Foto

Vai mēs varam par to parunāt?

Alise Tīfentāle
20/12/2012 

Mākslinieki lielākoties ir norūpējušies par to pašu, par ko visi pārējie, un savos darbos pauž vai nu savu, vai savu pasūtītāju (vai auditorijas) rūpi. Kopš mums ir Freids, kurš laipni paskaidroja, ka visi cilvēki patiesībā ir norūpējušies tikai par divām lietām – par seksu un nāvi, arī spriest par mākslu ir daudz vieglāk un reizēm pat interesantāk. Šoreiz – īsa ekskursija iedomātā pasaules mākslas muzejā ar mērķi papētīt, kā mākslinieki dažādos laikmetos risinājuši attiecības ar tanatosu. Tie, kas virkni darbu grib skatīt klātienē, līdz 2013. gada 24. februārim ir iespēja apmeklēt vērienīgu izstādi Londonā “Nāve: Pašportrets” ar aptuveni 300 darbiem no Ričarda Harisa daudzveidīgās kolekcijas.

Ekskursija sākas jau ar pašiem senākajiem zināmajiem mākslas darbiem – alu zīmējumiem, kuros nereti skatāmas rituālu vai reālu medību ainas. Bez šaubām, nāve te ir centrālais motīvs – mednieka nevēlamā un medījuma ļoti vēlamā nāve. Tāpēc var teikt, ka pasaules mākslas vēsture sākas nevis ar kādiem estētiskiem meklējumiem vai radošas personības vēlmi izpausties (tas viss būs, bet vēlāk), bet gan ar nāves fakta apzināšanos un vēlmi to ietekmēt.

Par senās Ēģiptes kultūru runājot, parasti tiek uzsvērts, ka tajā valdījis nāves un mirušo kults. Gizas piramīdas, uzceltas vairāk nekā divtūkstoš gadu pirms mūsu ēras, nav nekas cits kā gigantiski kapu pieminekļi – vai arī tikpat labi, pieminekļi bailēm no nāves. Tajā pašā laikā var arī apgalvot, ka nāve šajā kultūrā tika veiksmīgi neitralizēta. Neiedomājamā piepūle un radošā izdoma, kas tika veltīta mērķim padarīt cilvēka (precīzāk – faraona) nāves faktu nekaitīgu un kontrolēt to, ir pārsteidzoša optimisma apliecinājums. Aizgājēja ķermenis tiek saglabāts un nodrošināts ar visu nepieciešamo, lai Ozīrisa valstībā nonākot, nebūtu jāpiedzīvo negaidīta un nepatīkama dzīves līmeņa pazemināšanās.


Terakotas armija

Vēl viens būtisks piemērs ir senās Ķīnas impērijas izveidotājs, pirmais imperators Ši Huangdi (ap 259. gadu p.m.ē. – 210. gadu p.m.ē.), kuram piemita tik ļoti cilvēcīgās ilgas pēc mūžīgas jaunības. Viņš finansēja jūras ekspedīcijas daoisma leģendās pieminēto Nemirstības salu meklēšanai – zinātniekiem no šīm salām būtu jāpārved mūžīgās jaunības eliksīrs. Nostāsti vēsta, ka ekspedīcija atdūrās pret salām, kuras mūsdienās dēvē par Japānu un kuru iedzīvotāji diemžēl nebija nekādi nemirstīgie, un zinātniekiem nācās aizbildināties ar dažādiem ieganstiem, kālab eliksīrs nav atvests. Imperators bija smagi vīlies, bet tāpēc vēl jo vairāk norūpējies par savas dzīves mūžīgo turpinājumu, un pēc viņa pavēles tika radīta brīnišķīgā t.s. Terakotas armija – simtiem kareivju figūru pilnā bruņojumā, ar individualizētiem sejas vaibstiem. Pazemes pilī, kuru šie kareivji sargā un kura vēl pilnībā nav izpētīta, esot iekārtota miniatūra pasaule ar brīnumdaiļām ainavām dzīvsudraba upju krastos, kam būtu mūžīgi jāiepriecina imperators.

