RAKSTI  
Vilnis Zābers. Foto no Rīgas Mākslas telpas materiāliem

WWWWWWWWWWW...ai! 0

Ivars Runkovskis
29/01/2013  

“Wilnis 2x. Vilnis Zābers (1963–1994)”
Rīgas Mākslas Telpa, Rīga
24. janvāris – 31. marts, 2013

Izstāde “Wilnis 2x. Vilnis Zābers (1963–1994)” (kuratores – Inga Šteimane un Ingrīda Zābere) sākumā atgādina tādu kā īstena zāberista vai, teiksim, zāberologa viesistabu, kur gar sienām izlikts viss, kas saistās ar Zāberu. Par to jau runā arī izstādes koncepcija – izstāde iecerēta kā “mākslas albums”, kur mākslas darbiem līdzās ir komentāri, fotogrāfijas, vēstules utt. Vispirms liekas, ka izstāde ir pārāk pārblīvēta, bet tad saproti, ka tas viss kaut kā saliekas kopā dīvainā zāberiskā labirintā, kur katrs var atrast (vai neatrast) savu izeju.


Foto: Katrīna Ģelze

Es šeit daudz nerunāšu par Zāberu kā tālaika “dzīves mākslinieku”, kura ekstravagantie “uznācieni” sabiedrībā un mākslas aprindās ir jau pietiekami plaši postamentēti. Jā, var runāt par Zāberu kā brutālu dendiju, maigu šausmoni, galantu rupekli vai kā citādi. Es pat redzu Zāberu kā vīrišķā un sievišķā īpatnēju sakausējumu (tāds viņš arī mūs sagaida pie izstādes ieejas no fotofilmas kontaktkopijām veidotajā panno – pilnīgi kails dažādās pozās ar melnu sievietes zeķi vienā kājā). Kā vīrietis viņš bija neatkarīgs, rupjš, brīžam mežonīgs ... reizēm gluži kā sieviete – jūtīgs, niķīgs, maigs, koķets, valšķīgs. Var runāt par viņa dzīvi kā performanci un viņa performancēm kā dzīvi. Par leģendāro grupu “LPSR Z”, par viņa mākslas akcijām ar Miervaldi Poli (arī tas viss ir dokumentēts izstādē). Zābera smiekli un toreiz piekoptais paštēls (tāpat kā, teiksim, Van Goga nogrieztā auss vai Irbīša kailās kājas uz pilsētas ietves) ir un nav saistīti ar mākslinieka radīto vizuālo mākslas darbu formu iekšējo loģiku. Stāstu un leģendu saturam ir citas enerģijas un citas ieejas durvis mūsu emocijās. Tās abas, protams, stāsta par vienu – mākslinieku, tikai mākslas darbu formas iegūst arvien jaunu pašattīstību un piepildītību ar katru paaudzi, katru skatītāju, kamēr pastāsti paliek kā nemainīgas izkārtnes, zīmola atpazīstamības zīmes. Bet var jau būt, ka nemaz nebūtu slikti, ka arī šajā izstādē ik pa brīdim fonā atskanētu Zābera smiekli (ja vien būtu tāds ieraksts). Bet es nevaru nepiekrist Normundam Naumanim, kurš 24. janvāra laikraksta “Diena” pielikumā KDi raksta, ka aiz Zābera ekscentriskā mākslinieka paštēla “...mākslinieks Vilnis izrādās iespaidīgāks par viņa mākslu. Visi atceras Zāberu un viņa leģendāros smieklus, bet vai visi atceras viņa mākslu? Jautājums, uz kuru nemaz nav viegli atbildēt.” Man liekas, ka šī izstāde var dot tam atbildi.

Es gribu tikai ieskicēt pāris akcentu par izstādē redzamo mākslas darbu formu iekšējo loģiku un to radītiem tēliem. Tāpat kā Zābera personība, arī darbi ir pretrunīgu spēku konfliktu pilni, iekšēji dramatiski, izaicinoši (brīžam epatējoši), bet ārēji to nemana, jo vienmēr “drāmas” tiek pasniegtas vieglā, smalki un jūtīgi izstrādātā un līdzsvarotā veidolā.


