RAKSTI  
Minamisoma pilsēta Japānā 2013. gada februārī

Kā māksla dziedē katastrofas rētas 4

Japāna pēc 2011. gada 11. marta katastrofas

Arta Tabaka no Japānas
12/03/2013 

2011. gada aprīlī, mēnesi pēc zemestrīces, cunami un tai sekojošās Fukušimas atomelektrostacijas katastrofas, slavenais japāņu aktieris, televīzijas drāmu un radio zvaigzne Taro Jamamoto (Tarō Yamamoto) pēkšņi paziņoja par savas karjeras beigām. Izsakot skaļus pārmetumus Japānas valdībai par tās rīcību attiecīgajā situācijā, Jamamoto paziņoja, ka klusēt un ignorēt šo problēmu vairs nespējot, un par savu turpmāko dzīves misiju pasludināja nevis piedalīšanos visu mīlētās televīzijas drāmās, bet gan bērnu nākotnes un visas Japānas nākotnes glābšanu, kas, viņaprāt, ir iespējama, vienīgi pilnībā atbrīvojoties no atomelektrostacijām. Tajā pašā mēnesi Jamamoto iestājās darbā uzņēmumā, kas ražo saules enerģijas iekārtas, un uzsāka aktīvu kampaņu par no atomelektrostacijām brīvu valsti.

Šobrīd Jamamoto darbu ar saules enerģijas iekārtām jau ir pametis un aktīvi darbojas politikā, par savu galveno darbības misiju izvirzot atbrīvošanos no atomelektrostacijām. Neapšaubāmi Jamamoto nav vienīgais politiķis, kas ir izvirzījis šādu pamatmērķi, kaut gan valstī, kas nepārtraukti patērē elektrību un kuras lielākajās pilsētās viss zib un zaigo 24 stundas diennaktī, tas vairāk skan pēc klajiem meliem vai tieši otrādi – dziļas un naivas romantiskas ticības.

Toties Jamamoto stāsts ir izcils piemērs tam, cik ļoti 11. marta notikumi ietekmēja neskaitāmu cilvēku dzīves, liekot ievērot lietas, kas agrāk teju nekad netika ievērotas, un pievērsties tam, kas agrāk likās mazsvarīgas un pat nelietderīgas, jo pēkšņi rāmajā un sakārtotajā ikdienā parādījās milzīga plaisa un no šīs plaisas iznira jautājums – kā būt tālāk?


“Nulle jēnu mājas”

Iespējams, visvairāk un visskaļāk izskanējušais mākslas, kultūras un sabiedriskajā sfērā, sākot no marta līdz pat šim brīdim, ir Kjohei Sakaguči (Kyohei Sakaguchi) vārds. Pēc marta notikumiem, uztraucoties par savas ģimenes veselību, Sakaguči demonstratīvi pārcēlās no Tokijas uz Kumamoto (pilsēta Kjusu salā – viena no četrām lielajām Japānas pamatsalām, kas atrodas visvairāk uz dienvidiem), kur par simbolisku samaksu iegūtā tradicionālā stila japāņu mājā izveidoja Zero Center – vietu, kur varēja un joprojām var patverties ikviens, kas ir zaudējis savas mājas dabas katastrofā, un, uztraucoties par radiāciju, vēlas pārcelties pēc iespējas vairāk uz dienvidiem, vai jebkāda cita iemesla vadīts ir pametis savu mājvietu un ir jaunas uzturēšanās vietas meklējumos. Kā vēsta paša centra nosaukums – nekāda samaksa par to netiek prasīta, un tieši šī izvairīšanās no naudas nepieciešamības jau no pašiem pirmsākumiem ir bijusi Sakaguči darbības viena no būtiskākajām īpašībām.

Vēl jo vairāk – tiecoties atbrīvoties no Japānā tajā brīdī valdošā politiskā un informācijas haosa, Sakaguči sevis radīto centru pasludināja par no Japānas neatkarīgu valsti un sevi kā tās vadītāju (Sakaguči ir izdevis arīdzan grāmatu “Kā izveidot neatkarīgu valsti”). Visa šo notikumu virkne radīja milzīgu Sakaguči popularitāti, kam sekoja viņa iepriekš paveikto darbu jaunatklāšana, kas pēkšņi masveidā uzrunāja cilvēkus, un viņi tajos rada jēgu, ko iepriekš nebija saskatījuši. 

