RAKSTI  
Vondelparks, 11. aprīlis. Foto: Evita Vasiļjeva

Stresot īsti nav par ko 1

Evita Vasiļjeva no Amsterdamas
12/04/2013

Evita Vasiļjeva, kuras personālizstāde no 9. maija būs apskatāma kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā, studē Gerita Rītvelda akadēmijā Amsterdamā – rit pēdējais bakalaura studiju gads. Par to, kā viņai tur klājas, Evita ir atrakstījusi vēstuli.

“Amsterdama, Ņujorka vai Berlīne – šīs ir trīs pilsētas, kurās vislabāk uzsākt savu karjeru,” Gerita Rītvelda akadēmijas pīpētavā saka Harijs*, kuram ap piecdesmit. “Jādodas uz Singapūru vai Rio,” dienu iepriekš pie pusdienām teica Ivonna**, kurai arī ap piecdesmit. Jautājums, kur doties tālāk pēc izlaiduma, vai palikt Amsterdamā izskan regulāri. Tik regulāri, ka pat negribas par to ne domāt, ne dzirdēt, bet gribas vienkārši palikt Amsterdamā. 


Gerita Rītvelda akadēmijas pīpētava, 11. aprīlis. Foto: Evita Vasiļjeva

Amsterdamā nav nemaz tik slikti, lai gan es joprojām nesaprotu, kā Harijs varēja Amsterdamu ierindot starp Ņujorku un Berlīni. Es nekad viņa viedoklim īsti neesmu uzticējusies. Viņš ir no septiņdesmitajiem. Tiem (no septiņdesmitajiem) joprojām Amsterdama liekas progresīva. Diez kāpēc? Skvoti pērn tika aiztaisīti ciet. Vislabākās “24h” ballītes vairs neeksistē Amsterdamā, ja nu vienīgi Amsterdamas “Maskačkā”. Bet tur visiem bail braukt, kamēr tumšs, un metro pa naktīm neiet (vēl viens iemesls, kālab Amsterdamu nevar salīdzināt ar Berlīni un Ņujorku). Taksītis atkal nav pa kabatai (kā Rīgā). Kopumā pilsētā četros visu ver ciet. Tāpēc jau kādu laiku ar draugiem tusēt nekur īsti neejam. Tā vietā brīvdienās labi izguļamies un no rīta ejam uz muzejiem uzzināt par indiāņu kultūru, piemēram. Pēc tam ieēdam surināmiešu-ķīniešu bistro. Hm, diez kāds sakars Surināmai ar Ķīnu? Paskatoties kartē, skaidrāks nepaliek. Skaidrāks arī nepaliek, kāpēc Amsterdamas pašvaldība apspriež sarkano lukturu ielu ierobežošanu. Tas esot necils tēls Amsterdamai. Pilsētai vajadzētu pievilināt vairāk ģimenes un cilvēkus ar kārtīgiem darbiem (māksliniekus gan vairs nē, paldies). Ar marihuānu ir tāpat kā ar tām meitenēm logos – pašvaldībām nepatīk. Pēc Aniša Kapūra izstādes apmeklējuma Tilburgā nolēmām uzspēlēt tūristos un uzpīpēt zālīti. “Caurlaide ir?” – “Nē, nav” – “Tad nekā”. Pa kuru laiku tika pieņemts tāds likums? Biju dzirdējusi baumas, taču likās, ka tas ir tikai joks. Arī Bono*** (36) bija viegli pārsteigts un ar pārdevēju mēģināja sarunāt nīderlandiski, bet nekā. Likumi ir likumi. Bet daudz nestresojām, pasmējāmies, tā vietā uzēdām “hāringu” jeb nacionālo uzkodu – siļķīti – un devāmies tālāk uz izstāžu atklāšanām Roterdamā. Stresot nav par ko. Kopumā neviens ne par ko tā pa īstam te nestreso.

