RAKSTI  
Frenka Gērija projektētā brīvdabas estrāde Čikāgas Tūkstošgades parkā. Publicitātes foto.

Modernā pilsēta. Vēstule no Čikāgas 0

Mārtiņš Vanags, Čikāgas Universitātes students, bijušais Latvijas kultūras un ārlietu ministru padomnieks
11/05/2011

No skatupunkta Čikāgas “Millenium” jeb Tūkstošgades parka centrā paveras šāda aina. Vienā pusē atrodas Čikāgas mākslas institūts ar tā jauno piebūvi, ko projektējis Renco Piano. Otrā pusē redzama Frenka Gerija brīvdabas estrāde parka vidū. Netālu var saskatīt arī Čikāgas simfoniskā orķestra koncertzāli. Laukumā pie parka slejas divas skulptūras – Aniša Kapūra pulētā metāla “burbulis” un Džaumes Plensa videoskulptūra, kas funkcionē arī kā strūklaka. Šie objekti ir redzami uz daudz slavētas 20.gs. modernisma arhitektūras – Čikāgas debesskrāpju – fona.

Lasītājs pamanīs, ka iepriekšējā rindkopā ir aprakstīti kultūras objekti, lielākoties jauni un moderni. Šādā ziņā Čikāga atspēko vismaz divus stereotipus par kulturālu pilsētu – pirmkārt, tai jābūt “eiropeiskai” un, otrkārt, senai, ar gadsimtiem ilgu vēsturi. Tas, protams, nenozīmē, ka kulturāla pilsēta nevar būt eiropeiska un sena – tāda kā Florence vai Edinburga – taču Čikāga liecina, ka tas nav obligāti.

Ap Tūkstošgades parku centrētās mākslas institūcijas un objekti Čikāgā ir tūrisma galamērķis un pilsētas atpazīstamības zīme. Par to liecina pilsētas veikti pētījumi, par kuru pareizību var pārliecināties ikviens, kas viesojies Čikāgas centrā. Tūkstošgades parks vienmēr ir cilvēku piepildīts un siltā laikā pat pārpildīts. Ir grūti aprakstīt sajūtu, kas pārņem šajā vietā – viena no iespējām būtu teikt, ka cilvēku pieredze tajā ir kaut kādā ziņā autentiska un neviltota. Mākslas objekti un institūcijas Tūkstošgades parkā rada “dzīvu” iespaidu – tie ir nevis atsvešināti un salti, bet gan aicina cilvēkus paplašināt savu kultūras pieredzi un ļauties šīs pieredzes vilinājumam. Tādēļ šī ir vieta, kur gribas atgriezties. Tūkstošgades parks ir vērtīgs ne tikai tāpēc, ka tas ir atpazīstams pilsētas ambīciju iemiesojums, bet arī tāpēc, ka tas atstāj paliekošu iespaidu apmeklētājos.

Aniša Kapūra pulētā metāla objekts atstaro Čikāgas debesskrāpju ainavu un šādā veidā it kā “sakoncentrē” un ļauj vienā skulptūrā ieraudzīt pilsētas kopīgo vizuālo tēlu. Raugoties uz šo mākslas darbu, nav nekādu šaubu, ka tas ir radīts tieši šai vietai un kultūrai, šim laikam un cilvēkiem. Man ir aizdomas, ka Kapūra darbu turpat vai ikviens atvērts cilvēks spēj uztvert labāk, nekā, teiksim, baroka skulptūras kādā katedrālē vecajā Eiropā. Baroka māksla nesagatavotu cilvēku noteikti pārsteidz ar savu cildeno vērienu, taču diez vai baroka mākslas darbus ir iespējams attiecināt uz dzīves pieredzi mūsdienās.

Tas, ka Čikāgas pilsēta un it īpaši tās centrs iemieso modernu vizuālo kultūru, protams, nenozīmē, ka visi objekti tajā ierosina vai pat vēlas ierosināt dziļu mākslas apceri.