Sengrieķu kultūrā attieksme pret nāvi kļuva lietišķāka – nāves fakts literatūrā un mākslā ieguva didaktisku un moralizējošu nozīmi, ievīts likumsakarību virknē un tīklojumā. Nāve var būt gan pamācošs varonības akts, gan sods, gan likteņa piepildījums, un katra nāve vēsta par kaut ko citu – sava nāve Ahillejam, sava – Lāokonam. Par nāves klātbūtni atgādināja gan traģēdijas un komēdijas, gan arī sadzīves priekšmeti. Tā, piemēram, viens no ievērojamākiem sarkanfigūru keramikas paraugiem, Eifronija veidotais krāteris – vīna trauks (ap 515. g.p.m.ē.) mūs iepazīstina ar Sarpedona nāves ainu. Atlētiskais un daiļais varonis, lai gan diemžēl miris, tiek cēli aiztransportēts no kaujas lauka dvīņubrāļu Hipna (Miega) un Tanatosa (Nāves) rokās un robežu šķērsošanas dieva Hermeja uzraudzībā.

Mākslinieki agrīnajā kristiešu kultūrā labprāt attēloja Kristu kā Labo ganu, bet ar slaveno Gero krucifiksu desmitajā gadsimtā iesākās ilgā un krāšņā Kristus krusta nāves attēlošanas tradīcija rietumu mākslā. Kā vienu no augstākajiem sasniegumiem šajā žanrā jāpiemin Matiasa Grīnvalda sešpadsmitā gadsimta sākumā gleznotā Izenheimas altārglezna, kurā mākslinieks visus pārspēj necilvēcīgi spīdzināta un baisā nāvē miruša ķermeņa attēlojumā. Ņemot vērā, ka šīs altārgleznas pasūtītājs bija nedziedināmi slimu pacientu patversme, var saprast mākslinieka centienus attēlot ciešanas un nāvi, kas savā baisumā pārspētu drūmo ikdienu, un tā spētu izraisīt emocijas un līdzpārdzīvojumu nabaga mirējos.


Žaks Luī Davids. Marata nāve. 1793

Izlaižot neskaitāmos pārmēru detalizētos un burtiskos kristiešu svēto un mocekļu šaušalīgo nāvju attēlojumus, kādi kļuva iecienīti kontrreformācijas apstākļos, pieminēsim tikai vienu katoliskās mācības kontekstā radītu darbu – Pētera Paula Rubensa “Krusta pacelšanu”. Septiņpadsmitā gadsimta sākumā radītais baroka glezniecības meistardarbs vēsta, protams, par nāvi. Bez šaubām, skatītājam jānovērtē baroka laikmetam raksturīgais chiaroscuro, teatrālisms un emocionālā spriedze. Tajā pašā laikā jāpievēršas arī sasprindzināto muskuļu kalniem – to stratēģiskais izvietojums rada dinamisku kompozīciju un vienlaikus (vismaz mūsdienu skatītājam) reliģiskajai ainai piešķir zināmu sportisku garu. Nāve, kā jau viss pārējais baroka laikmetā, ir teātris, satriecoša izrāde, un kā tādu to Rubenss arī attēlojis.

Kādā brīdī Eiropas vēsturē šī daiļrunīgā Kristus nāves interpretāciju virkne pārtrūkst – iespējams, visnoteiktāk ar Apgaismības laikmetu, kad nāvei, tāpat kā dzīvei, tiek atņemts pēdējais noslēpumainības plīvurs. Vismaz teorētiski. Jo praktiski pati miršana nekur nav palikusi, nāves kā absolūto “beigu” brutalitātei tomēr ir grūtāk noticēt nekā Šķīstītavai, un arī mākslinieki turpina reflektēt par nāvi – tomēr jaunā gaismā.

Kā raksturīgu piemēru mākslinieku jaunajai attieksmei pret nāvi var pieminēt franču neoklasicisma gleznotāja Žaka Luī Davida gleznu “Marata nāve” (1793). Viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām saistās ar “Marata  nāves” reprodukcijas pētīšanu lielajā mākslas vēstures sējumā mājas bibliotēkā. Marats un viņa nāve tobrīd interesēja vismazāk, fascinējošais elements bija vanna – loģiski, ka šāda vannošanās tradīcija mūsmājās netika piekopta, līdz ar to vannas un bagātīgā drapējuma attēlojums saistīja uzmanību. Diez, kā būtu rakstīt vēstules vannā? Izrādās, ka pareizi vien ir – arī mākslas vēsturnieki, diskutējot par “Marata nāvi,” pievēršas tieši vannai. Jaunā laikmeta zīme – cienījams franču revolūcijas varonis miris mocekļa nāvē, bet pārdabiskas apoteozes vietā mākslinieks izvēlējies attēlot nāves faktu visā tā prozaiskajā vienkāršībā. Varonis ir gājis bojā mājās, vannā, nevis kaujas laukā, turklāt zāļu vannā, savu slimo ķermeni ārstējot – tātad varonis fiziski ne tikai nav pārāks, bet ir pat krietni vārgāks par vairumu iedzīvotāju. Turklāt nāve viņu pārsteigusi ar spalvu, nevis, teiksim, karogu vai ieroci rokā.