Viss te ir tik normāli, ka lielākais stress skvoterim Svenam (29), manas dzīvokļa biedrenes draugam, ir – kā uzrīkot nelegālāku pārtiju nekā citiem skvoteriem? Šis esot atradis labu vietiņu pie Vācijas robežas. Arī taksometra šoferi reizēm pastreso. Tā vienreiz gadā uz dzimšanas dienu tomēr sametāmies taksītim un braucām uz izstādes atklāšanu Servisgarāžā (neatkarīga mākslas iniciatīva De Service Garage). Taču viss luksuss beidzas ļoti ātri. “Tā, viss, kāpiet laukā! Es dzirdēju, ka kāds attaisa aliņu!” Tajā pat vakarā bija jāpastreso par salstošajām kājām. Apkures izstāžu telpās nebija. Bet visi to pacieš un nemaz nestreso, jo vieta ir “kruta”, gribas noskatīties visas performances, piedzerties lēto aliņu un izpļāpāties ar tiem, kas jau kaut kur redzēti. 

Šad tad vēl visi pastreso par to, ka atkal jāpārvācas. Taču arī tas notiek tik regulāri, ka kļūst jau par dabisku parādību, kas atrisinās pati no sevis. Šīs Amsterdamas parādības dēļ nevienam (studentiem) vairs nekas nepieder, un visu četrām sezonām nepieciešamo var sastūķēt vienā līdz divos koferos. Tiek paturēts vien praktiskākais, un atkal stresot nav par ko.  


Amsterdama, 11. aprīlis. Foto: Evita Vasiļjeva

Tā kā īsta stresa nav, vakari pārvēršas pusregulārā ritmā ar dažu aktivitāšu spektru. Dzīves ritms pārsvarā ir balstīts uz Rītveldas darba laiku (jāpiebilst, ka Rītvelda adadēmija ir atvērta darba dienās no 8.30–21.30. Kāpēc ne visu diennakti? Esot bijuši gadījumi pagātnē, kad studenti piedzeroties un sadarot muļķības, kā, piemēram, pašnāvību). Pēc darba studijā un akadēmijas slēgšanas var tālāk darīt neko  (par “neko” mēs saucam visu to, ko var darīt vienatnē mājās: mazgāt veļu, lasīt grāmatas, maksāt rēķinus un rakstīt tēzes); aiziet uz Džefrija filmām (Džefrijs ir nodibinājis vairākus pagrīdes kinoteātrus Amsterdamā); atkal uztaisīt tetovējumu pie norvēģu Nikolasa (26), kurš “aiz neko darīt” ir nopircis tetovējumu mašīnīti un pāris reizes nedēļā uzaicina draugus uz vīna iedzeršanu, kas visiem parasti beidzas ar jauniem tetovējumiem; paklausīties kādu lekciju Amsterdamas laikmetīgās mākslas muzejā Stedelijk vai neatkarīgajā mākslas institūtā De Ateliers, paklausīties dzīvo džezu, aiziet uz pirkstiem saskaitāmajamām galerijām vai arī atkal pastrīdēties par mākslu ar draugiem. Laiks ārpus studijām sāk palikt tik paredzams, ka ir patīkams gandarījums kaut kā izjaukt šo ritmu. Taču tas ir gandrīz neiespējami. Viss agrāk vai vēlāk pārvēršas ritmā. Patīkamā ritmā. Lai nedaudz pavariētu savu ikdienu, nolēmu izmēģināt kaut ko sportisku: baseinu. Cerības atrast kaut ko jaunu izrādījās naivas. Arī baseinā satiku četrus “rītveldiešus” un ukraiņu bokseri Sašu( 40). Tas tik atkal norāda, cik Amsterdama tomēr var būt maza. Vai arī es esmu kļuvusi pārāk runīga un pazīstu pārāk daudz cilvēku. Holandieši mani ir aplipinājuši ar savu runīgumu. “Labdien” es tagad saku arī pretīmnācējiem mežā.

