RAKSTI  
Viktors Pivovarovs. 2006

Konceptuālista dubultā dzīve 3

Iļja Kabakovs un Viktors Pivovarovs – bērnu grāmatu mākslinieki

Pāvels Gerasimenko
24/01/2013 

Tagad ir saprotams, ka uzplaukums, ko septiņdesmitajos gados Padomju Savienībā piedzīvoja bērnu grāmatu ilustrācija, noticis, lielā mērā pateicoties valstī pastāvošajai nebrīvībai un ideoloģiskajam spiedienam mākslā. Pievēršanās lietišķajiem žanriem bija piespiedu ceļš, lai nopelnītu un vismaz kaut kā saglabātu sevi radošajā vai reizēm vienkārši – dzīvē: tā trīsdesmitajos gados pastāvēja dzejnieki-oberuiti un daudzi kreisi noskaņoti mākslinieki. Sešdesmito gadu sākumā nu jau uz vecuma nespēka sliekšņa stāvošā dinozaura ķermenī parādījās arvien vairāk rievu un kroku, kurās varēja patverties, un mākslinieki šīs nosacītās brīvības vietas izmantoja. Tā, piemēram, par izdevniecības Znanjije (un vēlāk arī žurnāla Znanjije – Sila) galveno mākslinieku kļuva Jurijs Soboļevs – ietekmīga nonkonformisma mākslas figūra.


Iļja Kabakovs. 1960

Piecdesmito gadu nogalē pēc mācību beigšanas bērnu grāmatu izdevniecībās Detskaja Literatura un Malish sāk strādāt mākslinieki Iļja Kabakovs, Eriks Bulatovs un Oļegs Vasiļjevs, nedaudz vēlāk arī Viktors Pivovarovs, un ne tikai viņi – gandrīz visi Maskavas “nonkonformisma” mākslas pārstāvji savulaik darbojās grāmatu grafikā. Izdevniecības darbā izpaudās Iļjas Kabakova profesionālās kvalitātes, kas vēlāk palīdzēja viņam izveidoties par visietekmīgāko deviņdesmito gadu krievu mākslinieku, līdzās neticamajām darbaspējām tā bija arī prasme ātri iesniegt pasūtītājam garantēto rezultātu. Kā raksta Kabakovs, viņš gadā izveidoja piecas līdz sešas, reizēm pat astoņas grāmatas, kas viņam kopā aizņēma tikai kādu pusotru mēnesi darba. Līdz astoņdesmito gadu sākumam ilustrējis vairākus simtus izdevumu, Kabakovs oficiāli skaitījās slavens bērnu grāmatu ilustrators. Acīmredzot tālab šī laikposma memuāru lappuses, kurās aprakstīts darbs ar ilustrācijām, viņš noslēdz ar pašatmaskojošu pasāžu: “Ja eksistētu ierīce, kas reģistrē to kaislīgo spēku, kādu tu ieliec zaķa attēlošanā, tad vairums no tām būtu “nosvilušas”. Bet, paldies Dievam, pie mums tādu ekspertīžu nav. Un zaķis, kas uzzīmēts bezkaislīgi, tikai atalgojuma dēļ, un zaķis, kas zīmēts ar mīlestību, materiālā izteiksmē dod aptuveni vienādus rezultātus.”


Iļja Kabakovs. 2011

Saistībā ar mākslinieka darbu grāmatu vai žurnālu ilustrēšanā parādās kāda maz izpētīta padomju mākslas oficiālās un arī neoficiālās ekonomikas tēma. Pēc tālaika mākslinieciskā procesa dalībnieku atmiņām iespējams aptuveni aprēķināt, ka plāna 16 lappušu bērnu grāmatiņa nodrošināja mākslinieku ar summu, kas pielīdzināma padomju cilvēka gada algai – tas ir, aptuveni pusotrs līdz divi tūkstoši rubļu. 