Solārās mobilās mājas projekts. No Kjohei Sakaguči izstādes Practise for Revolution – Watarium modernās mākslas muzejā, kas bija apskatāma līdz šīgada februārim 

Sakaguči pēc savas profesijas ir arhitekts un jau studiju gados esot sācis interesēties par bezpajumtnieku dzīvesveidu. Šīs intereses rašanās iemesls esot kāds bezpajumtnieks – Sudzuki kungs, ar kuru Sakaguči esot nejauši iepazinies pie Sumidas upes. Sudzuki savā pašdarinātajā mājvietā bija novietojis saules baterijas, tuvāko bibliotēku pārvērtis par savu grāmatplauktu un blakus esošo parku par savu dzīvojamo istabu. Sudzuki dzīvesveida aizkustināts, Sakaguči sāka pavadīt daudz laika kopā ar bezpajumtniekiem, intervējot un iedziļinoties to ikdienas rituālos. Bezpajumtnieku dzīves pētniecība izvērtās par bilžu albumu “Nulle jēnu māja” (Zero Yen House), kas ir mākslinieciski pētniecisks darbs par bezpajumtnieku mājām galvenokārt Tokijā un tās apkaimē, kuras ir veidotas ar budžetu “nulle jēnas” jeb, pareizāk sakot, bez jebkāda budžeta, bet kuras ietver sevī visu nepieciešamo pilnasinīgai dzīvošanai. Līdzās savas dzīvesvietas izveidei par minimāliem līdzekļiem un paša rokām, Sakaguči paziņoja, ka nekustamā īpašuma uzņēmumi patiesībā nav nepieciešami, ka tas ir tikai kārtējais valdības izdomājums un patiesībā jau zeme pieder mums visiem.


“Kaut arī dārza nav, dārzs ir” (teksts japāņu valodā) 

Līdzās darbam ar bezpajumtnieku mājām Sakaguči izveidoja projektu “4D dārzi” (4D Gardens), kas ir fotogrāfijās fiksēti dārzi Tokijā – pilsētā, kas, par spīti neizmērojamiem izmēriem, pa to staigājot, liekas zaļa. Pilsētā, kur cilvēki, nevarēdami atļauties veidot lielus un greznus dārzus, tos iekārto visdīvainākajās vietās, un dažiem tie varbūt pat šķitīs pārlieku netradicionāli, lai tiktu dēvēti par dārziem. Līdzīgi kā “Nulle jēnu mājas”, tā arī “4D dārzi” izvirza jautājumu par to, kas tad īsti ir mājas, kas mums pieder, dārzs, kas mums pieder un telpa, ko mēs ap sevi veidojam, un cik ļoti tas ir atkarīgs no mūsu pašu skatupunkta, ka publiskais var būt privātais un ka tieši tā tam ir jābūt.

“4D dārzi”

Sakaguči idejām jau no pirmsākumiem bija savs atbalstītāju un līdzdomātāju pulks, bet tieši pēc 11. marta notikumiem, kad tik daudzi cilvēki zaudēja savas mājvietas vai bija spiesti tās pamest, kad pazuda ticība valdībai un pienāca laiks apdomāt savu dzīvi pašos  tās pamatos, idejas beidzot sasniedza milzīgu auditoriju, un Sakaguči ieguva bezmaz vai kulta statusu. Viņa ierosinājumi sniedza atbildes cilvēkiem, kas meklēja jaunu veidu, kā dzīvot, jaunas lietas, pie kurām pieturēties, kad viss bija sabrucis un ticība stabilai Japānai zudusi.  


2011. gada filmas “Mobilā māja” pamatā ir Sakaguči idejas, kā būvēt māju bez budžeta

2011. gadā tika izveidota filma “Mobilā māja” (Mobile House), kuras pamatā ir Sakaguči idejas, kā būvēt māju bez budžeta un kā dzīvot bez naudas. Filma atspoguļo gan Sakaguči personīgo pieredzi, uzturoties kopā ar bezpajumtniekiem, gan pašam dzīvojot šādos apstākļos, kā arī praktiskus padomus, kā šādu māju uzbūvēt, popularizējot no valdības un jebkādas citas varas neatkarīgu dzīvesveidu, iespējamību dzīvot jebkur un bez jebkādiem līdzekļiem.


Filma “Mana māja” ir stāsts par bezpajumtnieku un izdzīvošanas veidiem

Šai filmai sekoja nākamā – “Mana māja” (My House), kas ir stāsts par bezpajumtnieku un izdzīvošanas veidiem un kura ir balstīta uz Sakaguči grāmatas motīviem. Šobrīd vārdi “mobilā māja” tapāt kā Zero Center jau vairs nevienam nav sveši. Sakaguči ir uzsācis arī mūziķa karjeru, un viņa koncerti ir jauns veids, kā paust idejas un sasniegt pēc iespējas vairāk cilvēku, un tieši šobrīd kā vēl nekad viņa idejas ir tās, kuru japāņu tauta alkst.