No izstādes “Wilnis 2x. Vilnis Zābers (1963–1994)”. Foto: Katrīna Ģelze

Zābera darbos kā par vienu no pamatprincipiem var runāt, piemēram, par stingri definētas formas kā reglamentējoša sākuma un individuālas personības impulsīvas izpausmes brīvības sadursmi (visbiežāk skatītu caur seksa, dzimumakta, fallisma simboliem). Tā ir svārstību amplitūda, sadursme starp ģeometriju, skaitlisku uzskaiti, kolāžu foto atkārtojumiem un radošās brīvības radīto it kā nekontrolējamo “haosa” jūtīgumu, bezgalību, visatļautību, nejaušību. Palielinātie, striktie punkti, trīsstūri, kvadrāti, apļi, paralēlās joslas, kaut ko uzskaitoši skaitļu numuri, krāsainas skaitļu rindas un tiem pāri, iekšā, līdzās brīvi krāsu triepieni, vieglu, smalku līniju impulsīvas kustības, vieglu pieskārienu zīmējumi uz mazām papīra lapiņām, vibrējošas, netveramas krāsu nianses gleznās.

Jaunā kompozīcijā atjaunotās instalācijas “Romas ieņemšana” (1994) forma pēc būtības skaidri definē šo konfliktu starp fotogrāfiski tiešo dzimumakta atveidi (kā simbolu dabiski cilvēciskajam, ko visi lieto, bet izliekas, ka tā nav) un ģeometriskām, vienaldzīgi zilām formu regulām (trīsstūris, aplis, kvadrāts), kas šo dabisko saspiež, ierobežo savas nežēlīgās pareizības likumu gravitācijā. Un uz postamenta vidū paliek vien bezkaislīgi vēsa, naivi idealizēta vingrotājas bālā figūriņa, kas vienmuļi griežas ap savu asi. Es kādreiz jau rakstīju, ka šajā instalācijā sadzīvo dabiska, raupja (ne rupja!) atklātība un ģeometriskas kārtības idiotiskums, dzīvais un abstraktais, miesiskais un agresīvi ideālais. Ka “pašreiz to vēl sauc par pornogrāfiju un par ģeometriju. Pašreiz ... Un atkal – kurš ir kurš?”.

Saistītie ieraksti:
Fotoreportāža no izstādes “Wilnis 2x” atklāšanas

Man pat liekas, ka Zābera māksla visās savās izpausmēs ir slēpta vai atklāta erotisma, seksa un dzimumorgānu fetišu pilna. Un te jāsaka, ka šie fenomeni sevī ietver gan maigumu, gan brutalitāti. Kā viņš dzīvoja, tā viņš radīja. Erotisms sajūtams gan tieši nolasāmos simbolos, gan līniju vārajos pieskārienos papīram, krāsu jutekliskajā klājumā gleznās (tā sauktajās “baltajās gleznās”, 1990), instalācijās. To nevar paslēpt ne minimālisma, ne abstrakcionisma “tīrība”.

Tieši izmantojot atklātus seksa simbolus – piepūšamās sekslelles un maskētu dzimumakta kustību ekrānā, instalācijā “Impērijas krišana” (1994) viņš runā par ārējās varas uzspiesto likumu izvarojošo būtību. Pat pēc viņa skicēm realizētā “jaunā” instalācija “Romas ieņemšana” (2013) ar melnām dēļu plaknēm, kuras ielaužas viena otrā, ir par TO. Nemaz nerunājot par daudzajiem zīmējumiem, kur līnijas agri vai vēlu nonāk līdz falla tiešai vai netiešai zīmei. Bet tas viss vai nu tā estētiski (īpaši skaistas, tīras ir fallu desiņu-nūjiņu kompozīcijas, 1990/1991), vai ironiski, pat karikatūriski. Varbūt viņam patika “publiskās telpas” naivā primitīvo un rupjo zīmējumu semantika, kurā slēpās vispārīga, gluži kosmiska, audzelīga enerģija.

Zābers bija seriāls mākslinieks gan dzīvē, gan darbos. Seriālisms (sērijveida forma) bija viens no veidiem, kā viņam patika domāt un apliecināt sevi – gan sadzīviskajā virspusē, gan radīto darbu iekšējās formas filozofijā. Darbi un akcijas viņam nepārtraukti top no nekurienes un beidzas nekurienē. Fatālisms kā dzīves un formas sajūta.

Un vēl viens darbu “iekšējais lauks” – gaišs, mirdzošs, smalks un tāds, ko izsaka labā nozīmē vārds “estētisks”. Te vieta gan sentimentam, gan savdabīgai romantikai.

