, kas dabas procesu rezultātā no vienas paaudzes nākamajā turpina cirkulēt jau kopš pirmo cilvēku uzrašanās kaut kur Āfrikā.


Ekspozīcijas skats. © Schirn Kunsthalle Frankfurt 2013. Foto: Norbert Miguletz

Būtiska mūsu daļa, kas turpina eksistenci arī pēc mūsu aiziešanas mūžībā, ir viss, ko esam sastrādājuši – sākot ar bērniem (ne velti par bērniem bieži mēdz runāt, atsaucoties uz vecākiem, piemēram, “Oļiņietes meita”), parādsaistībām vai mantojumā nodotiem labumiem un, protams, dažādiem gara un roku darbiem – autora parakstītām un neparakstītām gleznām, muzikāliem un literāriem sacerējumiem u.tml.

Taču tā kā nāve visbiežāk piezogas nemanot, arī pēcnāvei atliktās lietas ne vienmēr izdodas atstāt vislabākajā kārtībā, visu jau nevar paspēt, un bieži vien šis tas paliek pusratā vai nepabeigts. Un pat tad, ja esat rūpīgs pedants, esat sastādījis testamentu un aizejat Dieva mierā ar pārliecību, ka pakaļpalicēju prātos paliksiet vien ar visu to labāko, kas paveikts, garantiju nav nekādu. Palūk, plēšanās ap it kā īstiem un Vorhola pašrocīgi pa labi pa kreisi izdāvinātiem, bet neparakstītiem darbiem nenorimst vēl un vēl.

Literatūrā šāds droši vien viszināmākais atgadījums ir Franca Kafkas liktenis. Savam draugam Maksam Brodam Kafka bija skaidri piekodinājis, kas pēc viņa nāves darāms gan ar jau publicētajiem, gan nepublicētajiem un neizdotajiem darbiem. Pēdējie bija jāiznīcina, taču Brods rakstnieka vēlējumu neizpildīja, un tā nu līdz mums nonāca gan Kafkas nepabeigtais romāns “Pazudušais cilvēks” (tika izdots ar nosaukumu “Amerika”), vēstules, dienasgrāmatas un daudz kas cits.

Literatūras vēsture ir pilna ar šādiem vai līdzīgiem atgadījumiem. Darbi, kas to autoriem prasījuši gadu desmitus, un tā arī nav pabeigti; nemitīgi pārstrādātas un uzlabotas viena un tā paša darba versijas, pakaļpalicējus atstājot neziņā, kura tad beigu galā ir īstā; uzņēmīgi vai vienkārši mantkārīgi radi, kas mirušā senča nepabeigtos darbus ir gatavi īsināt, rediģēt, pat pabeigt un izdot pat daudzus gadus pēc autora nāves u.tml.

Esmu diezgan drošs, ka nākamās paaudzes no visām šīm it kā morāli apšaubāmajām izdarībām ir tikai ieguvušas. Var jau būt, ka tas ir tikai tāds mans untums, bet kaut kas līdz galam nepabeigts un atstāts minējumu un interpretāciju varā man bieži vien šķitis krietni vien aizraujošāks, nekā līdz pilnībai noslīpētais un paša autora par labu atzītais. Kafkas “Pazudušais cilvēks” pret “Procesu”, Raiņa “Ģirts Vilks” pret “Zelta zirgu” vai “Jāzepu un viņa brāļiem”, Kamī “Pēdējais cilvēks” pret “Svešinieku”.

Arī bez šī subjektīvā un manu interešu noteiktā uzskaitījuma ir kaudze nepabeigtu literāru darbu, kurus par nozīmīgiem atzinis vairākums. Šur tur internetos pat esmu manījis nāves dēļ nepabeigto darbu topus. Tajos, kā likums, ir Annes Frankas dienasgrāmatas, Vergilija Trojas kara poēma “Eneīdas” (arī viņš bija vēlējis draugiem to sadedzināt, bet...), Tukidīda “Peleponēsas kara vēstures” (viss viens, vai to uzskatām par vienu no pirmajām vēstures hronikām, vai vēsturiskiem romāniem), jau pieminētais Albēra Kamī autobiogrāfiskais romāns “Pirmais cilvēks”, Marka Tvena trīs dažādās versijās tapušais un tā arī nekad nepabeigtais “Noslēpumainais svešinieks”, Čārlza Dikensa kriminālromāns bez atrisinājuma “Edvīna Drūda noslēpums” un visbeidzot - tāds neizsmeļams prieka avots un literatūras vēstures stūrakmens kā Džefrija Čosera “Kentrberijas stāsti” (Čosers līdz savai nāvei 1400. gadā paguva sarakstīt tikai 24 no pavisam 124 iecerētajiem stāstiem jeb poēmas daļām).