Taro Okamoto glezna Šibujas stacijā

2008. gadā mākslinieku apvienība Chim Pom, kuras pamatā ir seši gados jauni mākslinieki, kas darbojas visdažādākajās jomās ar uzsvaru uz sociāliem jautājumiem un pilsētvidi, virs Hirošimas ar lidmašīnu gaisā izveidoja uzrakstu PIKA, kas tulkojumā no japāņu valodas nozīmē “atombumba”. Šī performance izsauca dziļu rezonansi un kritiku un mākslinieku apvienībai tika pārmesta gan neiecietība, gan sabiedrisko normu neievērošana, gan tabu pārkāpšana. Pēc pašu autoru vārdiem, šīs darbības pamatā bija vēlme atgādināt gan to, ka atombumba ir bijusi, gan to, ka joprojām dzīvojam uz atomenerģiju balstītā pasaulē, kurā neliels misēklis var novest pie vēstures atkārtošanās (par performanci, pašu ideju un tās radīto rezonansi ir iznākusi arī grāmata “Kāpēc Hirošimas debesīs nedrīkst attēlot PIKA”, 2009).

 2011. gada maijā tā pati apvienība pie Šibujas stacijas esošās japāņu avangarda meistara Taro Okamoto (Tarō Okamoto) gleznas “Rītdienas mīts” (Myth of Tomorrow) pievienoja attēlu ar pussagruvušām Fukušimas atomelektrostacijām, kas ir veidots tādā pašā stilā kā glezna. Okamoto darba izvēle nav nepamatota, un tas nav tik centrālās atrašanās vienas un iespaidīgo izmēru dēļ. Jāpiebilst, ka Šibuja ir viena no noslogotākajām stacijām Tokijā, un gleznas izmēri ir 30x5,5 metri. 20. gadsimta 60. gadu beigās radītā Okamoto glezna simbolizē atombumbu, kas tika nomesta Hirošimā 1945. gada 6. augustā, un ir mākslinieka viedoklis par tās radītajās sekām.


ChimPom ievietotais Fukušimas atomelektrostaciju fragments Okomato gleznas labējā apakšējā stūrī

Šī rīcība jau atkal izpelnījās nosodījumus par vandālismu un necieņu, kas bija skaļāki par mēģinājumiem saprast, ko tad šī mākslinieku apvienība ar savu rīcību vēlas izkliegt. Atbalsot ChimPom, Okamoto muzeja vadītājs paziņoja, ka šī rīcība nav vandālisms, jo pašai gleznai netika izdarīti nekādi bojājumi un tā netika traumēta, ka veids, kā ChimPom tai pievienoja savu darbu, ir arī cieņas apliecinājums “Rītdienas mītam”. Hirano gan arī piebilda, ka “ChimPom glezna ir tiešs Japānas situācijas un mūsu nedrošības attēlojums, bet mākslinieciskajā ziņā nav nekas jauns un nav pelnījis uzslavas.” Kaut arī ChimPom grupējuma rīcība netika mākslinieciski augsti novērtēta, tā parāda jaunas iezīmes Japānas modernajā mākslā – mākslinieki nav vairs tikai klusi novērotāji, bet gan aktīvi līdzdalībnieki, savu ideju tieši paudēji un pat dumpinieki. Līdzīgas iezīmes ir arī novērojamas pašā sabiedrībā – sākot no 2011. gada aprīļa, visā valstī norisinās masveida demonstrācijas un piketi, kādas pēdējo reizi bija novērojamas tikai studentu nemieru laikos sešdesmitajos gados.   


Nr.2 “Uguns”. No sērijas “Hirošimas paneļi”. 1950

Radiācija un atomenerģijas ietekme Japānas mākslā jau izsenis nav svešs temats. 1950. gadā Iri un Tošio Maruki (Iri Maruki, Tošio Maruki) sāka veidot slaveno darbu sēriju “Hirošimas paneļi” (Hiroshima Panels), kas sevī iekļauj 15 lielformāta darbus par atombumbas postījumiem. Četrus gadus vēlāk, 1954. gadā kinorežisors Iširo Honda (Ishirō Honda) radīja filmu “Godzilla” par radiācijas ietekmē radušos briesmoni – gorillas un vaļa mutantu, kurš iznirst no okeāna. Pirmajai filmai sekoja neskaitāmi turpinājumi un rimeiki, vēlāk iznāca arī komikss un grāmata, un Godzilla šobrīd ir visā pasaulē ikvienam zināms varonis. Tomēr nekad iepriekš Japānas māksla nav bijusi tik aktīva, iesaistīties griboša, droša un pat pašpārliecināta kā tagad.