Īstenībā jau viņš bija “smaga” personība. Pretpolu koeksistence rada sadedzinošu enerģiju pašā māksliniekā un tikai liels talants un intuīcija var tos līdzsvarot mākslas darbos. Bet tā vienmēr izrādās spēle uz naža asmens. Varbūt tāpēc viņš meklējās tik dažādās izpausmes formās. Lai izdzīvotu pats ar sevi? Jā, viņa darbos ir daudz iekšēja gaišuma un skumja smeldzīguma, bet arī ironijas un sirreālisma. Atklātības un paredzēšanas mistikas. Karnevāliskas patiesības un atklāta nežēlīguma. Visas izpausmes formas reizē bija smalki izstrādātas, estētiskas, bet pakļautas pēkšņu impulsu robustumam, nenobeigtībai un improvizācijai. Un, varbūt, šī līdzsvara noturēšanai ir tuva dzīves trausluma sajūta, nāves tuvuma sajūta.


Foto: Katrīna Ģelze

Lieli komponisti agrāk vai vēlāk uzraksta savu “Rekviēmu”. Zābers arī paspēja. Es par tādu “Rekviēmu” uzskatu darbu kopuma “skanējumu” no izstādes “WZ invāzija” Madonas muzejā 1993. gadā un galerijā “Bastejs” Rīgā, 1994. gadā. Tagad tas aplūkojams arī šajā izstādē. Tur daudzo mazo, daudzslāņaino darbu formās ir koncentrēts tik daudz rēgainu draudu, tumsas baiļu klātesamības, cilvēciskās dzīves vientulības un skumju sajūtu (seju, lietu parādīšanās un izgaišana), neizbēgamās nāves tuvuma apjautu ... un viss no darba uz darbu “nežēlīgi” sanumurēts no kāda mums nezināma spēka (...un ieskanas “likteņa tēma”). Mazajiem darbiem līdzās – palielinātu melnu “punktu” mēmie, vienaldzīgie “šausmu kliedzieni”, izmisīgās, pat histēriskās dzeltenās krāsas lielajos laukumos. Un – reizē visā “invāzijā” ir tāds sāpīgs smalkums, atkailināts jūtīgums un perfekta profesionāla sekošana formu iekšējās attīstības loģikai. Baigs un vilinošs kopums. Tas viss kā ass nazis nogriež no tevis slāni pēc slāņa, līdz nokļūst līdz tevī pašā dziļi slēptām šaubām, bailēm, neziņas. Turklāt, tu pat izjūti dīvainu prieku, ka tas tā notiek. Tāda māksla ir kā pozitīvs mazohisms, kas tevi izjauc, lai atkal saliktu kopā, bet mazliet, mazliet citādāku. Liela māksla.   

Mans uzskats ir, ka jebkura māksla dzīvo tikai šodienā. Tā ienāk mūsos ar savām formām caur skatienu un laiku, ko tai veltam, un tās formas (ar vai bez izstāstāma satura palīdzības) dara vai nedara to darbu, kam tās domātas – liek mums apzināti vai neapzināti veidot katra “es” apziņas un bezapziņas telpā, jaunas sajūtu, domu, nojautu un visādu citādu smalku norišu ķēdes. Un, lai cilvēks dzīvotu, tam ir nozīme. Attiecībā pret mākslas darbu kā “lietu (vai enerģiju, vai dzīvību) sevī” nav mākslas vēstures – aktuāla ir mākslas formas tiešā un pēkšņā runa ar tevi šeit un tagad. Tikai tā! Tā tas ir arī ar Viļņa Zābera darbiem, darbiņiem un vienkārši nedarbiņiem. Jautājums par “tiem laikiem”, kad šie darbi tapa un kāpēc, protams, ir interesants un aplūkojums, bet attiecībā uz brīdi, kad “notiek māksla” ar tevi, manuprāt, tam ir pakārtota loma. Ja mēs Zābera darbos redzam tikai mākslas vēsturi, tad mēs neredzam neko. Atmiņas neļauj redzēt, bet albumos un arhīvos guļ nedzīva patiesība. 


Viļņa Zābera zīmēts Ivara Runkovska portrets. 1993. Pirmpublicējums

Zābera mākslas darbu formu “mehānismi”, ko viņš materializēja toreiz, 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, darbojas arī šodien, lai gan tagad tie palīdz “apzināt” pavisam citas mūsu garīgās eksistences situācijas. Tas tikai ir pierādījums tam, ka Zābers patiesi bija ļoti labs mākslinieks. Apveltīts ar spēcīgu intuīciju, viņš sekoja savai, iekšēji dziļi izjustai un individuāli kristalizētai formu izjūtai un, var teikt, pat pakļāvās to paškustības loģikai. Tāpēc viņa darbi ir kā atvērtas struktūras, kurās var ieiet arvien no jauna un jauna. Un izstādē “Wilnis 2x.Vilnis Zābers (1963–1994)” mums tāda unikāla iespēja ir dota.