RAKSTI  
No izstādes atklāšanas. Foto: Didzis Grodzs

Stiprais dzimums – Madonnas 2

Anna Iltnere
08/04/2013 

“Madonnas”
Mūkusalas Mākslas salons, Rīga
3. aprīlis – 18. maijs, 2013

Starp Lieldienām un Mātes dienu Mūkusalas Mākslas salona abus stāvus pārņēmis stiprais dzimums. Nē, nevis vīrieši, bet sievietes-mātes, kas mākslā iemiesotas jau padsmit gadsimtu garumā – Madonnas tēlā, kurā ir tik grūti nošķirt profāno no sakrālā pat tad, ja tā nav svētbilde. Publikācijās, kas veltītas Madonnu fenomenam, atkārtoti figurē skaidrojums, ka mātes un jaundzimušā tēls mākslas darbos allaž uzrunās, piesaistīt un atbruņos, jo ar spēcīgajām emocijām var identificēties teju ikviens, neatkarīgi no turīguma, vecuma, dzimuma un kultūras, kā arī laika, kurā dzīvojam. Katram ir mamma. Dievmātes atspoguļojums Rietumu tēlotājā mākslā ienāca no Bizantijas, kaut arī “mātes un bērna” tēma mākslā eksistējusi jau ilgi pirms kristietības – Senajā Ēģiptē un citās senajās kultūrās. Uzplaukums Dievmātes tēmai mākslā parādās ap 14. gadsimtu, bet jo īpaši – itāļu renesanses mākslā 15. gadsimta otrā pusē. Tieši itāļu renesanses mākslinieki bija tie, kuri Dievmāti pirmo reizi parādīja kā laicīgu sievieti ar bērnu. Viena no mākslas vēsturē populārākajām ir Rafaēla “Siksta Madonna”, kurai 2012. gadā apritēja 500 gadi un visas vasaras garumā Drēzdenes galerijā bija sarīkota vērienīga izstāde. Starp citu, šis leģendām un mītiem apvītais mākslas darbs 1945. gadā esot nonācis Maskavā, kur to no bojāejas paglābusi Padomju armija. Drēzdenē (Saksijas kūrfirsts Augusts III savai kolekcijai “Siksta Madonnu” bija iegādājies jau 1753. gadā) tā atgriezās 1955. gadā, un tās brīnumainā izglābšana atainota Mihaila Korņetska gleznā “Madonnas glābšana” (1984/85), kas glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Savukārt par pirmo Marijas un jaundzimušā Kristus atainojumu mākslā tiek uzskatīta freska vēsturiskajās Romas katakombās, datēta ap 3. gadsimtu. Lai arī “Madonna” ir viduslaiku itāļu valodas apzīmējums cildenai sievietei – Jaunavai Marijai, kas, piemēram, franču valodā būtu tulkojams kā Notre Damme, vārds jau izsenis ieguvis internacionālu lietojumu un neaprobežojas ar itāļu mākslu un kultūru vien. Marija īpaši tiek godināta kristietībā, it īpaši Romas Katoļu, kā arī Pareizticīgo baznīcās, taču viņai ir liela nozīme arī islāmā. 1964. gadā pāvests Pāvils VI Mariju pasludināja par Baznīcas Māti.


Izstādes vecākais darbs ir Jūliusa Johanna Dēringa “Svētā ģimene”. 1868

Tematiskās izstādes ir viens no veidiem, kā kuratoriem strādāt ar Mūkusalas Mākslas salona privātkolekciju. Izstādes kuratore Sniedze Kāle par izvēlēto koncepciju Arterritory.com stāsta, “ja vien izejas materiāls – kolekcija un Latvijas mākslinieku darbi – to ļauj, man sevis veidotajās izstādēs patīk aktualizēt vairākas pieteiktās tēmas šķautnes, tādējādi pietuvinoties dzīves realitātei. Šajā gadījumā būvēju ekspozīciju pēc principa – ideālais uzstādījums pret dramatizētu eksistencē iemestā cilvēka dzīves pieredzi.” Starp pirmā stāva Lielajā zālē apskatāmajām gleznām iekļautie Aijas Zariņas, Helēnas Heinrihsones, Rasas Jansones un Ievas Carukas-Markēvičas darbi demonstrē kuratorei vistuvāko izpratni par mātes lomu, kas no sievietes prasot arī upurēšanos. Kā mājiens vadlīnijai ir tūlīt pie ekspozīcijas ieejas izliktais Kārļa Padega brīnišķīgais zīmējums “Jaunā nogurusē māte” (1936). Tikmēr otrā stāva Mazajā zālē (kāpjot var aplūkot Kristapa Ģelža 1988. gada krāsaino sietspiedi “Rieta Madonna”, kas šķiet brīdinoši sadrūmusi) skatītājs nonāk vēstures krustuguņu un reliģisku izjūtu sakausējumā. Kara šausmas piedzīvojušās mātes, kuras zaudējušas bērnus un kuru sejā lasāma sastingusi samierināšanās ar neaptveramajām sāpēm. Zaudējums un reliģija (atpestīšana) ir kā divi zobrati, kurus ieeļļo Mazās zāles papilddimensija – mūzika. “Jēkaba Nīmaņa skaņdarbu dzirdēju neaizmirstamā koncertā “Maija dziedājumi. Litānija” 2011. gada 20. oktobrī, kur Latvijas Radio kora un Sigvarda Kļavas izpildījumā atskaņoja četru latviešu komponistu orģinālskaņdarbus, kas bija radīti, iedvesmojoties no maija dziedāšanas tradīcijas katoļticībā,” stāsta Sniedze Kāle. Jēkaba Nīmaņa skaņdarbs “Uzklausi māte”, kā arī Uģa Brikmaņa filma par maija dziedājumiem pie krusta, Ievas Carukas-Markēvičas grafikas un glezna un Māra Subača ikonas sienas gleznojums ir darbi, kas neatrodas Mūkusalas Mākslas salona kolekcijā, tomēr iekļauti izstādē, lai padziļinātu tās dimensiju, ko tikai ar kolekciju nebūtu iespējams veikt, stāsta kuratore.