“Darbinieks, kas rāda ar pirkstu”

2011. gada 28. augustā TEPCO (Tokyo Electric Power Company uzņēmums, kam pieder Fukušimas atomelektrostacija) savās novērošanas kamerās konstatēja darbinieku, kas, nostājies pret kameru, 20 minūtes rāda uz to ar pirkstu un nikni raugās. Pēc TEPCO informācijas spriežot, šo personu nebija iespējams identificēt un tā joprojām paliek anonīma. Tomēr visi zina, ka šī persona ir neviens cits kā mākslinieks Kota Takeuči (Kōta Takeuchi), par ko var pārliecināties, arī ielūkojoties mākslinieka blogā. Blogs vēsta par meklējumiem, kā palīdzēt Japānas Tohoku reģiona iedzīvotājiem pēc katastrofas, kas galu galā noveda pie iestāšanās darbā TEPCO, kas tobrīd intensīvi meklēja darbiniekus, lai kaut nedaudz glābtu radušos katastrofu. Kaut gan ilggadīgo darbinieku nostāstu ietekmē, apzinādamies savas veselības briesmas uzturēties pussagruvušā atomelektrostacijā Takeuči šo darbu diezgan ātri pameta, viņš aiz sevis ir atstājis dusmu pilnu, skarbu un tiešu video. 

Savās intervijās Takeuči apgalvo, ka izstādēs šo video darbu izstāda kā savu, jo neviens nezina tā autoru un kas ir tā īpašnieks, kā rezultātā tiesības uz šo video var pieprasīt ikviens. Takeuči arī uzsver, ka tas, vai persona ekrānā ir viņš vai nav, esot jāizlemj katram pašam un tāpat jāuzņemas atbildība par saviem vārdiem. Piebilstot, ka ekrānā redzamais cilvēks esot ļoti centies, lai atbrīvotos no visām identifikācijas zīmēm uz drēbēm, līdz ar ko video trūkst skaidru norādījumu, vai tas patiešām ir viņš. Tādējādi anonīmā persona simbolizējot situāciju visā valstī, proti, daļa informācijas tiek noklusēta, daļa paslēpta, daļa samelota un daļa vienkārši izdomāta, kā rezultātā neviens vairs nezina, kas ir patiesība, un arvien grūtāk ir rast izeju no situācijas. 


Sputniko! kurpes Healing Fukushima

Pretēji dumpinieciskiem uzbrukumiem TEPCO un Japānas valdībai, daļa mākslinieku meklē veidus, kā palīdzēt un viest cerības par to, ka nākotne joprojām ir iespējama. Domājot par radiācijas ietekmi, māksliniece Sputniko! izveidoja kurpes Healing Fukushima (Nanohana Heels) – to papēdī ir iemeistarotas rapšu sēklas, kuras, sperot soļus, tiek ievadītas augsnē. Idejas pamatā ir Baltkrievu zinātnieku pētījums, ka rapši no augsnes absorbē cēziju un stronciju. 2000. gadā atklājuma rezultātā Ukrainas un Baltkrievijas valdības iniciēja rapšu sēklu iesēšanu vairāk nekā 50’000 hektāru platībā, Černobiļas ietekmētajā teritorijā, lai tādējādi atjaunotu zemkopības iespējamību. Šīs kurpes ir daļa no “Rapšu ziedu” projekta, kas aktīvi darbojas jau kopš katastrofas un regulāri rīko sapulces un radošās darbnīcas Fukušimas teritorijā – par to, kā teritoriju no jauna padarīt apdzīvojamu un kādi risinājumi ir iespējami.


Juken Teruja “Lietas, ko varu izdarīt pats”

Līdzīgā veidā Ņujorkā dzīvojošais mākslinieks Juken Teruja (Yuken Teruya) izveidoja darbu “Lietas, ko pats varu izdarīt”. Izmantojot avīzes, kas vēsta par notikušo katastrofu, Teruja no tām izgrieza augus un ziedus, radot iespaidu, it kā tie sprauktos uz āru no avīžu lapām – no pašas traģiskās situācijas. Tādējādi atgādinot to – lai kas arī nenotiktu, daba turpina dzīvot un atkal nāks pavasaris, kas nesīs jaunus asnus un jaunas dzīvības, ka daba ir tā, kas no jauna visu sakārtos.