“Māja, kuru uzbūvēja Džeks”. 1967

Iļjas Kabakova darbnīcu Stretenska bulvārī mākslinieks uzbūvēja 1968. gadā par naudu, ko saņēma, ilustrējot grāmatu “Māja, kuru uzbūvēja Džeks”. Savās atmiņās Kabakovs raksta, ka honorārs bijis 4000 rubļu, bet celtnieku brigādei vajadzēja samaksāt 2800. Eriks Bulatovs un Oļegs Vasiļjevs savas darbnīcas turpat netālu tāpat nopelnīja ar bērnu grāmatu ilustrācijām – viņu gadījumā tā bija “Pelnrušķīte”. Kabakova “Māja, kuru uzbūvēja Džeks” – angļu dzeja bērniem Maršaka atdzejojumā, ir vairāk nekā divsimt lappušu bieza grāmata, divkrāsu cilspieduma iesējumā, ar apvāku, krāsainām un melnbaltām ilustrācijām. Jau tituldzejoļa ilustrācijā atpazīstams mākslinieka tipiskais stils: struktūra un lapas izkārtojums, fona un attēla attiecības atkārto Kabakova atradumus, kas veidojušies šī laikposma “nopietnajos” grafikas darbos. Izdevniecībā zīmējums tika vērtēts pēc tā sarežģītības un darbietilpības, mākslinieka honorārs bija atkarīgs no tā, cik daudz figūru viņš zīmējumā attēlojis – tas izskaidro lielo detaļu bagātību un cilvēciņu daudzumu Kabakova ilustrācijās. Bērnu grāmatās, gandrīz vēl pirms viņa slavenās albumu sērijas “Desmit personāži”, parādās visai viņa mākslai raksturīgais skats no augšas, no liela augstuma.


Iļja Kabakovs. 1968

Droši vien, pateicoties bērnu grāmatu ilustrācijai, Kabakovs par vienu no saviem galvenajiem paņēmieniem izveidoja “zīmēšanu uz malām”. Tas attiecas ne tikai uz grafikas lapas kompozicionālo izkārtojumu. Šajā terminā var ietvert arī socioloģisko saturu un ironiju: grāmatu ilustrēšana taču Kabakovam bija “nomale”, visas viņa mākslinieciskās darbības perifērija, tās centrā atradās pavisam citas lietas, kas pa īstam aizrāva mākslinieku. “Zīmēšana uz malām” ir viena no Kabakova albumu raksturīgākajām īpatnībām. Rāmja kompozīcija izmantota arī Bulatova un Vasiļjeva grāmatu ilustrācijās, viņi vēl vairāk nekā Kabakovs izjuta Vladimira Favorska ietekmi. Protams, rāmis un ietvarā iestrādāts zīmējums pastāvēja jau agrāk citu mākslinieku darbos kā dekoratīvs elements, bet Kabakovs bija pirmais, kurš apspēlēja šo divu telpu – “viņpus lapas” novietotās un pašas lapas – satikšanos. Aprakstot darbu pie albumiem, viņš stāsta: “Visi šie priekšmeti, to attēlojums baltajā telpā kā īslaicīgi uzplūdumi, kā mākoņi, kas atnākuši no malas nevis no dziļuma, no malas atpeldējuši un uz malu aizpeldoši. Pienāks laiks, un viss attēlotais aizpeldēs sāņus un pazudīs, mušiņas aizlidos, bet baltā gaisma paliks neiztraucēta.”


Iļja Kabakovs. 1994

Daži Kabakova astoņdesmito gadu sākuma lielie darbi, tajā skaitā pēc rekordveiksmīgas pārdošanas Philips de Pury izsolē ievērību guvusī “Vabole” – nav nekas cits kā līdz divmetrīgiem apmēriem palielinātas grāmatu ilustrācijas, no papīra uz finiera pārlikti zīmējumi. Kabakovs tās nosauc par “palielinātām pliekanām pielietojamām bildēm”. “Tad man arī pieleca,” viņš turpina, “ka gandrīz “naturāla”, parasta sadzīves lieta vienlaikus var būt gan “piemīlīgi audzinoša”, gan kā vienkārši miris pasūtījums, līdzīgi laika gaitā izkaltušiem finiera dēļiem, ar kādiem pie mums aizlāpa vecus nošķiebušos žogus, lai tie “priekšniecībai neduras acīs” vai bērni (ja tas ir domāts “bērnudārzam”) neizlien pa caurumu uz kaimiņu pusi un neaizmūk.”


Iļja Kabakovs. 1974

Mākslinieks pats no bērnu grāmatu ilustrēšanas “aizmuka” jau pie pirmās izdevības, pametot apnikušo zīmēšanu algas dēļ, un pēc 1986. gada pie tās vairs neatgriezās. Savu patieso attieksmi pret bērnu grāmatu ilustratora darbu viņš vēlreiz izpauda litogrāfiju sērijā, kas datēta ar 1994. gadu. Tajā bērnu grāmatas motīvs, kurā mijās gan truši un burkāni, gan kaijas un kuģi, kalpo tikai tam, lai aizsegtu uz lapas cieši sekojošo rupjo lamāšanos. Tā ar plakāta skaidrību izteikta mākslinieka attieksme pret visu padomju civilizāciju.