Pēdējās romantisma atliekas nāves faktam atņēma Fransisko Goija gleznā “1808. gada 3. maijs” (1814). Tālumā ciemats, priekšplānā – eksekūcija. Karavīri – anonīmi, ierindā, uniformās – pilda pavēli, “dara savu darbu” un nošauj cilvēkus. Goijas glezna tiek uzskatīta par krāšņu “modernās” karadarbības brutalitātes un anonimitātes raksturojumu.


Žans Fotrjē. Ķīlnieka galva. Nr. 1. 1944

Divdesmitā gadsimta pirmā puse ar abiem pasaules kariem ir bijusi nāves pārsātināta. Var teikt, ka nāves fakta konstatācija lielā mērā atstāta fotogrāfijas ziņā. Bet kā mākslinieks var runāt par to, par ko nav iespējams runāt un pat domāt? Kā attēlot to, par ko pat nav iespējams domāt? Viens no raksturīgiem piemēriem, kā mākslā risināta Holokausta tēma, ir franču gleznotāja Žana Fotrjē gleznu cikls “Ķīlnieki” (1943–1945). Gleznu cikla pamatā ir Fotrjē piedzīvotais – slēpjoties no nacistu vajātājiem Francijas laukos, viņš dzirdējis ebreju eksekūcijas norisi mežā. Atslēgas vārds ir “dzirdējis” – viņš nav aculiecinieks, viņš neko nav redzējis, bet dzirdēt un neredzēt ir vēl jo traģiskāk. “Ķīlnieku” ciklā Fotrjē izmantojis pastozu triepienu un nedabisku, fizioloģiski atbaidošu kolorītu, attēlojot daļēji abstraktas formas, kuras visai satraucošā veidā tomēr atgādina cilvēka miesu, varmācīgā veidā atdalītas ķermeņa daļas.

Tāpat jāpiemin vācu mākslinieka Jozefa Boisa piedāvātais projekts Aušvices koncentrācijas nometnes memoriālam (1958). Lai gan Boiss tiek uzskatīts par kulta figūru rietumu mākslā, tajā pašā laikā šis nerealizētais piedāvājums atgādina par mākslas un dzīves reizēm pārmēru ciešo saikni. Lietderīgi atminēties, ka Boiss bija brīvprātīgi pieteicies dienestam nacistiskās Vācijas armijā. Pārsteidzošā kārtā Boiss savu Luftwaffe pilota karjeru, kura daudziem citiem pēc kara beigām neko labu nenesa, apvērsa otrādi kā cimdu un padarīja par savas veiksmīgās mākslinieka karjeras stūrakmeni. Boisam izdevās paradoksālā kārtā izraisīt visplašākās publikas līdzcietību un pat apbrīnu ar stāstu par agresora – nacistu karavīra gaitām. 

Ekskursijas noslēgumā gribētu pievērsties vienam no mūsdienu mākslas darbiem – jaunā lietuviešu mākslinieka Julijona Urbona “Eitanāzijas karuselim” (2010). Šajā projektā tā dēvēto “amerikāņu kalniņu” struktūra modificēta un piemērota mērķim nogalināt braucēju – kā alternatīvs eitanāzijas vai nāvessoda izpildes veids. Darbojas tikai fizikas likumi – autors ir izskaitļojis ātruma un gravitācijas spēku attiecības, un viņa “karuseļa” cilpas (teorētiski) vispirms rada eiforiju, tad izdzēš dzīvību. Bez šaubām, mākslinieks labi apzinās sava darba spekulatīvo dabu (jo viņa aprēķinu pareizību nav iespējams pārbaudīt), kā arī faktu, ka projekts nenoliedzami ir pretrunīgs un izraisa diskusijas. Un tas ir tikai pozitīvi, ja mēs varam par to domāt un runāt, jo diskusija par nāvi ir patiesībā diskusija par dzīvi. Un mākslu.