RAKSTI  
Foto: The Gourmand

Iedvesmas ādere – gastronomija 2

Ieva Laube
08/03/2013

Kad jau šķiet, ka viss iespējamais ēdiena mākslā izmēģināts, aci noķer arvien kas jauns – restorāni pilnīgā tumsā vai pat cukura grafiti. Pēdējos gados debates par ēdienu ir sasniegušas vēl nepiedzīvotus publiskās iesaistes augstumus. Visdažādākās radošās jomas pievērš pastiprinātu uzmanību gastronomijas pasaulei ar tās ievērojamo novatorisko kapacitāti. Līdz 22. maijam Modernās un mūsdienu mākslas muzejā Mart Rovereto, Itālijā, norisinās vispusīga izstāžu un pasākumu programma Project Food. The Form of the Taste, kurā piedalās ne vien šefpavāri, bet arī arhitekti un dizaineri, piemēram, Filips Starks, Konstantīns Grčics, Gaitano Peske un citi. Izstāde ir dalīta vairākās tematiskajās zonās un tiek sākta, iepazīstinot ar t.s. “anonīmo” ēdienu formu, piemēram, maizi, kas raksturojama kā izskata, garšas un ražošanas kompromiss, kamēr nogriežņa otrā galā ir prātam neaptverami eksperimenti ar ēdienu ne tikai kā vēdera prieku.


The Gourmand debijas numurā publicētas fotogrāfa Gustava Almestāla and stilista Niklasa Hansena kopdarba bildes, kas parāda ēdiena juteklisko rakursu 

Savukārt pavisam nesen Londonā dzimušais kultūras un gastronomijas žurnāls The Gourmand jau atrodams Eiropas, ASV, Austrālijas un Austrumāzijas lielāko pilsētu dizaina un mākslas veikalos. The Gourmand apskata mākslas un gastronomijas saistību visplašākajā kontekstā, veidojot projektus, kas norit sadarbībā ar māksliniekiem, un rakstot par ēdiena kreativitātes aspektiem, izstādēm, lugām un pat mākslinieku pavārgrāmatām. Vai tā būtu mūsdienu sieviešu mākslas darbu kolekcionāres, ēdiena gatavošanas entuziastes un šī žurnāla pieaicinātās autores Valērijas Napoleones recepšu grāmata A Catalogue of Exquisite Recipes vai mākslinieka Metjū Darbišīra gatavotās Džefa Kūnsa ābolu klimpas, vai arī Deivida Šriglija gastronomiskā opera Pass the Spoon. Žurnāls lavierē starp mākslas un garšas attiecībām, rādot ēdienu plašā kontekstā un improvizācijā. The Gourmand inspirējas no patiesās kaislības pret ēdienu un pozicionē to kā radošuma stimulētāju.

Pārpasaulīga garšas pieredze

Ja runā par gastronomiju, nevar nepieminēt par pasaules labāko šefpavāru nokristīto Ferranu Adria (Adrià), kurš ēdiena baudīšanas pieredzi padara par gastronomiska avangarda mākslas darbu. Pārītis ceptu truša ausu, šķīvis ar tikko kā dīgušiem ciedru riekstiem un polistirola kārbiņa, piepildīta ar “Parmezāna gaisu”, sasaldētas, neizsakāmi vieglas putas, ko tik tikko var sajust nogaršojot, vai arī caurspīdīgas parmezāna somiņas, pildītas izlocītām jūras anemonēm, vai sarkanās saldūdens kefales mūmija ar čilli pipariem, iebalzamēta kā gaisīgā vates segā... Katra no viņa receptēm ir gastronomiskās pasaules meistardarbs.


Šefpavārs Ferrans Adria

Ferrana Adria restorānam El Bulli Madridē, kurš gan nepilnu divus gadus jau kā slēgts, piešķirtas trīs Michelin zvaigznes, un britu The Restaurant Magazine to četras reizes pēc kārtas pasludinājis par labāko visā pasaule. The New York Times Magazine savulaik atvēlējis sešpadsmit lapas New Nouvelle Cuisine un arī žurnāla vāku Feranam Adria, uzteicot to kā spāņu un internacionālā gastronomiskā avangarda līderi. Franču žurnāls Le Monde šefpavāru nosaucis kā labāko uz šīs planētas, kamēr žurnāls Time izvēlējies pavāru kā vienu no 100 iespaidīgākajām personībām. 2007. gadā viņš bija pirmais šefpavārs, kas ielūgts piedalīties vērienīgajā internacionālās mākslas izstādē Documenta 12 Kaselē, Vācijā.