Bākas pacelšana

Savukārt Cubasa Kato (Tsubasa Katō) projektā “Bākas – 11.3 projekts” (The Lighthouses – 11.3 Project) Ivaki pilsētā izveidoja bāku, izmantojot materiālus, kas atrasti izpostītajās teritorijās. Bāka iesākumā atradās guļus stāvoklī, un tās pacelšanā piedalījās simtiem vietējo iedzīvotāju, simbolizējot Tohoku atdzimšanu. Projekts tika iemūžināts fotogrāfiju un video darbos, kā izplatījās pa visu valsti un arī šobrīd dažviet no jauna norisinās kopīga simboliskās bākas pacelšana.

Lielu popularitāti ir guvis arī mākslinieks Ičiro Endo (Ichirō Endo) ar savu projektu Rainbow Japan. Jāpiebilst, ka Endo jau kopš 2006. gada mitinās automašīnā, uz kuras ir uzraksts “Nākotnei” (Go for Future), un, apbraukājot Japānu, kolekcionē sastapto cilvēku nākotnes vēlmes, kas tiek uzrakstītas uz viņa mašīnas. Savukārt 2012. gadā mākslinieks izveidoja projektu Rainbow Japan, kas īsteno to pašu ideju, bet šoreiz ar mērķi izmantot Japāņu kā audeklu un savu auto kā otu, un apkopot vēstījumus, ar kuriem iedvesmot Tohoku reģiona iedzīvotājus.

Kamēr jaunie autori savas radošās izpausmes apvieno ar aktīvismu un altruiskiem mērķiem, šobrīd pasaulē vislabāk atpazīstamais un arī vislabāk atalgotais japāņu mākslinieks Takaši Murakami (Takashi Murakami) personālizstādē Dohā 2012. gada februārī prezentēja darbu, kas veltīts 11. marta notikumiem – 100 metru garu sienas gleznojumu “500 arhati”, kura pamatā ir 100 gleznojumi, katrs 1x3 metru izmēros. Šis darbs ir veidots Murakami raksturīgajā krāsaini plakanajā manierē un attēlo 500 arhatus. Savu pievēršanos budisma tēmām Murakami skaidro ar to, ka jau izsenis reliģija ir bijusi cilvēku glābiņš bezizejas situācijās un ka tā spējot gan dziedēt, gan nest atdzimšanu. Piebilstot, ka 500 arhatu attēlošana mākslā ir sena japāņu tradīcija un ka to attēlošana gan glezniecībā, gan skulptūrā esot gan piemiņas akts, gan veids kā mazināt sāpes caur radīšanu.


Fragments no Takaši Murakami darba “500 arhati”

Murakami savu slavu un popularitāti ir izpelnījies ar mangas un animācijas stilā veidotajiem krāsainajiem varoņiem un mūsdienās par visu visvairāk ir atpazīstams ar sadarbību ar Louis Vuitton somu dizaina veidošanā un citiem uz mārketingu tendētiem projektiem. Kaut arī “500 arhati” ir sava veida Murakami atbilde uz notiekošo Japānā, tās atturīgā un nemainīgā maniere Japānas mākslas mediju vidū ir ļāvusi viņu ievietot jau aizgājušā laikmeta kategorijā – laikā, kad valdīja sakārtotība, ekonomiskā stabilitāte un bezrūpīga priecāšanās par niekiem.  

Nesen apmeklējot Išinomaki pilsētu, kas ir viena no visvairāk cietušākajām pilsētām zemestrīcē un cunami, kāds vīrs, kura veikalu bija aiznesis cunami, man rādīja sava jaunā veikala plānojumu. Maketā veikala ārējo sienu sedza zāle, puķes un pat koki. Viņš teica, ka ar dabu esot jāsadzīvo, ka gan zemestrīces, gan cunami esot būtiskas tās daļa, ka neviens jau nespēj dusmoties uz dabu par zaudētajām mājas vai sev tuviem cilvēkiem.  Visi dusmojas tikai uz valdību. Tieši par to arī ir mākslas un dažādu kustību stāsts šobrīd – par dabas dievināšanu un varas nicināšanu, atgriešanos pie tā, par ko jau sen bijām aizmirsuši.

students . - 14.03.2013 08:42
beidzot māksliniekiem reāls darbalauks, nevis tukša konceptualizēšana
Karlis Zeltins - 13.03.2013 08:58
Paldies!
Jūlijs Cēzars - 12.03.2013 11:47
Jā, tiešām vērtīgs un interesants raksts
acīgā skaistule - 12.03.2013 10:46
Ļoti, ļoti interesants raksts!
Bet sanāk tā, ka tie mūsu pašu mazdārziņi, kurus, ja nemaldos, reiz A.Vītoliņš safotografēja, arī ir gluži kā pēc atomkatastrofas:))))