Jautāta, kurš no izstādes darbiem, viņasprāt, vistrāpīgāk ataino Madonnas tēlu, Sniedze Kāle izceļ Māra Subača “Ikonu”, kas uzzīmēta uz Mazās zāles sienas un šādi diendienā redzama lidostas “Rīga” kapelā. “Māris Subačs parasti dāvina savus zīmējumus, nesavtīgi un pašaizliedzīgi daloties ar mākslu, tāpat kā mātes un Dievmāte dalās ar savu mīlestību,” paskaidro Kāle. “Turklāt šis darbs, manuprāt, iemieso nekonvenciālu, taču iekšēji izjustu un patiesu garīgumu.”

Ja šī būtu recenzija, varētu uzslavēt darbu daudzveidību – kaut arī dominē plakne, tomēr tekstūru piešķir mākslinieku un stilu spektrs; tāpat gribētos akcentēt sagādātos pārsteigumus, piemēram, Zentas Loginas “Ražas laikā” (20. gadsimta 40. gadi), kas atklāj neiepazītu mākslinieces šķautni. Recenzijā varētu arī aizrādīt par darbu anotācijām, kas tehniski neveiksmīgi līmējās nost no sienas, bet Latvijas konteksta iezīmēšanai atgādināt, ka jau 2008. gada pavasarī galerijā “Māksla XO” notika izstāde “Madonnas”, kurai bija atlasīti Helēnas Heinrihsones, Sandras Krastiņas, Māra Subača, Kristapa Zariņa, Edvarda Grūbes un vēl citu mākslinieku darbi. Tomēr kā recenzija tā atdurtos pret visai nekritisko apzīmējumu – mīļa izstāde, ko šķietami paģēr izstādes tēma. Par spīti kara un padomju propogandas gleznām, kas diez vai traktējamas kā mīļas, kā arī tam, ka reliģiska nots dažus var atgrūst vai vismaz kaitināt, kopējais iespaids rada īsteni un neviltoti sirsnīgu pēcgaršu. Pārmaiņas pēc pārņem pat prieks, ka izpalikuši centieni par varītēm izlobīt kādu provokāciju par tik mūžsenu un teju neaizskaramu tēmu. Kā, piemēram, deviņdesmitajos gados skandalozajā Čārlza Sāči kolekcijas izstādē “Sensācija: Jaunie britu mākslinieki” izdevās Krisam Ofīli (Chris Ofili) ar gleznu “Svētā Jaunava Marija” (1996). Kad izstāde atceļoja uz Ņujorku, pilsētas mērs to esot publiski nosaucis par “slimu”. Attēlotā melnādainā Madonna ir taureņu ieskauta, taču tuvplānā top skaidrs, ka taureņi patiesībā ir vagīnas, bet atkailinātā krūts veidota no kaltētiem ziloņu mēsliem. 1999. gada 16. decembrī kāds 72 gadus vecs kristietis uzšļācis gleznai baltu krāsu. Bet tā paša gada 30. septembrī apsargiem darbu nācās aizstāvēt no kāda sadusmota mākslinieka, kas Bruklinas muzeju, kurā tobrīd notika izstāde, apmētāja ar zirgu mēsliem. Apsargi teju unisonā esot izklieguši, ka “tā nav Jaunava Marija, tā taču ir tikai glezna!”. Lai arī Ofīli gleznā es nesaskatu netiklus nodomus, tomēr reizēm liekas, ka tas jau tāds pagalam viegls ķiricināšanas ceļš – provokācijai pakļaut ko reliģisku, līdzīgi kā noraut drēbes un plikam pārskriet pār futbola laukumu. Drusku drosmes, protams, vajag, bet vairāk arī neko. 

Ja mūsdienas iedomājamies kā bikses, tad Mūkuslas Mākslas salona izstāde ir kā kabatas, kurās var ielikt un sasildīt rokas, tajā pat laikā tā nav atrauta no tā sauktā laikmeta gara. “Neilgi pirms koncerta “Maija dziedājumi. Litānija” saskāros ar mammas aiziešanu viņsaulē, kas atklāja skaudru atskārsmi, ka viens bezgalīgas un nekritiskas mīlestības avots, kam nav līdzīga materiālajā pasaulē, ir izsīcis. Un Jēkaba Nīmaņa skaņdarbā es izjūtu, ka šī vēršanās pie Dievmātes ir ārkārtīgi līdzīga tam veidam, kā pašlaik man sanāk uzrunāt viņsaulē dzīvojošo mammu,” pavisam privātu detaļu atklāj Sniedze Kāle, bet man tā kalpo par atslēgu, lai izprastu gandrīz divus tūkstošus gadus “nodrillētas” tēmas – Madonnas – dzīvotspēju.

Rudens Kabacis - 09.04.2013 16:41
Neeesmu vēl redzējis, bet šķiet ka aiziešu!
acīgā skaistule - 08.04.2013 21:59
Mīļa "recenzija"!