Tomēr šefpavārs Ferrans Adria, kurš vairāk nekā divas dekādes saimniekojis slavenajā restorānā, sola, ka 2014. gadā El Bulli atsāks savu darbību. Tomēr turpmāk tas būs kā sava veida bezpeļņas ideju laboratorija, kurā norisināsies jaunu gatavošanas tehnoloģiju un nepieredzētu garšu meklējumi. Ik gadu 20–25 pavāriem tiks piešķirta stipendija, kas ļaus tiem gada garumā smelties gatavošanas mākslas noslēpumus pie Adria pavāru komandas.

Britu mākslinieks Ričards Hamiltons, viens no popārta leģendārajiem aizsācējiem un Visente Todolí, Londonas Tate Modern galerijas direktors, grāmatā Food for Thought: Thought for Food apspēlē El Bulli kulinārijas un mākslas pasaules attiecības, sākot no Adria dalības Kaseles Dokumentā un debatēm, ko šis notikums izraisījis attiecībā uz gastronomisko kreativitāti un māksliniecisko jaunradi. Grāmatā izteikts visai spēcīgs apgalvojums, uzsverot, ka visradikālākie Ferrana Adria kulinārie eksperimenti pietuvinājušies nopietnajai mūsdienu mākslai tik tuvu kā jebkad.

Ēdiens – mākslinieciskā vēstījuma nesējs

Renesanses itāļu mākslinieks Džuzepe Arčimboldo, iespējams, bijis viens no pirmajiem māksliniekiem, kas lietojis ēdienu attēlu veidošanā. Ēdiens mākslā jau ierasti tiek izmantots kā idejas nesējs, un viens no tās paveidiem mūsdienās ir biodegradējamā māksla. Jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem šī idejiskā virziena aizsācējs ir bijis šveiciešu mākslinieks Dīters Rots, kas veidojis darbus no apkārtējā vidē atrastiem materiāliem, ieskaitot pūstošas ēdiena atliekas. Kā vienu no pirmajiem darbiem viņš aizsācis izdot grāmatu Literaturwurst (“Literatūras desa”), kuras 1961. gada pirmais eksemplārs sastāvēja no Daily Mirror atgriezumiem, garšvielām un īstas desu receptes sastāvdaļām, radot ironisku atsauci uz literatūru. Tas bija pats sākums viņa pārtikas produktu izmantošanai mākslā, kas tolaik atnesa viņam ne to labāko slavu. Savukārt darbu sērijā Insel (“Sala”, 1968) Rots zilas krāsas paneli apklāja ar pārtikas produktiem, sakārtotiem kā salām, un noklāja augšpusi ar jogurtu, pēcāk ar ģipša kārtu, un atstāja darbu vairāku dabisku transformāciju (pelējuma, baktēriju sairšanas un insektu uzbrukumu) ietekmei, līdz galā radās vairs nesadalāmi elementi.


Dītera Rota 1968. gada “Sala”

Mūsdienīgāks piemērs, kas norisinājās 2012. gada nogalē Parīzes Le Plateau galerijā, ir Mišela Bleizija (Michel Blazy) izstāde Le Grand Restaurant. Mišels strādā ar pieticīgiem materiāliem, kas nāk no ikdienas vides un ātri sabojājas. Viņš demonstrē dažas no jocīgākajām, krāšņākajām un reizē arī atbaidošākajām lietām, kas veido ikdienas telpu. Dzīvajos produktos, ko viņš izvēlas saviem darbiem, ir iespējamās vērot to mutācijas un faktūras sabrukšanu, kas padara viņa mākslu īslaicīgi eksistējošu vai drīzāk kā nemitīgu procesu izmaiņu. Galerija piedāvā īstu provokāciju. Ekscentriskā, pelējuma apklātā ekspozīcija ne tikai dekorē izstādes telpu, bet arī manifestē vienreizējo nerimtīgā dzīvības cikla atjaunošanās procesu. Viņa eksperimenti ir kā oda dekompozīcijai. Ekspozīcijas daļas “Apelsīnu bārs” ideja veidota kā “sienas zīmējums”, taču zīmējuma vietā uz sienas plauktiem izkārtoti izspiestu apelsīnu apvalki. Fermentācija piesaista augļu mušiņas un pievilina zirnekļus un citus insektus. Izstāde parāda visbargāko konceptuālo mākslu.