Viktors Pivovarovs. 1998

Līdzās Kabakovam kā bērnu grāmatu ilustrators biežāk par citiem tiek minēts Viktors Pivovarovs, un atšķirībā no Kabakova, viņš savu darbu ar bērnu grāmatām uzskata par svarīgu un pilntiesīgu mākslas daļu. Pivovarova veidotajās grāmatās patiesi jūtams tas siltums, ar kuru mākslinieks allaž centās atdzīvināt darbu, kas tiek darīts samaksas dēļ. Pivovarovam – un tas viņu izceļ uz kopējā fona – nebūt nav vienalga, kāda grāmata nonāk mākslinieka – ilustratora rokās, viņam nav vienaldzīgs teksts. “Man bērnu grāmatas ilustrēšana lielā mērā ir bērnības ilūziju un brieduma laika utopiju iemiesojums. Ar to visu ir cieši saistīta mana tiekšanās uz alegoriju, uz sarežģītu poētisko pasaules redzējumu,” viņš saka.


Viktora Pivovarova veidots logotips žurnālam Vesjolije Kartinki. 1979

Tāda Pivovarora simpātija grāmatu ilustrācijai izskaidrojama ar veselu virkni biogrāfiskas dabas iemeslu. Viņš ir absolvējis slaveno Maskavas Poligrāfisko institūtu, dzeju un prozu bērniem sāk rakstīt viņa sieva – Irina Pivovarova, līdz pat šim laikam viņa ir viena no pazīstamākajām un iecienītākajām bērnu dzejniecēm. Sešdesmito gadu vidū Pivovarova zīmējumi parādās žurnālā Vesjolije Kartinki, ar kuru kopš tā laika viņš joprojām sadarbojās (1979. gadā parādījās viņa veidotais žurnāla logotips). Pirmā lielā grāmata, ko ilustrēja mākslinieks, ir Irinas Pivovarovas stāsts bērniem “Zirneklītis un mēnessgaisma”.


Viktors Pivovarovs. 1978

Septiņdesmito gadu vidū viņš bija ne tikai pazīstams ilustrators, bet kļuva par pieprasītu un “modernu” autoru. Tieši viņš ilustrē Andersena pasakas un piešķir burvja Oles Lukoijes tēlam pašportretiskus vaibstus. Mākslinieka vārdi – “Ir ļoti vienkārši pateikt, kādai jābūt bērnu grāmatai: pirmkārt, tai jābūt tādai, kurā var ieiet. Un otrkārt, kad būsi iegājis iekšā, tur visam jābūt labi” – tiešām ir labā burvja vārdi. Visās viņa veidotajās bērnu grāmatās mākslinieks ielaiž savu pastāvīgo varoni – mazo pelēnu, kurš ir autora alter ego arī Pivovarova gleznās un viņa memuāru prozā “Pelēkās burtnīcas”, kurā mākslinieka dzīve aprakstīta no pelēna Fiļimona tēla. Zīmīgi, ka tādu pat lomu Iļja Kabakovs atvēlējis mušai. 


Viktors Pivovarovs. Ole Lukoije. 1971

“Viss, ko es daru, ir saistīts ar bērnību,” ne reizi vien atzinies Pivovarovs. Patiešām – gan viņa glezniecība, instalācijas, albuma zīmējumi, visi viņa darbi “pieaugušajiem” bez pamanāma atstatuma mākslinieciskā formā saistīti ar bērnu grāmatu ilustrācijām. Henrika Sapgira tulkoto Ovseja Driza bērnu dzejoļu ilustrācijas pilnas ar uzreiz atpazīstamiem portretiem, vēlāk mākslinieka draugi parādās 2005. gada zīmējumu albumā “Sapgirs un Holins” vai gleznieciskajās cikla “Debesu Holims” instalācijās. Līdz ar Pivovarova aizbraukšanu uz Prāgu piespiedu kārtā beidzas viņa darbība bērnu grāmatu ilustrācijā, un to mākslinieks nožēlo joprojām.


Viktors Pivovarovs. 2005

Trīsdesmit gadi, no 1956. līdz 1986. gadam – tā ir vesela bērnu grāmatu ilustrācijas un visas Krievijas mākslas vēstures nodaļa. Tā aizsākās vēl pirms radās Maskavas konceptuālisms, kam Boriss Groiss piešķīra epitetu “romantiskais”, un kas pats par sevi ļoti labi piederas zīmējumiem bērnu grāmatās.

acīgā skaistule - 25.01.2013 12:11
ar interesi izlasīju!
Red Wagon - 24.01.2013 17:03
Kabakovs - muša:)
R. R. - 24.01.2013 16:38
Diez, Latvijā bija līdzīgi?