JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Miks Mitrēvics izvēdina galvu HISK telpās. Foto no personiskā arhīva.

HISK absolventi pamazām formē vienotu mākslinieku paaudzi, pie kuras arī es jūtu piederību un labprāt turpinātu līdzarboties izstādēs.”

Studijas Gentē Miks raksturo kā laiku, kad mākslinieks netraucēti var pārskatīt izdarīto. Vai arī izmēģināt mākslā to, uz ko citkārt nesadūšotos. “Ja noteiktā vietā kaut ko ilgstoši dari, no tevis jau sāk ko noteiktu sagaidīt, un arī tu pats strādā iemītā ritmā. Bet te izjauc visu pa detaļām.” To veicina arī viedokļu blīvums. Piešķirtās darbnīcas ir t.s. Open Studio, kur darbalaika ietvaros ikvienam ir iespēja apciemot māksliniekus un ar viņiem aprunāties. Arī vieslektoriem.

“Sākumā bija grūti. Jo apjautu, ka neprotu komunicēt. Latvijā mācoties, mēs apgūstam mākslas vēsturi, semiotiku, filosofiju, bet reti jārunā par šābrīža lietu, par to, ko dari un kāpēc. Reti kad tiek dots uzdevums sarunāties. Sarunai svarīgs aspekts – censties uztvert, ko no tevis teiktā saprot otrs cilvēks. Un mēģināt vienoties, lai pēc stundu gara dialoga varētu atzīt, ka par dažām fundamentālām lietām esam atraduši kopīgu valodu. Tas rosina uz intensīvu pašrefleksiju.”

Kā vienu no spilgtākajām Miks izceļ tikšanos ar Gertrūdi Stenkvistu, kuru raksturo kā profesionālu pedagoģi, kas spējusi dažās sekundēs noskanēt to, ko viņš dara, aktivizēt sarunu un uzdot jautājumus, kas sit dziļāk par komforta zonu un liek atgriezties uz nulles lauciņa. Pēc sarunas Miks juties iztukšots un nožēlojis, ka neko nav spējis atbildēt, lai arī domas pa galvu kūleņojušas. Pēc pusgada viņš Gertrūdi Stenkvistu saticis vēlreiz un sarunu turpinājis Un pārliecinājies, kā pusgada laikā ir pilnveidojusies viņa spēja komunicēt. “Mākslinieki sacer aprakstus, stāsta par sevi, bet tā nav saruna ar vēlmi abpusēji saprasties. Esmu jau iegājis azartā, jo pat ar vectēvu man tagad ir pavisam citādāk sarunāties, jo ieklausos, nevis veidoju priekšstatu.”

Jautāju Mikam, vai no tā psiholoģiski nenogurst. “Nogurst. Bet man tā ir bauda, jo es jūtu, kā tas aktivizē mani kā personu un kā mākslinieku. Savā nodabā mākslinieks būvē struktūras, bet tas notiek ārkārtīgi lēnām. Katram studentam, protams, ir sava motivācija, kāpēc viņš studē HISK. Bet man ieguvums ir tieši komunikācija, jo nāku no cita konteksta, no ļoti noslēgtas un homogēnas latviešu mākslinieku vides. Mans vienīgais “HISK” līdz šim ir bijusi Kristīne [Mika sieva māksliniece un kinorežisore Kristīne Kursiša – A.I.].” Ir laiks arī praktiski strādāt? “Man ir darbnīca nekurienē – Gentē. Manuprāt, nekad savā dzīvē neesmu tik aktīvi un ilgstoši strādājis, jo darbnīcā atrodos gandrīz visu diennakti.”