Ekspozīcijas skats. © Schirn Kunsthalle Frankfurt 2013. Foto: Norbert Miguletz

Jau pieminētais Čārlza Dikensa romāns, kura atsevišķas nodaļas pat esot tikušas celtas priekšā karalienei Viktorijai, taču arī viņa tā arī palikusi neziņā par kriminālintrigas atrisinājumu, gan ir kļuvis par vēl kādas ar nepabeigtiem darbiem saistītas diskusijas ierosinātāju. Lielbritānijas telesabiedrība BBC iestudēja pēc romāna veidotu televīzijas filmu, un scenāriste Gvineta Hjūza to pabeidza ar pašas izdomātu noslēgumu.

Ap nepabeigtajiem literārajiem darbiem nu jau ir izveidojies kaut kas, ko laikrakstā The Guardian reiz nodēvēja par “turpinātāju” industriju. Industrijas pamatā, visticamāk, ir ne tik daudz tagadnes autoru ambīcijas ķerties pie sveša autora darba pabeigšanas, cik grāmatizdevēju vēlme turpināt pelnīt ar jau zināmiem un bieži vien par klasiķiem uzskatītiem autoriem, kas saprotamu iemeslu dēļ neko jaunu uzrakstīt vairs nespēj.

Angļu valodas un literatūras profesors Džons Mulans raksta, ka šī gan ir ārkārtīgi riskanta teritorija: “Tas, ko mēs sagaidām, lasot Ostinas, Dikensa, Lorensa Stērna darbus, ir noteikta balss, un tas nu ir kaut kas, ko ir ārkārtīgi grūti atdzīvināt.” Toties literatūras kritiķis Frenks Kermods reiz grāmatā “Beigu sajūta” izvirzīja teoriju, ka šādas rosības pamatā ir mūsos ikvienā dziļi sēdošā sajūta, ka it visā kaut kādu noslēgumu esam pelnījuši un tas mums pienākas. Ja vien šī teorija būtu patiesa, tā varētu kļūt par attaisnojumu arī skiču līmenī atstātu tēlotājmākslas darbu “pabeigšanai”.

Biežāk gan, šķiet, visu nosaka pārliecība, ka kādam no pakaļpalicējiem pienākas vēl kāds labums – tāds gadījums bija Vladimira Nabokova nepabeigtais romāns “Lauras oriģināls”, par kura izdošanu viņa dēls un literatūrzinātnieki sprieda un strīdējās gadus 30, visbeidzot grāmata iznāca, bet tā arī nav īstas skaidrības, cik tajā ir paša Nabokova iecerētā. Nabokovs bija vēlējies, lai manuskriptu pēc viņa nāves iznīcina.

Līdzīgs liktenis piemeklēja Ernesta Hemingveja nepabeigtos darbus. Jau labi zināmie “Nebeidzamie svētki” tika izdoti pēc viņa nāves, un to no rakstnieka atstātajiem manuskriptiem un piezīmēm sakompilēja viņa atraitne Marija Hemingveja. Ja “Nebeidzamos svētkus” vēl tomēr pieņemts uzskatīt par “īstu” Hemingveja darbu, 1999. gadā rakstnieka jubilejai pieskaņotais un arī no manuskriptiem sakompilētais Āfrikas safari atmiņu apkopojums “Patiesība pirmajā skatījumā” izpelnījās nešpetnas kritiķu atsauksmes un netika arī diez ko veiksmīgi pārdots.

Ko no tā visa mēs varam mācīties? Tikai to, ka lai cik pārliecināti mēs būtu par to, kas mūs sagaida pēc nāves, viss ir “Pilnīgi pretēji”, kā savā nāves brīdī vēl paguva pateikt dramaturgs Henriks Ibsens. Un daudzi no rakstniekiem un citu mākslu pārstāvjiem, ja vien zinātu, kas pēc viņu nāves sagaida viņu atstātos nepabeigtos darbus, droši vien varētu piebalsot “Pītera Pena” autoram Dž. M. Berijam, kurš mirstot izdvesa: “Es nespēju aizmigt.”

www.schirn-kunsthalle.de

Jūlijs Cēzars - 22.04.2013 15:43
Nu tāds. Nekāds. :) Pauls taču var labāk?