Stresot kopumā nav par ko. Vienīgais pamatīgais stress, par kuru neviens nerunā, ir studijas. Mēs vairs neuzdodam viens otram jautājumu, kā iet, jo pēc nogurušajām sejām apmēram zinām atbildi. Jautājums, ko darīt pēc tam, un vai palikt vai nepalikt Amsterdamā, ir nobīdīts malā. Reti kurš taisās braukt atpakaļ uz mājām. Vienīgi zviedru kursabiedrene Lisa (36) un igauņu Kaisa (22). Pārējie vēl pāris gadus grasās uzkavēties tepat Amsterdamā. Šī pilsēta ievelk savā savdabīgajā un rāmajā ritmā. Te cilvēki lietas neatliek uz pēdējo brīdi, viss ir saplānots tā, lai vēl pietiek laika aliņam. Te nav par ko taisīt revolūciju vai streikot. Kas grib, uzpīpē marihuānu, uzspēlē futbolu, paskrien savās jaunajās Nike krosenēs Vondelparkā, uzēd siļķīti, pastrādā un, ja nu sagribas nedaudz pārmaiņu, tad līdz Briselei, Londonai, Parīzei un Berlīnei nav tālu. Amsterdamā ir tik ērti, ka pat vairs negribas citur braukt. Te viss ir: laba mūzika, andergraunds, ik pa laikam labas izstādes, labs kino, lekcijas, hipsteri. Viss jau te ir kārtībā. Pat biedējošā kārtībā.


Tipiskākais skats uz pagalmu Amsterdamā, 11. aprīlis. Foto: Evita Vasiļjeva

* Harijs Heiniks, Audio Vizuālās nodaļas vadītājs, holandiešu mākslinieks
** Ivonna Droge Vendels, Vizuālās mākslas nodaļas koordinātore, vācu māksliniece
*** Bono van Dorns, vieslektors Gerita Rietvelda akadēmijā, holandiešu mākslinieks

www.gerritrietveldacademie.nl

Arhīvā lasi arī citas vēstules:
05/04/2013 - Krišjāņa Rijnieka vēstule no Helsinkiem
22/03/2013 - Ilzes Orinskas vēstule no Berlīnes
01/03/2013 - Oļas Vasiļjevas vēstule no Amsterdamas
01/08/2012 - Annas Salmanes vēstule no Londonas
28/05/2012 - Flēras Bīrmanes vēstule no Nepālas

21/05/2012 - Kristīnes Alksnes vēstule no Berlīnes

01/05/2012 - Zanes Mellupes vēstule no Šanhajas
26/04/2012 - Mārtiņa Eņģeļa vēstule no Liepājas
13/03/2012 - Matīsa Groskaufmaņa vēstule no Maskavas
25/01/2012 - Andas Kursišas vēstule no Kremsas
13/01/2012 - Andas Bolužas vēstule no Londonas
29/12/2011 - Artas Tabakas vēstule no Tokijas

06/12/2011 - Baibas Teteres vēstule no Londonas
23/11/2011 - Maijas Miķelsones vēstule no Parīzes
27/10/2011 - Anetes Meleces vēstule no Lucernas

07/10/2011 - Alises Tīfentāles vēstule no Ņujorkas
02/10/2011 - Evitas Gozes vēstule no Braitonas
27/09/2011 - Baibas Ladigas vēstule no Šanhajas
08/06/2011 - Ilzes Strazdiņas vēstule no Londonas
31/05/2011 - Lindas Ruciņas vēstule no Ņujorkas
13/05/2011 - Jāņa Nottes vēstule no Melburnas

13/05/2011 - Ilzes Vanagas vēstule no Londonas
13/05/2011 - Margaritas Ziedas vēstule no Berlīnes
13/05/2011 - Zanes Čulkstēnas vēstule no Ņujorkas
11/05/2011 - Mārtiņa Vanaga vēstule no Čikāgas

10/05/2011 - Mika Mitrēvica vēstule no Gentes

Iveta Promberga - 15.04.2013 12:53
Loti patika vestule. Dzivoju Holande kops 2010.gada, atbraucu ar darba kontraktu apkalpot holandieshu lielfirmu ar iepakojuma reprografiku. Sakuma likas ka nevareshu iedzivoties shaja sabiedribaa, cilveki likas auksti Varbut taada bija mana pieredze, jo atbraucu uz Holandi no Anglijas. Bet nu jau mans pirmais stresinsh ir mainijies un domaju, ka iespejams te arii palikshu....loti biezhi atrodos pie draugiem Amsterdamas Maskachkaa, patiik.
Pietrukst dabas daudzveidibas, nav kalnu un ieleju, bet ofisss ir tuvu Bloemendalei.