Pavārs Kevins Lasko un māksliniece Marina Abramoviča

Savukārt Marinas Abramovičas 2011. gada projekts “Liesmojošais vulkāns” (Volcano Flambe) nav vienīgais t.s. mākslinieka–pavāra sadarbības projekts, taču ir pirmais, ko veidoja bezpeļņas organizācija Creative Time. Projektā realizēts deserts, kas veidots pēc mākslinieces pasūtījuma, un to izstrādā Ņujorkas Parka avēnijas Winter restorāna pavārs Kevins Lasko. Apmeklētājiem tiek piešķirts laboratorijas mētelītis, un tie tiek iepazīstināti ar gaiša koka kārbu, ūdens glāzi, dakšiņu, karoti un salveti. Kārbā atrodams MP3 atskaņotājs un austiņas. Apmeklētāji tiek aicināt aizvērt acis un klausīties mākslinieces ierakstītajā balsī. Pēc mirkļa viņu priekšā parādījies reāli liesmojoša vulkāna deserts.

Robeža starp mākslu un gastronomiju? 

Robeža starp gastronomiju un mākslu ir grūti novelkama. Viena otrā tik tālu iestiepušās, ka kalpo paša pamatprincipa dzimšanai un realizācijai – kā iedvesma. Gan ēdiens, gan māksla var kļūt par pašizteikšanās līdzekli un iedvesmas avotu, abiem ir stāsts un ideja, to izpilde un realizācija. Kā ēdiens, tā arī māksla baro, tikai vienā gadījumā mēs runājam par fizioloģisku un bioloģisku procesu enerģijas apmaiņā, taču otrā – par apziņas, iztēles, uztveres un iekšējā piepildījuma pabarošanu.

Uz ēdienu var raudzīties arī kā atmiņas nesēju un glabātāju, jo līdz ar smaržu tas var būt atmiņas stiprākais ierosinātājs, kas palīdz iztēloties un pat konstruēt spilgtu vidi, sniedz kopības sajūtu ar personu, ar ko tas tiek dalīts, un sociālo piederību kādai kultūrai, tautai un kopienai. Pēc šāda principa holandiešu māksliniece Marije Fogelcanga (Marije Vogelzang), kura starp citu arī piedalās augstākminētajā izstādē Project Food. The Form of the Taste, veidojusi “ēšanas dizaina” koncepciju, kurā uzsvērta ēdiena spēja nodot ideju, rosināt izpratni un saikni starp dažādu sociālo grupu vai pat tautu pārstāvjiem.


No Marijes Fogelcangas performances Eat Love Budapest

Viņas 2011. gada performance Eat Love Budapest  ir virzīta uz savstarpējas izpratnes gūšanu caur ēdienu, izmantojot procesu, ka apmeklētājs pats tiek barots. Projekta galvenajā lomā ir rumāņu čigānu sieviešu grupa, kas dalās ar ēdienu un atmiņām. Sievietes tikušas izvēlētas, lai uzsvērtu, ka tieši mātes ir tās, kas baro bērnus ar ēdienu un arī ar mīlestību. Priekšnesums veidots kā vairāku nelielu telšu kopums, kur katrā no tām atrodas klausītājs, bet apkārt – stāstnieku personīgās fotogrāfijas un priekšmeti, un pretī aiz audekla sienas sēž sieviete, kas stāsta un baro. Stāsts un ēdiens ir līdzeklis, lai savstarpēji mijiedarbotos, izzinātu un izprastu. Tas ielaiž klausītāju konkrētā cilvēka dzīvē un atmiņās. Pati autore pauž domu: “Ja cilvēks ar tevi dalās stāstos un ēdienā, tu nevari ienīst šo cilvēku, tev ir jāizjūt cieņa.”

R. R. - 08.03.2013 18:04
ne viens vien fotomākslinieks ir spēlējies ar pelējuma sēnīti, kas tā ļoti estētiski apvelkas visam pāri, atliek pagooglēt, iedvesmojoši =))))
Mare Ž. - 08.03.2013 15:05
Tas Gourmend žurnāls ir pasakaini iedvesmojošs! Paldies!!! :)